Martā 2003. gada

    Martā 2003. gada mans priekšnieks klosterī mani sūtīja uz kādām rekolēkcijām, lai es tās lasītu tālā pilsētā. Pēc dažām dienām vajadzēja paņemt savas mantas, papīrus, sagatavotas mācības un doties ceļā. Dažas stundas vilcienā, bet ārā gandrīz tikai meži. Lieli meži.

    Pilsētā nebija nekādas grūtības atrast baznīcu, bet atklājās, ka rekolēkcijas pirms pāris dienām... beigusies. Ko tagad darīt? Pirmā doma - varbūt es atbraucu uz nepareizu pilsētu? Nu nē. Bet situācija ātri atrisinājās, jo man teica, ka pilsētā ir vēl otrā baznīca. Kāds cilvēks mani labprāt aizveda un atklājās, ka tur rekolēkcijas... būs un man tajās jālasa lekcijas.

    Prāvests mani ieveda plebānijā un... es brīnījos, cik liela ir fuajē.

    - Tēvs, tu brīnies, ka šī fuajē ir tik lielā? Parasti katrs brīnas un jautā.

    Prāvests pastāstīja man drusciņ par šīs draudzes vēsturi. Šajā vietā bija liels šķūnis. Prāvests saņēma krievu laikos atļauju to izremontēt. Protāms tas tika tā remontēts, ka rezultātā iekšā bija istabas priesteriem, virtuve. Bet no otras puses arī kādas istabas un katehēžu zāles. Starp šīm divām daļām, pa vidu, lielā zāle. Tieši tāpēc, lai tajā katru dienu svinētu svēto Misi. Tas nozīmē, ka "jaunā šķūņa" sirdī parādījās kapela ar Vissvētāko Sakramentu, topošās draudzes sirds. Vēlāk tikai, pavisam nesen, izdevās uzbūvēt jauno baznīcu teritorijā pie šīs "īpašas plebānijas", baznīcu, kurā es martā 2003. gada lasīju rekolēkcijas jaundibinātai draudzei.

    Kāpēc es par to rakstu? Katram ticīgam cilvēkam ir pienākums rūpēties par savu draudzi laikā, kad viņš tur dzīvo un apstākļos, kādi tur ir. Ja katra paaudze rūpēsies par draudzi, par baznīcu, par kapelu, vai pat par šķūni, atstās nākamai paaudzei visskaistāko ticības piemēru.