Misiju Baznīca

    Iepriekšējā ziņā es ievietoju Pāvesta Franciska vārdus:

    Baznīcai jāpāriet no garīgas aprūpes, kas saglabā to, kas ir, uz misiju garīgo aprūpi. Tik bieži mums ir Jēzus baznīcā, iekšā, un mēs neļāvam Viņam iziet. Tā ir vissvarīgākā lieta, kuru jādara, ja mēs negribam, lai Baznīcas ūdeņi paliktu nekustāmie.

     Kaut gan svētais tēvs šos vārdus teica 6. martā, caur tiem liecināja par Baznīcas dabu, kas ir no paša sākuma un ir nemaināmā. Un tā ir organiski saistīta ar misiju iet un sludināt Labo Vēsti, Evaņģēliju par Jēzu Kristu. Ir slikti, ja vietējā diecēzē vai draudzē nebūtu paaicinājumu uz misijām, vai ja nebūtu misiju, kad sveši sludina vietējiem par Jēzu.

    Pirms pāris gadiem mēģināju staigāt pa mājām Viļakā. Malkas skaldīšana, pēc tam šī evaņģēlizācija, pēc tam tālāk malkas skaldīšana. Bet rezultāts bija tāds, ka pēc pāris reizēm nevarēju satikt nevienu cilvēku: neviena nav, vai suņi pie mājām, bet cilvēku nav. Varbūt darbā, varbūt citur tīrumā. Vienu tikai ģimeni satiku un kaut gan parunāju un viņi apsolīja nokristīt savus bērnus, bērni līdz šim nav nokristīti.

    Tad vajadzēja atrast citu formu, citus cilvēkus, kuri veltītu visu laiku Dieva Vārda sludināšanai. Tāda forma jau ir otro gadu un šeit liels paldies tiem, kuri lūdzas šajā nodomā un kuri ziedo līdzekļus misionāru uzturēšanai.

    Šodien ir šī pirmā diena, kad divas misionāres staigāja arī pa Liepnu, lūdzās par tās iedzīvotājiem un ar dažiem runāja, lai tādā draudzīgā formā viņiem nestu cerību no Dieva.

    Šodien arī baznīcu apmeklēja viesi no citas pilsētas. Viņi ir no dažādām konfesijām. Kad stāstīja par savām draudzēm atklājās, ka tur nav neviena vietēja priestera, vai mācītāja. Pat viņi nav no Latvijas. Tas arī liecina par to, ka misiju laiki nav beigušies.

    Tomēr mūsu viesi žēlojās, ka nav paaicinājumu Latvijā. Kāpēc? Jo vecāki ir neticīgie, vai viņi iet uz baznīcu pēc kādas cilvēciskās tradīcijas, nevis ticības dēļ. Tas nozīmē, ka tālāk nenodod ticību saviem bērniem. Bet ar dzīvo Dievu var satikties tikai un vienīgi ticībā. Un otrkārt ir tik daudz abortu, tik daudz bērnu tiek nogalināto Latvijā un starp tiem topošie priesteri. Tas ir arī tāpēc, ka nav ticības, nav patvēruma dzīvē, Kurā varētu visu atrast un arī pasargāties no katra ļaunā.

    Kā cilvēki kļūst laimīgi un ticīgi, ja viņi neko nezina par ticību? Kā viņi var ticēt, ja viņiem neviens nesludina par Jēzu Kristu? Kā var sludināt, ja neviens nav sūtīts? Ir priesteri pateicība Dievam. Bet ir vajadzīgi misionāri. Un ir jau tagad un, es ceru, ka Dievs sagatavos un sūtīs nākamos! Jalūdzas un uz to es aicinu katru, kas lasa šo blogu.

 *   *   *

Aicinu lūgties par misionāriem visā pasaulē. Ja kāds no Jums gribētu vienu gadu lūgties katru dienu par konkrētu misionāru (zinās viņa vārdu, uzvārdu un kurā valstī kalpo), lai man raksta uz epastu. Paldies! 

Lūgšana par misionāriem 

 Slavēts esi Dievs, par Tavu misionāru liecību. Tu iedvesi viņu sirdīs apustulisko dedzību, lai pametot uz visiem laikiem savu ģimeni un dzimteni dotos uz nepazīstamu zemi sludināt Evanģēliju tiem, kurus uzskatīja par saviem brāļiem. Slavēts esi Dievs, par visām žēlastībām kādas izplūda pār tiem cilvēkiem, caur viņu vārdiem, caur viņu rokām un piemēru. Viņi veltīja savu dzīvi līdz beigām. Liec Kungs, lai šī Baznīca, apslacīta ar viņu sviedriem un asinīm, sasniedz briedumu. Lai dzemdina daudz dēlu un meitu, kas aizstātu tos, kuri jau aizgājuši no sīs pasaules. Lai Tavs vārds tiktu pielūgts visā zemē. 

Jānis Pāvils II