Par ko domāja Rainis?

    Pirms dažām dienām man vajadzēja meklēt informācijas par Raini, jo Žīguru kultūras namā bija pasākumi saistīti ar viņu un ar dziesmu "Saule. Pērkons. Daugava". Mūsu laikos nav grūti atrast informācijas, jo taču ir internets. Un to, ko senāk vajadzēja meklēt bibliotēkās, tagad (varbūt ne visu) var meklēt un atrast datorā.

    Vairāk nekā to, ko Rainis uzrakstīja, kādas grāmatas un dzejoļus, mani interesēja, ko viņš propagēja. Es izlasīju, ka viņš piederēja organizācijai, kas saucās "Jaunā strāva". Tā (tas nozīmē, ka arī Rainis) izplatīja darvinismu, materiālismu, ateismu. Liela daļa no jaunstrāvniekiem kļuva par marksisma vai sociālisma piekritējiem.

    1905. gadā Rainis jau bija revolucionists un aktīvi piedalījās revolucijā Krievijā. Pēc tam bēga uz Šveici, kur slēpjās daudz revolucionistu, kā piemēram Ļeņins.

    1988. gadā komponists Brauns uzrakstīja mūziku Raiņa grāmatas "Daugava" fragmentam un tāds bija dziesmas "Saule. Pērkons. Daugava" sākums. Pēdējie vārdi ir šādi (citēšu no galvas): "Saule ir mūsu māte, Daugava - sāpju aukle, Pērkons velna spērētājs tas ir mūsu tēvs". Es domāju, ka tie, kuri saprot šos vārdus, saprot arī šo vārdu nozīmi. Un tiem katoļiem, kuri no sirds to dzied, netraucē pirmais Dieva bauslis?

    Par Raini var daudz lasīt internetā, var lasīt viņa grāmatas un to, ko viņš par idejām, pēc kādām dzīvoja, pats runāja:

„Kristīgas mīlestības ideāls nau humanitātes jeb cilvēkmīlestības ideāls, kā maldīgi tagad vēl domā visi. Tie abi ideāli izslēdz viens otru: kristīgā mīlestība ir humanitātes lielākā un pēdējā pretiniece. Kristīgā mācība prasa pilnīgu altruismu, padošanos citiem par labu, kas ir pārdabisks; patiesībā šī pārdabas vara ir sabiedriska vara. Viņas gribētais panākums un mērķis ir: status quo uzturēšana; viņas līdzekļi: apgādība no augšas, no pārdabiskas varas, kurai zemē ir priekšstāve: valsts vara”.

 

„Kristīgā ticība ar savu dievticību aptumšoja mīlestības labo kodolu.”

 

„Īsti tagadējās kristības spēks ir grieķība un žīdība. Nākamai reliģijai jābūt atkal dzejai, kā bija kultūras sākumā. Latviešu senai ticībai ir labākie dīgļi”.

     Vai es pēc tādiem vārdiem vēl varētu domāt, ka viņš būtu labs piemērs jaunatnes audzināšanā? Tikai tāpēc, ka viņš bija dzejnieks un valstsvīrs? Es nezinu, vai viņš atgriezās no savām idejām uz ticību uz patieso Dievu? Bet Dievs, Kas ir Mīlestība, aicina mūs dzīvot nevis ideju pasaulē, bet realitātē, jo šeit mums ir iespēja satikties ar šo Mīlestību, nožēlot grēkus, saņemt grēku piedošanu un dzīvot kā Dieva bērni. Žēl, ka Rainis neatrada vietu savā dzīvē Šai Mīlestībai tā, kā to atrada sv. Terēze no Lizjē, sv. Bernadeta Subirū un sv. Žanna D'Arka, kuras visas (ja es nemaldos) Raiņa dzīves laikā tika pasludinātas par svētajām.

    Pēdējos vārdus atdošu atpakaļ vikipēdijai:
    "Jaunstrāvnieku devumu vēlāk augsti vērtēja Latvijas sociāldemokrāti un komunisti. Savukārt mūsdienās tiek pausts arī cits viedoklis, ka "Jaunā strāva" ar savu graujošo kritiku un mācībām stipri satricināja latviešu tautas morāles un reliģijas pamatus".

    To visu var viegli atrast internetā, tāpēc es nepielīmēju linkus.

    Aicinu ikkatru darīt visu, lai mēs dzīvotu draudzībā ar Jēzu Kristu un vienmēr atrastos Viņa gribas pildīšanā. Dievs svētī Latviju!

Pamēģini pateikt to, ko visi zin.

    Daudzi (varbūt gandrīz visi) dzirdēja pasaku par karali, kuru nolaupīja kādi veiklie noziedznieki, kuri apsolīja karalim sagatavot skaistās, bet neredzamas drēbes. Visi redzēja, kas notiek, pats karalis redzēja, bet neviens nepateica to, ko redzēja, ko zināja. Atnāca bērns un teica: "Karalis ir kails!"

    Vai mēs dzīvē neredzējām tādus gadījumus, kad runāja vienu, bet viss bija savādāk? Vai tas ir tāpēc, ka tā sauktajā "dzīvē" bērniem skaidro vienu, kaut gan pieaugušie redz, kas notiek? Tas vēl ir normāls, bet ja starp pieaugušiem tā notiek? Varbūt tāpēc, ka nav dialoga, viens kaut ko stāsta un otrais pieņem. Cita varianta nav. Kur sākas dialogs? Dialogs sākas lūgšanas laikā. Nav lūgšanas, nav dialoga, visi var staigāt skaistās, bet diemžēl neredzamās drēbēs.

    Tuvojas Baznīcas gada noslēgums un lasījumi virzīs mūsu skatienu uz Jēzus otreizejo atnākšanu. Jāgatavojas kāzām. Jārūpējas par kāzu apģērbu. Šis apģērbs tā ir Dieva žēlastība. Līdz kāzām no daudzām lietām jāatsakas. Un jādara viens liels darbs: šis laiks, šis ceļš liecinās par to, kā mūsu kalpošana mainās draudzībā, draudzībā ar Jēzu. Kalps gaida kādu apbalvojumu. Draugs vēlas satikties ar Jēzu un būt kopā ar Viņu. Lielā atšķirība?

   

Kāpēc Dievs dod cilvēkam paaicinājumu?

    Kad es vēl biju mežniecības students, bet jūtu sirdī paaicinājumu uz klosterdzīvi, jau drusciņ pārbaudītu paaicinājumu, es ilgojos "pēc vēsām klostera sienām". Un nekā dīvaina tajā nebija un vēl vairāk tāpēc, ka studenta dzīve, ļoti ātra, kad bieži nebija laika likties uz auss, labprāt atrastu atpūtu klusā klosterī. Laiku gaitā Dievs mainīja manu uzskatu par klosterdzīvi. Ne klosteris kād tāds, kā ēka, ir galvenais, bet protams tie, kuri tur dzīvo, kurus Dievs, līdzīgi un ne līdzīgi kā mani, paaicināja un visi klosterbrāļi veido kopienu, garīgo ģimeni, kura latiņu valodā saucas tieši "familia", "ģimene".

    Kāpēc Dievs dod cilvēkiem paaicinājumu uz klosterdzīvi? Man pašam tas ir liels noslēpums. Tikai ne tādā nozīmē, ka es neko nesaprastu, bet ka tas pieprasa pūles, nemitīgas pūles, lai dzīvotu pēc paaicinājuma. Jēzus sludinādams par Debesu Valstību sagatavoja jau šeit, virs zemes, tādu dzīves veidu, kas liecinātu par dzīvi šajā Valstībā. Es atceros šos vārdus, kuros Jēzus teica, ka Debesu Valstībā visi dzīvos kā Enģeļi un drusciņ redzu (nevaru pateikt, ka visu redzu), ka daudz daudz priekšā. Un prātā nāk citi vārdi, kurus svētais Francisks teica brāļiem: "Sāksim no jauna, jo līdz šim neko neesam izdarījuši". Vai vārdus no Evaņģēlija (šodienas): "mēs izdarījām to, ko mums pavēlēja". Tieši to vajag un vietai nav nozīmes, es domāju. Jo kāds man vakar teica: "Man zvanīja, ka jūs pametīsiet Viļaku un brauksiet uz Krieviju!" Tas nav viss. Kāds cits man vakar teica: "Jūs vēl esat Viļakā? Jo es dzirdēju..." Nākamais teica: "Kā jums iet Viļakā? Es dzirdēju..." Es domāju, ka tad, kad cilvēks pats (arī ar citu lielo palīdzību) rūpēsies par jauno evaņģēlizāciju, viņam tādu jautājumu nebūs.

    Aicinu ikkatru atrast savu paaicinājumu no Dieva, nosaukt to vārdā, nosaukt to, kas palīdz, nosaukt to, kas traucē, un... cieši līdzdarboties ar Dieva žēlastību. Ja Tev nav tādas ticības, tad lūdzi Dievu un Tev dos. Bez šaubām.

    Bet kāpēc tik grūti atgriezties? "Jo grūti mainīt savu domāšanu"- tā kāds man teica. Tas nozīmē, ka vajag atmest daudzus viltus praviešus, kurus es vai Tu uzskatījām par svētiem, bet Evaņģēlija gaismā atklājās, ka viņi pavisam citas idejas (pret Dievu idejas) izplātīja. Un ko darīt? Atstāsi savus "varoņus", lai kalpotu Jēzum? Vai Dievs dod svētumu cilvēkam, kas negrib dzīvot pēc patiesības? Kas būs, ja tikai Tu atstāsi savus "varoņus", bet sabiedrība neatstās? "Kas atgriežas, tam jāiet pret straumes un jāpieņem vajāšanas" - tā kāds man šodien teica.

Mehanismi, kuri darbojas.

    1989. gadā (piedodiet, ja es kļūdos) triju tautu pārstāvji stāvēja viens pie otra garā ķēdē un tā apvienoja uz kādu laiku trīs zemes. Ja tāda situācija bija (protams ka bija), tas visvienkāršāk nozīmē, ka to varēja sagatavot un organizēt. Šobrīd es nejautāšu kas? un kāpēc? un ar kādu rezultātu?, un arī no kurienes šī doma? Tomēr šo situāciju atkārtoja. Kur? Katalonijā, pirms diviem gadiem. Cilvēki stāvēja garā ķēdē (480 km). 1 600 000 cilvēku.

    Pēc revolūcijas 1905. gada kāds revolucionists devās uz Šveici, kur šajos laikos bija daudz revolucionistu, kā piem. Leņins. Viņi tur negatavojās pavadot laiku ar rožukroni rokā, lai būvētu labāko taisnīgāko pasauli. Taču viņi bija revolucionisti. Un arī kaut ko rakstīja, lai citiem stāstītu par savām idejām. Viena no viņiem, dzejnieka, grāmatas fragmentu izmantoja kāds komponists un 1988. gadā uzrakstīja tam mūziku. Šo dziesmu, ar skaisto melodiju dzied Latvijā dziesmu svētkos. Un ne tikai. Un tieši šo dziesmu silti pieņēma Katalonijā, deva vietēja dzejnieka (man šķiet, ka arī kāda revolucionista) vārdus un šī dziesma kļūva par Katalonijas himnu 2014. gadā.

    Nebaidieties, nebaidieties, šo dziesmu (ar citiem vārdiem protāms) nedziedāsim baznīcās. Tas ir mehanisms citu mehanismu starpā, kas ārēji vieno cilvēkus. Baznīcā (un tālāk dzīvē) mēs daram kaut ko citu - notiek vienotība ar Dievu, tā attīstās, atsevišķos cilvēkos dažreiz ir krīzes, bet arī atgriešanās. Barība ir Dieva žēlastība un cilvēks tās pavadīts nedara pārestību citam. Viss ir skaidrs, sludināts, visi ir aicināti ieiet vienotībā ar Jēzu. Kristus ticīgie ienaidnieku redz ļaunos garos, bet arī savu vistuvāko ienaidnieku - savu miesu, tur paklausībā Dieva gribai. Tādā vidē cilvēkos aug patiesā brīvība, jo patiesā brīvība ir iekšēja. Un tā ved uz ārējo brīvību. Tāpēc Baznīca attīsta brīvo cilvēku sabiedrību un brīvu tautu.

Dievs savus plānus šuj.

    Es nezinu, kā nosaukt veidu, kādā Dievs veido savus plānus cilvēku dzīvē. Šodien daži cilvēki redzēja, kā Dievs to dara. Tas ir līdzīgs cilvēkam, kas šuj drēbes un lieto dažādus diegus, bet ne visus uz reiz un ne vienlaikus.

    Es braucu ar misionāru Kārli pēc mašīnas uz Gulbeni. Pa ceļu paņēmām vēl vienu pazīstamu cilvēku, sievieti, kas dzīvo Viļakas novadā. Pateicoties tam, ka es braucu ar Kārli, es neiebraucu dzelzs gabalā, kas bija uz ceļa, un šajā saules un ēnas mozaikas fonā bija gandrīz neredzamais. Bet Kārlis ieraudzīja. Pateicība Dievam. Kārlis pateica, lai mēs apstātos un viņš ņēma nost no ceļa šo dzelzi. Katrai vieglai mašīnai tas draudēja ar avāriju un nopietnu remontu. Gulbenē tālāk viss attīstījas un laika gaitā dažas reizes mainījās mūsu plāni. Šo kundzi arī otro reizi satiku un vajadzēja vest uz Gulbenes robežu, lai tālāk brauktu ar autostopu. Un lietas, kas sākumā liekās, ka traucēja, vai kavēja, pēc tam bija kā svētība. Lūk tas ir tāpēc, es domāju, ka viss sākās ar lūgšanu, bija padots Dievam un visur bija meklētas Viņa domas un plāni.

    Pēc tam vēl Viļakā bija alfa kursi pieaugušajiem. Majās vajadzēja mainīt sūkni uz jauno un tā tālāk. Bet arī draudzes pārstāvji deva liecību, ka rūpējas par baznīcas teritoriju, jo trešajā dienā grāba lapas. Pateicība Dievam!

    Vakar no rīta bija sv. Mise par Viļakas Jēzus Sirds Romas katoļu baznīcas cēlājiem, arhitektu, par tiem, kuri kalpoja šeit un uzturēja baznīcu - par mūžīgo mieru viņiem; bet arī par tiem, kuri tagad uztur baznīcu un kalpo tajā un visā draudzē - par Dieva svētību. Es domāju, ka sv. Mise Lippe-Lipsku ģimenes nodomā un visu citu nodomā, pateicoties kuriem baznīca un draudze varēja un var augt, būs svinēta regulāri. Es ceru, ka tā tas attīstīsies.

Kā būvē māju bez pamatiem?

