Šodien es turpināju pavasara darbus. Iepriekšējās nedēļās, pēc iespējas, grābu teritoriju, kad jau nebija sniega. Tagad ļoti labi ir redzams, cik palika lapu no pagājušā gada. Un ir redzams, cik skuju un čiekuru, mazo un vidējo zaru nokrita uz zemes. Tie darbi nekad nebeigsies, kad ir koki apkārt baznīcas. Es tikai ceru, ka nākamos 100 gados koki būs tik gudrie, ka nekritīs nevienam uz galvas. Ka pat neliels zars nevienam cilvēkam nekritīs uz galvas. Ka neviena mašīna netiks sabojāta. Tāpat arī mūris. Un sevišķi baznīcas ēka. Jau sen gulēs kapā tie, kas vairāk iemīlēja kokus, nekā cilvēkus. Un protams tās 3-4 tonnas smilšu vai māla. Ahā un dažas kaudzes izprintēta papīra kādā puteklainā arhīvā.
Nu bet atstāsim tos, kuri draugos ar kokiem. Jo tagad tuvojas pavasaris un vajag kārtot teritoriju. Šodien vajadzēja taisīt kārtību šķūnī un tas nozīmēja skaldīt malku. Bet visvairāk bija zāģēšanas. Vecie koku gabali, no iepriekšējas ziemas gaidīja, lai tos sazāģētu. Drusciņ palika. Bet visvairāk darba būs ar tādiem resniem gabaliem, kurus man neizdevās pagājušajā gadā saskaldīt. Bija parāk stipri. Kad būs laiks, tad vajadzēs paņēmt zāģi un lēni katru gabalu zāģēt un skaldīt. Arī būs daudz darba sekatoram, jo palika ne tik maz garu zaru.
Protams tāds darbs vientulībā palīdz vērst dvēseli pie Dieva, pārdomāt dažādas lietas, uz kurām parasti nav laika un arī atrast šo distanci uz sevi pašu, kas ir nepieciešams, lai mēģinātu skatīties uz sevi un visu realitāti ar Dieva acīm. Mēģināšu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru