Jaunās dienas

    Sākās citas, jaunas dienas. Jo bija lielie kapusvētki Viļakas sv. Mateja kapsētā, notiek pēdējas sagatavošanas svētceļojumam uz Aglonu, ciemos atbrauca divi priesteri no Nīderlandes, šodien es piedalījos ielas evaņģēlizācijā Viļakā, kuru vadīja pr. Stefans no Nīderlandes un misionāre Dzintra, redzēju šīs sarunas ar satiktiem cilvēkiem, viņu gatavību klausīties par Dieva mīlestību un pieņemt Jēzu par savu Kungu un Pestītāju. Redzēju cilvēku mīlestību pret tiem, kuri arī mājās vēlas stāstīt par Dieva Mīlestību. Šīs dienas turpināsies, jo piektdien sāksies svētceļojums, sestdien kapusvētki Vēdeniešos un nākamās dienās man iespēja iet dažas stundas kopā ar svētceļniekiem. Grupa arī būs sevišķa un ļoti atšķīras no tās, kas gāja iepriekšējā gadā. Ne tikai, ka būs lielāka, bet ka būs mazi bērni. Ir jau jauns krusts (paldies Aldim), lūgšanu un dziesmu grāmatiņas, kā arī gatavas laudes, vēsperes un kompletoriji uz katru dienu (paldies Dzintrai).

Kad gribas raudāt.

    Gribas raudāt, kad kāds nāk un prasa kristīt bērnu. "Kas ir kristības sakraments?" -"Es nezinu." Vai cita tam līdzīga atbilde. Es negribu šeit runāt kā kāds tiesnesis, kas tūlīt atradīs kādu sodu. No tā es esmu tālu. Jo kaut gan gribētos, ļoti ļoti gribētos dzirdēt kādu pareizo atbildi (tā arī notiek un dzīve par to liecina), bet tomēr tas, ka cilvēks atnāca, lai kristītu savu bērnu, tas dod cerību, tādu cerību, kas ir no Dieva, ka atnāks diena, kad važas tiks sarautas un cilvēks ļoti dedzīgi un auglīgi līdzdarbosies ar Dievu un ļoti centīsies, lai viņā visu laiku būtu svētdaroša žēlastība, jo tas ir ceļš uz Debesu Valstību. Tā ir taisnība, ka viens sēj, bet otrais pļauj. Un tāpēc šī laju līdzdarbošanās ar priesteriem ir kā Dieva darbu cilvēkos ilustrācija. Jo Dievs vienmēr ir šis sākums, galvenais viedotājs un mērķis. Bet mūsu līdzdarbošanās savā starpā un ar Dievu pārveidosies pestīšana. Vajag tikai šajā darbā izturēt.

Evaņģēlizācijas diena

    Kapusvētki Viļakā tā bija laba iespēja runāt cilvēkiem par Jēzu Kristu, aicināt uz svētceļojumu Viļaka-Aglona, pieņemt lūgumus un nodomus uz šo svētceļojumu no cilvēkiem, kuri nevar iet, izplatīt avīzi "Miliet viens otru" un citu garīgo literatūru, aicināt lūgties par paaicinājumiem uz priesterību un uz klosterdzīvi. Tas šodienas evaņģēlizācijas fragments, kuru darīja misionāri. Ne tikai kapsētā, bet arī pie baznīcas, jo bija koncerts. Ja kāds vēl domātu, ka misionāri nav vajadzīgi, vai ka nav nozīmes - ir vai viņu nav, tas nozīmē, ka tas nav cilvēks, bet laikam kāds innoplaņetjanins, bet tomēr Evaņģēlijs tiek sludināts un cilvēki atver savas sirdis Jēzum.

Dieva griba dzīvē

    Ziniet, Dieva gribu var gaidīt tā, kā bērni kādu ļoti ļoti gaidīto dāvanu no saviem mīļiem vecākiem. Bet ja kāds negrib būt kā bērns un negrib ieiet Debesu Valstībā, tad viņa dzīvē nepastāv tāds jautājums: "Pildīt vai nepildīt Dieva gribu?" Lai tā notiktu tomēr vajag cilvēkam daudz strādāt un uz ceļa pie Dieva uztaisīt tādu šķērsli, kas garantēs, ka Dievs nespēs "traucēt". Bet cik brīnišķīga ir cita cilvēka situācija, kas atver savu sirdi Dievam un līdzdarbojas ar Viņu. Šeit nevajag nekādu šķēršļu būvēt, nocietināt sirdi. Ar tādu cilvēku var arī prāvests līdzdarboties, kad piemēram vajadzētu atrast vietu lūgšanas grupai - "Vai drīkst pie Jums?" - "Kāpēc nē?" Vai ir kādi šķēršļi? Nav! Kāpēc? Tā ir bērna paļāvība uz Tēvu, kas ir debesīs un tieši Viņš ir Tas, Kas organizē mums dzīvi. Kad kāds cilvēks organizē kaut ko, tad tas ir redzams, bet ne viss un ne viss mums nes labumu. Kad Dievs organizē kaut ko, tad tajā ir pestīšana. Bez šaubām. Vai viegli ir paļauties uz Dievu? Nē. Jo vajag mācīties šo uzticību. Arī miesa pretojas, jo nesaprot Dieva lietas. Nu kad cilvēks paļaujas uz Dievu kā bērns, sākas viņā šis liels prieks un liela laime, un pateicība Dievam. Un grib dalīties ar citiem un meklēt brāļus un māsas Kristū, un runā citā valodā, mīlestības valodā. Un par tādu dzīvi draudzē un par tādiem centriem mājās un dzīvokļos vajag rūpēties. Un ļoti labi, ka ir Viļakā misionāri. Es ceru, ka viņu klātbūtne un kalpošana mainīs mūsu draudzē daudz uz labo, tas nozīmē, ka arvien vairāk cilvēku kļūs par Dieva bērniem.

Otrais svētceļojums Viļaka - Aglona

(šis teksts būs Viļaka-Aglona svētceļojuma dalībnieku grāmatiņās:)

    Pagājušajā gadā tika organizēts pirmais vēsturē svētceļojums no Viļakas uz Aglonu. Par to bija atbildīgas Marijas skolas misionāres Signe un Ineta (galvenā organizatore). Tas bija viņu pēdējais darbs un kalpošana viņu misijā Viļakā. Ceļš tika sagatavots, nakšņošanas vietās mēs vienmēr bijām laipni uzņemti un gandrīz visur arī pabaroti. Mūsu mazā grupiņa sasniedza Aglonu 13. augustā ap Dieva žēlsirdības stundas. Dalībnieku ceļi dzīvē pēc tam gāja tālāk un redzēsim, kas otro reizi piedalīsies svētceļojumā - šogad jau otrajā svētceļojumā.

    Šo svētceļojumu arī gatavo misionāri, no tiem galvenā organizatore ir Dzintra. Šo grāmatu, kas tagad Tev rokās, tieši viņa sagatavoja. Viņa smēļa no svētceļnieku grāmatas no 2014. gada, bet arī tai bija sava vēsture un saknes citās grāmatās un citās grupās. Tā arī ir svētceļojuma tradīcija un dzīvas katoliskās ticības izpausme. Šogad Tu, cienījamais svētceļniek, varēsi izdziedāt Dievam par godu šīs dziesmas un lūgties ar to vārdiem. Uz Tevi runās dziesmu laikā Dzīvais Vārds - Jēzus Kristus. Kad Tu dziedāsi, lūdzies no visas sirds. Šajā grāmatā ir arī citas lūgšanas, sevišķi svētās Mises teksts. Grāmata ir kā instruments un Tev svētceļojuma laikā jāmācās to lietot.

    "Jo visu, ko jūs Tēvam lūgsit Manā Vārdā, Viņš jums dos" (Jņ 15,16). Lūk cik liels noslēpums un cik lielā lieta ir lūgšana. Ne tikai, ka mēs runāsim uz Dievu, ne tikai, ka Viņš mūs dzirdēs, bet arī uzklausīs un dos! Vai visu? To, ko lūgsim Jēzus Vārdā. Kas lūgs Jēzus Vārdā? Viņa ganāmpulka avis. Kas ir šīs avis? Tie nokristīti, kuri dzīvo bez smagiem grēkiem, kuri dzīvo vienotībā ar savu Labo Ganu. Vilkus Dievs neuzklausīs, jo katru avi, kas nolēma iet savu ceļu, Jēzus pamet, jo Jēzus nedzīvo plēsīgos vilkos. Bet tomēr viņus meklē, lai atgrieztu atpakaļ ganāmpulkā, tas ir Baznīcā un vienotībā ar Dievu. Vilka dzīve ir vienmēr katastrofa, bet Jēzus savas avis vada Baznīcā un dod vislabāko barību. Avīm ir iespēja katru dienu pazīt Dievu, Kas ir Mīlestība un šīs Mīlestības saites vieno avis vienā ģimenē.

    Savas sirdīs nesīsim gan savus lūgumus, gan arī lūgsimies par citiem, sevišķi par veciem, slimiem, nelaimīgiem, vajātiem, trūcīgiem, sevišķi par tiem, kuri ir tālu no Dieva. Mēs lūgsimies ar Dieva Mātes palīdzību šajā Terra Mariana gadā un sāksim savu ceļu Viļakas Jēzus Sirds baznīcā, kur, sakarā ar Konsekrēto Personu gadu var saņemt katru dienu pilnas atlaidas - jau svētceļojuma sākumā!

    Lai Dievs katram svētceļniekam svētī!

tēvs Staņislavs

Kristīts vai nekristīts?

    Garīgajā aprūpē var satikties ar tādu situāciju, ka kāds cilvēks lūdz, lai priesteris uzrakstītu izziņu par kristības sakramentu. Un var atklāties, ka nav draudzes arhīva dokumentos nekādas informācijas par šo cilvēku. Kaut gan viņš šeit dzīvoja, gāja pie grēksūdzes, uz sv. Komūniju, tika iestiprināts, tomēr dokumentu nekādu nav. Šodien runāju ar kādu priesteri par šo jautājumu un viņš teica, ka krievu laikos bieži tā bija, ka dažādu iemeslu dēļ par dalītiem sakramentiem varēja liecināt liecinieki, nevis dokumenti. Un šodien ir to laiku sēkas: trūkst dokumentu.

    Ir ar sakramentiem tāda problēma (protams - ne ar sakramentiem, bet ar cilvēkiem), ka liekas ka parāk bieži sakramentiem gatavojas tie, kurus es nepazīstu no baznīcas. Kā tad var gaidīt, ka viņi tūlīt nesīs ticības augļus savā dzīvē? Bet Baznīca nav ierobežota, lai būtu vienīgi kādiem izredzētiem, bet citiem lai ceļš būtu slēgts. Tāpēc ir tas, kas daudziem nepatīk - Baznīca ir priekš visiem, jo visi ir aicināti. Cits jautājums, kā pats Jēzus teica, ka daudzi nepieņem Dieva aicinājumu. Un bez sakramentiem un lūgšanas, bez svētiem Rakstiem un dievkalpojumiem dzīvo virs zemes nezinādams, ka var būt kopā ar Jēzu.

    Ar to ir saistīts nākamais jautājums audzināšanā: bieži nav autoritātes augstākas kā vienīgi cilvēciska. Un kad vecāku un citu autoritāte tiks atmesta un vienlaikus nav ticības tālāknodošanas ģimenē (ticība stiprina vecāku autoritāti un iedod kontaktu ar vislielāko autoritāti - pašu Dievu), nevar jau runāt par sabiedrību, par vienotību, par kopienu, par būvēšanu, nerunājot pat par ticības dzīvi un par garīgo dzīvi. Tādā situācijā Dieva klātbūtne un sakramenti tie jau ir kā kosmoss, tālu no cilvēka domām. Cilvēks slēdzas sevī.

Latgales rekatolizācija

    Bija tādi laika posmi, kad latgalieši, protams katoļi, sāka apmesties visos Latvijas regionos un lielās pilsētās. Kopā ar viņiem gāja katoļu ticība, lai atpakaļ to apliecinātu un svinētu Euharistiju tur, kur jau sen tā nav bijusi. Līdzīgi latgaliešiem katoļu ticību sāka izplatīt citu tautību katoļi, piemēram poļi, sevišķi laukos. Kur katoļi, tur parādījās vajadzība būvēt savu baznīcu. Tur atjaunojās Marijas zeme, Terra Mariana. Šodien, kad Latgale ir pustukša, kaut gan labāk būtu uzrakstīt stiprāko vārdu, vajadzīga ir Latgales rekatolizācija, Un ne tikai jaunās evaņģēlizācijas nozīmē, bet arī vajadzīgi fiziski paši katoļi, kuri piepildītu tukšas vietas  mūsu baznīcās, kuri liecinātu par savu ticību, sūtītu savus bērnus uz skolu, bagātinātu cilvēku sarunas. Tikai... kam tas būtu pie sirds? Vēsture liecina, ka iepriekšējos gadsimtos bija tādi, jo Latgale ir taču viesmīlīga zeme.

Sprīdītis, Sprīdītis...

    Šodien pirmo reizi es redzēju šo filmu. Kaut gan es zinu, ka ir tādi, kuriem patīk šīs filmas mūzika un pat gribētu to dzirdēt baznīcā savās laulībās, tomēr vajadzētu atstāt tādu domāšanu un paskatīties drusciņ savādāk. Pirmkārt filma nav saistīta ar Baznīcu un tās saturs ir ļoti tālu no kristietības. Otrkārt, ja es labi atceros, filma bija taisīta 1985. gadā un jau datums liecina par to, ka tas nevar būt cita lieta, kā valsts propaganda un tas nozīmē, ka tās mērķis ir veidot cilvēka domāšanu un skatienu uz realitāti pēc kādas ideoloģijas. Galvenais varonis paņem kredītus, kas ir it kā "burvīgas dāvanas" un devās ceļā izpildīt misiju. Kādu? Tas ir redzams filmas beigās . "Kungs un ķēniņš" atdot sprīdītim-laupītājam pēdējo naudu, bet saņem... Ko saņem? Nu jā, taču šī sieviete parūpēsies, lai viņš un viņa meita, tas ir nākamā paaudze, ļoti mīlētu naudu, lasi: lai ņemtu kredītus. Filmā burvīgas dāvanas pēkšņi pazūd, bet... tomēr paliek, jo tauta danco.

    Lai tie, kuri izdomāja sprīdīti, man piedod. Bet arī tagad jaunieši, kā man paši kādreiz kādā skaistā vietā stāstīja, saņem "misiju" darīt lielas lietas, tas ir rakstīt projektus un pēc tam paņemt... ko paņemt? Kredītus! Un galvā tāda doma nāk pati no sevis, tāds jautājums: tie, kuri taisīja filmu un tie, kuri ierakstīja skolas programmā mācīties tādas lietas, vai viņi neēda kopā vienā ēdnīcā?
    Ahā, es aizmirsu, ka vienīgais, kam bija kautkāds īpašums - neliela nauda, šis cilvēks tika filmā parādīts kā ļoti ļaunais un vēl vairāk - sadists. Un kredīta devēju uzņemt mājās viņš arī negribēja. Bet tomēr lielie kredīti arī viņu un viņa kalponi uzvarēja...

Kapusvētki un konsekrētās dzīves sākumi

    Uz reiz atbildēšu uz šaubām, kuras varētu parādīties pēc tāda virsraksta: kapusvētki tie nav ordeņu sākumi. Bet es šodien braucu uz Liepnu, kur Saidu kapsētā bija saplānota svētā Mise un lūgšanas par mirušiem. Sākumā sakramēju mašīnu. Pēc tam ar ministrantu braucām 32 km. līdz kapiem. Tad vajadzēja visu parnest. Tālāk mēs taisījām pajumi, tādu vienkāršu, kuru par 30 eirikiem var nopirkt veikalā. Pēc 45 minūtēm gan pajume, gan viss sv. Misei bija gatavs. Arī apskaņošana. Tad svētā Mise. Pirms Mises kāda kundze no Rīgas man teica, ka es iepriekšējos divos gados neesmu izteicis pateicību Dievam par labu laiku. Tāpēc Mises sākumā to esmu izdarījis un gaidīšu, ko vēl neesmu izdarījis. Bet to uzzināšu nākamajā gadā. Ja Dievs dos. Liekas, ka jumts nebija vajadzīgs, bet laiks majnījās. Sv. Mises laikā nekas nav mainījies tālāk no altāra, jo cilvēki kā runāja, tā runāja skaļā balsī tālāk. Kuri bija tuvāk, tie piedalījās svētajā Misē. Pēc Mises lūgšanas par mirušiem, svētība bērniem, kuri paši neatnāktu, ja māmiņas un vecmāmiņas nepalīdzētu un kapu pasvētīšana. Kuri kapi tiks svētīti es varēju zināt pēc lielām cilvēku grupām (5-15), kuri stāvēja un no tālienes skatījās vienā virzienā, tas ir uz mani, kad nāku.

    Un tā kā mēs ar ministrantu atbraucām, kad vēl maz cilvēku bija kapsētā, tā arī pēc visa bijām pēdējie un jau sen sen neviena nebija pat tuvu kapiem, viss palika tukšs, kad mēs ar ministrntu sakramējām mašīnu un braucām atpakaļ. Piecas stundas. Un tad Viļakā sāka līt lietus. Varbūt arī Liepnā.

    Bet kur konsekrētā dzīve? Tā rodas pirmkārt no aicinājuma, no Dieva. Un otrkārt tā rodas no kalpošanas Baznīcā. Šie divi elementi līdzspēlē un konkrētos apstākļos sākas tāda vai cita dzīves forma Baznīcā ar vienu pamatu: sekot Jēzum Kristum, lai savā dzīvē īstenotu Evaņģēliju. Gan svinīgā liturģijā, gan ikdienišķā brālībā, gan kalpošanā, gan darbā, gan apustulātā. Šodien ir labs laiks konsekrētai dzīvei. Pateicība Dievam.

Dzejnieku funkcijas

    Nebaidieties, šis teksts nebūs kāds mēģinājums saprast dzejniekus, par ko stāsta dzejnieks savos dzejoļos. Tas arī neattiecas uz visiem dzejniekiem. Bija un vēl dzīvo dzejnieks un dzejniece. Varbūt viens par otru pat nedzirdēja, nekad nesatikas, varbūt arī tie, kas to lasīs arī par viņiem nedzirdēja. Dzejniece, kura jau ir ļoti cienījamā vecumā, savos dzejoļos stāsta par miglu un tam līdzīgām lietām. Es nekad nevarēju saprast, kāda ir galvena domā šajos rakstos. Bet otrais dzejnieks teica, ka viņam vissvarīgāka ir gaisma. Ka tā ir pavisam vissvarīgāka vertība pasaulē. Un vēl stāsta, ka labais un ļaunais ir ir vērtības, kurām jābūt līdzsvarā. Pirmā dzejniece, kaut gan stāsta par miglu, iet kā tanks, un kur tikai iespēja runā savus dzejoļus. Otrais varbūt nav kā tanks, bet tomēr propagēja savas "vērtības" skolās tiem, kas tagad jau paspēja kļūt par pieaugušiem. Varbūt dzejnieki saprot savu misiju. Vismaz tāds dzejnieks, kā karalis Dāvids saprata savu misiju, sv. Terēze no Lizjē arī kaut ko rakstīja, sv. Jānis Pāvils II arī un tā bija misija, kas veda uz tikšanām ar Dievu. Jā kādam pietiek migla un minētas "vērtības", tad būs vēl nākamie, kuri lasīs vai klausīsies un domās: "Ko šis dzejnieks domā? Un kāda ir viņa funkcija šeit?"

Svētais tēvs Pio darbojas Viļakā.

    Vakar vakarā, kad vēl nebija interneta mājās un tikai šodien par to rakstu, bija sv. Pio lūgšanas grupas tikšanās bijušajā klosterī. Kaut gan laiks nebija vislabākais - vējš un brižiem lietus, tomēr anāca pieci cilvēki. Cilvēciski ir domāt, ka būtu ļoti labi, kad atnāktu piem. 20 vai 50. Bet no tādas domāšanas, es ceru, nav grūti atbrīvoties. Tikšanās skaisti un skaidri vadīta, Bībeles lasīšana un visu dalībnieku aktīva piedalīšanās. Kaut gan tas nebija saplānots, bet Bībeles fragmenta izskaidrošana notika ar metodi "skaidrot Bībeli ar Bībeli". Tas nozīmē, ka Evaņģēlija fragmentu, kuru lasījām sākumā, skaidrojām ar citu Jaunās Derības fragmentiem, piemēram no sv. Jāņa Atklāsmes grāmatas un no sv. Pāvila 2. vēstules Korintiešiem. Šī lēna lasīšana (nozīmīgi, ka visi lasīja fragmentus), mūsu izteiktās domas par atrastām problēmām, deva mums saprast, ka pats Dievs, pats Jēzus uz mums runā un "skaidro mums Rakstus". Tēja, cepumi un sarunu turpinājums, tas viss arī deva iespēju dalīties ar šo lielo prieku, kas ir no Dieva. Šī tikšanās deva mums saprast arī to, ka ir vērts Dieva lietas darīt ļoti nopietni, ne tādā nozīmē, ka būsim skumji, bet ja Dievs aicina līdzarboties ar Viņu, tad vajag ieiet ar visu sirdi, prātu un spēkiem. Un ļoti svarīgi: palikt pēc tikšanām Dieva klātbūtnē, jo par mums un par mūsu mūžīgo dzīvi notiek ļoti nopietna cīņa. Dieva dāvanas nedrīkst atdalīt no Dieva klātbūtnes, kā upi nedrīkst atdalīt no tās avota. Kā pēdējais bija Vissvētās Jēzus Sirds kronītis: 

https://sites.google.com/site/kapuciniolaine/home/sveta-teva-pio-lugsanu-grupa/visusvetas-jezus-sirds-kronitis

"Nevar diviem kungiem kalpot".

    Dažas dienas nebija interneta. Tapēc tagad būs ziņa no 22. jūlija:

    "Nevar diviem kungiem kalpot". Man šķiet, ka vienmēr atradīsies kaut kas, lai es ļoti brinītos. Jo lūk kāds man pastāstīja par savām šaubām. Kādām? No bērnības atceras, ka 20. jūlijā ir Ilija diena un tajā nedrīkst strādāt. Kā arī piektdien pirms šīs dienas nedrīkst strādāt. Un šis cilvēks man uzdeva jautājumu: kā īstenībā ir? Es atbildēju, ka līdzīgas lietas dzirdēju par labām un sliktām dienām, par mitrām dienām, par dienām, kurās drīkst kaut ko darīt, vai nedrīkst darīt. Bet kas priekš mums ir dzīves ceļvedis? Kas priekš mums ir drošas zīmes, lai mēs vienmēr zinātu, kur mēs esam un uz kurieni iet? Tas ir tas viss, ko Dievs mums atklāja un deva Baznīcai, kuru dibināja: svētie Raksti, Tradīcija, pāvestu mācība, svēto dzīves paraugs, septiņi svētie Sakramenti, liturģija, kopiena - un tajā visā Svētā Gara klātbūtne un vadība. Katrā dzīves posmā, katrā situācijā un visdažādākos apstākļos vajag padot sevi un visu, ko mēs daram - Baznīcai, bet caur Baznīcu Dievam. Ja ne, tad mums draud kārdinājumi un grēki, kuros cilvēks neiekristu, ja stiprāk saistītos ar Baznīcu. Jā, vajadzīgi ir cilvēki, kuri būtu kā paraugi, kā Jēzus liecinieki. Bet tos var atrast kopienā un tur var mācīties no viņiem. Varbūt tāpēc Svētais Gars tik daudzus cilvēkus iedvesmoja, lai dibinātu jaunas kopienas, kongregācijas, ordeņus Baznīcā, jo cilvēka sirdī, kā es saprotu, ir šī vēlme un vajadzība mīlēt savu tuvāko. Un tā ir taču mīlestība, kas prasa cilvēciskas attiecības starp brāļiem un māsām Kristū, jo tas, kas saņēma Dieva mīlestību, nevar palikt uz vietas un nevar nedalīties ar to. Arī ar to, kas viņu neuzskata par brāli. Šī dalīšanās ir arī saistīta ar to, ko cilvēks nes savā sirdī, kas ļoti bieži ir ievainota tā, ka gadi pārgāja, bet sirds ievainojumi ir ļoti stiprs darbības motors. Un kāds var gandrīz katru dienu braukāt uz kapsētu un rūpēties par kapiem, kas ir protams ļoti labs darbs un pienākums, bet Baznīcai ir jādod iespēja tādam cilvēkam ieiet kopienā, padzilināt savu ticību un ar mīlestību ieiet kādā kalpošanā draudzē. Mēs ciešam, jā, tā ir taisnība, bet mēs esam aicināti kalpot pēc Jēzus parauga.

Jāmācās atpūsties.

    Kādreiz kāds vecākais kapucīnu tēvs man pamācīja, ka jāmācās atpūsties. Ka nedrīkst visu laiku strādāt. Pirms pāris gadiem (tas bija priesterībai veltītajā gadā Baznīcā) pāvests Benedikts XVI teica priesteriem no Dienvidamerikas, ka obligāti vajag atpūsties. Ir vajadzīgs laiks, kādas dažas nedēļas, kad priesteris atstātu savus ikdienišķus pienākumus, izbrauktu uz citu vietu un tur gan dievbijīgi protams, gan aktīvi atpūstos. Tas ir vajadzīgs ne tikai ķermenim, bet arī lai pats paskatītos ar distanci uz savu dzīvi un lai paļautos uz Dievu, ka tomēr viņa darbi ir tikai piedalīšanās Dieva darbos.

    Nesen bija lasījums no Evaņģēlija, kurā Jēzus sūtīja mācekļus uz vientuļu vietu, lai viņi atpūstos pēc apustuliskā darba. Katram cilvēkam ir tāds laiks vajadzīgs. Nav labi, kad cilvēks katru dienu darītu to pašu bez atpūtas, bez iespējas kaut ko mainīt. Ir vajadzīgas tādas dienas, rekolēkcijas, formācija, svētceļojums uz Aglonu, bet arī vienkārša atpūta, sarunas par citām tēmām, vai vienkārši vajag darīt kaut ko, kas pat liekas nederīgs, bet darīt to ar prieku, veltīt Dievam. Un par tādām divām atpūtas dienām es Dievam ļoti pateicos.

Ziloņi izmesti?

    Marijas skolas misionāri ļoti labi iegāja draudzes dzīvē. Līdzdarbojas ar draudzes katehētēm, kas ir redzams starp citiem visu svēto skolā, Dievmātes figuras svētceļošanā, tālāk Bērna Jēzus svētceļošanā, bērnu svētajā Misē piedalīšanās, sagatavošanā bērnu grēksūdzei un citās lietās. Šīs svētcoļošanas liecina par tādu vajadzību cilvēkos, lai izpaustu savu ticību un tādā redzamā veidā rūpēties par Dieva lietām. Šī līdzdarbība ar draudzi izpaužas arī Mises lasījumu lasīšanā Viļakas baznīcā un klosterī, kā arī Liepnā. Lidojoša bibliotēka un garīgās literatūras reklāma nes redzamus augļus un grāmata vai katoļu žurnals iepakots smaidā un evaņģēlizācijas vārdā, atrod labo vietu mūsu sirdīs. Pastaigas pa ielām tādas lielas misionāru grupas ar vismaz četriem ratiem ir arī evaņģēlizācija bez vārdiem. Tas viss ir tāda realitāte, kuru pasaule nepazīst, kaut gan daudzi cilvēki ilgojas pēc tā. Cilvēku loks, kuri līdzdarbojas šajā jaunajā evaņģēlizācijā palielinājās. Un palielināsies, kad visi tā sauktie laimes ziloņi, zvaniņi, pūķi, vardes un citi tādi priekšmeti neatradīs vairs vietu mājās un dzīvokļos un tiks inicināti un izmesti, bet izplauksies ticība uz Jēzu Kristu.

Kapusvētku diena

    Šodien jau pēc brokastīm braucu uz Aizgalīnes kapsētu un ar četru cilvēku palīdzību sagatavoju pajumi pie krusta virs altāra. Jo iepriekšējo kapusvētku laikā lija. Šoreiz tomēr lietus nebija, bet krusts+altāris+pajume un iestādīti bērzi kopā izveidoja skaisto kapliču. Pēc svētās Mises un procesijas visi bija ļoti pateicīgi un viens otram palīdzēja pārnest mantas apakaļ mašīnā. Gribētos tomēr redzēt vairāk cilvēku ejam uz sv. Komūniju, nevis vienīgi dažus.

Tēvs ģenerālis Viļakā

 Pēdējo reizi kapucīnu galvenais priekšnieks no Romas bija Viļakā apmēram pirms 18. gadiem. Šodien no jauna bija šī skaista diena, kad Viļakā, kopā ar dažiem citiem kapucīniem, ciemos bija tēvs Mauro. Es ļoti gaidīju šo dienu, jo tad, kad atbrauc cilvēks ar tādu lielo misiju no Baznīcas, kopā ar viņu iet Dieva žēlastība. Mēs sākām ar kapucīnu fotogrāfiju pie Dievmātes dārzā, pēc tam bija fotogrāfija ar misionāru ģimeni un tad mēs devamies uz baznīcu, lai ar svēto Misi visvairāk parādītos kapucīnu vienotība, jo tā ir garīga ģimene. Kapucīni saucas brāļi, mūsu klosteris - māja, bet kopiena - familia (latiniski tas nozīmē ģimene). Paldies tiem, kuri pucēja māju, sagatavoja pusdienas un vakariņas un nāca uzklāt galdu. Tāpēc šis īsais laiks varētu būt veltīts sarunām un arī vizītei bijušajā kapucīnu klosterī Viļakas centrā, kur 18.-19. gadsimtā atradās sv. Mateuša katoļu baznīca.
    Tas bija īss, bet ļoti svētīgs laiks.

Svētīga diena

    Šodien man bija svētīga diena. Trīs reizes svētā Mise, trijās vietās, trijām grupām. Katru reizi piedalīšanos liturģijā bija saistīta ar cilvēku sirsnību un paļāvību uz Dievu. Un to dalībnieki izteica gan vārdos, gan žestos. Ļoti skaista un garīgi bagāta bija tikšanās vakarpusē: sv. Mise un saruna Šķīsto Siržu Kustībā, un pat bija atbraucis vēl viens priesteris. Es ticu, ka rīt arī būs ļoti ļoti svētīga diena, jo pie manis ciemos atbrauks pats kapucīnu ordeņa ģenerālis no Romas ar dažiem brāļiem kapucīniem.

Misionāri priesteri

    Alūksnes svētā Bonifācija Romas katoļu baznīcai 14 gadi! Šodien, 15. jūlijā, biju tur, lai ar citiem priesteriem un ticīgo tautu svinēt šīs draudzes atlaidas. Prieks bija redzēt entusiasmu un sirsnīgo mīlestību cilvēkos, kas vēl atcerējās šos laikus, kad uz vietas nebija priestera un ar asarām acīs lūdzās, lai vienmēr priesteris Alūksnē dzīvotu un kalpotu. Vajag pasvītrot arī tās puķes un siltus vārdus priesteriem pēc sv. Mises, kā arī klinģeri un tēju draudzes telpās. Tas viss ļoti labi liecina par draudzi. Tā bija darba diena, tāpēc baznīca nebija pilna, bet klātesošie vairākumā gāja uz sv. Komūniju. Galvenais celebrans pasvītroja to, ka priesteros ir redzama misiju Baznīca. Jo katrs priesteris kalpo cita draudzē, bet vēl vairāk šī misiju Baznīca ir redzama tajā, ka viņi visi atbrauca no ārzemēm. Un vēl - viens ir diecēzes priesteris, otrais verbistu kongregācijā, trešais saleziānu kongregācijā, ceturtais kapucīnu ordenī. Bija arī klostermāsa no karmelītēm. Mēs arī lūdzamies par priesteriem, kuri šeit iepriekš kalpoja un arī par jauniem paaicinājumiem uz priesterību un uz klosterdzīvi no Alūksnes.

Dievmātes svētceļojums

    Kopš 11.janvāra Dieva Māte statujas zīmē svētceļo pa mūsu draudzēm. Bet šajās dienās pat pie plebānijas atrada savu vietu cita skaista un liela Marijas figura. Postuments uztaisīts no neliela, bet smaga ozola blūķa, apkārt tam uz zemes granita akmeni. Es ceru, ka vistuvākajā laikā tiks iestādīti kādi krūmi un puķes. Es ieraudzīju, ka ne tikai es pie Dievmātes statujas lūdzos, bet arī citi, starp tiem mazi bērni. Vajag lai Marija "ieietu" dziļi mūsu dzīvē.

Bībele un mierīga dzīve

    Pēdējā ziņā rakstīju par jautājumu, kuru es uzdodu vīriešiem trīs reizes pēc kapusvētkiem. Kā atbilde bija klusums. Drusciņ līdzīga situācija (ņemot vērā gan proporcijas, gan kontekstu) tika aprakstīta svētajos Rakstos, kad palika tikai viens Kunga pravietis Elijs, bet pagānu praviešu bija valstī 850. Visi viņi un tauta tika sapulcināti kādā vietā un tur Elijs pajautāja tautai, kam tā grib kalpot: Kungam, vai elkiem? Atbildē bija klusums. Mēs zinām, kas notika tālāk, kā Dievs parādīja savu varu un mēs zinām, kādu sodu saņēma viltus pravieši - nāvi.

    Arī skaidro šo situāciju svētdienas (12. jūlijs) lasījumi. Pirmajā pravieti Amosu grib izmests no valsts. Kāpēc? Vai viņš ir noziedznieks? Nē. Bet tāpēc, ka viņš pilda savu paaicinājumu un runā Dieva vārdus. Bet laikam cilvēki grib mierīgi dzīvot, un tāpēc padot savu dzīvi Dievam nozīmētu zaudēt šo mierīgo dzīvi. Kas ir šī mierīgā dzīve? Atbilde ir atkarīga no tā, kurā vietā cilvēks atrodas: ja tas ir karalis, vai kāds, kas īstenībā kontrolē naudas plūsmu, tad viņam jēdziens mierīga dzīve nozīmē tālāk to kontrolēt un nopelnīt regulāri lielo naudu. Ja tas ir cits cilvēks, tad viņam mierīga dzīve nozīmē dzīvi bailēs, lai tikai nezaudētu darbu. No visām šīm bailēm atbrīvo mūs Jēzus. Lūk Evaņģēlijā īsi tika aprakstīts, kas notiek ar cilvēku, kas pieņēma Dieva vārdu. Viss mainās uz reiz - ļaunie gari izdzīti, dziedināšana un citi brīnumi. Kas bija šie laimīgie cilvēki? Kādas funkcijas pildīja sabiedrībā? Par to evaņģēlists neraksta, bet ir skaidrs, ka pieņemts Dieva vārds maina gan cilvēku, gan viņa ģimeni, gan sabiedrību. Labāk taču dzīvot kā brāļi un māsas Jēzū Kristū, nekā bailēs tā sauktajā mierīgā dzīvē? Taču tā sauktajā mierīgā dzīvē cilvēki pamet savu dzīves vietu un savu dzimteni, jo neredz nekādas cerības, bet tie, kuri pieņēma Jēzu otrādi - brauc uz turieni, kur Baznīca viņu sauc. Arī uz turieni, sevišķi uz turieni, kur cilvēki grib tikai mierīgi dzīvot.

Ko vīrieši nevar?

   Šodienas ziņa ir saistīta ar kapusvētkiem. Protams nav nekādu kapusvētku, bet ir svētā Mise un Visu Svēto svētku procesija. Līdzīgi piem. Polijā komunisti propagēja nosaukumu "miroņu svētki". Nu bet to atstāsim un paskatīsim, ko vīrieši nevar. Jo es pēc sv. Mises un procesijas kapsētā uzdevu jautājumu vīriešiem: "Vai nākamajā gadā būs jumts virs altāra?". Jo tieši Mises laikā lija un tikai dažos brīžos kāda sieviete pati no sevis, vai pēc mana lūguma, turēja lietussargu virs manis un Vissvētākā Sakramenta. Protams es tiku gala, jo biju sagatavots tādai situācijai. Bet trīs reizes uzdevu jautājumu par šo jumtu, kas ir ļoti vajadzīgs. Atbildēja tika Antona kungs, pie kura mājas ir skaists krusts. Bet kāpēc citi vīrieši nevarēja atbildēt? Taču skaļrunis ir labs. Un beigās teicu: "Sievas, parunājiet ar saviem vīriem."

Kāpēc pieaugušie neiet uz baznīcu?

    Nesen ģimenes specialists un rakstnieks Jaceks Pulikovskis teica, kāpēc pieaugušie neiet uz baznīcu. Lūk ir kāda ģimene. No šīs ģimenes ne bērni, ne vecāki neiet uz baznīcu. Vecvecāki, ņemot vērā to, ka ar saviem bērniem būtu grūti runāt par ticību, mēģina atgriezt pie Dieva vismaz savus mazbērnus. Tādā veidā viņi ieiet vecāku lomā un liekas, ka ir ļoti labi, jo mazbērni bija uz bikts, uz sv. Komūniju un tika iestiprināti. Bet pēc tam pazud no baznīcas. Kāpēc tas tā notiek? Pulikovska kungs dod tādu ļoti vienkāršu piemēru no dzīves: zēns jautā vecmamiņai: "Kad es būšu tik liels, kā tētis?" Vecmamiņa: "Kāpēc tu jautā?" Zēns: "Jo tad man nevajadzēs iet uz baznīcu!"

    Vecāku lomā ir atgriezt pie Dieva savus bērnus. Ja to darīs vecvecāki, tad bērni pat jau pēc daudziem gadiem kā pieaugušie - paliks savā ticībā kā mazie bērni. Vecākiem, pat ja tie jau būtu gados, jāmēģina atgriezt savie bērni, nevis mazbērni.

    Tas bija kā informācija, kas izrauj mierīgo cilvēku no siltām čībām. Tagad ir skaidrāka tik bieži sastopāma situācija, kad veca tante, vai vecs onkulis, kas visu dzīvi staigājis uz baznīcu, var pateikt par ticību tikai to, ka viņš tic Dieviņam un ka Dieviņš ir žēlsirdīgs un visiem piedos visus grēkus. Bet kad kādiem (tas ir īpašs piemērs) pajautāju: "Kas ir Dievs?" viņš uz reiz parādīja koku un teica: "Šīs koks katoļiem ir dievs."(!?) Vai kaut ko konkrētāko pateikt par Dievu - klusums. Paliek lūgšanu grāmatiņa (un ļoti labi!), jo to iemācijušies bērnībā. Bet ja viņu pieaugušie bērni pateiks: "Neejiet uz baznīcu svētdien, palieciet ar mums pie galda, vai ar mūsu bērniem mājās", tad vecvecāki padodas savu pieaugušo bērnu gribai, vai nē? Palika kā mazie bezspēcīgie bērni ticības lietas, jo savā dzīvē nekad neredzēja savu vecāku ticības piemēru. Un tā iet no paaudzes paaudzē.

    Un beigās drusciņ anegdotiskais stāsts. Priesteris jautā vecākiem: "Kur ir jūsu bērni? Kāpēc neatnāca kopā ar jums uz svēto Misi?" Tad vecāki ar smaidu: "Mises laikā mūsus bērnus pieskata plūdmalē cita ģimene, mūsu draugi." Priesteris: "Viņi neiet uz svēto Misi?" (ar smaidu): "Iet. Bet tad mēs sēžam ar viņu un mūsu berniem plūdmalē, vai parkā." Priesteris: "Taču jūs visi kopā varētu atnākt uz svēto Misi! Jo bērni sēž divas garlaicīgas stundas parkā... Bet ko viņi ar jums dara parējas stundas svētdienās?" (jau bez smaida): "Neko. Paši staigā pa pilsētas ielām..." Vai Jūs domājat ka, šis stāsts ir no senseniem laikiem, kad Baznīcu vajāja?

Caur grūtībām Dievs vada.

    Šodien man vajadzēja nopirkt kādas mazas, bet ļoti vajadzīgas lietas. Tāpēc braucu uz Balviem. Hestiā atstāju krūmgriezi remontam un devos nopirkt šīs ļoti parastas, bet vajadzīgas lietas. Bet lūk šajā vietā beidzās. Kur meklēt? Man paskaidroja, kurā citā vietā Balvos var kaut ko tādu nopirkt, tādas parastas lietas. "Būs tikai jaunnedēļ" - man tur teica. Ko darīt? Mēģināju dažiem cilvēkiem zvanīt. Braucu uz Gulbeni, jo šīs mazās lietas ir ļoti vajadzīgas. Parunāju ar priesteri, zvanīju vēl vienam cilvēkam un "Jau zinu!"

    Es atradu veikalu, ar grūtībām, iegāju un pajautāju: "Vai ir tādas un tādas lietas?" Iekams pārdevēja man atbildēja, es ieraudzīju, ka viņa diezgan dīvaini skatās uz mani, dīvaini kustas, dīvaini žesti, ka padomāju: "Vai tā nav kāda burve?" "Šeit veikalā šo lietu nav. Bet ejiet uz veikalu, kas atrodas nākamajā ēkā, tur būs." Bet es padomāju: "Kas tur būs, ja šeit ir tik dīvaini, vai arī tur būs kāds burvis?" Nu bet gāju, jo šīs lietas bija ļoti vajadzīgas. Izejot no veikala ieraudzīju durvīs lielo maģisko zīmi no austrumu ticēšanām. "Nu tad nekļūdījos..."

    Nākamais veikals nebija blakus, bet tālāk. Tur arī durvīs bija līdzīga maģiska zīme. Pēc pieredzes meklēju uz sienām un augstākiem plauktiem kādus "sevišķus" priekšmetus. Un ieraudzīju, ļoti viennozīmīgus. Diemžēl.

    Ceļā atpakaļ pasvētīju lietas, kuras nopirku. Vai tie, kuri pārdod šajos veikalos, nevar vienkārši pārdot bez šo atkritumu klātbūtnes? Kā Jūs domājat?

    Atpakaļ ceļā daudz lūdzos, jo saņēmu daudz žēlastību no Dieva. Un lūdzos arī par šiem dīvainiem cilvēkiem, lai viņi atgrieztos pie vienīgā patiesā Dieva.

Ja bēres būtu katru dienu.

    6 reizes tika šo sestdien svinēta svētā Mise mūsu draudzē. Starp tām bija viena bēru, viena laulību un divas kapusvētku svētās Mises. Tā ir neparasta situācija un pat trīs priesteri bija vajadzīgi, lai tiktu gala. Kad sv. Mise ir saistīta ar kādu neparastu dzīves notikumu, kā laulības, vai bēres, tad vairāk cilvēku apmeklē baznīcu, vai kapsētu, bet cik ņem dalību pilnīgi, tas ir cik pieņem Jēzu Kristu svētajā Komūnijā, tā ir pavisam cita lieta. Un man parāk bieži, varbūt, liekas, ka daudzu cilvēku acīs baznīca ir kāda īpaša vieta protams, bet ne vieta, kurā reāli mājo Dievs virs zemes. Dievs ir visur, bet baznīcā mājo tā, ka mēs varam pie Viņa nākt, satikties ar Viņu un pat Viņu pieņemt svētajā Misē. Pat ja bēres būtu katru dienu un kapsētas cilvēku, kuri tīra kapus, pilnas, problēma ir citur - cilvēka sirdī, kas pat vasarā ģērbta kažokos, lai tikai Dieva vārds tai nepieskartos. Jezu, apsažāloj par mums! Svētums tas ir jedziens, kam jāiesakņojias cilvēka dzīvē.

Trīs ģimenes

    Ir kādas trīs ģimenes. Tās dzīvo mājās vai dzīvokļos. Tas, kas vinas saista šajā rakstā, ir maģiskas zīmes, kas pieder šīm ģimenēm. Šīs zīmes ir priekšmeti, kuri nozīmē kaut ko citu, nekā rāda. Es speciāli nepateikšu, kādi ir šie priekšmeti. Es runāju ar šiem cilvēkiem, bet efekta nav. Īstenībā ir efekts. Es uzzināju, ka ņemt nost, iznīcināt un izmest šīs lietas, šiem cilvēkiem jau nav pa spēkam. Neviena ģimene nevar/negrib atbrīvoties no zīmēm, kas ir pret Dievu. Pirmajā ģimenē pat runāt par Dievu ir aizliegts, bet mājās ir daudz zīmju saistīto ar ļauniem gariem. Otrajā Jēzus ir pavisam kā svešs, negaidīts. Trešajā ikdienīšķajos darbos un lēmumos Jēzus nav vissvarīgākais.

    Ir vēl viena ģimene, kurā bērniem uz drēbēm ir ļoti daudz visdažādāko maģisko zīmju. Vecāki neredz nekādu problēmu, bet bērns stāsta, ka naktī pie viņa nāk kādi melnie sliktie tēli. Pietiek? Jēzus caur savām ciešanām, nāvi pie krusta un augšāmcēlšanām uzvarēja nāvi, grēku un sātanu. Jēzus atbrīvo. Tā ir īsta brīvība. Šo brīvību cilvēks var vienkārši saņemt no Dieva caur Baznīcu. Vienkārši. Vajag tikai atgriezties un uzticēties Dievam, paļauties uz Viņu. Vajadzīga lūgšana, svētie Raksti, liturģija un kopiena. Laba iespēja dzīvot draudzībā ar Jēzu ir Marijas skola, kas šobrīd organizē vasaras formāciju Lēdmanē. Paļauties uz saviem spēkiem tas nozīmē atkāpties, paļauties uz Jēzu nozīmē jaunu dzīvi, dzīvi pēc Svētā Gara, mīlestībā un bez bailēm.

Autosvētceļojums

    Pēc daudzu dienu sagatavošanas mūsu misionāri šodien organizēja svētceļojumu bērniem uz Gulbenes baznīcu. Kaut gan ne visi bērni, kuri pieteicās, atnāca, lai ņemt dalību šajā ceļojumā, tomēr Dievs deva skaisto laiku un viss gāja labi un pēc plāna un pat vēl labāk.

    Gulbenē jau gaidīja brīnišķīgs Prāvests un mūs sirsnīgi uzņēma. Kopā svinējām svēto Misi, ieklausījāmies Dieva vārdā un pēc tam klausījāmies Prāvesta stāstu par Baznīcu, īpašo katehēzi, kurai par pamatu kalpoja svētbildes un statujas baznīcā. Pusdienas, dziedāšana, spēles un dažādas nodarbības kopā ar lūgšanu palīdzēja mums priecīgi pavadīt laiku un arī iepazīties ar dažiem Gulbenes draudzes bērniem.

    Uzzinājuši no Prāvesta un ministranta par Stāmerienes pili devāmies tālāk ceļā. Faktiski, pils ir, un ļoti skaista. Taka pa pils parku mūs aizveda līdz kādam pilsdrūpām ezera krastā. Visi ļoti priecājās arī par šo vietu un pat mazais Marjans negulēja, bet ar atvērtām acīm vēroja visu apkārt.

    Liels paldies misionāriem, kuri ar Dieva žēlastības palīdzību sagatavoja šo svētceļojumu. Liels paldies Gulbenes Prāvestam un draudzei par viesmīlību. Tagad misionāru priekšā ir Marijas skola, Oasis un svētceļojums Viļaka-Aglona, par kuru šodien jau runājām un misionāre Dzintra sāka taisīt plakātu ar kādu interesanto fotogrāfiju.

Gatavojamies iet uz Aglonu.

    Šodien trijatā (žēl ka viens jauneklis neatnāca) devamies ceļā uz Aglonu, lai apskatītu svētceļojuma maršrutu. Pagājušajā gadā divas drosmīgās misionāres ar drosmīgām māsām Kristū un ar mani pārdzīvoja skaisto svētceļojumu, pirmo vēsturē svētceļojumu Viļaka-Aglona. Tagad gribam iet pa to pašu ceļu, nav ko mainīt ceļu. Tas ir visīsākais un arī dalībnieki citi. Mēs šodien satikamies ar daudziem cilvēkiem, kuri mūs uzņems, gan baznīcās, gan draudzes mājās, gan citur, kur mūs uzņems uz nakti, dos jumtu virs galvām (ne tikai), vai arī pabaros. Svētceļojums tas ir viens, bet sagatavošana, kura tieši sākās, arī ir brīnišķīga, jo tik daudz nav paredzams un pretī nākošana vienmēr pārsteidz. Tagad ir Baznīcā Konsekrēto personu gads, kā arī Latvijā Terra Marians gads. Vajadzēs sagatavot konferences par šīm tēmām. Svētceļojuma laiks 7.-13. augusts līdz Aglonai un 13.-15. augusts Aglonā.

    Par satiktiem cilvēkiem, skaisto laiku, drošu braukšanu un lūgšanām ceļā - pateicība Dievam.

Kā tu esi?

    Svētais Pāvils, vienā no savām vēstulēm, apraksta tādu situāciju. Lūk kādā draudzē dzīvoja cilvēki, kuriem sludināja Evaņģēliju, vai kurus kristīja Kefass (Pēteris), Pāvils vai Apollijs. Un daudzi runāja: Es esmu Kefasa. Citi: Es esmu Pāvila. Vēl citi: Es esmu Apollija. Un Pāvils ļoti enerģiski skaidro, ka taču Jēzus nomira par mums, nevis Pēteris, Apollijs, vai Pāvils. Mēs esam Kunga Jēzus, nevis Pāvila, Pētera, vai Apollija.

    Kāpēc es par to rakstu, kas bija ļoti sen? Jo es redzu, ka situācija nemainījās. Cilvēki ir tādi paši. Kāda kundze teica, ka Pētera dienā viņa nestrādā, jo kad viņas brālis strādāja šajos lielajos svētkos, parādījās lodveida zibens. Kopš šī laika gan viņš, gan viņa māsa nestrādā Pētera dienā, bet svētdien protāms strādā un tas netraucē iet uz svēto Komūniju. Un tā Pētera diena ir svētki (jo bija zibens), bet svētdienā lodveida zibena nebija.

    Svētie Pēteri un Pāvil, lūdzieties par mums!

Kā ir labdien latviski?

    Atnāca kāda kundze tad es viņai uz reiz teicu: "Lai ir slavēts Jēzus Kristus!" Bet viņa man atbildēja: "Tikai ne pār slieksni!" Tad es viņai teicu, ka tas ir tikai dēļa gabals pieskrūvēts šajā vietā. Tad viņa pateica nākamo maņticību, kuru diemžēl es aizmirsu. Nu, īstenībā neko neesmu zaudējis. Bet atklāju, kā cilvēks domā un runā. Lūk bija divi teikumi. Viens pēc otrā - maņticība. Kā runāt ar cilvēku, kas ir maņticīgs? Kā uzticēt cilvēkam, kas ir maņticīgs? Maņticība ved cilvēku uz dažādiem dīvainiem rituāliem, kas ļoti tālu no vesela saprata un tas beidzas ar smagiem grēkiem, kuri nicina cilvēka vienotību ar Dievu un ieved ceļā uz elli.

    Polijā ir tāds ciems, kurā pārdod raganas uz slotām, kaut gan ciema nosaukumā ir svētā Katrīna, un ciems varētu tā reklamēties. Ir arī mūķeņu klosteris un to varētu reklamēt. Ir kalni, skaistie meži, svaigs veselīgs gaiss. Un lūk raganas. Vēl vairāk, es kādreiz redzēju šīs vaivodistes (regiona) reklāmu. Tā ir tulkojumā "Svētā Krusta vaivodiste", bet kā Jūs domājat, kādu simbolu izmantoja, lai citiem parādītu regiona specifiku un skaistumu? Vai Svētā Krusta relikvijas un vairāk nekā 1000 gadīgo šī klostera vēsturi? Nu nē. Vai mūķeņu mazo klosterīti? Arī nē. Skaisto dabu? Nē. Jūs varat iedomāties. Kāds ir šo raganu mērķis? Pārdot to un tā nopelnīt naudu. Un tas būtu viss? Dzīves mērķis?

    Bet lūk atnāca nākama kundze. Un es teicu: "Lai ir slavēts Jēzus Kristus!" Un dzirdu: "Tikai ne pār slieksni!" Es nejokoju. Kāpēc labie cilvēki ieiet tādā slazdā?

    Kādreiz kāda kundze stāstīja, ka viņai esot ideāli, ka viņa esot socialiste-idealiste un tam līdzīgas lietas. Bet parādījās viens jautājums: "Ja tu gribēsi pildīt savus ideālus, tev vajadzēs apzāgt citus!" "Nu jā, faktiski..."

    Ne ideālus vajag meklēt, un ne kādas lietas bez nekādas vērtības pirkt, bet vajag sekot Jēzum. Tas, ko tu ar Viņu zaudēsi, ir bez nekādas vērtības. Tas, ko tu ar Viņu atradīsi, nekad nezadēs savu vērtību.

Maņticība

    Maņticīgs cilvēks ir lidzīgs cilvēkam, kas mācās kādu skaisto melodiju, bet tāpēc ka viņš nav meistars un apkārt daudz dažādu skaņu, šis cilvēks ar laiku arvien mazāk mācās šo skaisto melodiju, bet pielīmē kādas citas skaņas, maina notes un tā māca citus. Rezultātā grūti viņa dziesmā atrast īsto melodiju, bet viņš zvērētu, ka tā ir tā īstā.

    Tālāk maņticīgs cilvēks ir līdzīgs tādam cilvēkam, kas neprot (negrib?) atrasties realitātē tādā, kāda tā ir, bet redzamām lietām iedot neredzamas nozīmes. Jeb redzamo realitāti šis cilvēks grib izņemt no Dieva varas un Apredzības un padot sev, bet rezultātā šis cilvēks padodas citam, kas neved pie Dieva.

    Maņticīgs cilvēks ir līdzīgs cilvēkam, kas gribēdams uzlabot savu augļu dārzu, nopirka sev ķīniešu valodas grāmatu, lai pēc tās šo dārzu labotu. Tā ir metode, caur kuru cilvēks pārvērtas patērētājā, kas pērk visu, ko viņam piedāvā. Ar ko tad maksā? Maksā ne tikai ar naudu. Maksā arī ar mūžīgo dzīvi. Jā. Jo ja kādā grāmatā ir rakstīts, ka piemēram šodien svētdien vajag tādus un tādus darbus darīt dārzā vai tīrumā, tad vai ticīgais cilvēks to nedarīs? Vai viņš nedomā, ka zaudēs un viņam nelaimēsies, kad atbrīvosies no šīs ķēdes? Kā viņš var zināt, ka Dievs ir Tas, Kas atbrīvo no maņticības un dod jauno, īsto dzīvi, ja līdz šim nesatikās ar dzīvo Jēzu un tik daudz reižu aizliedzās ticībā?

Laiks ir īss.

    Šajās dienās laiks bija tik īss, vai notikumu tik daudz, ka pavisam nebija laika rakstīt. Jo arī vajadzēja izgulēties, lai droši braukātu šos dažus simtus kilometrus. Laiks ir īss, tāpēc vajag to labi izmantot. Un tā es priecājos, ka esmu piedalījies tādos pasākumos, kuri sevī nes cerību no Dieva. Galvenokārt tās bija svētās Mises baznīcā, klosterī, Liepnā, Žīguros, sv. Mise Šķīsto Siržu Kustībai un ŠSK tikšanās tādā ļoti maigā atmosfērā. Tālāk tās bija tikšanās ar dažādiem labi pazīstamiem cilvēkiem, kā piem. ar maniem līdzbrāļiem kapucīniem Olainē. Draudze sagatavojās piektdien sagriezt šo lielo ozolu, kas nokrita, bet dome jau ceturtdien sūtīja savus cilvēkus un to ātri izdarīja. Liels paldies draudzes cilvēkiem un domei. Un vēl vajag sēdēt papīros, lai sagatavotu visus dokumentus visām laulībām, kaut gan ļoti daudz dara citi priesteri un dažreiz man neko darīt, bet dažreiz man gandrīz viss jāraksta. Jāmācās. Laiks ir īss. Kaut gan dažreiz nāk prātā tāda domā par mierīgo dzīvi klosterī, bet... tā ir doma, nevis realitāte, labāk būt tajā, kas ir no Dieva, nekā tajā, kas ir izdomāts un baro tikai emocijas.

Lūgšanas veidi

    Lūgšanas vide palīdz visiem lūgties. Piemēram šodien es piedalījos dažādās kopīgās lūgšanās. No rīta rožukronis, Dieva žēlsirdības kronītis, sv. Mise, Jēzus Sirds litānija, sv. Antona litānija. Pēc tam lūgšanas no breviāra. Lūgšanas pirms ēšanas un pēc ēšanas. Tālāk krusta pasvētīšana: divu ciemu, Tutinavas un Geinovas, iedzīvotāji atjaunoja krustu. Tas jau ir rešais krusts šajā vietā. Sapulcinājās visi: 12 cilvēki. Pēc tam svēta Mise pie Dievmātes svētceļojošas statujas. Pēc tam Vissvētākā Sakramenta adorācija vienu stundu klosterī, svētība, svētā Mise. Un pēc tam sv. tēva Pio lūgšanas grupas tikšanās un tajā, starp citām, arī Vissvētās Jēzus Sirds kronītis. Cilvēki lūdzas un rūpējas par ticības zīmēm. Un viņi grib liecināt par Jēzu. Un visi mācāmies ne tikai lūgt Dievu mūsu vajadzībās, bet lūgšanā meklēt Dieva gribu un to pildīt. Un daudzi uzdot jautājumu: vai šeit pēc 10-20 gadiem kāds dzīvos? Un to arī atdodam Dievam.

Kad izgāju ārā...

    Kad izgāju ārā, apstājos izbrīnā, jo ieraudzīju lielo ozolu, kas gulēja uz ceļa netālu no plebānijas. "Tas ir pirmais no 30 ozoļiem. Labi, ka šeit nebija cilvēka vai mašīnas". Tas taču ir ļoti liels un smags ozols. Paskatījos uz saknēm. Nav! Nu ir, bet sapuvušas, stumbrs tukš iekšā. Ozols krita uz valsts pieminekli, kas ir veltīts tiem, kuri atdeva savu dzīvi par brīvo Latviju.

    Pēc Mises vajadzēja iznest no baznīcas četrus bēržus, kas palika pēc laulībām. Netālu no baznīcas satiku profesores kundzi, kas atbrauca no Polijas. Es parādīju baznīcu, pameklējām kaut ko arhīvā. Bet atklājās, ka nevar neko atrast, jo no arhīva, no visiem šiem gariem gadiem pirms 2. pasaules kara palika tika divas grāmatas ar ļoti ierobežoto informāciju. Mēs apmeklējām arī muižu Škilbānos, kas piederēja pirms 150 gadiem Uļanovsku ģimenei. Bija par ko runāt un arī drusciņ uzzināju par šo ģimeni.

    Kad zāģēju ar rokas zāģi šo ozoli, atnāca kāda veca tante un pastāstīja par savu ģimeni, bet konkrēti par savu tēvu un viņa brāli. Viņi bija partizāni un pēc kara čeka viņus un citus saķēra un mocīja. Vieta, kur mocīja cilvēkus atrodās tur, kur tagad ir trīstāvu māja pretī Saules veikalam. Ir izrakts vārds "Viļaka", bet nekādu zīmi vai informācijas tāfeli par to, kas šeit bija, es neredzēju.

    Visnozīmīgākais ir tas, ka no visiem apm. 400 kokiem baznīcas tuvumā, krita tieši tas ozols un tieši šim valsts piemineklim virsū.

Kam ir vajadzīga privāta ticība?

    Kāds man stāstīja par cilvēku, kas tic Dievam, bet viņa ticība ir privāta. Tas nozīmē, ka cilvēks tic, bet nepraktizē. Ka šī situācija nav rēta sabiedrībā, man nevajag nevienu pārliecināt. Mēs ar tādiem cilvēkiem, kuriem ir sava privāta ticība, satiekamies ikdienā. Bet kam ir vajadzīga tāda situācija, kad cilvēkiem ir privāta ticība?

    Sākumā paskaidrojums. Kā mums māca svētais Jēkabs savā vēstulē, ticība bez darbiem, kas liecinātu par ticību, ir mirusi. Tad pat nav ko runāt par ticību, bet cilvēks piekrita dzīvot maldos, piekrita tam, ka tika apmaldīts.

    Kam traucētu tas, ka cilvēkiem būtu iespēja dzīvot pēc Baznīcas ticības? Jo tad viņš tiktu atbrīvots no maldiem, daudz uzzinātu par Dievu, dzīvotu draudzībā ar Jēzu, savus lēmumus pieņemtu lūgšanā kopā ar Viņu. Piemēram cilvēks uzzināja, ka svētdienās un citos lielos svētkos nedrīkst strādāt, bet šis laiks ir veltīts Dievam un ģimenei. Vai kāds, kam ir vara, ņems vērā viņa vārdus, viņa ticību? Romas impērijā drīkstēja ticēt tikai uz šiem dieviem, uz kuriem deva licenciju Romas senāts. Bet man liekas ka visiem, izņemot ebrejus, obligāti bija ticēt, ka ķeizars ir dievs. Tad kas man paskaidrotu, kas ir šis dievs, uz kuru tic daudzi, ka viņš pat negaida, lai svinētu kādus viņa svētkus? Jo jāstrādā septiņas dienās nedēļā. Vairāk nav.

    Ja tev, cilvēk, nav prīvāta īpašuma, nav tāda darba, no kura tu vari uturēt sevi un savu ģimeni, un savu māju, un notaupīt, un plānot, un īstenot savus plānus, un dzīvot pēc ticības uz dzīvo un patieso Dievu, ja tev nav lielas ģimenes un daudz radinieku, tad tu esi vai neesi atkarīgs no kādām organizācijām, kas, protams, atļaus tev privāti ticēt? Pamēģini ikdienišķajā dzīvē dzīvot pēc Baznīcas ticības, kas brīvībā no smagiem grēkiem un lielajā atbildībā par visu apkārt ved uz mūžīgo dzīvi. Ātri tu varēsi sagatavot sarakstu to, kas tevi nepieņem ar Baznīcas ticību, bet tevi pieņem ar katru atļautu ticību. Tāda atļauta privāta ticība neved tomēr uz pestīšanu, jo tās loma ir cita.

Vai ir vērts  apmeklēt citas baznīcas?

    Šodien misionāri apmeklēja Jelgavas Katedrāli, jo misionāres Dzintras dēls kļūva diakons un iegāja garīdznieku kārtā.

    Es arī šodien apmeklēju Gaigalavas baznīcu. Sākumā es apstaigāju šo svētnīcu un tāpēc, ka bija slēgta, es lūdzos ārā uz sola. Man bija breviārs, daudz laika, bija silti, mierīgi, klusums, rēti kāda mašīna brauc garām. Šajā baznīcā galvenā altārī ir Jēzus Sirds statuja centrā un Zebedeja dēlu statujas pa labi un pa kreisi. Viens no sānu altāriem ir veltīts svētajam Pēterim, ar viņa lielo statuju. Jo tā ir sv. Pētera baznīca. Tas nozīmē, ka tuvojas draudzes svētki.

    Katrā katoļu baznīcā ir klātesošs Jēzus Vissvētākajā Sakramentā. Bet dažreiz gadā vajag braukt vai iet uz citu baznīcu, sevišķi uz Aglonu, lai atklātu no jauna to, kas mums ir savā draudzes baznīcā. Tas ir ļoti cilvēcisks un mēs to varam upurēt Dievam, lai labāk ar Viņu satiktos.

    Kur tagad brauksim?

Pēc dažām darba dienām bija vajadzīga atpūta.

    Pēc dažām smaga darba dienām bija vajadzīga atpūta un īstenībā pat nebija laika kaut ko rakstīt. Bet šodien jau santehniķa darbi, kā arī pļāvas pļaušana. Bet ja darbi sākt ap pl. 17., tad arī lielā efekta nebūs. Tomēr jāiet uz priekšu ar maziem soliem.

    Rīt laulības sakraments - pirmais šogad un pēc tam vasaras laikā būs daži nākamie. Kaut gan dzīvo citur, bet prieks, ka cilvēki redz Dieva svētības nepieciešamību dzīvē.

    Es skatījos šodien uz teritoriju. Kaut gan nebija viegli, bet visā meža teritorijāzēle nopļauta vismaz vienu reizi, bet pie ceļa un uz taciņām, un pie tualetes pat dažas reizes. Prieks skatīties. Ha, tādas tagad tēmas, ziemā būs citas.

    Pirms pāris dienām bija svētā Mise kādās mājā, kur šonedēļ ir Dieva Mātes statuja. Tā ir liela svētība ģimenei un iespēja labāk iepazīties draudzei ar prāvestu un ar misionāriem. Rīt Jelgavas katedrālē, misionāres Dzintras dēla diakonāts! Lai Dievs svētī.

Mazie prieki

    Pēdējās trijās dienās diezgan smagi strādāju. Kaut gan šodien līdz pusdienām man bija atpūta, tomēr vēlāk atkal strādāju. Un tā, kā pirmās divās dienās galvenokārt kārtoju malku, tad šodien atbrīvotajā no malkas teritorijā raku zemi, atvedu labo brūno zemi, rāvu nezāles, no grāvja nēsāju ūdeni un uztaisīju... Jā, pie mājām nebija kur sēdēt. Sols! Kaut gan šis sols nav skaists un pārāk smags cilvēks nevar uz tā sēdēt, tomēr tagad vismaz būs kur uz brītiņu atpūsties.

    Bija šodien padsmit bērnu svētā Jāzepa darbnīcā, un jaunieši atbrauca, tad arī misionāriem bija ko darīt. Daži pat atbrauca no rekolēkcijām.

    Diena sākās ar svēto Misi un ar svēto Misi beidzās. Diena ar lieliem un maziem priekiem.

Pie manis eremā

    Šodien pavadīju laiku galvenokārt fiziskajā darbā. Un klusumā. Manā eremā Viļakā var tā dzīvot. Eremīts tas ir vientuļnieks, kas dzīvo eremā (tā saucas vientuļniekā māja). Ikdienīšķajā dzīvē es varu pieredzēt šo Dieva dāvanu - eremu un vientuļību. Vajag katru dienu dalīt savu laiku, lai pildītu visus pienākumus un lai atrastu iespēju padzīvot tā, kā eremīts. Tieši tā kapucīni saucās, iekams bērni nepielīmēja mums jauno nosaukumu, kas jau palika. Tagad Viļakā, konsekrēto personu gadā, man ir dots tā dzīvot, kā pirmie kapucīni, drusciņ līdzīgi sv. Franciska "Regolai eremam". Un visvairāk prieku no visiem darbiem deva tāds visvienkāršākais darbs - staigāt ar spaini, smelt ūdeni no grāvja un nest uz baznīcas dārzu, jo krūmiem ļoti vajadzīgs ūdens, bet zeme ir sausa. Un vēlāk - uz dārzu pie mājām. Pateicība Dievam.

Tu gribi kristīties? Jāatgriežas.

    Tie, kuri gatavojas kristības sakramenta pieņemšanai, saucas katehumeni. Baznīcas pirmajos gadsimtos katehumeni gāja uz katehēzēm, uz mācībām, pat dažus gadus. Lai nokristītos nepietika vienīgi daudz zināt par Dievu un ticību. Vajadzēja atgriezties. Vajadzēja pierādīt, ka tagad "jau es esmu atgriezies" un ka "es eju daudz laika, dažus gadus, svētuma ceļu". Ko nozīmē atgriezties? Tas nozīmē, ka cilvēks tā mainīja savu dzīvi, ka jau nes krustu un mēģina visu darīt tā, kā Jēzus māceklis. Bet arī tas nepietika. Jo mēs zinām, ka cilvēki bieži par vienu lietu var domāt  pavisam savadāk. Bija vajadzīgs "eņģelis", cilvēks ticīgs un taisnīgs, kas palīdz katehumenam iet pa šo jauno ceļu. Viņš liecināja bīskapa priekšā par šo katehumenu. Tālāk, katehumens nevarēja piedalīties visā sv. Misē, bet tikai Dieva vārda liturģijā un pēc tam devās mājās. Tikai pēc kristībām varēja piedalīties visā sv. Misē un pieņemt Jezus Miesu svētajā Komūnijā. Bet pēc kristībām Pashas Vigilijā visu nedēļu jaunkristītie gāja uz baznīcu un klausījās bīskapa katehēzes par Vissvētāko Sakramentu, par sv. Misi un par vienotību ar Jēzu šajā Sakramentā.

    Ja mēs pārceltu šos laikus uz mūsu laikiem, tad saruna izskatītos līdzīgi tai:

    -Es gribu kristīties.

    -Labi. Cik Jums gadu?

    -30.

    -Jūs dzīvojat pats?

    -Nē, ar sievu.

    -Laulības sakraments ir?

    -Nē, mēs bijām tikai zaksā

    -Jums jādzīvo atsevišķi, jo tagad Jūs dzīvojat grēka stāvoklī. Šeit lūk tālruņa numurs. Zvaniet šim cilvēkam. Viņš Jums palīdzēs kārtot lietas, lai Jūs dzīvotu tā, kā kristietis. Jūs taču gribat kļūt kristietis? Katehēzes sāksies pēc mēneša. Nav ko steigties. Parasti vajag gatavoties dažus gadus...

    Skaisti, vai nē?

Adorācija on-line

    Aicinu vienoties ar Jēzu Kristu Vissvētākajā Sakramentā, Kuru nemitīgi pielūdz klostermāsas klarīses savā baznīcā Slupskā (Polijā). Šeit ir mājas lapa:

http://www.adoracja.net/zakladka/zawartosc/8/kaplica-on-line

    Kādreiz svētā māsa Faustīne ļoti gribēja ņemt dalību naktsadorācijā, bet vājas veselības dēļ nevarēja. Tomēr... ņema dalību šajā adorācijā. Kā? Šeit ir fragments no viņas Dienasgrāmatas:

1.     Sākumā vajag ieiet šeit: http://www.faustyna.pl/zmbm/ru/?page_id=1534
2.     Pēc tam (krieviski) "Polnyj tekst Dnevnika sv. sectry Faustiny"
3.     "Dienasgrāmatā jāmeklē 396. lpp. un tur numurus 1419-1420.

Kam tu esi nācis baznīcā?

    Kam tu esi nācis baznīcā? Dievam? Sev? Citiem? Ja Dievam, tad priecājies, jo taču tu esi kopā ar Dievu. Ja sev, tad tu meklē klusumu un viss tev traucēs. Ja citiem, tad tu esi šeit līdz laikam, kad šie citi nebūs tev vairs pie sirds.

