26 martā 2000. gada

    Šis stāsts tiek veltīts tiem, kuri varbūt netic pietiekami stipri, ka vajag lūgties un ka Dievs ir labs un uzklasa lūgšanas, kuras ir pēc Viņa gribas.

    2000. gada sākumos man bija mūžīgie svētsolījumi un tad es jau biju simtsprocentīgs kapucīns. Tagad jau es gatavojos diakonātam, tas ir iesvētīšanām, caur kurām vīrietis kļūst par garīdznieku.

    Janvāra beigās bija vēl viena priecīgā vēsts. Lūk manai māsai un viņas vīram piedzima bērniņš, meitene.

    Kad es jau gatavojos diakonātam un domāju par rekolēkcijām pirms iesvētīšanām, 18. martā atnāca skumīga ziņa, ka meitene ir ļoti slima. Uz reiz pateicu daudziem cilvēkiem, lai viņi lūgtos. Lūdzu arī brāļus no Neokatehumenāļā Ceļa Lubļinā, pie mūsu draudzes. Tajā pašā dienā es devos pie viņiem uz Euharistiju, kas bija šajā nodomā. Iepriekš saplānots nodoms tika pārcelts uz citu dienu. Pēc svētās Mises, kuru vadīja kāds tēvs, kas tagad ir jau kādu laiku Georgijā (Gruzijā), es saņēmu ziņu, ka bērnam ir labāk. Jau atrada slimības cēloni un sāka ārstēt. Veselības stāvoklis jau bija stabils. Pateicība Dievam un visiem lūdzējiem.

    Nākamā dienā braucām uz rekolēkcijām un pēc nedēļas 26. martā, svētdien, bīskaps Staņislavs Velguss (Stanisław Wielgus) mūs deviņus brāļus kapucīnus iesvētīja par diakoniem. Mēs bijam tie pirmie, kurus viņš iesvētīja. Pirms pāris gadiem katoļu universitātē Lublinā viņš mūs mācīja filozofijas vēsturi. Ļoti labs profesors, šīs universitātes rektors šajos laikos.

    Lūgšanai ir liels spēks, bet vienmēr pa priekšu jāiet Dieva gribai. Vajag to meklēt un atradīsies. Dieva gribas pildīšana (cik es dzīvē redzēju piemērus) māca palāvību. Dievs ir ļoti labs un vienmēr rūpējas par katru cilvēku.