    Nesen es uzrakstīju ziņu par to, cik grūti ir atgriezties vīrietim un sievietei, kuri dzīvo kopā. Cik grūti ir atgriezties cilvēkam, kas grib sasniegt "laimi" un "veiksmi" bez Dieva, pat pret Dievu. Es rakstīju, ka nevar atgriezties, jeb sākt jaunu dzīvi, bez Dieva žēlastības palīdzības. Jo kad tas, kas mēģina atgriezties, nezinot neko par principiem, kas "spēlē" garīgajā dzīvē, un neko negribot zināt par tiem, kuri traucē, par ļauniem gariem, dara lielo kļūdu. Kādu kļūdu? Tādu, ka atļauj nest patiesību uz šķīvja, kas tomēr nav no mūsu restorāna. Vai domā, ka var darīt ar patiesību to pašu, ko darīja līdz šim (kā piem. šķīvja plēšana kāzās) jeb nerūpēties par patiesību. Garīgajā dzīvē cilvēks attīsta tikumus. Tāds pats cilvēks, kas neveido garīgo dzīvi, ar tādām pašām iespējām, attīsta netikumus, jo nemēģina dzīvot Dieva gaismā. Es nezinu, kas notiek ar cilvēkiem, kuri ļoti gribēja, lai citi (to starpā arī es) dzīvotu bez moralitātes, bez Dieva. Es varu tikai liecināt, ka nekādas zāles nepalīdz tik labi slimībā, kā tieši Dieva žēlastība, dzīve Dieva žēlastībā. Tas ir vislielākais brīnums, kurā mēs varam "ģērbties", turpināt to, ko esam saņēmuši Kristības sakramentā. Lai to pildītu ikdienišķajā dzīvē, mums ir vajadzīgi brāļi un māsas Kristū, vajadzīga kopiena Baznīcā, draudzē. Nevar atstāt novārtā centienus dibināt draudzē kopienu, lūgšanas grupu, sludināt Evaņģēliju. Tādā veidā man būs tie, kuri ikdienā nes ticības dārgmantu māla traukos, es to redzēšu un pats mācīšos. Rūpēties par Baznīcu nozīmē rūpēties par savu paša pestīšanu.

    Varbūt dzīvē notiek tā, ka cilvēks, kas nesaņēma ticības pamatus un nedzīvoja pēc ticības, pārdzīvo to, kas saucas "atgriešanās", bet pamatu trūkuma dēļ ir bezspēcīgs un grūti viņam pretoties kārdinājumiem. Tomēr pamati tiek būvēti smagajā garīgajā darbā, nemitīgajā lūgšanā, Dieva gribas pildīšanā, kas atklāta cilvēkam caur Baznīcu. Un tas viss Dieva žēlastības stāvoklī. Nekādas rekolēkcijas neaizvieto šo smago darbu un vienmēr šim darbam būs priekšroka, rekolēkcijas iet pakaļ. Kādā brīdī pievienosies arī kalpošana draudzē un kādā kopienā. Un vēl viens princips. Nedrīkst ieļaunoties. Ne tikai tad, kad redzam kādu grēkojam. Bet arī tad, kad nesam kādam uz vārda dienu nopirktu par mūsu naudu rozi ar mazo pasvētīto svētbildi tās zaros un tur redzam, ka šis cilvēks pļauj sienu ar tūkstošiem tādu puķu ar izkaptu, tā vienkārši, kā neko. Tādās situācijās parādas, cik vērts ir mūsu garīgais darbs. Un kam to visu daram. Un tas liecina par pamatiem, par to, kāda ir draudzība ar Jēzu. Un cilvēks atbild sev uz jautājumu: "Vai es nemēģinu ticībai un draudzībai ar Jēzu 'pielīmēt' kaut ko citu, tikai tāpēc, ka tas man patīk?" Vai es kaut ko daru, un pēc tam gribu "pielīmēt" tam Jēzus mācību? Vai pretēji - es meklēju Jēzu un pēc tam Viņam padodu visu savu dzīvi?

Dzērvenes un mellenes

    Rakstīju iepriekšējo ziņu kā pasaku. Varbūt šī pasaka bija smaga un nesaprotama līdz beigām. Bet starp citiem, kā parādīt situāciju, kurā cilvēks vēl nesatikās ar valsti, ar šīm struktūrām, nodokļiem un tā tālāk? Bet salasīja dzērvenes vai mellenes un grib pārdot, lai būtu par ko dzīvot. Un vēl nevajadzīga ir presse un tv, jo cilvēks ies un stāstīs: "Šis cilvēks ir labs!" Un arī šī sieviete no pasakas vai arī kāds cits, kā piem. jauneklis, kas pārdot mellenes, vai zivis, nestaigā kādās tautas drēbēs, nedzied tautas dziesmas, nepropaģē tautas tradīcijas, neveido korus, ansambļus un projektus. Vai tas nav tā, kā kādā filmā par indiāniem Argentīnā, kur 20. gadsimta sākumos kāds būvēja pilsētu un uz kurieni brauca strādnieki no visas pasaules. Un tagad tikai visvecākie indiāni atcerās dažus vārdus savā valodā. Liekas varbūt, ka tie ir pavisam citi stāsti no citām pasaulēm. Un ka šiem cilvēkiem neizdevās dzīvē. Nebija vienkārši laimes. Un ka viņu balsij nav nekādas nozīmes. Varbūt. Bet... kad šis cilvēks iet lūgties, tad notiek brīnumi un pateicās Dievam par to, ko var nosaukt īsos vārdos.

Pasaka par dzērvenēm

    Sensenos laikos dzīvoja Karalis un Karaliene. Viņiem bija viena meita. Kad viņai bija 30 gadi, vecāki deva viņai kā mantojumu vienu no savām pilīm un lielo zemes teritoriju apkārt. Viņa tomēr nemīlēja savus vecākus un negribēja ar viņiem kontaktēties, bet par saviem padomdevējiem pieņēma kādas firmas pārstāvjus . Viņa nerūpējās par savas valsts iedzīvotājiem un dzīvoja no tā, ko pārdeva. Tāpēc arvien vairāk cilvēku brauca projām no valsts. Katru gadu pārdeva kādu zemes gabalu un par šo naudu organizēja mielastu augstmaņiem savas dzimšanas dienā. Viens no augstmaņiem ieraudzīja, ka uz sienām vairs nav Karaļa un Karalienes gleznas, jo pirms mielasta tika ņemtas nost. Nākamā dienā atklājās, ka pils arī tika pārdots. Palika valsts bez valdnieces, gandrīz bez iedzīvotājiem, bez zemes, jo tā tika pārdota svešiniekiem. Cilvēki lasīja mellenes, sēnes un dzērvenes un mēģināja tās pārdot. "Mums mājās nav maizes" - runāja. Un tāda bija patiesība. Un, ja kaut ko saņēma, bija ļoti ļoti laimīgi. "Mēs par jums visur stāstīsim," - teica - "ka jūs esat ļoti labs cilvēks".

    Bet tas bija, protams, sensenos laikos, jo mūsdienās netikai vecākus ļoti mīl, bet arī Dievu mīl un grib katru lēmumu ar Viņu visās lietās lēmt. Un šodien jau netic vecām pasakām.

Cilvēks slazdā

    Viens no piemēriem, kā nedrīkst braukt ar mašīnu, kad braucot 100 km stundā mainīt piekto ātrumu uz atpakaļ gaitu. Kas notiks, labāk nerunāt. Kad šoferis gribētu tā darīt, mašīna dos tādu skaņu, ka cilvēks ātri sapratīs savu kļūdu.

    Līdzīgi ir garīgajā dzīvē. Kad cilvēks ātri attālinājas no Dieva, dzīvojot smago grēku stāvoklī, tad mainīt uz reiz virzienu, uz reiz skriet atpakaļ, beidzas ar katastrofu. Situācijas "no dzīves", kā piem. agstāk minēta mašīna, ļoti labi saprotāmas, atspoguļojas garīgajā dzīvē, kur diemžēl nav saprotāmas.

    Piemēram vīrietis un sieviete dzīvo bez laulības sakramenta, tas nozīmē smagos grēkos, un ātri attālinājas no Dieva. Ļaunais gars "sargā" tādu situāciju, lai nekas nemainītos, jo tad viņam būs sagatavoti divi upuri. Bet cilvēki nolēma mainīt virzienu un pieņemt laulības sakramentu. Ja tam līdzi iet atgriešanās un tam ir veltīts laiks, kurā viņi paskatīsies uz savu dzīvi Baznīcas mācības gaismā, redzēs kļūdas un grēkus un viņiem tiks dota iespēja paskatīties uz savu dzīvi ar ticības acīm, iespēja satikties ar dzīvo Dievu, Kas ir Mīlestība, iespēja praktizēt ticību, saprast, kas ir laulības sakraments - no tā ļoti daudz var dot pirmslaulības kursi, arī iepriekš alfa kursi, tad jau ir kādi stiprākie pamati sākt jauno dzīvi kopā ar augšāmcelto Jēzu. Jaunā dzīve - dzīve Dievam, kalpošana Dievam, dzīve pēc Svētā Gara, nevis pēc miesas.

    Ja tomēr nav atgriešanās sirdī, tad tas var beigties ar kādu eksistenciālo "katastrofu", jo tāds modelis: "kalpošana velnam"-"spradziens"-"kalpošana Dievam" nestrādās, ja centrā nebūs atgriešanās. Cilvēki bieži var apvainot Dievu: "Mēs gribējām labi, salaulājāmies, un ātri katastrofa - naids un šķiršanās!" Nu nē, īstenībā kalpošana velnam tādā gadījumā nebeidzās. Bez atgriešanās, bez Dieva palīdzības iziet no šīs verdzības slazda cilvēkam nav pa spēkam, nav iespējams. Ja tu sāksi jau šodien labot savu dzīvi kopā ar Dievu, tad redzēsi, ka visu Dievs darīs, nevis tu. Tu tikai atļausi. Ja tev ir tāda problēma, tad atļauj Dievam to visu mainīt.

Vai ražotava audzina bērnus?

    Lietās, par kurām tagad rakstīšu, es neesmu specialists. Un varbūt bērni vairāk zina nekā es. 1974. gadā Japānā tika izdomāta "Hello Kitty", pasakains tēls, kas spēlētu meiteni no Londonas. Jo 1970. gados Japānā Londona bija "modē". Tā vismaz raksta internetā. Kopš šī laika izražoja daudz kilogramu "Hello Kitty" un tās īpašnieks kļūva ļoti bagāts.

    "Hello Kitty" sekoja vēlāk arī "Angel Cat Sugar" un "Rebecca Bonbon". Es saprotu, ka kādai lielai firmai (vai lielām firmām) nav nekādas problēmas to ražot. Es nezinu, kāda ir šo tēlu "biogrāfija", bet kādas lomas pilda, var viegli uzzināt internetā. Fotogrāfiju ir daudz. Visiem pircējiem no sirds novēlu šo vislabāko. Jā, šo vislabāko. Bet ja kāds gribētu satikties ar dzīvo Dievu un jau šeit, virs zemes, pazīt Jēzu Kristu un dzīvot žēlastības stāvoklī, ar prieka pilno sirdi, tad aicinu uz Romas katoļu baznīcu Viļakā, vai arī citās vietās. Rozās krāsas mazāk, brīžiem stipra iekšēja cīņa, lai atmestu to, kas nav vajadzīgs, bet draudzības ar Jēzu garantīja mūžīga. Un šī brīnišķīga realitāte - personīgas attiecības ar Dievu. "Dievs ir Mīlestība" (sv. Jāņa 1. vēstule).

Misionāri palīdz redzēt citu pasauli.

    Es domāju, ka katrs, kas satiekas ar misionāriem Viļakā, redz, ka viņi dzīvo savadāk. Īstenībā cilvēku reakcijas ir visdažādākas, bet šeit nav vieta, lai par to stāstīt. Ar vienu vārdu - neviens nevar pateikt: "Viņu klātbūtne mani neietekmēja". Ja viņi var tā dzīvot, TĀ tas nozīmē normāli lūgties, normāli dzīvot tikumiski, normāli meklēt un pildīt Dieva gribu, normāli sargāt savus bērnus no ļaunuma, normāli nopietni un atbildīgi dzīvot, normāli priecāties, normāli visu darīt kopā ar Dievu un ar Dieva Mātes palīdzību, normāli citus aicināt uz tēju, vai uz rekolēkcijām, normāli katru dienu piedalīties svētajā Misē, normāli citiem bērniem, jauniešiem un pieaugušiem stāstīt par Dievu un par Baznīcas ticību, kas kļūva par viņu ikdienā. Normāļna. Katram, kas jūt savā sirdī tādu aicinājumu no Dieva, un savā ikdienā pilda Dieva gribu, teikšu, lai kļūtu par misionāru. Misionāri ir vajadzīgi vienmēr.

Gads kapsētā ir beidzies.

    24. oktobrī ar svēto Misi Viļakas sv. Mateja (sv. Mateuša) kapsētā tika pabeigts "gads kapsētā". Lai Euharistija tiktu celebrēta atbilstoši labos apstakļos, arī tur es uztaisīju pajumi. Un es atklāju, jau kaut kuru reizi, ka to var uztaisīt viens cilvēks. Pateicība Dievam. Galdu arī atvedu no mājām, atnesu un varu tikai cerēt, ka no mitruma necieta pa daudz.

    Liels paldies tiem, kuri jebkādā veidā kalpoja, palīdzēja, organizēja, vai vienkārši piedalījās svētajās Misēs šajā gadā kapos, un pieņēma Jēzu Kristu svētajā Komūnijā dvēseļu šķīstītavā nodomā.

    Liels paldies arī tiem, kuri aktīvi darbojas draudzē, aktīvizē ticīgos, liecina, kā Dievs darbojas viņu dzīvē. Es jau ceturto reizi "dežurēju" ar rožukroni rokās pirmdien no 00:00 līdz 01.00. Bija grūti piecelties, vai, labāk pateikt, es uztraucos, ka nepiecelšos, jo es biju ļoti noguris. Ko es pateikšu? Vēl tāls ceļš, kad es spēšu šajā stundā noskaitīt rožukroņa vienu daļu. Tāls ceļš...

    Šodien vairāk bija atpūtas. Bet arī kādu laiciņu veltīju baznīcas laukuma un ceļu tīrīšanai. Ne bija viegli, jo manis izdomātai slotai ir apm. 10 kg! Grūtāk, bēt daudz daudz ātrāk. Ja Jūs būsiet Viļakā, Jūs varēsiet izmēģināt. Es domāju, ka nēspēsiet ar to strādāt.

    Bija arī Urgas pansjonata grupa, kurai pastāstīju par Jēzu, Kas mājo baznīcā. Un par to, kā pildīt Dieva gribu, kas ir vislabākais, kas mūs var satikt šai pasaulē.

    Un tūlīt... atnāks draugi Kristū.

Šodienas IHTYS?

