Pavasaris 2003. gada

    Pavasarī 2003. gada es lasīju dažas rekolēkcijas: divas draudzēs (Lielā Gavēņa rekolēkcijas) un vienu māsu kapucīņu klosterī jauneklēm. Rekolēkcijas, kuras notika aprīļa sākumos, bija īpašas. Ne tikai tāpēc, ka baznīciņa atrodas daži simti metri no jūras, mazā pilsētiņā, apkārt tikai meži, no vienas puses jūra, no otras ezers. Bija īpašas, jo tūlīt pēc tām, un es to zināju, uz Latviju brauks mūsu Provincjāls un paņems arī mani. Un es pēc sešiem mēnešiem Polijā atgriezīšos Latvijā, Rīgā. Tuvojās Lieldienas un es jutu, ka būs mierīgas, jo svētku laikā neviens man nedos nekādu smago pienākumu. Kāpēc? Tāpēc, ka man vajadzētu atkārtot latviešu valodas zināšanu. Un tam ir vajadzīgs laiks. Tādi bija "otrie sākumi" Latvijā.

    Lieldienu laiks kopā ar šīm Trījām Svētām Dienām ir laiks, kurā visvairāk parādījās Dieva Dēla paklausība Tēvam, šī vienotība, kas ir pāri pār mums sasniedzamām robežām. Paklausība mīlestībā, kura mūs pārliecina, lai piedalītos Dieva lietās. Lai neierobežotu mūsu paļāvību uz Dievu robežās, kuras iespējamas mūsu domām un plāniem. Ja cilvēks "nevingrinājas" ikdienišķajā "jā" Dievam, sevišķi Vissvētākā Sakramenta priekšā, kā var nopietni un patiesi padoties Viņam pilnīgi? Bet ja "vingrinājas", tad lai padodas Baznīcas varai un kalpo Dievam un cilvēkiem tā, kā Dievs grib.