    Ja Jēzus Sirds svētkos tu esi nācis baznīcā sev, tad neatradīsi klusumu, jo ir vairāk cilvēku, nekā parastā dienā. Bet taču Šī Sirds ir atvērta visiem. Ja tu esi atnācis citiem, tad kā sapratīsi, ka Šī Sirds tika pārdūrta arī tavai pestīsanai? Ja tu esi atnācis Dievam, tad tev ir iespēja paskatīties uz Dieva plāniem. Jo Jēzus atklāj savu Sirdi un tās noslēpumus, ne tāpēc, lai mūsu sirdīs būtu drusciņ siltāk un lai mēs labāk jūstos. Jēzus aicina uz vienotību ar savu Sirdi un tā prasa ne tikai sevi padot Dievam, bet visu sabiedrību, visu, kas ir. Tā prasa visu dzīvi, visu realitāti atjaunot Jēzū Kristū. Jēzus Sirdij jābūt vieta sabiedrībā. Arī valsts līmenī un visas pasaules līmenī. Tam jau 1689.gadā tika aicināts Francijas karalis Ludvīgs XIV. Nepaklausība Dievam atnesa sliktus augļus un Francija krita pēc 100 gadiem iznīcināta asiņainajā revolūcijā.

    Tomēr Jēzus Sirds godināšana attīstās un nes labos augļus, gan piem. deviņas mēneša pirmās piektdienas individuālajā līmenī, gan arī draudžu un diecēžu līmenī, kā piemēram uzceltas baznīcas Jēzus Sirds godam un dievkalpojums Jēzus Sirds godam.

Mirklis uz Campo Jēzus

 Šodien man izdevās būt kopā ar kādu misionāru Jaunkalsnavā un redzēt jaunus cilvēkus, kas lūdzas kopā ar konsekrētām personām, tas ir ar klostermāsām un klosterbrāļiem. Vislielākais prieks man ir no tā, ka es tur nezaudēju laiku, jo redzēju, ka jaunie cilvēki grib sekot Jēzum tā, kā pirms pāris gadiem tā nolēma un izturēja tagadējie klosterļaudis. Atklāt sevī paaicinājumu un līdzdarboties ar Dievu - tas nav pagātne, bet tas notiek mūsu acu priekšā. Lūk, kāda man pazīstama jauna sieviete, Majia sāka nesen savu piedzīvojumu kādā māsu kongregācijā un vistuvākajā laikā jau sāks noviciātu. Citi ļoti uzmanīgi un ar lielo pacietību klausījās, ko stāsta par sevi un par konsekrēto dzīvi mūks vai mūķene. Vai arī ko stāsta par Marijas skolu kāds misionārs, kuram ir sieva un četri bērni, kaut gan viņš nav konsekrēta persona. Jaunie cilvēki piedalījās šajās rekolēkcijās ar prieku un bija redzams, ka tās ir svētīgas. Lai Dievs svēti organizatorus un dalībniekus.

Kur ir bērni pēc pirmās svētās Komūnijas?

    Viņi (vairākumā) nav, protams, baznīcā. Jo viņu ceļi neved uz baznīcu un pat neiet garām. Nav labi. Kā var būt labi, ja kādreiz pēc pirmās sv. Komūnijas, kāda bērna māte, ģērbta melnās drēbēs, tā skatījās uz visu apkārt, kas notiek, ka nebija grūti saprast, ka nepalīdzēs bērnam iet svētuma ceļu. Cita mamma, uz manu aicinājumu lūgties gandrīz krita uz baznīcas grīdas, jo kā es varu no viņas kaut ko tādu prasīt? Kāpēc mammas un tētiņi neiet uz baznīcu, lai sadraudzētos ar Jēzu? Kāpēc bērni neiet uz baznīcu, kaut gan garas stundas brauka ar divriteņiem, vai staigā pa pilsētu bezjēdzīgi? Nav ko gaidīt, ka kaut kas mainīsies. Varbūt pateicības dzīvē pa maz? Vai Jūs redzējāt tādu draudzi, kura regulāri un daudz lūdzas par tiem, kas uzbūvēja baznīcu? Var Jūsu draudzē, baznīcas dārzā, ir kāds skaists pieminēklis, kuru draudze uzbūvēja par piemiņu tiem, kas draudzei pirms pāris paaudzēm uzdāvināja šo svēto vietu? Ja nav, tad ko vēl gaidīt svētuma augļus? Redzēt labumu un būt pateicīgam par to saņemto labumu, un darīt labo, bet atmest ļauno, tas ir svētuma ceļa slieksnis. Bet dzīvot tā, lai neatļaut Baznīcai pat pieskarties manām darīšanām, tas ir meistardarbs, bet elles klasē.

Kas ir vajadzīgs baznīcā?

    Kas ir vajadzīgs baznīcā? Protams ka katrs. Ja kāds jauns cilvēks (kuram ir spēki, nevis kuram mazāk nekā 35 gadi) nāktu uz baznīcu un pat pusstundu nevarētu izturēt, tas nozīmē... Jā, ko tas nozīmē? Varbūt, ka viņš ir atkarīgs un pēc pusstundas viņam vajag iet smēķēt. Baznīca kā vieta, kurā cilvēks atgūt brīvību, arī  no atkarībām, liekas ļoti dīvaina vieta tiem, kuri uzskata brīvību no grēkiem par vislielāko vājību.

    Nu bet atpakaļ pie šiem jauniem cilvēkiem. Visi ir aicināti kaut ko labo baznīcā darīt. Vajag jautāt priesterim. Piemēram šodien un pagājušajā svētdienā svētās Mises sagatavošana tā bija viena stunda. Jā, viena stunda vienam cilvēkam, pat dažiem, jo beigās jau citi atnāca. Es runāju par šo tehnisko sagatavošanu: ienest klosterī visas mantas, izpakot, sagatavot altāri, krēslus, apskaņošanu, visus vadus, grāmatas un citas lietas nepieciešamas svētajai Misei. Tāpēc es pateicos Dievam par visiem tiem jauniem cilvēkiem (līdz 100+), kuri klusumā kalpo baznīcās, klosteros un kapellās, un velta savu laiku Dievam un brāļiem un māsām Kristū, kuri atskries uz pusstundu, lai varētu satikties ar Dievu. Es Tev pateicos, Jēzu, par tiem, kuri rūpējas par to, lai Tu Vissvētākajā Sakramentā pieņemtu no mums visskaistāko pielūgšanu.

Jaunais cilvēks

    Nesen zvanīja man kāda kundze no lielas pilsētas. Gribēja kristīt bērnu. Un tā zvana man cilvēki, arī no ārzemēm, kuri gribētu kristīt bērnu pie manis. Un es jautāšu: kur Jūs dzīvojat? Kādā draudzē? Vai ir laulības sakraments? Un kad jau ir zināms, ka ticība jau sen mirusi, tad stāstu, ka Jums ir draudze, tikai vajag paskatīties, kur ir vistuvākā Romas katoļu baznīca. Ka Jums ir gans - Jūsu prāvests, kas ir par Jums atbildīgs. Ka vajag iet pie viņa. Ka vajag ar viņu līdzdarboties. Ka vajag ieiet draudzes dzīvē, jo tā ir Dieva dāvana - kopiena, kurā mēs esam brāļi un māsas. Ja es runāju kā cilvēks ne no šīs pasaules, ja tas tā būtu, es tikai priecātos. Cilvēki ne no šīs pasaules, jaunie cilvēki (pēc vienmēr jaunās Dieva žēlastības, nevis pēc vecuma), Romas katoļi, ir kā misionāri, kas ar prieku sludina citiem par Jēzu Kristu. Es gribu kļūt par tādu misionāru, kas vienmēr būtu gatavs sludināt labo vēsti par Jēzu Kristu. Jaunajā cilvēkā Dieva vārds vienmēr ienes prieku un ar prieku grib dot atbildi. Ja parādās skumjas, tad tas liecina par nepilnībām manī. Bet ja pavisam es negribētu dzirdēt par Jēzu un ja tas nemainītos garu laiku, tad būtu ļoti slikti. Jo ja cilvēks nav paklausīgs Dieva vārdam, tad ātri var parādīties, ka būs paklausīgs kārdinājumiem. Ticība rodas no klausīšanās un tas, kas tiek sludināts, ir Kristus vārds. Paklausība Dievam ir paklausība Baznīcai un tas ved uz sakramentiem. Sakramentālā dzīve prasa no cilvēka atmest visu, kas pretojas Dievam, Kas taču darbojas sakramentos. Cik vāja un arī ievainota ir mūsu griba, ja cilvēks, ne tik rēti, atkrītumus, nevis Dievu, meklē un piepalīdz savai pazūšanai, nevis pestīšanai. Tāpēc pateicība Dievam, ka Viņš mūs mīl. Ka vienmēr ir tik tuvu. Ka vienmēr grib mums nākt palīgā.

Aicināti uz neparasto dzīvi

    Pirms diviem gadiem mani apmeklēja mans priekšnieks, tēvs Provinials. Un mēs runājām par jaunas evaņģēlizācijas nepieciešamību. Pēc diviem gadiem es pateicos Dievam, ka man ir pieredze līdzdarboties ar Marijas skolu, kas tieši kalpo jaunās evaņģēlizācijas laukumā. Šie cilvēki palīdz citiem atklāt Dieva mīlestību un aicināt to pie sevis. Pieņemt Dievā lēmumu dzīvot neparasto dzīvi, kā cilvēki, kas nav no šīs pasaules, kas bieži apbrīna daudzus. Aicinu arī priesterus līdzdarboties ar šo skolu.

Daži darbi

    Šodien Dieva Māte, savas statujas zīmē, bija ciemos kādā firmā. Un statuja tagad stāv uz dēļa un tā pēc dažām dienām atpakāļ būs bijušā klostera ēkā. Lai Dievs svētī šai firmai.

    Šodien beidzot tika iestādīti kartupeļi un iesēti sīpoļi, redisi un salāti. Lai Dievs svētī visiem dārzniekiem.

    Un vēl izdevas pļaut zāli ar trimeru kādu stundu. Pateicība Dievam!

Pirmā svētā Komūnija

    Divdesmit bērni pieņēma Jēzu pirmo reizi svētajā Komūnijā. Es tagad gaidīšu augļus. Jo bija grēksūdze, bet iepriekš daudzus mēnešus bērni piedalījās katehēzēs. Protams ja vidē, kurā bērni dzīvo, nav cilvēka, kas būtu ticības liecinieks un ja dzīves plāns un ātrums neņem vērā to, ka ir Dievs, un vēl ja bērns nestrādātu ar sevi, naīvi būtu gaidīt ātrus un lielus augļus. Tomēr cerība ir.

    Dažreiz var likties, ka bērni ir it kā no kosmosa. Jo ja viņi pēkšņi parādas, bet vecāki nav sasniedzāmi un ja pēc sv. Komūnijas bērni pazūd no redzes loka, tad kas tiem visiem organizē dzīvi? Varbūt šoreiz tā nebūs? Varbūt...

    Darbs ar bērniem, kuram velta savu laiku katehētes, ir no vienas puses nepieciešams, jo kā kāds rakstīja tas ir darbs uz trijām paaudzēm, bet no otras puses bērns ir padots gandrīz visu laiku kādam citam sistēmam, kurā nav vietas Dievam un Baznīcai. Par dvēselēm visu laiku notiek cīņa un nepietiek atkārtot jēdzienus kā piem. katoliskā Latgale. Vajadzīgas ir misijas, evaņģēlizācija katrā dzīves vietā.

Pirmā grēksūdze

    Šodien 20 bērnu un jauniešu pirmo reizi gāja uz grēksūdzi. Ja drīkst tā pateikt - šis sakraments liecina par cilvēka garīgo dzīvi. Jo šī sakramenta elementi: sirdsapziņas izmeklēšana, grēku izsūdzēšana, grēku nožēla, apņemšanās laboties un gandarīšanas izpildīšana ļauj cilvēkam dzīvot patiesībā sevis priekšā un Dieva priekšā. Bet tas, kas ir vājš un grēcīgs, nāk no cilvēka un katru reizi iedams uz grēksūdzi vajag to pārdzīvot. No Dieva nāk piedošanas gatavība un sakramentā žēlsīrdības dāvana - grēku atlaisšana.

    Es šodien teicu bērniem, ka Dievs nekad nevienam cilvēkam neko neatņēma. Dieva tuvība nesaistās ar to, ka mums draud, ka kaut ko zaudēsim. Tieši pretēji. Dievs nāk, lai mūs apdāvinātu. Jo kas ir grēks? Tas ir tukšums. Tāpēc jo tālāk no Dieva, jo lielākie grēki, tad lielākais tukšums cilvēkā un lielāka nelaime. Grēksūdzes laikā Dievs piepilda visas šīs vietas, kuras ir tukšas, jo grēks tās iztukšoja, Dievs piepilda ar savu svētdarošo žēlastību, lai cilvēks ietu svētuma ceļu.

    Tāpēc tik vajadzīga un nepieciešama ir draudzīga vide, ticības vide bērniem un jauniešiem, sevišķi ticīga ģimene. Bet nav daudz tādu ģimeņu, kuru galvenākais mērķis ir tālāk nodot ticību un iemācīt bērnus pretoties pasaules indei, kārdinājumiesm, grēkam, bet darīt labus darbus, katru svētdienu piedalīties sv. Misē un bieži iet pie grēksūdzes. Kura ģimene pateiktu: "Mēs viens otram palīdzam katru dienu atgriezties, lai būtu tuvāk pie Dieva, Dieva lietās"?

Pirmā grēksūdze un pirmā svētā Komūnija

    Rīt 23 bērniem būs pirma grēksūdze, bet svētdien - pirmo reizi pieņems Jēzus Kristus Miesu savās sirdīs. Kaut gan ir zināms, cik bērnu būs, tomēr redzēsim, cik atnāks. Es ceru, protams, ka visi. Viens katehēzes gads. Un tas ir pēdējais katehēzes gads? Bet tagad, kad var iet uz iestiprināšanas sakramentu 16 gadu vecumā, ne āgrāk, tad gaidīšu jauniešus uz nākamām katehēzēm.