    Rakstnieks Henriks Senkevičs (Henryk Sienkiewicz) savas grāmatas "Quo vadis?" ("Uz kurieni Tu ej?") vienā fragmentā raksta par to, ar kādu zīmi atpazīt viens Jēzus māceklis otro mācekli. Tā protams ir zivs zīme. Kāds zīmē to uz zemes, lai tas, kas ar viņu runā, ja tikai ir kristietis, saprastu, ka satikās ar otro kristieti.

    Mēs zinām, ko nozīmē IHTYS (zivs), latviski būs tā: Jēzus Kristus Dieva Dēls Pestītājs. Katrs kristietis ir kā tās zīmes (un tās satura) dzīva ikona. Bet laikam nepietiek tikai būt kristietis, vajag arī kļūst par kristieti. Kā zivij ir nepieciešams ūdens, tā kristietim ir nepieciešama liecība, nepieciešams ir liecināt par to: Jēzus Kristus Dieva Dēls Pestītājs. Kas notiek, ja zivi izvilksim no ūdens? Atver muti un atver, un atver, bet nekāda labuma no tā nav. Tā arī ir ar kristieti, kas neprot sasveicināties ar vārdiem "Lai ir slavēts Jēzus Kristus!", jo pēc tā varam zināt, ka šis cilvēks ir kristietis, katolis. Un tad, kad atbildēs "mūžīgi mūžos!" (vai līdzīgi). Jo es iegāju kādā veikalā un teicu skaļā balsī "Lai ir slavēts Jēzus Kristus!" Atbilde bija šāda +/- "mbrščgskdts..." Citreiz "Lai ir slavēts Jēzus Kristus!" Atbilde: "bwkšvbčgīkts..." Un trešo reizi bija līdzīgi. Taču ja mēs būtu kādā citā valstī, kurā viens otram novēl mieru, visi tāpat runātu. Un nekas nebūtu nepareizi. Ja katolis ieraudzīs savu prāvestu un divas reizes atver muti bez nekādas skaņas un vienu reizi paklanīs galvu, tad prāvests tāpat atbildēs. Vai nē? Kāda zīme palika? Bet kas ir iekšā? Ko vajag? Kāpēc pa Latvijas ielām nebrauka ātrā ar ūdeni? Ar dzīvo ūdeni...

Atpazīt Dieva balsi.

    Starp daudzām balsīm, kuras mēs dzirdam, ir viena sevišķa, jo tā ir no Dieva. Un visas dzīves mācības, domas, piepūles, vēlmes, lēmumi ir tāpēc, lai to vienu vienīgo un neatkārtojāmo balsi dzirdētu. Jo mūsu atbilde šim vārdam, šai balsij, dara mūs laimīgus. Vismaz dod iespēju pieņemt Dieva klātbūtni ar mīlestību un būvēt uz attiecībām ar Dievu savu dzīvi. Tāpēc tie, kuri vakar pateica Jēzum "Jā!" un atnāca vai atbrauca uz bijušo klosteri uz alfa kursiem, gan jaunieši, gan pieaugušie, var sevi saukt par laimīgajiem. Jo šis Dieva vārds, kuru mums skaidroja priesteris, kas no Aglonas atbrauca pie mums, tik stipri un tik skaidri, un ar tādu mīlestību iegāja mūsu sirdīs, ka Šī Dieva Mīlestība, parādīta mums Viņa Dēlā, no jauna tika atklāta kā vislielāka mūsu bagātība, kā pestīšanas dāvana, kā Baznīcas sirds un mūsu brālības pamats. Šie brīži ar Dievu brāļu un māsu kopienā, tik skaisti sagatavoti, liecina par vajadzību, lai būtu tādas un līdzīgas tiksanās un lūgšanas, un liecina par to, ka Dievs, ar kuru mēs mēģinām dzīvot draudzībā un mīlestībā, vēlas piepildīt mūsu kopējas lūgšanas ar ļoti lielo prieku. Ne tikai prieku Dievs dod. Un prieks nav vienīgais un galvenais mērķis. Prieks iet līdzi Labai Vēstij par Jēzu Kristu, pateicoties Kuram mums ir atvērti Debesu Valstības vārti. Mūžīga dzīve sākas šeit, virs zemes, caur draudzību ar Jēzu, caur dzīvi Viņa žēlastībā.

Panta rei.

    Jā, viss peld, iet, brauc un skrien. Grūti bija atrast laiku, lai kaut ko vairāk uzrakstītu. 19. oktobris, pirmdiena, sākās tā, kā pierasts trešo reizi, ar rožukroni rokās pl. 00:00 līdz 01:00. Jau labāk cīnījos ar miegu un vairāk laika veltīju lūgšanai salīdzinājumā ar iepriekšējām pirmdienām. Pirmdiena bija pilnīgi aizņemta, bet atradu laiku atpūtai. 15:00-18:00 tas bija laiks veltīts daudzām sarunām saistītām ar remontiem baznīcā. Un laikam tāpēc, ka tas sākās Dieva žēlsirdības mirklī, tika pieņemti lēmumi, kas palīdz darbiem iet uz priekšu, es ceru. Pateicība Dievam. Bet vakarpusē plebānija piepildījās ar bērniem un jauniešiem, lai mēs visi labi un dievbijīgi, un interesanti pavadītu laiku.

    Otrdienā bija arī svētā Mise šajā mājā, kur svētceļoja Dieva Māte statujas zīmē. Tādas vizītes palīdz arī cilvēkiem labāk saprast prāvesta lomu draudzē, kā arī pašu prāvestu, atmest kādus mitus un pasakas, un tuvāk iepazīties ar misionāriem un ļoti ļoti lielo nozīmi tam, ka vecāki iet uz baznīcu kopā ar bērniem. Baznīcai ir misija un tajā katrai ģimenei, un mums katram ir misija, kura jāizpilda. Bez tā cilvēks ir nelaimīgs, vismaz kaut kā būtiskā trūkst viņa dzīvē. Iet uz baznīcu ar maziem bērniem ne tikai nav kļūda, tas ir būtiskais pienākums. Ja vecāki to dara, var tālāk runāt par citiem dzīves jautājumiem. Ja nedara, tad mēģinājumi kaut ko darīt, ir dzīves dekorācija, jo muzeju nevar atdzīvināt. Tā, kā nevar atdzīvināt uz reiz draudzi, kur, pēc Pāvesta Franciska vārdiem, baznīca vairs nav baznīca, bet muzejs. Kad baznīca pārvērtas muzejā? Kad pēc sv. Mises baznīcu taisa ciet un nevar ieiet, lai palūgtos. Sākās tad, kad cilvēki pārvērtās muzejos - daudz zina par Dievu, bet to nepieņem par savējo savā sirdī un prātā nepadodas tai, un ar savām rokām nedara ticības darbus. Tālāk notiek tā, ka baznīca pēc Mises ir slēgta un pilda muzeja funkciju ekskursantiem.

    Pēc tam vajadzēja arī braukt uz Gulbeni, lai celebrētu svēto Misi gan vakar, gan šodien un tur baznīca nav slēgta, dienas laikā vienmēr kāds dežurē. Es ceru, ka līdzīgi būs arī Viļakā. Tas ir atkarīgs no tā, vai daži cilvēki atgriezīsies un veltīs savu laiku Jēzum Vissvētākajā Sakramentā. Liekas, tas ir tik maz...

Zivis, dzīvnieki, putni

    Kādreiz pāvests Benedikts XVI salīdzīnāja cilvēku garīgās dzīves situāciju ar pasaules radīšanu. Sakarā ar to, ka cilvēks bieži nespēj pieņemt otro cilvēku, kaut gan šis otrais nedara pirmajam pāri, un vēl vairāk, tas notiek baznīcā, svētajā Misē, es atgādinu mazliet pāvesta runu.

    Dievs radīja zivis, lai dzīvotu jūrās; radīja putnus, lai dzīvotu zem debesjuma; radīja dzīvniekus, lai staigātu pa zemi. Zivis klusē, putni dzied, dzīvnieki kliedz. Zivis klusē un tā tās ir tādu cilvēku simbols, kas Dieva majestātes priekšā klusē visdziļākajā kontemplācijā. Putni ir tādu cilvēku simbols, kuri dzied gara pilnas dziesmas un himnas Dievam par godu un tādā veidā pielūdz Viņu. Dzīvnieki, kas staigā pa cieto zemi un kliedz, ir tādu cilvēku simbols, kas atmeta no sevis savas būtības dziļumus, kuros būtu kopā ar Dievu - klusumā. Atmeta arī iespēju celt savu dvēseli pie Dieva, lai Viņu pielūgtu. Kas tad viņiem palika? Palika plakanā un cietā zeme, tāpēc kliedz.

    Es domāju, ka kaut kas notiek cilvēka sirdī (ne tik traģiski, kā pieminēts augstāk), ka nespēj ieiet sevī, savā sirdī, lai būtu kopā ar Dievu klusumā. Ka nespēj pacelt savu sirdi līdz visaugstākām robežām, lai viņa dzīve būtu viena un skaistā dziesma Dievam. Tāds cilvēks mēģina pierādīt apkārtējiem, ka viņi ir vainīgi, ka viņš neesot laimīgs. Bet ar to arī liecina, ka bez dziļās lūgšanas un bez visaugstākās pateicības, vienkārši nevar atrast dzīves laimi. Tas nes viņam sāpes. Tāpēc kliedz un tiesā citus. Lūgsimies par tādiem mūsu brāļiem un māsām Kristū, kas cieš, jo neatklāja savā dzīvē Jēzus mīlestību, lai pateicoties ticībai dziļi iesakņotu savu dzīvi Baznīcā un ļāva Mīlestībai pacelt vīņu dzīvi vistuvāk Dievam.

Pieci metri virs grīdas negribas lidot.

    Šodien no rīta, pēc svētām Misēm, atnāca elektriķis, lai aplūkotu elektroinstalāciju lustrā. Mēs paņēmām divas garas trēpes un pēc pāris minūtēm es varēju ar savām acīm skatīties lustru no tuvuma, redzēt bojājumus, kuri traģiskie nav, bet vajag kaut ko darīt, mainīt vadus, patronus utml.. Šajā augstumā, apm. 5m, negribas lidot, bet staigāt pa cieto zemi. Pirmdien būs nākamas konsultācijas un redzēsim, ko tālāk. Ja es zinātu, ka šīs lietas ies tik lēni... Tagad zinu.

    Nākamā lieta, kuru vajadzēja darīt, bija Lāšķu kapsētā. Es paņēmu pajumi, aizvedu uz šo kapsētu un tur pats to samontēju. Un pat nevajadzēja ļoti stiprināt, jo nebija vēja. Kāds arī lūdza piedošanu, ka vasarā kapusvētkos nebija jumta, tāpēc sv. Mise notika kā "dušā". Pēc tam ap piecpadsmitiem es braucu tur otro reizi un, kaut gan gribēju pats strādāt pie pajumes, tomēr atnāca un palīdzēja cilvēki, pēdējie kapsētā, no kuriem daži atbrauca no tālienes.

    Vakarpusē es braucu uz Rekovu diviem jauniešiem pakaļ. Viņi, kā vienīgie draudzes pārstāvji, piedalījās Latgales jauniešu dienā Baltinavas draudzē. Viņi stāstīja par šo dienu, ka esot ļoti interesanta un varēja daudz ko iemācīties, un dažās darbnīcās pašam izražot lūgšanai vajadzīgas lietas, kā piem. rožukroni. Jaunieši brauca uz mājām laimīgi un entuziasma pilni.

    Dienas laikā notika daudz vairāk, bet nestāstīšu visu. Jūs zināt, ka dzīve "misijās" un ar misionāriem ir piepildīta ar Dieva sagatavotiem darbiem. Kas tev ir Dievs? Kā un uz ko Viņš tevi aicina?

Misija draudzē

    Viena no raksturīgām lietām, kuras garīgās aprūpes laukā darīja kapucīni, bija misijas draudzēs. Parasti brauca uz misijām divi tēvi, lai tad, kad viens runā sprediķi, otrais lūgtos. Tādas misijas, uz kurām aicināja misionārus prāvests, bieži piepildīja veselas astoņas dienas un misionāri mēģināja ar Evaņģēliju atrast ceļu pie katra cilvēka draudzē. Tas vienmēr bija ļoti intensīvs laiks un lai saprastu, kas notika, vajadzētu paskatīties uz šo misiju plānu - diena bija aizņemta no rīta līdz vakaram. Un arī cilvēki vairākumā gribēja piedalīties, izklausīties vismaz dažas konferences vai sprediķus, iet pie grēksūdzes, jo katru dienu braukāja uz šo baznīcu priesteri no apkārtējām draudzēm.

    Es pirms 14 gadiem dzīvoju klosterī, kurā arī dzīvoja un kalpoja tēvs, kas vadīja misijas 600(!) draudzēs, daudzās pat dažas reizes. Viņš nolēma uzrakstīt grāmatu. Un izdevās. Tā tika uzrakstīta tādā veidā, ka viņš stāstīja, bet es rakstiju. Šī grāmata nesa lasītājiem daudz prieka, jo bija anegdotu pilna - taču misionāru dzīve ir ļoti ļoti interesanta. Kad grāmata tika pabeigta un laimīgs tēvs misionārs sāka braukāt pa mūsu baznīcām, runāt sprediķus un reklamēt savu grāmatu (vērts bija rakstīt un lasīt,) tēvs proviniāls (provinces priekšnieks) man pajautāja, vai es gribētu braukt uz misijām, bet pavisam citām misijām, kuras varbūt arī tā saukt nevajag, uz Latviju. Un es, pēc divām minūtēm Vissvētākā Sakramenta priekšā, atbildēju: "Jā".

    Jau gandrīz divi gadi misionāri dzīvo mūsu draudzē. Tie protams nav garīdznieki, bet laji. Un viņu kalpošana ir cita. Ne tik intensīva 8 dienu laikā, jo tādu misiju nebija, bet intensīva garākā distancē, kura ir sadalīta uz mēnešiem, nedēļām un dienām. Un katram posmam ir savs plāns, darbi, sarunas un tas viss lūgšanā. Tāpēc ka grūti būt misionāram savā draudzē, uz Viļaku brauc misionāri no visas Latvijas, bet arī no Vācijas, Lietuvas, Polijas un Ukrainas. Un brauc arī tie kuri jau drusciņ kalpo kā misionāri: no Balviem un no Rekovas, tas ir no citām draudzēm. Es ceru, ka ar laiku arī no Viļakas, no Semenovas, no Žīguriem, no Vēdeniešiem, no Borisovas un no citām vietām mūsu draudzē brauks misionāri sludināt Evaņģēliju citās draudzēs Latvijā un arī citās valstīs. Jā, man ir tāda cerība un tagad labāk saprotu to, ko esmu jau dzirdējis kopš bērnības. Jo taču es esmu no draudzes, kuru vada misionāri, kas kalpo Āfrikā. Katrs var kļūt par misionāru, lai tikai gribētos un lai tikai būtu paļāvība uz Dievu. Sirsnīgi aicinu. Uz priekšu.

