Ja ne misionāri es dzīvotu šeit kā eremits (grieķu valodā eremites - tas, kas dzīvo tukšainē) un tādā veidā izpildītos manas ilgas no laikiem, kad es biju noviciatā un maz zināju par dzīvi ordenī. Uz tukšaini devās cilvēki, kuri tādā veidā gribēja būt kopā ar Jēzu. Es atceros no vēstures stundām, ka eremiti parādījās tad, kad Baznīcā iegāja daudz cilvēku, jo beidzās vajāšanas. Bet ar to daudziem nebija jau tik dārga dedzība sekošanā Kristum. Tāpēc bija tādi, kuri gribēja tukšainē būt kopā ar Jēzu, pavadīt laiku lūgšanā un darbā, vienmēr Dieva priekšā. Pēc tam no tādiem sākumiem izveidojās dažādas dzīves formas, kuras kopā saucam tagad par konsekrēto dzīvi, par konsekrētām personām.
Ticiet man, ka tomēr šeit ir kaut kas kā erems (eremita māja, dzīves vieta) un ja pat māja nav tam līdzīga, jo ir mazi bērni, tomēr celle, istaba, ir kā tāda tukšaine, lūgšanas un atpūtas vieta.
Kapucīniem tas ir raksturīgs, ka pat tad, kad dodas ceļā, vienmēr paliek savā cellē. Kapucīna celle ir habits - tā pateikt būtu ļoti neprecīzi. Labāk tomēr to salīdzināt ar Evaņģēlija fragmentu, kur Jēzus runā: Kad tu lūdzies, ieej savā istabā, aizslēdzi durvis... Tēvs, kas ir slepenībā, tev atdos... Celle, kuru cilvēks ņem sev līdzi, tas ir šis jaunais cilvēks, jaunā radība, kas ir nomodā un nemitīgā lūgšanā.
Palikt nomodā un lūgšanā var visur, pat vilcienā un autobusā, kā mūs māca vecie mūki. Tikai vajag par to vietu, par šo celli, ļoti rūpēties un nekādiem trokšņiem un nekārtībām neļaut ieiet.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru