Reklāmticība un ticība

    Kāds zēns dodoties svētceļojumā uz Aglonu teica: "Pieci eiriki! Ja es nebrauktu, man būtu kabatā 5 eiriki un es sev nopirktu končas, cepumus, dzerienus. Bet..." Šajā svētceļojumā, kurā bijām šodien Aglonā, bērni tika pabaroti līdz ausīm un uz turieni tika ar ērto autobusu. Bet ne tas ir vissvarīgākais. Ceļā bija garīgas dziesmas, rožukroņa noslēpums, stāsts par grēksūdzi un atlaidām, pasaka, kurā visi varēja ņemt aktīvi dalību. Tas autobusā. Bet Aglonā bija svētā Mise, bet pirms Mises bija grēksūdzes sakraments. Mises laikā daudzi puiši pirmo vai otro reizi dzīvē piekalpoja kā ministranti, daudzi pieņēma sv. Komūniju, varēja dzirdēt arī stāstu par Fatimu un par bīskapiem, kuri abglabāti bazilikā. Visi gājām pie Dievmātes svētbildes (daudzi pirmo reizi) un varējā kārtīgi palūgties. Bija laiks apstaigāt visu teritoriju pie baznīcas un grupās izpildīt sagatavotus uzdevumus piemēram pie trijiem krustiem, pie svētavota, pie Dievmātes no La Salette staujas un citur. Ar laiku auga prieks un laime, ka mēs esam Aglonā pie Dievmātes. Kāda meitene teica, ka šī baznīca ir ļoti skaista, bet puikas kļuva daudz klusāki, jo, man šķiet, daži sāka ļoti vērtēt to notikumu, kurā piedalās. Atpakaļceļā meitenes skaisti dziedāja un dziedāja, ar to liecinādamas par šo prieku un par žēlastībām, kuras saņēma no Dieva. Es ceru, ka tas turpināsies ikdienišķajā dzīvē, bet sevišķi svētdienu svētajās Misēs.