Bērni - dzīvības cerība

    Vakar Vatikānā bija Pāvesta Franciska ģenerālā audience. Pāvests runāja par bērniem.

    Pieaugušie saliek saviem bērniem lielus apsolījumus. Nē tādus, kurus saliek mazās lietās dienas laikā, lai bērnus iepriecinātu, lai ar joku palīdzību aicināt, lai būtu paklausīgie, vai lai labi mācītos skolā, vai lai viņus atvestu no kāda nedarba. Bet Pāvests runāja par svarīgākiem apsolījumiem, kuri nepieciešami būtiskos dzīves lēmumos, viņu uzticībai uz cilvēkiem, spējai ieņemt Dieva vārdā kā svētību. "Mēs, pieaugušie, esam gatavi runāt par bērniem kā par dzīvības apsolījumu. Viegli saviļņojamies runājot jauniešiem, ka viņi esot mūsu nākotne". Bet vai vecāki nopietni uzskata viņu nākotni - bērnu nākotni un jauniešu nākotni? "Jautājums, kuru vajag sev uzdot biežāk, skan: cik mēs esam uzticīgi apsolījumiem, kurus saliekam mūsu bērniem atnesdami tos pasaulē? Pieņemšana un rūpes, tuvība un uzmanība, paļāvība un cerība ir fondamentāli apsolījumi, kurus var apvienot vienā: mīlestībā. Kad mēs apsolam mīlestību, tad tas ir vispareizākais veids, kādā var pieņemt cilvēku, kad tas nāk pasaulē. Un visi to mācāmies āgrāk, nekā tajā apzināmies. Tas ir apsolījums, kuru vīrietis un sieviete saliek katra bērna priekšā jau kopš brīža, kad tas parādas domās. Bērni nāk pasaulē un gaidā šī apsolījuma apstiprināšanu. Viņi to gaidā pilnīgā veidā, paļāvībā, bez apsardzības. [...] Kad notiek citādāk, ievano bērnus neizturāmā veidā, vēl smagāk, kad viņiem nav līdzekļu, lai šo veidu atklāt un saprast. Dievs tomēr ir nomodā sakarā ar salikto apsolījumu jau kopš pirma brīža. [...] Bērnu enģeļi ieskatās Dieva vaigā un Dievs nekad nezaudē bērnus no acīm. Bēda tiem, kas nodeva viņu paļāvību. Bēda. [...] Dievs notiesās mūs. Un es gribētu pateikt vēl vienu lietu ar lielo cieņu pret visiem un no sirds. Viņu spontanisko paļāvību uz Dievu nekad nedrīkst ievainot. Sevišķi kad tas notiek no kādas pārliecības, vairāk vai mazāk apzinātas, ka mēs aizvietosim Dievu. Nekad nedrīkst skārt jūtīgas un apslēptas attiecības Dieva ar bērnu dvēseli. Bērns, jau no piedzimšanas brīža, ir gatavs, lai justos Dieva mīlētam. Bērns ir tam gatavs, kaut gan vēl nav spējīgs sajust, ka viņš ir mīlēts pašas savas eksistences dēļ. Bērns jūt, ka Dievs ir, Kas mīl bērnus. Bērni, kas tik tiko nāca pasaulē, sāk saņemt dāvanas kopā ar barību un rūpēm - garīgas mīlestības apstiprināšanu, caur personīgā vārda dāvanu, [...] caur līdzdalību valodā, caur skatienu un smaidu. Bērni mācās tādā veidā, ka saitu skaistums starp cilvēkiem skār mūsu dvēseli, meklē mūsu brīvību, pieņem tuvākā atšķirību, pieņem viņu ar cieņu. Un otrais apsolījums, ka mēs, tētis un māmmiņa, uzupurējam sevi tev, lai uzupurētu tei tev pašam. Tā ir mīlestība, kura ir Dieva mīlestības dzirkstele. Jūs, māmmiņas un tēvi, jūs esat Dieva dzirksteles dotas bērna, jūs esat Dieva mīlestības instrumenti"...

Tas ir fragments no Pāvesta katehēzes, ātri pārtulkots, ja ir kļūdas, tad piedodiet.

Kad ir atgriešanās laiks?

    Es atceros tādu vienu notikumu bērnībā. Mani koleģi, kad ieraudzīja kādu ļoti labo un dievbijīgo kundzi, kas gāja uz baznīcu uz svēto Misi, smējās no viņas. Viņi bija tālu un es esmu pārliecināts, ka neviens no viņiem nepateiktu viņai acīs šos vārdus, kurus viņi runāja būdami tālu. Tas bija skaidrs. Es sapratu, ka ar šiem vārdiem viņi slikti izdarīs sev, nevis citiem. Viens otrais varētu tā nerunāt, bet ja sirds ir nebrīvē un vaļā, tad nepateikšu kādi vēji tur pūš. Bet ir drošs, ka tas nav Kunga Gars. Vajadzēja man turēt distanci no viņiem un no viņu postošām domām. Vai bērns to saprot, vai nē, bet jūt, ka viņā ir kāds "iekšējais cietoksnis", kas jāsargā.

    Skolā skolotāja runāja kādreiz par dzeršanas ļaunumu. Bet teica arī bīstamus vārdus: "Labāk, kad vecāki iemācīs bērnus "kulturāli" dzert, nekā tos iemācīs iela". Un es redzēju rezultātus, kad divpadsmitgadīgais puika no pamatskolas dzera alu un ar drosmi runāja, domādams, ka tas viņu attaisno: "Vecāki man iemācīja. Tu, Staņislav, paliec šeit, jo mēs ("vairāk pieaugušie") ejam dzert vīnu". Jā, vientulība, tas ir nepieciešams elements, kuru jaunais cilvēks pieņem, lai paliktu uzticīgam Jēzum.

    Kad man bija apm. 17 gadi, man nāca prātā domā, lai visu darītu tā, kā manā vietā darītu pats Jēzus. Es to protams neizdomāju. Varbūt to izlasīju. Bet vairāk iespējams, ka dzirdēju kādā sprediķī, vai katehēzes laikā. Tomēr es atceros, apm. šajos gados nolēmu mēģināt tā dzīvot, ka manā vietā un visās manas dzīves situācijās dzīvotu un darītu Jēzus. Nebija viegli. Ļoti populāras bija diskotekas, bet pēc dažām es sapratu, ka tas ir zaudēts laiks. Koleģi ministranti pērka močus, fotoaparatus, makšķeres, kas viņiem sāka aizņemt arvien vairāk laiku un neļāva turpināt ministrantūru. Es vairāk gāju uz baznīcu, lai piekalpotu svētajā Misē, kaut gan es nebiju kāds superministrants.

    Ziniet, es to nerakstu, lai parādītu, kāds svēts es esmu, jo uz svētumu ir ceļš visu laiku priekšā. Es to rakstu, lai padalītos ar Jums ar brīžiem, ar dažiem brīžiem starp tiem daudziem, kuros Dievs ļauj jaunām cilvēkam justies sevīšķi laimīgam, kad jauns cilvēks, vēl bez dzīves pieredzes, pretojas ļaunam, lai savā sirdī pasargātu Dieva klātbūtni un Tā gaismā dzīvotu. Ar laiku Dievs sūta arī citus, brāļus un māsas Kristū, ar kuriem tiek atklāta Dieva mīlestība, dibinātas kopienas, lūgšanu grupas, veidota garīga formācija. Un tas viss visdrošākajā vietā pasaulē: Baznīcā.

Kurā brīdī baznīcas apmeklētājam jau vairs netraucē cits baznīcas apmeklētājs?

    Man nepatīk šis nosaukums "baznīcas apmeklētājs", bet šeit lietoju to kā tehnisko jedzienu. Bieži, pārāk bieži satiekos ar tādu situāciju, ka baznīcas ēkā kādam nepatīk tuvākais. Kādam nepatīk otrais, jo "pārāk dedzīgi" lūdzas. Citam nepatīk, ka otrais "pārāk skaļi" skaita savu privāto rožukroni. Citam nepatīk bērni. Citam nepatīk, kā citi dzied. Citiem, ka nav uzbrauktuves. Citiem, ka nav apkures... Un tā tālāk. "Jā, nu ja šie citi būtu citi, nu tad būtu viss kārtībā un es varētu mierīgi lūgties" - tā varbūt domā cilvēks, kas nekad nav apmierināts. Viņam bieži kaut kas traucē. "Ak šie bērni. Vācieties no baznīcas!" - kā Jūs domājat, tas, kam viss traucē, var tā domāt?

    Man šodien bija svētā Mise, kurā piedalījās gan pieaugušie, gan mazi bērni. Goda vārds, es ļoti priecājos, ka vecāki atveda savus bērnus uz baznīcu, un tad bija tas, kas lasa, tas, kas dzied, un arī "priecīgā shola" visu sv. Misi. Es domāju, ka arī viņi priecājas un ar to, ka iet ar saviem bērniem uz baznīcu, grib pateikt: "Dievs, lūk mūsu bērni, kurus Tu mums esi devis. Paldies par viņiem. Mēs tā, kā apsolījām Kristības sakramentā, vedam viņus pie Tevis. Jo viņi pieder Tev. Jo pie Tevis tiks vislabāk un vispareizāk audzināti. Mēs Tev pateicamies par šiem visiem mūsu bērniem". Es domāju, ka vecāki, kas ved savus bērnus baznīcā, dabiski arī citiem grib pateikt: "Lūk mūsu mīļie bērni. Viņi staigā, runā, smējas, kliedz, kaut ko dara. Mēs pateicamies Dievam par mūsu bērniem un par to, ka Viņš viņus tieši tādus ir radījis. Bet kur ir jūsu bērni?"

    Es domāju, ka mūsu attiecības ar bērniem liecina par mūsu attiecībām ar Jēzu. Ja pieņemam katru bērnu, arī to vismazāko, tad pieņemam pašu Jēzu. Problēma nav tajā, vai man patīk, vai nepatīk kāds cilvēks, jo to bieži grūti mainīt, bieži nav iespējams to mainīt. Problēma ir citur. Kur? Sirds pa maza. Sirds nocietināta dažreiz. Dievs sūta mums bērnus, lai paplašinātu katru sirdi, manu sirdi un Tavu sirdi. Tā Dievs paplašina mūsu sirdis - redzamajā veidā, caur mūsu attiecībām ar bērniem. Svētais Pāvils rakstīja kristiešiem kādā pilsētā, ka viņa sirds ir liela, jo viņiem visiem ir tur vieta. Bet vienlaikus skumīgi raksta, ka viņu sirdīs Pāvilam, kas taču sludināja viņiem Evaņģēliju, vietas ir ļoti maz.

    Jālūdzas uz Svēto Garu, lai Viņš atnāktu un darītu šo brīnumu, kuru mēs nespējam, siržu palielināšanas brīnumu. Kopš šī brīža neviens mums baznīcā netraucēs, katru pieņemsim ar prieku, mums būs 100 māju, 100 brāļu, 100 māsu, 100 māšu, 100 bērnu, 100 tīrumu - protams ar vajāšanām, bet arī mūžīgo dzīvi pie Dieva, Debesu Valstībā. Atgādinu tikai, ja kāds aizmirstu, ka mūžīga dzīve nesākas "pēc nāves", bet tā ir dzīve Dieva žēlastībā. Ja cilvēks dzīvo bez smagiem grēkiem, viņš jau sāk piedalīties mūžīgās dzīvības bagātībās. Bet pirmā un galvenā bagātība ir būt kopā ar Jēzu Kristu.

Sēru laiks pēc 70 gadiem pārveidojās ballē.

    Es neesmu vēsturnieks un maz zinu par Viļakas novada un tā iedzīvotāju vēsturi. Bet man šķiet, ka pirms 70 gadiem šeit nebija labie laiki. Var pateikt, ka tie bija sēru laiki. Daudz gāja bojā karā. Daudzi tika sūtīti uz Sibīriju. Daudzi slēpjās mežos. Daudzi sēdēja cietumos, kur bendes viņus mocīja un nogalināja. Kapucīnu klosteris tika atņemts mūkiem, bet kapucīni izmesti. Cilvēkiem tika atņemtie īpašumi, zeme. Sākās kolonizācija, lai "kolonijas", pilsētas, būtu svešas varas centri. Tie bija sēru laiki. 1944. gadā, ja es labi atceros, pēdējo reizi tika nokristīto vairāk nekā 200 bērnu. Pēdējo reizi tika nokristīti vairāk nekā 100 bērni apm. pirms 25 gadiem. Tagad dažas reizes mazāk. Pilsētas centrā, skaistajā parkā, ir gaišs piemineklis tiem (man šķiet), kuri ieveda šos sēru laikus. Pilsētas periferijās ir piemineklis par godu tiem, kuri tika briesmīgi nogalināti tapēc, ka viņu sirdīs bija mīlestība uz Latviju. Bet tas nav skaists. Melns akmens un betons.

    10. oktobrī bija pilsētas svētki centrā, kur blakus stāv šis pirmais piemineklis.

    Es protams tur nebiju, bet labprāt uzzināšu, kad parādīsies informācija internetā vai presē, jo vajag zināt vēsturi.

    Es jautāju dažiem veciem cilvēkiem (bet ne Viļakā), vai bija komjaunatnē, vairākumā atbildēja: "Jā, bet mūs piespieda." Ļoti pareizi, ka cilvēkiem ir kauns. Un tā ir ļoti sāpīga lieta, kad kāds, kam ir rokās lielā vara, grib tādā vai citā veidā pārstrādāt citus, sevišķi bērnus un jauniešus tā, lai valsts vēsture viņiem sāktos 1945. gadā, vai 1917. gadā (kā man runāja 1990. gados jaunie cilvēki Baltkrievijā: "Mūsu vēsture sākās 1917. gadā. Tā mūs mācīja skolā"). Vara ir tāda vai šāda, bet īstenībā visa vara ir mūsu Kunga Jēzus Kristus rokās. Aicinu uz Baznīcu, lai ar Viņu satiktos.

Kad cilvēks jau nevar, Dievs dara visu.

    Misionāram Kārlim braucot no Rīgas, salūza mašīna. Tā nevarēja iedarbināties. Tas notika kādā pilsētā, kur dzīvoja pazīstams mekaniķis. Bet tā ir sestdiena un nestrādā. Piezvanīja viņam un brīnums - viņš šobrīd ir darbā, kaut gan jau gandrīz nakts. Tas ir viens no tādiem notikumiem, kas liecina, ka cilvēkam pildot Dieva gribu nāk kaut kāds tāds, ka nevar tikt gala. Tad tālāk notiek tā, ka viņš redz Dieva darbus, kaut gan mēs visi, cilvēki, neesam svēti. Dieva gribu var pildīt visdažādāk. Kā tāds, kas neko nesaprot, bet notiek Dieva griba. Vai kā Dieva ienaidnieks, kas grib iznīcināt Dieva darbus, bet viņš nesaprot Dievu, nezina, kāda ir Dieva griba un tā tik un tā notiek. Vislabāk vienkārši meklēt Dieva gribu un mēģināt to pildīt, jo ne tikai tas ir iespējams, bet tas ir nepieciešams svētumam. Cilvēks dara to, ko var pēc Dieva gribas, bet tālāk cilvēks redz, ka tā ir jau tāda žēlastība, ka mēs tā neizdomātu, kā Dievs mums parāda savu mīlestību un apredzību.

