Deviņdesmitajos gados es gatavojos braukt kā priesteris uz Baltkrieviju, lai tur kalpotu. Dažas reizes braukāju uz Lieldienām, lai palīdzētu tēviem kapucīniem tādās draudzēs, kā Verhņedzvinsks, Parafjanovo un citās. Pat vienu gadu brīvos brīžos es mācījos baltkrievu valodu (belarusku movu) un pat tad, kad bija kādiem brāļiem mūžīgie svētsolījumi Baltkrievijā, es un daži citi kleriķi braucām pie viņiem un es kā diakons lasīju Evaņģēliju pa belarusku.
Tomēr tad, kad es kļūvu par priesteri, neatnāca no brāļiem baltkrieviem aicinājums braukt uz turieni. Un pēc pāris mēnešiem tēvs Provinciāls man pajautāja: Vai tu gribi braukt uz Latviju? Un es jau pēc piecām minūtēm zināju, kā jā. Un tādu atbildi sūtīju tēvam Provinciālam. Es ļoti priecājos līdz šim brīdim, ka esmu Latvijā. Ļoti svarīgs ir ne tikai tas, kā cilvēks pabeigs savu kalpošanu un kad tas notiks. Ļoti svārīgs, vēl pat vairāk svarīgs ir tas, kā cilvēks ieiet šajā Dieva gribas pildīšana. Vai kurnē, vai lūdzas un pieņem to ar cerību. Es priecājos, ka šajā brīdī es zināju, ko darīt, ka vajag palūgties, atrasties Dieva priekšā un tas ļoti palīdz atrasties Dieva gribā.
Šodien es runāju ar cilvēku, kas savā dzīvē meklēja Dieva gribu, arī kādu laiku domāja par priesterību. Pateicoties tam, ka cilvēks ir atvērts Dieva gribai, viņš mēģina vienmēr atrasties Dieva gribā. Un tā mūsu Pestītājs veda viņu un viņa ģimeni pa ceļiem, kurus viņš nekad nebūtu saplānojis. Un viņš ir arī atvērts evaņģēlizācijai, darbojas un kalpo kādā kopienā un palīdz priesteriem savā draudzē. Protams viņš arī strādā, lai nopelnītu naudu savai ģimenei un mācās gan valodas, gan jauno profesiju.
Šodien ar divām misionārēm mēs bijām Liepnā, lai sāktu sludināt labo vēsti arī bērniem un jauniešiem tur. Jo par to jau sen domājām, bet nebija iespējas līdz šim, pa maz misionāru. Tagad jau parādījās šī iespēja. Pateicība Dievam!
Šodien pāvests Francisks uzrakstīja savā tvītterā: "Sirds akmeņojas, kad tā nemīl. Kungs, dodi mums sirdi, kas spēj mīlēt".
AtbildētDzēst