    Bet tas viss ir pa maz. Bērns aug ļoti ātri, intensīvi mācās skolā, piedalās dažādās grupās un tajā pašā laikā atstāj novārtā Dievu. Un pēc tam, kā pieaugušais, ir gatavs ticēt visdažādākām dīvainām lietām, kas citi stāsta, bet ja dzirdēs patiesības vārdus, vārdus par Dievu, par Jēzu Kristu, par pestīšanu, par atbildību, par grēku, tad nepieņem. 100% garantīja. Kāpēc? Ja cilvēkam Jēzus nav dzīves pamats, un taču cita pamata nav, tad cilvēks būvē savu dzīvi uz smiltīm. Viens patiesības vārds, kas palīdzētu cilvēkam ieticēt uz Jēzu Kristu, cilvēka neticības dēļ atklāj viņam vienīgi šo iekšējo tukšumu. Bet vai ved uz atgriešanos? Nē. Jo cilvēkam galvā ir vecā cilvēka disks CD, kas visu laiku grib pārliecināt cilvēku, ka viņš ir patiess un pats lemj, kas ir patiess un kas ir nepatiess. Un Dievs, lai glābtu tādu neticīgo cilvēku, atļauj, ka nāk kāda ārkārtīga situācija, kāda zemestrīce, kas izslēgs šo disku.

    Bet es varu tikai atgādināt savu skolas gadus, kad visus šos astoņus gadus mums bija katehēze divas reizes nedēļā (!), bet 9. un 10. klasē - viena stunda nedēļā. Tā tieši bija. Un vienlaikus sakramentālā dzīve baznīcā. Pateicība Dievam un tiem, sevišķi priesteriem, kuri veltīja savu laiku, spēkus un sirdi, lai mēs dzīvotu tuvāk Dievam. Un mūsu vecāki arī.

Tik bieži vajag atteikties no saviem plāniem.

    Šodien no rīta priecājos, ka beidzot ir brīva diena un varēšu pļaut zāli un strādāt dārzā. Bet piezvanīja kāds cilvēks un jau zināju, ka būs ciemiņš dažas stundas. Un priecājos no tā. Pēc visām lūgšanām no breviāra es nolēmu stundiņu pastrādāt, jo vēl līdz ciemiņa atbraukšanai palika divas stundas. Un tad atnāca īsziņa. Lūk būs vēl cits ciemiņš, pavisam neatkarīgi no pirmā. Un jau zināju, ka darba šodien nebūs. Beigu beigās vakarpusē kādas divas stundas tomēr strādāju.

    Es jau iemācījos plānot, bet kad ir vajadzīgs lielākais labums, garīgais labums, lietas saistītas ar garīgo aprūpi un evaņģēlizāciju, tad tik bieži nevaru izpildīt savus plānus, ka esmu jau pierādies. Taču esmu mūks un priesteris un tas ir galvenais, jo no Dieva. Bet mani plāni - vajadzīgi, tomēr arvien biežāk līdzdarbošanās ar citiem pieprasa laiku un vajag visu laiku iet uz priekšu.

Vai skolā drīkst lūgties?

    Ticībai ir vajadzīgas zīmes un zīmēm tie, kuri dos tām dzīvi. Kādā mazā skolā man bija tikšanās ar bērniem, kuri gatavojas grēksūdzei un svētajai Komūnijai. Katehēte uzaicināja uz zāli un tur atradu bērnus, kuri sēdēja pie galda. Galds bija apaļš un uz galda liels rožukronis. Atklājās, ka bieži viņi lūdzās tā: tur rožukroni rokās un pēc katra Tēvs mūsu un Esi sveicināta rožukronis griežas riņķī dažus centimetrus. Un tā bērniem pašu izstrādāts rožukronis ir dzīva zīme, kas palīdz satikties ar Dievu lūgšanā.

    Cik svarīga un cik klātesoša dzīvē, un cik vajadzīga ir lūgšana - to es varēju bērniem pastāstīt pēc šīs dienas piemēra. Jo viņi pajautāja, cik reizes es jau šodien skaitīju rožukroni? Es atbildēju, ka labais Dievs tik brīnišķīgi organizēja šo dienu, ka man bija iespēja jau divas reizes skaitīt rožukroni (pirmo reizi ar tautu baznīcā) un svinēt divas reizes svēto Misi. Bet man bija tikai viens brokastis. Es jautāju bērniem par dažādām lietām un atklājās, ka viņi daudz zina un labi gatavojās sakramentiem. Un cik žēl, ka viņiem nav iespējas regulāri iet uz svēto Misi, uz baznīcu, saņemt pietiekami labo ticības dzīves liecību no savu tuvinieku puses. Un es jutu, ka šī draudze un šī apkārtne gaida, alkst pēc Evaņģēlija, pēc tādas dzīves, kas liecinātu vislabāk par Kristus mācekli. Kaut gan nav tā, kā piemēram Francijas dienvidos, kur tā, kā es šodien lasīju, kādi cilvēki dod liecību. Lūk viņi stāsta, ka katoļi ir mazākumā, ka viņi ir mazās kopienas, ka 15. stāvā dzīvo kāda katole, bet kādā citā stāvā kādi mūki vai priesteri, kuri cenšas organizēt dzīvi katoļiem. Bet tie, kuri ir visdrosmīgākie, palika uz vietas, kaut gan satiekas ļoti bieži ar varmācību, ar sabiedrisko dzīvi bez nekādiem principiem, kur imigranti no Āfrikas ir vairākumā, kad vajag atstāt baznīcu un pārcelties citur, kad nav paaicinājumu, kad varbūt (tā liekas) šo iedzīvotāju Francija pēc paaudzes būs jau pavisam cita zeme ar citiem cilvēkiem, kad cilvēks un mazās kopienas nevar neko. Tikai lūgties. Cik tālu mūsu dzīve ir no tādas realitātes?

Ļauj Dievam rakstīt savu dzīvi.

    Šodien aizgāja mūžībā tēvs Zbigņevs. Protams neviens no Jums viņu nepazīst. Viņam bija 90 gadi. Līdz pēdējām dienām kalpoja pie altāra un biktskrēslā, bet vajag pasvītrot arī to, ka katru dienu (!), līdz šīm pēdējām dienām, gāja pie slimniekiem ar svētiem Sakramentiem.

    Pirms daudziem daudziem gadiem izbrauca uz misijām Guatemalā. Nebija tur parāk ilgi, jo pēc kādas avārijas vajadzēja viņam atgriezties dzimtenē. Kad es sāku savu dzīvi ordenī, tad tieši Lomžas klosterī, kur daudzus gadus dzīvoja un nomira tēvs Zbigņevs, bija jauno topošo mūku pirmais gads un tur satiku viņu gan korī (tā saucas kapucīnu kapella), gan refektorijā (kur mūki ēd), gan baznīcā, gan dārzā, kur staigāja un skaitīja rožukroni. Vienmēr priecīgs, ar labo veselību, un visu dienu gāja pie slimiem Lomžas pilsētā.

    Pirms četrām dienām vienkārši slikti jūtās, ar brāļu palīdzību aizgāja uz savu celli, ar tēva gvardiana (priekšnieka) atļauju saņēma svēto Komūniju un slimnieku sakramentu, un šodien jau ir ceļā pie Tēva. Svētīga dzīve padota ar paļāvību Dievam, svētīga nāve. Mūžīgo mieru dod viņam, Kungs, un mūžīga gaisma lai atspīd viņam. Lai viņš dus mierā. Āmen.

    Šodien breviārā man uzrunāja sv. Augustīna vārdi, ka nav labi, ja cilvēks klausās Dievu, lai dzirdētu to, ko šis cilvēks vēlas dzirdēt. Bet ir labi, ja cilvēks klausās Dievu un to, ko dzird, vēlas un to ieved dzīvē.

Atpūta no interneta

    Apmēram vienu nedēļu man būs atpūta no interneta. Lūgsimies, lai Svētais Gars atdzīvina un atjauno Baznīcas ticību mūsos.

Divi vienā

    Kad es šodien braukāju pa kapsētām, lai pielīmētu paziņojumus par kapusvētkiem, ieraudzīju parasto lietu, patiesību, ka kapus apmeklē cilvēki, kuri rūpējas par tiem. Un lūdzas par mirušiem. Ja es labi atcēros, senāk pie baznīcām (senāk par 200 gadiem) glabāja mirušos. Tikai vēlāk "parādījās" kapsētas tālāk no baznīcām, sāka glabāt cilvēkus citur, nevis pie baznīcām. Protams tur, kur tuvu nebija baznīcas, vienmēr glabāja mirušos kādās ciematu kapsētās. Lūk pie Jēzus Sirds baznīcas ir gan bīskapa Kazimira Duļbinska kaps, gan kapenes, kurās apbedīta ir Lippe-Lipsku ģimene, kaut gan tas viss ir nesen. Pie sv. Mateuša (sv. Mateja) baznīcas (tagad bijušā klostera ēka) ir kapi, arī 20. gadsimtā apbedīts t. Filips, kapucīns. Arī katoļu kapliča (tur, kur kopš 1840 gada ir pareizticīgo baznīca) bija vieta, pie kuras kopš 17. gadsimta līdz 19. gadsimtam (1840.g.), ja es labi saprotu, glabāja mirušos. Tagadēja pareizticīgo baznīca un kapsēta ir tās turpinājums. Es neesmu specialists šajās lietās, bet varbūt tas tā bija. Piemēram pie manas bijušas draudzes baznīcas un pie baznīcas, kurā es biju kristīts, līdz šim ir lielas vecās kapsētas.

    Es nezinu, kāpēc kāds atdalīja kapsētas no baznīcām, bet, ja labi atcēros, tas notika pēc briesmīgas "Francijas revolūcijas", kad bezdievi darīja visdažādākus eksperimentus. Es to nepētīju, bet es ceru, ka kādreiz atradīšu uz to atbildi. Svarīgākā tomēr ir lieta tāda, ka uz kapsētām gandrīz katru dienu iet cilvēki. Ja kapsētas būtu baznīcu teritorijā, ticīgie varētu apmeklēt baznīcu, palūgties, satikties ar priesteri, uzdot jautājumu. Kad es eju uz kapsētu, es eju arī uz baznīcu. Tā katrs varētu pateikt. Bet vai katrs meklē priesteri ticības jautājumu deļ? Jāiet pie cilvēkiem. Tas notiek caur jauno evaņģēlizāciju. Vajag atdzīvināt Baznīcas ticību, kura tika dota konkrētam cilvēkam un kura šajā konkrētajā cilvēkā tika daļēji aizmirsta, nepraktizēta. Tādā veidā Baznīcā ir tie, kuri evaņģēlizē un tie, kuri tiek evaņģēlizēti. Un tam spēku, mīlestības spēku, dod Svētais Gars.

Trīs vienā

    Draudzes galvenais pienākums ir 1. evaņģēlizācija - sludināt par Jēzu Kristu, Dieva Dēlu, Kas kļūva Cilvēks mūsu pestīšanai, nomira pie krusta un trešajā dienā augšāmcēlās un dzīvo. 2. katehizācija - mācīt par ticības patiesībām un par dzīvi pēc šīm patiesībām. 3. sakramentālā dzīve - iet pie sakramentiem, jo tajos darbojas pats Dievs, sevišķi Euharistijā, kurā Viņš ir reāli klātesošs. Draudzes dzīves galvenais notikums ir sv. Mise un centrālā vieta - baznīca.

    Ne vienmēr mūsu dzīvē ir tāda kārtība: sākumā evaņģēlizācija, pēc tam katehēzes, kas ved uz sakramentiem. Bet kad cilvēks satiekas ar Baznīcu, tad tajā satiekas ar šiem trijem elementiem. Un arī ticīgā cilvēka dzīvē visi trīs elementi ir klātesošie. Vismaz tā vajadzētu būt.

    Dažreiz cilvēks, kas neklausījās katehēzes, vēl vairāk, viņš nepieņēma Jēzu par savu Pestītāju un Kungu, un nevar pieņemt sakramentus, meklē kaut ko, kas aizvietotu to visu, kādas zīmes, pat dievbijīgās zīmes meklē, lai mierinātu savu sirdsapziņu - bet šeit varbūt es kļūdos, varbūt kāds viņu piespieda tā darīt un nepaskaidroja, ka vajag pavisam kaut ko citu - katehēzes, sarunas ar prāvestu. Tas varētu vest cilvēku uz sakramentālo dzīvi. Ir zīmes "ne-savā-vietā", kā piem. pieaugušais, kas prasa svētību svētās Komūnijas laikā, kaut gan šis laiks ir paredzēts pavisam citai darbībai - Jēzus Kristus Miesas pieņemšanai.

    Ticīgais cilvēks, kas pieņem sakramentus, padzilina savu ticību caur labām lekcijām un rekolekcijām, kas atļauj Baznīcai viņu evaņģēlizēt, tāds cilvēks arī pats var citiem sludināt Labo Vēsti par Jēzu Kristu un macīt citus (kādā mazā grupiņā, kā piem. ģimenē) ticības patiesības. Tas liecina par šī cilvēka dzīvo ticību.

Dažādi darbi

    Es šodien pļāvu zāli mežā aiz baznīcas dārza mūriem. Diezgan daudz izdevas nopļaut. Uz reiz pavisam cits izskats. Bet darba bija daudz - 7 stundas. Arī citi darbi.
    Es nestrādāju pats. Ar pļaujmašīnu strādāja misionārs. Bet arī viena misionāre un viena jaunekle ar šķērēm rokās tīrīja grāvi un apkārtnējo teritoriju.
    Pateicība Dievam! Tūlīt sāksies Kunga Debeskāpšanas lielie svētki. Tiksimies pie altāra.