    Arī šodien pirms Visu svēto skolas misionāri lūdzās uz jauniešu aizbildni sv. Staņislavu Kostku un uz reiz bērni sāka nākt un nāca, un nāca...

    Arī katehētes gatavojas svētdienas skolai, lai sagatavotu bērnus uz grēksūdzi un uz svēto Komūniju.

    Viļakā man trūkst kādas zīmes, kādas plāksnītes vai pat pieminekļa par godu šai ģimenei, kas dažām paaudzēm organizēja un deva darbu, bet sevišķi deva skaisto Jēzus Sirds baznīcu. Pateicības zīmes no ticīgo cilvēku puses man trūkst. Ne no valsts puses protams. Kā Jūs domājat, kāpēc nav pat pateicības zīmes?

Kas domā, ka var pieņemt Dievu darbā?

    Kad Jēzus izdziedināja cilvēku, no mēmā izdzina ļauno garu, tūlīt pie Jēzus parādījās neticīgie cilvēki, kuri savu neticību uz Jēzu skaļā balsī visiem stāstīja. Ticība dod to, ka var satikties ar Dievu, bet neticība atmet šo iespēju. Tālāk, ko vēl dod ticība? Ticīgais redz realitāti tādu, kāda tā ir un to pieņem, jo viņam patiesība ir pie sirds, patiesību viņš meklē. Man šķiet ka neticība spiež cilvēku, lai viņš mazāk pievērstu uzmanību realitātei, bet vairāk meklētu skaidrojumu pēc kādas savas ideoloģijas. Evaņģēlijā mēs redzējām cilvēkus, kas ieraudzīja brīnumu, bet neieraudzīja tā labumu un, pret veselu sapratu, meklēja šajā situācijā ļaunumu. Es atceros, dažādus stāstus, ka cilvēki bija pie kādiem "dziedniekiem" un tur redzēja, ka viņiem ir daudz ikonu un citu reliģisko priekšmetu. Tas, cilvēki domāja, apstiprināja šī "dziednieka" patiesību. Un, lūk, ir ļoti interesanta līdzība ar šo Evaņģēlija situāciju: cilvēki redz Jēzu un redz brīnumu, bet netic. Bet kad ņem "simtiem un tukstošiem" Jēzus un Marijas ikonu, tad tas viņus un viņu darbību "apstiprina". Taču tā ir kļūda, jo nevis cilvēks dziedina, bet Dievs. Un ja cilvēks negrib pat satikties ar Jēzu, bet ieiet istabā, kur ir 50 ikonu, varbūt pat 100 ikonu, varbūt 1000 ikonu, īstenībā atmet Dievu un meklē sev citu dievu. Jo Dievu nevar pieņemt darbā, bet pašam vajag atgriezties un atteikties no kontaktiem ar maģiju, jo svētie Raksti daudzās vietās runā, ka tie, kuri ir saistīti ar maģiju, debesu Valstībā neieies.

    Kādā laikrakstā es lasīju, ka 18. gadsimtā kāds bīskaps latviešu zemēs, man šķiet ka konkrēti Latgalē, teica, ka tika uzvarēta maņticība, ka velns tika izmests. Ar citiem vārdiem sakot, ka tauta kļūva katoliska. Bet jau nākamā gadsimtā sāka attistīties neopogānisms. Krievijas impērijas armijas virsnieks uzrakstīja Lāčplēsi un parādīja virzienu, ar ko barot tautu. Es domāju, ka katrai tautai bija vai ir laiks, kad tās cilvēki ticēja uz dažādiem dieviem, jo vēl nepazina Jēzu Kristu. Tas nenozīmē, ka cilvēkiem, kuri kļūva par kristiešiem vajag meklēt savu identitāti pagātnes kļūdās. Taču cilvēks meklē patiesību un uz tā balstā savu dzīvi. Lāčplēša virziens ved uz situāciju, ka sabiedriskajā dzīvē ticība tiek izmesta kādā stūrī, sarautas cilvēka saites ar Baznīcu. Liekas, ka attaisnota ir zagšana, ka var bagātiem atņemt zemi. Pēc tam citiem. Pēc tam bērniem. Jā, bērniem. Jo ja bērns, jauneklis stāsta, ka vissvarīgākais, ko iegūvis skolā, ir rakstīt projektus? Uz kurieni ved šis ceļš? Uz kredītiem. Iekams cilvēkam kaut kas ir, jau nav. Tuvojas Lāčplēša diena, būs pēc mēneša, būs gājieni, arvien mazāki vai lielāki? Bet vēl cits jauneklis pateica, ka tad, kad būs karš, viņš atdos savu dzīvi par dzimteni. Nav citu variantu? Vēl vienu pieminekli uzbūvēs grāvī? Bet tiem, kuri mocīja un nogalināja iepriekš labos cilvēkus, uzbūvēja pieminekli pilsētas centrā. Uzbūvēs nākamos? Cita varianta nav? Es aicinu uz Baznīcu.

Alfa kursi jauniešiem Viļakā

    Vakar vakarā sākās jauniešu Alfa kursi klosterī. Pēc misionāru Kārļa un Rutas, viņu palīgu, ciemiņu un citu labās gribas cilvēku sagatavošanas darbiem lietas sāka iet uz priekšu. Kalpotāju skaits ir pietiekošs, kaut gan vajadzēja misionāriem meklēt tos, kuri atrada laiku palīdzēt. Jauniešu ir apm. 4 reizes mazāk nekā kalpotāju, bet ir cerība, ka nākamajā reizē būs jauniešu gandrīz 2 reizes vairāk. Viss ir priekšā. Mēs neskatāmies uz rezultātiem, jo ir vajadzība sludināt Labo Vēsti par Jēzu Kristu. Tālāk Dievs darbosies cilvēku sirdīs. Es saprotu, ka šie kursi ir taisīti pirmkārt pašu organizatoru labā, jo tas nav kādu izdomātu simbolu propaganda, kur cilvēks ir vienmēr pazemināts, jo padots tādai vai citai ideoloģijai. Tāpēc viss sākas un beidzas ar lūgšanu, kā sarunu ar dzīvo Dievu. Otrkārt Dieva pielūgsme šajā tikšanās nes labumu dalībniekiem, jo dzīve tuvāk Dieva palīdz cilvēkam uzvarēt cīņā ar ideoloģijām, kuras atklāti mūs bombardē, lai izveidotu jauno vergu paaudzi. Tiem, kuri dzīvo tādā nebrīvē, iet līdzi divi elementi: pirmais - viņi nedibina ģimeni un noslepkavo bērnus caur abortiem:

 http://www.pardzivibu.lv/index.php/fakti

caur hormonālām tablētēm:

 http://www.pro-life.pl/tak-dzialamy/wiadomosci/bruksela-zdecydowala-pigulki-dzien-po-bez-recepty

http://www.pro-life.pl/baza-wiedzy/teksty/pigulka-dzien-po-niszczy-poczeta-istote-ludzka

kontracepcijas spirālēm:

 http://www.pro-life.pl/baza-wiedzy/teksty/wedrujace-wkladki-antyimplantacyjne

 Tas ir vislielākais un visbriesmīgākais karš pasaulē.

Otrais elements ir tas, par kuru daudzi dzirdēja, ka cilvēki, kuri paņēma kredītu, nevar to atdot. Viņi nevar arī plānot savu dzīvi, vai mainīt savus plānus, jo vajag strādāt, lai atdotu naudu un procentus.

Bet Dievs katru dienu dod atrisinājumu mūsu problēmām. Šodien svētajā Misē mēs lasām, ka Dieva tauta grib sekot bezdievjem, jo viņiem ir labi, jo viņi sakārtojuši savu dzīvi un ir laimīgi. Un ko atbildēja Dievs? Viņš uzrakstīja Atmiņas Grāmatu, kurā ir Dieva draugu vārdi. Viņi ieies debesu valstībā. Lūk dzīvot kā Dieva draugi, nevis kā "laimīgie" bezdievji, kas ies uz pazušanu, tas ir labā ziņa, kas "izrauj no čībām".

No kā smejas dvēseles šķīstītavā?

    1991. gadā kādā mazā pilsētiņā Polijas ziemeļos, netālu no jūras, iegāju restoranā. Bija pusdienas laiks un man, pēc daudz stundu ekskursījas, vienkārši gribējās ēst. Viss bija labi līdz laikam, kad man deva menu un tad sāku skatīties apkārt un sāku dzirdēt... ka daudz turistu runā vāciski un tāpēc cenas ir tādas, kā Vācijā. Bet es biju jauns un kautrējos iziet. Es paņēmu vislētāko tomatu zupu, kura nebija lēta, samaksāju un devos ceļā meklēt parasto bāru.

    Dažreiz līdzīgas situācijas, man šķiet, ir tad, kad cilvēks iet uz baznīcu. Viens iet kā turists un viņam patīk, vai nepatīk. Otrais iet strādāt, kā kameras operators vai korists koncerta laikā. Cits iet nopirkt kaut ko, piemēram sveces. Un tas, kas skatās pa labi un pa kreisi, var ieraudzīt cilvēkus, kuri dara kaut ko citu. Kaut ko tādu, ko šis apmeklētājs nevar šajā brīdī darīt, tas ir lūgties. Jo atnāca ar citu mērķi, meklē kaut ko citu, bet ja sāktu lūgties, tad "zaudētu" koncertu, "zaudētu" darbu, "zaudētu" laiku fotogrāfēšanai.

    Jautājums: Kāpēc cilvēks nevar atpazīt baznīcas ēkas mērķi? Kā palīdzība būs anegdota, kuru varētu sev stāstīt dvēseles šķīstītavā. "Šķistītavā iegāja kāds brālis franciskanis, kas jaunībā dzīvoja tālu no Dieva, bet pēc tam, pateicoties Dieva žēlastībai, atgriezās, iestājās ordenī, un tagad, pēc nāves, pilnveidojas šķīstītavā, lai tad, kad būs jau svēts, ieietu Debesu Valstībā. Un šis vienkāršs klosterbrālis stāstīja: Manā dzīvē, sākumā, vissvarīgākais bija mans brālis ēzelis (tā sv. Francisks sauca savu miesu). Viņš mani nēsāja, kā kartupeļu maisu. Jā, es, dvēsele, dzīvoju kā kartupeļu maiss. Ēzelis mani nēsāja un ēda to, kas bija maisā. Beigu beigās, kad tur jau maz palika, ēzelis paskatījās uz mani un teica cilvēku valodā: <Paklau, ja tā dzīvosim, tad man, pēc kāda laika, nepaliks nekas. Tev vajag vadīt un valdīt. Taču TU ESI DVĒSELE, nevis kartupeļu maiss>. Jā, tieši tā sākās atgriešanās. Dievs, Kas mani ļoti mīl, uzrunāja man caur brāli Ēzeli, caur grūtībām, caur sāpēm, un no pazušanas ceļa atveda uz pestīšanas ceļu. Un tagad, kad jau daudz dzīvē tika uzlabots, sevišķi attiecības ar Dievu, kas man deva tik gudro brāli Ēzeli, es neko vairs negaidu, kā tikai to, lai Dieva priekšā saņemtu kopā ar manu "brāli" pilno patiesību par sevi pašu. Jā, Dievs ir ļoti ļoti labs, jo pat tādam "kartupeļu maisam" atjauno Savu attēlu".

Kāpēc nav filmas par pazemību?

    Pirms kāda laika skatījos, kā sākās filmas, kāda iekšēja struktūra un kādas beigas. Tas nebūs nekas jauns, ja es pateikšu, ka filmas ir ļoti līdzīgas: sākumā kāda neparasta situācija, tuvāk beigām kaut kas tāds, ka mainās sākotnējais virziens, un beigas - laimīgas vai nelaimīgas.

    Dažreiz dzīve (īstenībā ne kāda "dzīve", bet Dievs, Kas ir vislabākais Skolotājs) prasa no mums darīt kaut ko neparasto. Piemēram pieņemt lēmumu, uz kuru skolu iet, uz kuru darbu iet, vai varbūt vēl neparastāko - doties uz misionāru skolu, nepateikšu, ka vēl vairāk uz visu dzīvi kalpot Jēzum kā konsekrēta persona - mūks vai mūķene.

    Vakar svētās Mises beigās sludinājumos bija aicinājums pieteikties uz nemitīgo Rožukroni. Un es pieteicos. Tāpēc šodien diena sākās neparasti, jo jau pl. 00:00. Tieši šo stundu pieņēmu, kā manu mazo daliņu nemitīgajā Rožukronī. Nezināju, ka būs diezgan grūti. Pēc sestdienas un svētdienas - divām ļoti intensīvām dienām, šī "svētā stunda" bija kā labā un pacietīga pazemības skolotāja. Aicinu katru "dežurēt" vienu stundu nedēļā savā istabā un mēģināt lūgties tādā neparastā laikā. Traucēt tas dzīvei netraucēs, bet iemācīt iemācīs daudz.

Kas ir vainīgs, ka vēl nav pasaules gala?

    Kādai kundzei ļoti nepatika, ka bērni bļauj baznīcā, ka kliedz, ka staigā, ka kaut ko dara. Būtu pilnīgi laimīga, ja aizliegtu tādiem ieiet baznīcā, jo traucē mierīgiem un dievbijīgiem cilvēkiem. Runāja par to ar kaimiņienēm un arī ar bērnu vecākiem, bet nekas nemainījās. Un notika tā, ka šī kundze nomira un miesa tika apbedīta. Dvēselei palaimējās, jo tomēr šī kundze nesen bija pie grēksūdzes un labi, ka nepaspēja smagi sagrēkot. Redzēja tomēr, ka ne visām dvēselēm tā palaimējās un tās, kas bija smagos grēkos, tika lielās mokās izrautas no miesas un velni tās paņēma. "Šausmas - padomāja dvēsele - bet man palaimējās". Ceļā satika lielas durvis, kur bija uzraksts "Šķīstītavā". "O! beidzot redzēšu šo vietu, par kuru es kādreiz mācījos svētdienas skolā". Bet pēc brītiņa sāka brīnīties, jo kāds enģelis, kas dežurēja, bez nekāda vārda deva viņai rokā disku cd, parādīju kabīnu un teica: "Šeit tu gandarīsi par grēkiem. Pietiek to visu izklausīt un viss. Tu ieiesi Debesu Valstībā, kur tu mierīgi un laimīgi dzīvosi mūžīgi". "Nu brīnišķīgi - padomāja dvēsele -. Es domāju, ka šeit būs kādas mokas, bet tikai izklausīt kādu disku. Kas tas ir?" Uz diska ir uzraksts: filma Bērni bļauj baznīcā.  Laiks: 100 gadu.

