Kāda ir ticība bez Dieva?

    Vēlreiz rakstīšu par to, kas jau bija. Lūk ir cilvēki, kuriem traucē bērni baznīcā. Un daži ir tādi, kuri iet pie prāvesta un to stāsta, un daži tādi, kuri runā bērnu vecākiem:"Ejiet prom no baznīcas, jo jūsu bērni traucē man un visai draudzei!" Bet kādu atbildi var dzirdēt no vecākiem? Varbūt tādu: "Sakiet prāvestam un redzēsim, ko viņš pateiks." Varbūt kādu citu.

    Ir cilvēki, kuri domā, ka ar Dievu var satikties tikai labi sagatavotos apstakļos. Kādos? Tādos, ka viens cilvēks nesatiekas ar otru. Jā jā, nesatiekas ar otru, kaut gan skaita tās pašas lūgšanas vienā un tā pašā ritmā. Ja tas ir klosteris, vai seminārs, kur citiem nav parasti pieejas, tad labi, tā "iet breviārs". Bet ko darīt, ja ir bērni - Dieva dāvana? Ja cilvēks jau paspēja izdomāt sev dievu un paspēja aiztaisīt ciet savu sirdi Dievam, tad mēs varam būt droši - otram cilvēkam šajā sirdī vietas nebūs. Un ko tur domāt un runāt par draudzību, vienotību, vai mīlestību? Kaza apēdīs gandrīz visu savā kūtī, nav cerības, ka tur kaut kas izaugs? Kāds auglis? Kaza neatļaus. Bet taču draudzē ir vajadzīgi augļi? Neatļaus. Nebūs. Un viss.

    Katrs ir aicināts aktīvi darboties. Bet nevar sākt no tā, ka kādi man traucē. Vai to mēs gribām? Kurus vēl izmest no baznīcas? Vajag ar savu domu atnākt pie prāvesta, parunāt, paskatīties uz visiem pār un pret, un tad nolemt kaut ko un to darīt. Par visu ir jāmaksā, kā teica tēvs Pio. Cik tad ir gatavi samaksāt tie, kuriem nedrīkst traucēt, lai nopirktu klusumu? Bet Debesīs taču klusuma nebūs, bet būs ļoti daudz bērnu. Tas, kas neprot pieņemt bērnus svētajā Misē, kura mūs tuvina Debesīm, kā varēs dzīvot tur starp bērniem?