    Es ne visu stāstīšu, bet jau pēc 10 sekundēm dvēsele meklēja enģeli un jautāja: "Vai man obligāti tas viss visu laiku jāklausās?" "Nē, nu nē, tikai tad, kad tu gribi". "Bet ja es šeit sēdēšu mierīgi klusumā, tad pēc simts gadiem es ieiešu Debesu Valstībā?" - jautāja dvēsele. "Tu vari sēdēt pat tukstoš gadu un vēl vairāk, klusumā. Nekas tomēr nemainīsies, ja tu disku nepabeigsi". "Tad - teica dvēsele - varbūt ellē mazākas mokas?" "Nu nē, ko tu runā! Vai tu nekad neieklausījusies sprediķos, kur bija runa par Debesīm un elli? Ellē nav magnetofona, lai klausītos disku ar saviem nedarbiem un šausmīgi izmisumā visi to meklē un kliedz: Es gribu gandarīt! Es gribu gandarīt! Tikai tas tur paliek uz mūžiem..."

    Vai dvēsele tālāk jau ar prieku un pazemību klausījās disku, vai grūti tai tas gāja, kundze neuzzināja, jo piecēlās nakti no miega un teica: "Ak, jau es zinu, kāpēc vēl nav pasaules gala. Bet kopš šī brīža es mīlēšu visus bērnus, sevišķi tos, kuri bļauj baznīcā".

Kad kapsētā tiek celebrēta svētā Mise.

    Ne katrā kapsētā ir kapliča, kurā notiktu svētā Mise. Protāms, kā daži runāja, vajag tā ticēt, tā lūgties, lai nebūtu lietus. Bet tomēr kad līst lietus, tad ko darīt? Pagajušajā gadā tika nopirkta pajume, tāda, kādu cilvēki pērk dārzam, vai kādai citai atpūtas vietai. Gan pagajušajā gadā, gan šajā gadā tika lietota tur, kur nav kapličas. Kad kādreiz nepaņēmu uz Lašku kapiem, tieši tur lija un viss altāris, grāmatas, ornats bija dušā. Lietussargs maz ko palīdzēja. Vajadzīgs ir kāds jumts. Redzēsim - būs, vai nebūs?

    Šeit nerunāšu par to, kura kapsēta ir skaista vai visskaistāka. Bet manus sludinājumus, ka vajadzīgs jumts un labs galds, lai svinētu Euharistiju, visnopietnāk (vismaz šobrīd) dzirdēja Susāju pagasts, jo Vēdeniešu kapsētā šodien bija pajume. Man nevajadzēja vest un likt. Un, ļoti svarīgi, bija ļoti labs un stabīls galds. Ņemot vērā tās galvenās lietas un arī to, ka sv. Mises dalībnieki sēdēja ļoti tuvu, jo kādi 2 metri no altāra un soļos varēja sēdēt daudz cilvēkus, kuri redzēja visu, kas notiek Mises laikā, tad varu pateikt, ka man šķiet, ka starp kapsētām, kur nav kapličas, Vēdeniešu kapsētā bija vislabāk sagatavota Euharistijas svinēšanai.

    Bet ko darīt, lai vairāk cilvēku ietu uz svēto Komūniju? Vajadzīga katehēze un piemēri, un liecības. Vajadzīgi ir liecinieki. Vajag cilvēkiem mācīties kļūt par lieciniekiem. Jo ja cilvēki, piem. vakar bija svētajā Misē un pieņēma Jēzu Kristu svētajā Komūnijā, tad daži no viņiem negāja uz sv. Komūniju, jo varbūt nesen kaut ko uzkoda? Es nezinu. Protams vecos cilvēkus grūti ir mācīt un aicināt iet uz sv. Komūniju, pat katru dienu un ka īstenībā vienīgais šķērslis ir smags grēks, jo tādā gadījumā nav vienotības ar Dievu. Vajag tomēr pasvītrot, ka ticīgajos ir liela cieņa pret Vissvētāko Sakramentu. No tā un no citām lietām, par kurām augšā es stāstīju, vajag priecāties.

Brīnīties var katru dienu.

    Liekas ka visu jau izdomāja, ko varēja izdomāt. Liekas ka cilvēku domas jau neko jauno neatklās. Nu bet tā nedrīkst pat padomāt. Jo kā var domāt, ka elektrība, konkrēti lampu un sveču gaisma, var palīdzēt mirušam, dvēselei, kas ir šķīstītavā? Līdz šim es brīnos. Vēl vairāk. Ja ieslēgs visas gaismas baznīcā, tad nu jau būs labi. Ļaujiet, ka tālāk neturpināšu šo stāstu, jo brīnos līdz šai stundai, ko cilvēks neizdomās, lai jūstos attaisnotam, lai viņš būtu mierīgs, jo izdarīja to, ko izdomāja. Es to nesaprotu. Varbūt es nesaprotu cilvēka labo gribu un vēlmi izpildīt šo tukšo vietu, kas palika, kad piem. kāds aizgāja mūžībā? Varbūt es nesaprotu, ka cilvēkam vajag simbolus, ap kuriem sapulcēsies citi, kuri varbūt ir neticīgie, bet stāvēs stundu ar aizdegto sveci rokā, jo tas ir simbols, kāds simbols. Varbūt cilvēkam ir viegli pieņemt simbolus, kad nesaprot situāciju. Varbūt simboli ir tur, kur nav attiecību ar dzīvo Dievu. Simbolu pirmā nozīme ir palīdzēt cilvēkiem atrast tos, kurus vajag atrast. Atkārtoti rituāli dažiem var (vai nevar - kā Jūs domājat?) kļūt par... "reliģiju", tādu "ateistu reliģiju". Tāda "reliģija" tomēr nemainīs cilvēku, lai viņš kļūtu par labāko cilvēku. Jo simbolu izmantošanas mērķis ir cits. Es to nosaukšu tā: "disciplinēt grupu". Ja darbojas simbols, tad grupai jāuzvedas pēc kādām normām. Tās nav attiecības ar kaut ko dzīvo, tāpēc tam nav spēka, lai labotu cilvēku. Ticība uz Jēzu Kristu tās ir attiecības ar dzīvo Dievu, kas radīja cilvēku un viņu, grēcinieku, atpirka no grēkiem, aiz mīlestības. Šīs labas attiecības ar Jēzu ieved kārtību cilvēkā un sabiedrībā. Dzīve un žēlastība, nevis simboli, kas spiež cilvēku stāvēt stundu ar šīm aizdegtām svecēm rokās bez nekādas, liekas, saprašanās, kas īstenībā notiek apkārt.

    Es ceru, ka Jums nebūs nekādu problēmu, lai saprastu šo ļoti vienkāršo tekstu.

Evaņģēlizācija pansjonatā un tirgus laukumā

    Vakar Jēzus bija sludināts skolās, bet šodien no rīta baznīcā (kā parasti katru dienu), pansjonatā un tirgums laukumā. Otrā svētā Mise notika tieši namā, kur dzīvo mūsu brāļi un māsas, kuriem vecuma un slimību dēļ ir vajadzīga palīdzība un mīlestība. Visi dalībnieki ļoti priecājās, jo uz Euharistiju atnāca arī mūsu misionāri ar bērniem. Visiem bija liels pārsteigums, kad mazais Marjans-Dominiks ar savu tēti dalīja dalībniekiem aicinājumus uz Alfa kursiem, kas sāksies 31. oktobrī. Šī diena bija Senjoru diena un es domāju, kā arī tālāk turpināsies šī skaistā tradīcija svinēt svēto Misi Viļakas pansjonatā.

    Pēc sv. Mises es devos mājās, bet mūsu drosmīgie seši misionāri devās sludināt Jēzu Kristu tirgus laukumā pie poliklinikas, jo šodien bija gadatirgus. Dieva vārds, kas tiek sludināts, nekad nedara ļaunu cilvēkam - tiem, kas to pieņem, tas ir pestīšanas vēsts, bet tie, kas nepieņem un atmet, paši nolēmj, ka šis vārds viņu tiesās.

    Šodien arī vēl viena priecīga ziņa - Geņas kundze atgriezās no slimnīcas un jau ir mājās. Rīt tiksimies baznīcā.

Liels paldies!

    Vakar visu dienu notika jaunā evaņģēlizācija četrās skolās. Tāpēc liels paldies direktoriem, direktorēm, skolotājām, katehētēm Rekovā, Žīguros, Semenovā un Viļakā, kā arī Rekovas Kultūras nama direktorei par iespēju sludināt jauniešiem un bērniem par mūsu Kungu Jēzu Kristu. Liels paldies misionāriem Edgaram, Ingai, Laurai un Andrejam, kas atbrauca no tālienes, no Zemgales un Vidzemes, lai aicinātu jauniešus piedalīties jauniešu Alfa kursos Viļakā. Liels paldies misionāriem, kas kalpo Viļakā: Kārlim un Rutai, kā arī viņu brīnišķīgiem palīgiem: Ēsterei, Regīnai, Marjanam-Dominikam un Jāzepam, kuri visu sagatavoja, organizēja, veidoja, režiserēja un daudz daudz lūdzās. Liels paldies visiem, kas lūdzās šajā nodomā. Liels paldies jauniešiem, kas sagatavoja apskaņošanu Rekovā un Viļakā. Un sevišķšs liels paldies prāvestam Staņislavam, kas atļāva savā draudzē Rekovā darīt šo evaņģēlizāciju. Alfa kursi sāksies šo trešdien. Aicinu Jūs lūgties par jauniešiem, lai visi zinātu ne tikai ko runāt, bet arī kā runāt, lai mēs nebūtu šķērslis Dieva Vārdam un Dieva Žēlastībai, bet Dieva instruments Evaņģēlija sludināšanā. Un lai visu sirdis būtu atvērti Jēzum Kristum.

Jo mazāk to, kas kalpo baznīcā, jo vienam vairāk pienākumu.

    Šodien diena sākās neparasti, jo mūsu cienījama kundze, kura jau 25 gadus rūpējas par baznīcu un tās apkārtni, slikti jūtās un vajadzēja viņu vest uz ātro, bet ātrā uz slimnīcu. Nāks dažas dienas atpūsties un paarstēties. Viņa kalpo baznīcā katru dienu. Gandrīz viss iet caur viņas rokām. Prāvests neuztraucas nekad, jo viss ir gatavs: komžas, puķes, sveces, galdauti uz altāriem, grīdas un soli tīri, grāmatu galds sagatavots, procesija sagatavota, teritorijs pie baznīcas tīrs, ūdens ziediem ir, tualetes tīras un vēl daudzas citas ikdienišķas lietas izdarītas tā, kā vajag. Svētceļniekiem, bet arī tiem, kuri grib redzēt baznīcu, nāk pretī, atver durvis. Vienmēr smaids. Un gaida, ka jaunieši atnāks uz baznīcu. Liela pieredze un liela lūgšana. Dzīve padota Baznīcai, draudzei un tās cilvēkiem. Bet arī atbildīga par māsu, māju, dārzu. Dažas dienas atpūtīsies un, es ceru, atpakaļ staigās katru dienu kalpot baznīcā. Lai mēs, jauni, tā rūpētos par baznīcu, par Dieva lietām, kā Geņas kundze.

Pa maz misionāru II

    Šodien ar misionāru Kārli bijām Daugavpilī un Rēzeknē darīšanās saistītās ar misionāru un draudzes lietām. Jau sen nebija atpūtas dienas. Tas nozīmē, ka ir ļoti labi.

    Misionāri gatavo Alfa kursus jauniešiem. Tāda stipra diena būs trešdien, kad 4(!) skolās pēc kārtas notiks Alfa kursu prezentācija. Vajadzīga lūgšana, lai mēs visi vislabāk pildītu Dieva gribu, jo liekas, ka jau nav nekāda brīža, kurā nekas nenotiktu, bet evaņģēlizācija un tās sagatavošana, un lūgšana, un visdažādākie nepieciešamie darbi piepilda visu. Un ļoti labi. Un piepalīdzēt atbrauks pat pieci misionāri no visas Latvijas.

    Padomājiet, ko vajag misionāriem. Varbūt Jūs kaut ko atradīsiet. Bet varbūt Jūs atradīsiet sevī, savā sirdī, šo paaicinājumu, lai atdotu savu dzīvi Jēzum Kristum un lai veltītu Viņam vienu gadu, bet varbūt visu savu dzīvi. Vai Jūs zināt, kad cilvēks pieņem paaicinājumu un kalpošanu Dievam? Tas nenotiek tad, kad cilvēks sapratīs, ka Dievs ir stiprāks un grib kaut ko sevišķo dot. Tas ir mazais soliņš uz priekšu. Paaicinājumu vīrietis vai sieviete pieņems no Dieva tad, kad metīsies Dieva rokās un dzīvos, kā debesu Tēva bērns, Jēzus Kristus māte, brālis un māsa, piepildīts ar Svētā Gara mīlestību. Tas ir viens no galvenākajiem svētā Franciska garīguma elementiem, liekas, kā šis vissvarīgākais. Tāpēc aicinu uz to, ko pats vairāk nekā citas lietas pazīstu. Aicinu uz Marijas skolas misionāriem, vai uz kapucīniem, vai uz kapucīnēm (jā, jā, ir tādas klostermāsas kapucīnes, kas dzīvo klauzurā, pēc sv. Franciska un sv. Klāras garīguma). Ir pa maz misionāru un, kā teica misionāre Ruta, mēs dzīvojam lielā ātrumā un uz tādu ātrumu (protams kalpošanā Dievam) katrs no mums ir aicināts.

Vispopulārāka "dāvana"

    Ir tādas akcijas, kad pircējs par nopirkto preci saņem dāvanā vēl kādu citu preci. Dzīvē tādas lietas notiek biežāk, nekā mēs domātu. Lūk šodien Jēzus mūs aicināja, lai mēs dzīvotu pēc Svētā Gara. Un ka roka, kāja, acs un jebkura cita vajadzīga lieta, un sevišķi veselība nav svarīgāka nekā dzīve Debesu Valstībā. Bet vai ne parāk bieži dzīvē cilvēks sastopas ar situācijām, kad tieši veselību uzskata par vislielāko vērtību? Vai kādus talantus uzskata par vislielāko vērtību. Lūk vai nav tādu situāciju, kad vecāki grib "visu" dot saviem bērniem? Kāds aicināja kādu ģimeni uz svēto Misi, bet vecāki teica, ka viņu dēlam ir kādas sacensības, un ka viņš nestaigās uz baznīcu, jo viņš būs sportists, hokeists, futbolists vai vēl kāds cits. Kas notiek? Lūk vairāk nekā pirms 100 gadiem svētajam Jānim Bosko viņa dibinātā skolā (oratorijā) zēni dalījās uz divām grupām. Ne tādā nozīmē, ka bija atsevišķi, jo spēlējās un mācījās kopā, bet ka vieni bija paklausīgi, lūdzās un darīja labus darbus, Otrajā grupā zeni bija nepaklausīgi. Man šķiet ka sv. Jānis Bosko mēgināja palīdzēt viņiem, bet bez redzāma rezultāta. Tad Dievs deva viņiem pārdabiski paskatīties uz šo situāciju. Un viņš ieraudzīja, ka katram nepaklausīgam zēnam uz plecs sēž melnais runcis un neatļauj zēnam atgriezties. Ja es labi atceros, tad šiem zēniem palīdzēja grēksūdzes sakraments, jo taču tur nebija neviena kaķa, bet ļaunais gars, kas caur grēkiem turēja cilvēku tādā stāvoklī, ka pat dažreiz pateikt ko nevarēja lielo baiļu dēļ. Bet tas kas nolēma atgriezties, saņēma atbrīvošanu, atgūva prieku, bet sevišķi Dieva žēlastību. Vai mūsdienu vecāki (ne visi protāms) brīžiem negrib dot saviem bērniem šo "melno kaķi"? Tieši caur to, ka viņiem organizē svētdienas tālu no Dieva un tālu no Baznīcas. Vai viņi izsūdz tādus grēkus? Vai tāpēc cirst kontaktus ar Dievu, jo viņiem traucē Dieva griba? Talanti, dāvanas - taču tie ir no Dieva, Kas ir to avots un mērķis. Bez Dieva tie zaudē savu jēgu, bet cilvēks zaudē Debasu Valstību.

Leningrads un burves

    Nesen uz ielas sapulcējās cilvēki, kuri jau nav jauni un sāka runāt par... Leningradu. Viņi nerunāja par vēsturi, bet par šīm mūsu dienām. Vienkārši domās un valodā funkcionē tāds, nevis kāds cits nosaukums. Un cīnīties nav jēgas un runāt, ka tagad šī pilsēta atguva seno nosaukumu (tā man šķiet).

    Arī nesen runāju ar cilvēkiem. Tēmas bija visdažādākas, interesanta diskusija, bet pēkšņi daudzi sāka pretoties. Kam? Tam, ko es runāju par maģiju un un par tiem, kuri ar maģiju līdzdarbojas. Kādi argumenti pār to, ka tā ir laba lieta? Jo filmā parādīja, kā cilvēks dziedināja otro. Un vēl kādi? Ka tiem, kuri līdzdarbojas ar maģiju, ir "kabinētos" ikonas un krusti (es saprotu, ka šie cilvēki, ar kuriem es runāju, zina visas šīs lietas no savas pieredzes un to visu redzēja ar savām acīm). Tādā veidā es uzzināju, ko cilvēki sargā, par ko maksā un par ko ir gatavi cīnīties "vairāk nekā par neatkarību". Svētais tēvs Pio kādai šamanei, vai sievietei, kura gribēja dzirdēt atļauju, ka drīkst līdzdarboties ar maģiju, atbildēja tikai tā: "Ir Jēzus un Evaņģēlijs; lai tev pietiek".

    Dažādiem šīs nedēļas garīgās aprūpes notikumiem šodien pievienojās arī Sestdieņi Žīguros. Pateicība Dievam un tiem, kuri to organizēja, sevišķi mūsu misionāriem. Ir vērts runāt par Dievu un Baznīcu. Cik daudz lietu var atklāt!

Ko vajag, lai ietu uz priekšu?

    Ko vajag, lai ietu uz priekšu garīgajā dzīvē? Vajag maksāt. Cenas ir ļoti ļoti konkrētas. Un Jaunajā Derībā ir pat daži šo cenu saraksti. Ir skaidrs, ka vajag atteikties no grēkiem, kuri nāk, kā Jēzus ir teicis, no cilvēka sirds. Ja kāds atteicas no grēkiem, "krustā sita savu miesu un vairs nedzīvo sev, bet Tam, Kas par viņu nomira un augšāmcēlās". Tas, kas atteicās no grēkiem, bet arī atstāja "savu tēvu un māti, un brāļus, un māsas, un tīrumus... saņems šeit virs zemes simts reizes vairāk... kaut gan vajāšanās un iemantos mūžīgo dzīvi" pie Dieva.

    Es tā šodien sāku, jo šodien bija svētā Mise Šķīsto Siržu Kustībai un Piektdieņiem, un pēc tam tikšanās. Un katrs kaut ko atstāja, kaut ko Dievam upurēja, ļoti konkrēti mainīja vakara plānus, lai atnāktu un satiktos ar Jēzu. Nevar iet uz priekšu garīgajā dzīvē, ja cilvēks kaut ko nemitīgi Dievam neupurē. 

    Tikšanās, arī tā 23. septembrī (sv. tēva Pio lūgšanas grupa), bija Svētā Gara vadītas. Piemēram, bija kāds, kas pirmo reizi uzrunāja cilvēkiem tādā sapulcē. Otrkārt dalībnieki ar prieku dalījās ar savām domām un lūgšanas dzīves pieredzi. Treškārt atklājās, ka nemitīga formācija iedod cilvēkiem kaut ko jauno, atbild uz jautājumiem, rāda uz to, kas bieži ir neredzamais un nezināmais svētajos Rakstos.

    Es domāju, ka tādas formācijas grupas, kā sv. Pio lūgšanas grupa, ŠSK (Šķīsto Siržu Kustība), Piektdieņi, kā arī misionāru klātbūtne ir ikkatrā draudzē vienkārši nepieciešamas.

Svētā Pio piemiņas diena Viļakā

    Šodien, kā parasti ap 23. datuma, notika sv. Pio lūgšanas grupas tikšanās Viļakā. Tāpēc ka tā ir viņa piemiņas diena, viss sākās ar svēto Misi. Vēl pirms Mises dalībnieki rakstīja savus nodomus uz lapiņām. Es tos lasīju Euharistijas sākumā. Pēc Mises turpinājās lūgšanas, Evaņģēlija lasīšana, dalīšanās ar savām domām, kā mums uzrunāja Dieva vārds. Pēc tam tēja un saruna, Jēzus Sirds Kronītis un svētība. Tā bija svētīga diena. Arī tāpēc, ka bijām ar misionāru Kārli trijās skolās, lai parunātu par Alfa kursu prezentāciju jauniešiem. Arī šodien faktiski beidzās sānu vārtiņu kāpņu remonts, blakus baznīcas. Un vēl citas labas lietas Dievs man parādīja, ka piem. braucot ar mašīnu divatā ir vieglāk lūgties un ka cilvēki rūpējas par misionāru ģimeni, un daudzi ir ļoti pateicīgi par viņu klātbūtni un kalpošanu Viļakā.

https://sites.google.com/site/kapuciniolaine/home/sveta-teva-pio-lugsanu-grupa/visusvetas-jezus-sirds-kronitis

Zāles uz visu

    Tāpēc ka ne visu var darīt, ko gribētos garīgajā aprūpē un evaņģēlizācijā, ne viss izdodas, ne viss ir iespējams, bieži vajag atgriezties pie tās, kas ir zāles uz visu, pie lūgšanas. Kāds katolis jau sen teica, ka ja tu jau neko nevari darīt, vienmēr tu vari pieņemt pestīšanu no Dieva. Līdzīgi ir ar lūgšanu, kura ir kā pestīšanas zīme. Kas lūdzas, tas iet pestīšanas ceļu. Kas nelūdzas, tam draud elle. Lūgšana, kā pārdabiskais līdzeklis, tur cilvēku Dieva gribas pildīšanas gatavībā. Tieši lūgšanas laikā ticīgais atklāj, kāda garīgā barība ir viņam vajadzīga un nolēmj, ko darīt, lai to saņemtu. Lūgšanas laikā cilvēks var atklāt vienkāršo, bet brīnišķīgo patiesību, ka viņš neesot no šīs pasaules. Pateicoties lūgšanai cilvēks var nolemt piem. katru dienu piedalīties svētajā Misē. Ja tā nolēmj ģimene un vēl vairāk, ka ar bērniem iet uz baznīcu, tas liecina ne par ko citu, ka par lūgšanas dzīvi tajā ģimenē. Ja tas tā nav, tad situācija liecina par lūgšanas trūkumu. Tagad lūgšana ir kā zāles, bet mūžībā tas būs dzīves veids. Kad ģimene lūdzas kopā, tad lūdzas tie, kuri taču labi zina, kādas ir tuvāko vājības, bet vada viņus mīlestība. Ja negribas lūgties ar tiem, kuru vājības cilvēks ļoti labi zina, tad arī neļaus Dievam veidot ģimenē mīlestības saites.

Kur ir pilnīgi cilvēki?

    Visi augam, lai sasniegtu vislielāko pilnību. Mūsu paraugs ir Jēzus, Kurš mums parādīja, kā dzīvot un Viņš pats kļuva dzīvs Ceļš, kas ved pie Tēva. Tomēr ne viss ir tik vienkāršs. Došu vienu piemēru. Šodien, pateicoties misionāriem, es biju Rekovas pansjonātā. Tur dzīvo cilvēki, kuriem vajadzīga palīdzība un par kuriem rūpējas visu dienu un nakti. Darbs šeit ir līdzīgs vairāk kalpošanai mīlestībā, nevis kādam parastam darbam. Pansjonāta iemītnieki visi ir citi, tik atšķīras ar saviem raksturiem. Viņiem ir vajadzīga otra cilvēka palīdzība. Vai Dievs izdarīja kādu kļūdu radīdams pasauli tā, ka cilvēkam vecumdienās ir nepieciešama nemitīga palīdzība? Varbūt daži no šiem mūsu brāļiem un māsām ir vairāk dievbijīgi, citi mazāk. Bet pēc saņemtām iespējām un pēc sava garīgā darba parādas viņos šis pilnīgs cilvēks, kuram vienīgi līdzināties ar pašu Jēzu Kristu. Jo, ja mēs augam līdz Kristus pilnībai, tad vecumdienās sevišķi ir redzams, es domāju, cik mazi ir mūsu spēki šajā pilnveidošanās, bet cik stipri darbojas Dieva žēlastība, lai līdz beigām izveidotu pilnīgo cilvēku. Kas visu grib pārbaudīt, pieņemt labo un patieso, bet atmest ļauno.

Augļi gaidīti

    Ja es labi atceros, svētais Pāvils savās vēstulēs rakstīja ļoti konkrētas lietas saistītas ar žēlastību un ar žēlastības augļiem. Tas nozīmē, ja cilvēks līdzdarbojas ar savu Pestītāju, tad savā dzīvē nesīs labos augļus. Kaut gan Apustulis rakstīja, ka viens sēj, otrais aplaist, trešais redz augļus, tomēr ir vajadzīgi redzamie augļi, evaņģēlizācijas augļi. Kādā vēstulē Pāvils rakstīja ticīgiem, lai viņu labie darbi liecinātu par viņu žēlsirdību un rūpēm par nabadzīgiem, nevis lai liecinātu par viņu skopumu. Jo "kas skopj sēj, tas arī skopj pļauj". Evaņģēlizēt tas nav darbs, tas ir aicinājums, bet tajā ir mazie darbiņi. Šos darbiņus var darīt katrs, kas jūtas aicināts un tiem nav robežu - vai cilvēks ir darbā, vai skolā, vai mājās. Tas ir atkarīgs tikai un vienīgi no paļāvības uz Jēzu, vai es ticu Viņam, ka mani darbi ir piedalīšanās Viņa darbos, vai redzu tikai grūtos sākumus un gaidu, kad šī moka beigsies. Kad Karols Voitila kļūva par pāvestu un pieņēma vārdu Jānis Pāvils II, tad pirmajā runā teica: "Nebaidieties, atveriet, atveriet durvis Kristum! Viņa pestījošai varai atveriet valstu robežas... Nebaidieties! Kristus zina, ko cilvēks nes savā iekšienē. Viņš pats to zina. Šodien cilvēks bieži nezin, kas slēpjas viņa dvēseles un sirds dziļumos. [...] Ļaujiet Kristum runāt uz cilvēku! Viņam pašam ir dzīvības vārdi, jā, mūžīgās dzīvības vārdi. Tieši šodien Baznīca svin misiju dienu, Baznīca lūdzas, meditē, darbojas, jo Kristus vārdi sasniedz visus cilvēkus un viņi tos pieņem kā cerības, glābšanas, pilnīgas atbrīvošanas sūtību". Tas nekas, ka svētais Jānis Pāvils II šos vārdus teica 1978. gada 22. oktobrī. Viņi ir aktuāli arī šodien un visur - gan ģimenēs, gan skolās, gan darba vietās. Atveriet durvis! Atveriet sirdis! "Ļaujiet Kristum runāt uz cilvēku!"

Atpakaļ Viļakā

    Ātrāk nekā bija plānots esmu atpakaļ Viļakā. Rekolēkcijas īsākas - 3 nevis 7 dienas, kā parasti. Citi palika, man pēkšņi vajadzēja braukt. 1690 km ceļā. Bija drusciņ atpūtas, jo no kurienes būtu spēks, lai tā braukātu? Kā vienmēr, tā arī tagad, mēģināju aicināt dažus brāļus kapucīnus, lai viņi atbrauktu uz Latviju, bet... tomēr zinu, ka tāds aicinājums ir no Dieva. Dieva dāvana, šeit ir šis noslēpums. Cilvēks veido (ar Dieva palīdzību) šo aicinājuma vietni sevī, lai Dievs paaicinājumā dotu konkrētam cilvēkam vēl vienu sevišķo, tikai viņam vienam, aicinājumu.

    Attīstas labas lietas. Piemēram manā provincē ir 60 misionārus (!), tas nozīmē, ka apmēram katrs 3.-4. brālis ir misionārs - Austrālijā, Azijā, Āfrikā, Amerikā un Eiropā. Par visiem 60 misionāriem lūdzas. Šobrīd šajā lūgšanā (par to stāstīju rudenī un pat daži no Latvijas ņem dalību) piedālās 1060 cilvēku. Par mani jau lūdzas 20 cilvēku! Pateicība Dievam. Meklēsim iespēju, lai par mums, par mani, par Tevi kāds/kādi lūgtos.

Labi, ka ir laiks veltīts tikai lūgšanai.

    Gandrīz līdz septembra beigām man būs atpūta no interneta. Tās būs manas rekolēkcijas. Tāds laiks veltīts Dievam apm. 30 brāļu kapucīnu kopienā ir man, kas dzīvoju viens pats kapucīns (bet labi, ka ir misināri), sevišķi vajadzīgs. Tāpēc šajā laikā nerakstīšu jaunas ziņas, bet es Jūs aicinu lasīt tās iepriekšējās.

    Lai ir slavēts Jēzus Kristus!

Pa maz misionāru!

    Pa maz misionāru! Misionāri gaidīti Viļakā, lai būtu precīzi: man ir ļoti vajadzīgi misionāri draudzē. Vai ir kādi brīvi misionāri Latvijā? Vismaz līdz decembrim. Es atceros Jēzus vārdus: "Pļaujas lauks ir liels, bet strādnieku maz. Lūdziet pļaujas Kungu, lai sūtītu strādniekus savā pļaujā". Vienu es varu garantēt: nebūs laika zaudēt laiku. Es nezinu, kā Dievs dod cilvēkam paaicinājumu, lai viņš kļūtu piem. par misināru. Bet misionāru ir pa maz un tāpēc jautājums: vai Jēzus vārdi "lūdziet" Dievu nav vērsti uz ikkatru no mums? Uz mani arī. Ja pēkšņi ticīgie nolemtu kalpot draudzēs un būtu līdzīgi lieliem plūdiem, kas nes Dieva žēlastību un ir neatlaidīgi, un gribētu palīdzēt saviem priesteriem... Es ceru, ka tas nebūs pārspīlēts, ja pateikšu, ka pa daudz ir tādu situāciju, kad cilvēks atdod gandrīz visus savus spēkus un talantus, un laiku tam, kas neved pie Dieva. Un tad draudzēm atdod no saviem spēkiem kādus mazus strautiņus, un ļoti neregulāri. "Strādnieku ir maz". Es vakar citēju pāvestu Francisku, kas runāja par baznīcām un draudzēm, kas ir vairāk līdzīgi muzejiem, nevis dzīvai Baznīcai. Paskaties uz sevi: tas viss, ko Dievs tev deva, deva tev, lai tu kalpotu Viņam, sevišķi draudzēs. Kad parādīsies kāds paaicinājums ģimenē un draudzē, tad cilvēks dzīvos tālāk tur, uz kurieni Dievs viņu sūtīs. Bet sākums ir tieši šeit: ģimenē un draudzē. Kur ir šie misionāri? Vai visiem jau ir tik labi? Nāc uz savu baznīcu, uz savu draudzi un kalpo. Ja ne, tad zini, ka sēdēsi pie televizora un domāsi, ka tava vislielākā problēma ir tā, ka kaut kur kāds kādam nocirta galvu.

Kur Evaņģēlijs satiekas ar cilvēku?

    Zvanīja kāds cilvēks un jautāja: "Kāpēc jūs aizliedzāt bēres?" Dīvains jautājums, jo man bija ļoti daudzas bēres un nekad neaizliedzu. Daudz laikam bija vidutāju un pastāstīja šim cilvēkam tādas lietas, ka es pat nevaru iedomāties. Bet lieta ir ļoti vienkārša, ka mirušo vajag turēt tādos apstākļos, lai līdz bērēm nesāktos satrūdēšanās process. Jo vienkārši vajadzīga ir cieņa pret mirušā ķermeni. Vēl neviens neatnāca un neizteica pateicību par to, ka es neatļāvu ienest mirušo baznīcā, mirušo, kas vasaras laikā tika turēts pagrabā. Bet kapsētā pat netaisīja vaļā zārku, jo saprotiet... smirdoņa... Nedrīkst atļaut tādām situācijām.

    Kāpēc dzīvais Dieva vārds, kuru sludina priesteri, nevar ieiet cilvēka sirdī? Kāpēc runa par Dieva un tuvākmīlestību iet garām? Tāpat par pazemību, par žēlastību un grēku? Kāpēc pēc sprediķa neviens neatnāca un nepateica: "Paldies par sprediķi, es nolēmu katru svētdienu un visos citos lielos svētkos piedalīties svētajā Misē"? Kāpēc neviens neatnāca un nepateica: "Es nolēmu atgriezties un salaulāties, lai nedzīvotu smagos grēkos"? Kāpēc un kāpēc... Kāpēc? Jo tas viss laikam iet garām "normālai dzīvei", dzīvei uz pazušanu, uz elli. Lai priesteris runā, pat lai runā 24 stundas, atgriešanās nebūs. Kāpēc sviestu mēs turam ledusskapī, bet mirušā cilvēka ķermeni negribam turēt speciālā slimnīcas saldētavā?

    Kas notiek, kad nav atgriešanās? Kas notiek draudzē un baznīcā? Pajautāsim pāvestam Franciskam. Ko viņš teica par tādām situācijām, kad ticība nav dzīva, kad cilvēkiem baznīca nav vajadzīga dienas laikā, kad neiet lūgties pie Vissvētākā Sakramenta, kad iet garām uz vai pēc skolas, uz darbu vai pēc darba, kad baznīca ir dienas laikā ciet? Pāvests Francisks, pirms pāris dienām, nosauca tādu draudzi un baznīcu par muzeju. Vai mums muzeji ir vajadzīgi? Vai par muzeja eksponātiem kāds atdos dzīvi? Vai kāds veidos savu dzīvi pēc muzeja principiem?

    Kad Evaņģēlijs tiek sludināts, tad cilvēks piekrīt un stiprina savu ticību, vai atmet un jau ir kā nevajadzīgs muzeja eksponāts. Bet tas, kas tic atrod savu vietu Dieva prātā un sirdī, bet tā turpinājums ir Debesu Valstībā.

Pirmie svētsolījumi

    Pirms 20 gadiem, tieši šodien, es un citi līdzbrāļi kapucīni, mēs salikām pirmos svētsolījumus. Kaut gan jau divus gadus dzīvojām kā īstie mūki, šo otro gadu jau habītā, tomēr dzīve ordenī skaitās kopš pirmiem svētsolījumiem.

    Jau 20 gadi ordenī. Mēs sākām postulatu, kur jauns vīrietis dzīvo klosterī kā mūks, kaut gan vēl nesaņēma habitu, mēs sākām 40 vīriešu. Bet pēc diviem gadiem pirmos svētsolījumus pēc noviciata salika 15. Daudzi saprata, ka tas nav viņu paaicinājums. Citiem brāļi kapucīni palīdzēja saprast, ka vajadzētu pārdomāt savu paaicinājumu.

    Katru gadu mēs atjaunojām savus svētsolījumus. Bet pēc 3 gadiem palika 9 brāļi. Mēs visi esam priesteri, bet kalpojam un strādājam dažādās vietās pasaulē: viens Gabonā (Āfrikā), viens Romā (Itālijā), divi Baltkrievijā (no tiem viens kā diecēzes priesteris), viens Latvijā (es) un pārējie 4 Polijā. Nav ko liegt, Dievs deva mums misionāru garu.

    Satikties šeit virs zemes mēs laikam nekad nesatiksimies, kaut gan tik nesen sākām kopā klosterdzīvi un 8 ilgus gadus dzīvojām kopā klosteros. Klosterdzīvi tomēr izdomāja pats Dievs un tas nekas cits, kā sekot Jēzum tur, uz kurieni Viņš sūta.

Kurlmēmo epidēmija

    Evaņģēlija fragments, kuru šodien mēs lasījām svētajā Misē stāsta mums par Jēzu, Kas izdziedināja kurlmēmo. Es gribētu pievērst uzmanību diviem elementiem. Pirmais ir ģimene. Taču šo slimo atveda pie Jēzus vistuvākie cilvēki, kuri katru dienu viņu veda. Viņš paļaujās uz savējiem. Bet šobrīd tiem savējiem bija īpašs dārgums - ticība uz Jēzu Kristu. Dievs veda viņus pie sevis caur ticību, bet viņi veda sev līdzi savu radinieku. Caur viņu ticību šis slims cilvēks satika Jēzu un tika izdziedināts. Jēzus ir visas šīs ģimenes ticības pamats.

    Otrais elements ir saistīts ar katru no mums, jo katram draud šī dvēseles slimība un katrs var kļūt par "kurlmēmo". Šajā nozīmē "kurlmēmais" ir tas, kas nedzird Jēzu un arī nevar izteikt savu ticību uz Jēzu. Arī citiem pastāstīt par Jēzu nevar. Tāds "kurlmēmais", kas visu dzird, bet negrib dzirdēt par Jēzu, audzina savus bērnus tā, lai arī viņi būtu "kurlmēmie". Piemērs? Kāda kundze man stāstīja, ka kādā skaistā valstī, kādā skolā vecāki balsoja par to, lai nebūtu tur ticības mācības, bet ētika. Lūgsimies par vecākiem un bērniem, lai viņu ģimenēs būtu tādi, kuri tic uz Jēzu Kristu ar dzīvu ticību, un lai tie ar mīlestību atveda "slimos" pie Jēzus.

Šodien ir bloga 1. gadadiena.

Šīs divas dienas man bija garīgas sarunas. Jo pie manis atbrauca ciemos t. Krišjānis. Bija par ko parunāt, sevišķi par šiem gadiem šeit, Viļakā, par to, kas tika izdarīts, par Dieva plāniem, par to, kā cilvēkam saprast Dieva plānu, atklāt, pildīt. Tas viss ir liela Dieva dāvana. Metode, kuru es pieņēmu Viļakas draudzē, saucas "jaunā evaņģēlizācija" un Jēzus atsūtīja arī cilvēkus, kas tieši darbojas jaunajā evaņģēlizācijā - Marijas skolas misionārus. Misionāri darbojas komandā, kopienā, grupā, nevis atsevišķi. Līdzīgi kapucīni - dzīvo kopienās, kas saucas latiniski familia, ģimene. Ir cerība, ka šī līdzdarbošanās ar Marijas skolu skaisti attīstīsies nākamos gados. Kā? Dievs to zina.

Kas ir konsekrēta dzīve?

    Šodien pie manis ciemos atbrauca ordeņa līdzbrālis, tēvs Krišjānis no Rīgas. Tāpēc es atstāju saplānotus darbus ar malku un ar prieku gaidīju savu brāli.

    Kas ir konsekrēta dzīve? Mūs, jaunus kapucīnus, vai vēl tos, kuri tikai gribēja par tiem kļūt, mācīja, ka mūsu dzīvē ir jābūt četri elementi: Pirmais un galvenais - kontemplācija, lūgšana, kontakts ar Dievu. Otrais - nabadzība, lai nepiesaistītos lietām, lai strādātu pateicoties talantiem, kurus Dievs deva, lai visā meklētu un pildītu Dieva gribu. Trešais - brālība, dzīve brāļu kopienā, kā garīgajā ģimenē, kur viens par otro rūpējas labāk, nekā māte par savu bērnu. Ceturtais - apustulāts, lai brālis, kas dzīvo un iesakņojas trijos elementos, ar Dieva palīdzību un ar brāļu palīdzību (caur lūgšanu un klātbūtni), sludinātu Evaņģēliju tā, kā Dievs viņu iedvesmos.

    Konsekrētā dzīve tas ir aicinājums, lai sekotu Jēzum, Kas ir paklausīgs debesu Tēvam, nabadzīgs un šķīsts. Tas nenozīmē, ka sekotāji, kuri atstāja visu, jau uz reiz ir kā Jēzus. Nē. Bet tas ir aicinājums, lai atstātu visu, arī savu gribu, un ietu un sekotu Jēzum. Tas ir ikdienišķs uzdevums, brižiem patiesi smags darbs, lai uzvarētu savus ienaidniekus, starp kuriem vistuvākais ir mūsu paša miesa - vajag padot to Dieva gribai. Dažreiz līdz mocekļa nāvei, ikdienā - tā sauktajā "baltajā moceklībā". Tāpēc svētais Francisks uzdzirdot par savu piecu līdzbrāļu mocekļa nāvi Ziemeļāfrikā, teica: "Beigās man ir pirmie patiesie brāļi".

Šodien pastkastītē

    Šodien pastkastītē es atradu kādu laiksrakstu, kura 1. lapaspusē ar lieliem burtiem bija rakstīts: lasi šeit:

http://vilaka.lv/index.php?mact=CGBlog,cntnt01,detail,0&cntnt01articleid=2791&cntnt01returnid=77

Lai saprastu, ko nozīmē šie vārdi, es nolēmu drusciņ pameklēt gudrību pie gudrākiem. Un tad kādā vietā internētā kāds raksta:

vienādi domāt - tas ir mieriigi un jau uz priekšu zināmas atbildes, bet citādi domājošie - o tas jau ir kaut kas...

Citā vietā ir skaists stāsts:

http://www.osukalns.lv/?/LV/about/42/

Internetā var atrast vēl citus vārdus:

Ja mēs gribam, lai visi domātu vienādi un būtu vienādi – tad tēvzemes uztvere kļūs arvien primitīvāka.

Bet citi runā tā:

Ir svarīgi, lai abi partneri par treniņiem domātu vienādi, viņiem būtu vienlīdz liela motivācija (nav svarīgi pat motivācijas avoti, bet gan līmenis).

Un vēl citi:

Vai tas nebūtu forši??? Visi ēstu tikai ar karotēm, izskatītos vienādi, domātu vienādi... visi būtu tik lieliski vienādi!

 Var arī tā:

Ja visi domātu vienādi nebūtu par ko runāt un uzklausīt vienam otru.

Katrs var to viegli atrast internetā. Tad skatieties, uz kurieni viss iet (bet kas tas ir viss?). Un ko vēl teikšu? Veiksmi darbā! Protams ka nepateikšu: "Lai Dievs svētī darbā." Atā!

Svētās Durvis cietuma cellē

   8. decembrī sāksies Baznīcā Dieva Žēlsirdības Gads. Tas ir saistīts ar sevišķu jubileju. Lūk pirms 50 gadiem beidzās 2. Vatikāna Koncils. Šajā Žēlsirdības Gadā varēs saņemt pilnas atlaidas - par sevi, vai par kādu dvēseli šķīstītavā. Šīs atlaidas (es gaidu, kad parādīsies informācija, ko precīzi vajag darīt, lai saņemtu pilnas atlaidas) varēs saņemt ne tikai Romā, svētā Pētera bazilikā, bet arī visās katedrālēs un citās nozīmētās baznīcās. Pāvests dod iespēju arī ieslodzītajiem tās saņemt, kad pēc svētās Mises cietuma kapelā atgriežas savā cellē un dievbijīgi ieiet caur celles durvīm. Šīs durvis šobrīd būs viņa Svētās Durvis.

    Ir nozīmīgs, ka pāvests Francisks savā pirmajā tikšanās ar ticīgiem (Kunga Eņģelis lūgšanā) pasvītroja trīs svarīgus elementus, ka vajag dzirdēt Dieva vārdu + būt žēlsirdīgam + viss mainās. Tas ir veids, caur kuru var mainīt pasauli. Un vajag saprasts Dieva, žēlsirdīgā tēva, žēlsirdību, Kuram ir tik liela pacietība.

    Dieva Žēlsirdības Gads noslēgsies 2016. gada 20. novembrī.