Kalpošana, pēc tam atpūta

    Dažas reizes es šeit pieminēju svētīgo Honorātu, tēvu kapucīnu, kas dzīvoja laikā, kad tie, kuri gribēja dzīvot pēc Evaņģēlija, satika daudz šķēršļu, bet tie, kuri vēl ciešāk gribēja saistīties ar Evaņģēliju un sekot Jēzum Kristum konsekrētajā dzīvē, nevarēja pavisam to izpildīt. Kad t. Honorāts žēlojās Dievam, ka esot galīgi izkusis, un lūdzās, lai Dievs iedvesmotu tēvu Provincjālu pārcelt t. Honorātu citā klosterī, kas būtu tālu no dzīves trokšņiem, sākās karš un gandrīz visi klosteri tika likvidēti. Starp tiem arī svētīga t. Honorāta klosteris tika slēgts, bet viņš pats kopā ar brāļiem aizvests uz kādu citu, kad atradās tālu no pilsētas. Kā t. Honorāts lūdza Dievu, tā arī izpildījās. Un vēl vairāk. Viņš lūdza Dievu, lai varētu daudz laika pavadīt lūgšanā, nevis citās darīšanās. Un kad citi klosterbrāļi runāja, ko darīt šajā nelaimīgajā situācijā, t. Honorāts mierīgi sāka 40-dienu privātas rekolekcijas. Kad daži, policijas spiesti, teica, ka ir gatavi pamest savu valsti un mierīgi dzīvot klosteros citās valstīs, t. Honorāts pacēla balsi un skaļā balsi teica: Nekur nebrauksim, bet paliksim šeit un šeit strādāsim. Lūgšanas dzīve, arvien dziļākas lūgšanas, kārtība katru dienu, Vissvētās Trīsvienības, Dieva Mātes un svēto godināšana, pazemībā un viss Dievam par godu. Un viņa vārdi, kā dzīves moto: Tuus totus (Tavs viss [esmu]). Cik ļoti līdzīgi viņa laiki mūsu laikiem, kad tik maz cilvēku nopietni ņem vērā iespēju dzīvot pēc Evaņģēlija ikdienīšķajā dzīvē. Pašam jāatgriežas. Vajag vienmēr sākt no sevis

Krusts cilvēka dzīvē

    1990. gados kāds cilvēks nolēma uzstādīt krustu netālu no mājas, pie ceļa. Savu darbu pabeidza 1998. gada 4. maijā. Pēc divām dienām kapucīnu tēvs Olģerts pasvētīja šo krustu. Krusts "izdzīvoja" 17 gadus un šogad 9. maijā tika uzstādīts jaunais ar soliņu un žogu. Šodien man atbrauca pakaļ un es pasvētīju gan krustu, gan visu saimniecību.

    Cilvēkiem ir ļoti tālu uz baznīcu, ne visās svētdienās izdodas braukt uz sv. Misi, autobuss vienu reizi mēnesī, lopi, švaka veselība. Bet tad ir krusts, pie kura svētdienās pulcējas daži cilvēki no kaimiņu saimniecībām un skaita lūgšanas, dzied baznīcas dziesmas un runā par savām ikdienišķām problēmām, par plāniem, darbiem. Šis krusts dod cilvēkiem cerību un ir Dieva, kas mīl cilvēku, klātbūtnes zīme.

Baznīca ir kopienu kopiena.

    Baznīca ir kopienu kopiena un tas izpaužas jau draudzes līmenī. Un tā šodien svētajā Misē pl. 11:00 piedalījās bērni no Visu svēto skola, jaunieši mazā OASISA dalībnieki, Jauniešu koris no Šķilbenu katoļu draudzes, daļa no bērniem, kuriem pēc sv. Mises bija Garīgās mūzikas koncerts, misionāri no Marijas no Nācaretes, Baznīcas Mātes, kristīgas dzīves un evaņģēlizācijas skolas, bet arī mūsu draudzes ģimenes. Man šķiet visi bija parsteigti bērnu un jauniešu lielā skaita dēļ. Bet arī tāpēc, kā draudzes pārstāvji nolēma sevišķi pagodināt misionāru ģimeni, kuriem nesen piedzima bērns, un šodien viņi saņema no draudzes ziedus un skaisto dziesmu, kā mīlestības un pateicības pierādījumu. Un arī Bērniņš Jēzus turpina savu svētceļojumu pie bērniem un viņu ģimenēm.

Dievs dod svētību mazam OASISAM

    Šodien bija OASISA turpinājums. Un sevišķi svarīga bija bērnu grēksūdze, pēc kuras gandrīz visi bērni sv. Mises laikā pieņēma Jēzus Miesu svētajā Komūnijā. Es piedalījos arī lekcijā par Dieva žēlsirdību un es esmu pārliecināts, ka tā palīdzēs visiem dalībniekiem pareizi un bagātīgi godināt Dieva žēlsirdību.

    Par Dieva žēlsirdības godināšanas formām var palasīt dažās valodās šajā mājas lapā:

www.faustyna.pl

Baznīcā bezdarbnieku nav.

    Vakar vakarā neuzrakstīju ziņu, jo vajadzēja braukt uz Daugavpili pie misionāriem. Un tas bija viens no elementiem bērnu rekolekciju sagatavošanā. Jā, pēdējais laiks ir sevišķi priecīgs, bet arī prasa daudz spēka lai palīdzētu sagatavot un tagad lai palīdzētu pašās rekolekcijās.

    Šodien svētās Mises pirmajā lasījumā ir runā par misionāriem - Apustuļiem un mācekļiem, kuri runā par dažādām lietām Baznīcā un sūta Pāvilu un citus misijā. Tas ir līdzīgs mūsdienām, ka tik ļoti ir vajadzīgi misionāri, misionāri labi sagatavoti.

    Cik ļoti svarīga ir šī sagatavošana, to mēs redzam no Evaņģēlija fragmenta. Jēzus aicina, lai cilvēki būtu ne tikai Dieva kalpi, bet lai viņi būtu Dieva draugi, Jēzus draugi. Draugs ir tas, kas pargāja katehēzes, kurās labāk pazina Dievu, Baznīcu, sakramentus, ir sirsnīgās attiecības ar Jēzu Kristu, lūdzas un lūgšanas laikā pieņem Dieva gribu, redz, ka tā ir sevišķā dāvana cilvēkiem, jo vada viņus vienmēr tuvāk Dievam. Tas nenozīmē, ka cilvēks nekļūdīsies un negrēkos. Bet katru dienu cilvēks ir aicināts veidot savas attiecības ar Dievu.

    Esi bezdarbnieks Baznīcā? Nevar būt! Tas nozīmē, ka tu slikti lūdzies. Tu daudz dari? Skaties, vai tā ir Dieva griba. Tev ir misija no Baznīcas? Tad intensīvi kalpo Jēzum, netikai kalpo, bet atklāj sevī to Jēzus aicinājumu: Jūs esat mani draugi...

Kā sākt adorāciju?

    Šodien es plānoju visu dienu pļaut zēli apkārt baznīcas, mežā. Bet šo plānu izpildīju 0%. Starp dažādām nesaplānotām darīšanām bija braukšana uz Gulbeni. Es apmeklēju katoļu baznīcu un ko es tur darīju 35 minūtes? Protams, es lūdzos. Es mēģināju adorēt Vissvētāko Sakramentu tabernākulijā. Bet es atrodos pie pašām ārdurvīm un tāpēc es redzēju (uz durvju loga - kā spogulī) cilvēkus, kuri gāja pa ielu. Es nolēmu palūgties par cilvēku, kas gāja garām. Bet brītiņa gāja nākamais. Pēc tam trīs. Atkal viens. Divi. Mašīna. Busiņš ar apm. 12 pasažieriem. Un tā tālāk. Tur arī uz paziņojumu stenda bija uzrakstīti dažādi nodomi, lai par viņiem lūgtos. Un tā - pateikšu, ka bija ko darīt, tā bija īpaša adorācija, kaut gan klusumā, bet ar prātu un ar sirdi es lūdzos par garāmgājēiem. Brīnišķīgi. Ja kāds gribētu darīt labus darbus - lūk ir arī tāda iespēja. Jā kāds jautātu kā adorēt Jēzu Vissvētākajā Sakramentā - lūk viena no formām, tās ir lūgšanas konkrētos nodomos.

Vai laulības sakraments ir nepieciešams?

    Dievs radīja cilvēku, lai tas dzīvotu Viņa žēlastībā. Tādā veidā Dievs atdzīvina savu radījumu, baro un uztur. Tas viss ir Dieva žēlastība. Vislielākā žēlastība ir šāda, ka Dievs sūtīja savu viendzimušo Dēlu, lai Viņā mums būtu droša pieeja pie Dieva. Šī pieeja pie Dieva notiek cilvēku dzīves notikumos, kuriem Dievs dod savu svētību. Šos notikumus, šo ceļu var saukt par svētumu, ja tikai cilvēks ir atvērts Dieva gribai. Ja Dievs no mums kaut ko grib, tas nozīmē, ka deva mums visiem un katram atsevišķi aicinājumus. Aicinājums ir stiprināts caur sevišķo Dieva darbību, caur sakramentiem. Tas notiek ikkatrā sakramentā atbilstoši tā raksturam. Sakramentos mēs arī atjaunojam Derību ar Dievu, kuru dibināja Jēzus ar savām asinīm. Īpašā veidā tas notiek laulībā, jo šis pirmais "Jā" atkārtojas ikdienā. Un tas ir mūsu pirmā "Jā" Dievam attēls, kas tika dots Kristības sakramentā. Šis pirmais "Jā" caur ikdienišķo ved līdz brīdim, kurā cilvēks izteiks Dievam "Jā" uz visu mūžību. Laulības sakraments ir šīs Jaunās Derības attēls. Kā Jaunajai Derībai bija sagatavošana daudzu gadsimtu gaitā, tā arī laulības sakramentam ir vajadzīga sagatavošana un tas notiek pirmslaulības kursos. Ir vajadzīgs laiks, kurā vīrietis un sieviete mācās būt uzticīgi Dievam un Viņa baušļiem. Katrs sakraments notiek Baznīcā un viņa mērķis ir: palīdzēt cilvēkiem ne tikai palikt Baznīcā, bet vēl stiprāk saistīt savu dzīvi ar draudzi un draudzes baznīcu. Ja cilvēki pēc jebkura sakramenta pieņemšanas pazūd un uz baznīcu neiet, tad tas liecina, ka viņi savā ikdienā runā Dievam nē, un šī situācija draud tam, ka viņi var pateikt Dievam "nē" uz mūžiem. Lai tas tā nenotiktu un tomēr lai cilvēki tiktu pestīti, Jēzus dibināja Baznīcu un caur to dod katram iespēju dzīvot Dieva žēlastībā - nēsāt sevī mūžīgo dzīvi.

Kas ir vajadzīgs cilvēkam, kas tik tikko izgāja no alas?

    Šodien es biju Aglonā. Plānoju būt tikai priesteru konferencē. Jo gaidīja steidzīgie darbi mājās. Es atbraucu kā pirmais, jo uz ceļiem gandrīz nebija mašīnu un nebija nekādu "šķēršļu". Brīva diena. Brīvs ceļš. Aglonā virtuvē ubagoju, lai mani drusciņ pabarotu un... tā pastiprināts gāju lūgties pie Dievmātes un pie Vissvētākā Sakramenta. Visus aicinu. Ļoti aicinu braukt uz Aglonu. Vissvētākā Sakramenta priekšā - kas ir cilvēks, ka Dievs par viņu tik labi rūpējas? Kaut gan jūtos tā, kā cilveks, kas izgāja no alas un satikās ar Dievu. Ļoti ļoti ir vajadzīga Vissvētākā Sakramenta adorācija. Kā to sākt? Kur? Kādā veidā? Kā aicināt cilvēkus? Pašam vajag sākt. Dievs apdāvina. Vajadzīgs laiks klusumā Jēzus priekšā.

    Ne vienmēr bija tāda, kā mūsdienās, Vissvētākā Sakramenta godināšana. Sevišķi ātri sāka attīstīties, ja es labi atceros, 13. gadsimtā, kopš Pāvesta Innocentija III laikiem. Cilvēki rēti gāja pie sakramentiem. Tad Baznīca aicināja: vismaz vienu reizi gadā pieņemt Jēzus Miesu svētajā Komūnijā. Tālāk bija adorācijas un euharistiskās procesijas. Adorācija. Jā... Kad būs tāda situācija Viļakā, ka uz ielas satikts cilvēks pateiks: Jā, es katru dienu eju uz adorāciju. Pie mums tā ir normāli. Visi iet un lūdzas. Es šodien biju tikai četras stundas. Ziniet, nav daudz laika, darbi dārzā...

    Šodien mums jau tā... teiksim... pavisam atklāti, pievienojās ļoti ļoti jauns misionārs. Sveicieni vecākiem :)

Iet kopā ar Jēzu

    Kāds kapucīnu tēvs Honorāts rakstīja savas pārdomas "grāmatā". Kādu dienu uzrakstīja: Kad es eju ārā no klostera - eju no Kristus, kopā ar Kristu un atgriežos atpakaļ pie Kristus. Varbūt ne katrs teikums šajā "grāmatā" ir tieši tāds - vispārīgs, un autors raksta daudzus sīkumus saistītus ar savu ikdienišķo dzīvi, lūgšanām, rekolekcijām, lēmumiem. Sākumā nevar "atrasties" šajā "grāmatā", tik daudz sīkumu, tik daudz lietu, kuras, kā liekas, nav saistītas viena ar otru. Bet man jau nāca divas reizes vadīt nedēļas rekolekcijas, kur kā pamats bija šī "grāmatā".

    Tagad uz brītiņu pārcelamies laikā uz šodienu. Jo šie lasījumi ved mūs pie saprašanas, ka Baznīcā dzīvā Dieva klātbūtne nenotiek caur kādiem, nezinu, noslēpumainiem veidiem, kur neko nevar saprast un cilvēkam paliek vienīgi padoties kādiem "spēkiem". Bet Baznīca ir tieši tāpēc, lai Dieva pestījoša klātbūtne un darbība būtu 100% garantēta. Tas notiek sakramentos, caur kuriem Dievs mums atklāj savu neizmērojāmo žēlsirdību. Šeit ir vajadzīga liela pazemība un liela pateicība. Tas ir saprotams sevišķi svētdienas svētajā Misē, šī tikšanās, kas ir katras citas tikšanās paraugs un sākums visas nākamas nedēļas gaitā. Un tik daudz sīkumu, kuru varētu ierakstīt kādā savā grāmatā, bet mēs zinām, ka nav laika. Bet iet kopā ar Jēzu - tam vajadzētu veltīt visu laiku.

    Šī tēva Honorāta, svētīga Honorāta (jo sv. Jānis Pāvils II viņu beatificēja 1988. gadā) "grāmata" tika atklāta pēc viņa nāves 1916. gadā, kad viņš jau bija ceļā pie Jēzus.

Viens mirklis Tavos sliekšņos, Kungs...

    Apmēram pirms desmit dienām runāju ar kādu cilvēku, kas remontēs kāpnes pie baznīcas dārza vārtiņiem. Viņš otro reizi vēl neparādījās, bet es ceru, ka viņš, būdams nopietns cilvēks, jau gatavo materiālus vajadzīgus šim mazam remontam.

    Runāju arī ar cilvēku, kas izremontēs soļus baznīcas dārzā. Bet tam arī vajadzīgs ir laiks. Jo kaut gan remonts ir pavisam neliels, tomēr vajag atrast visas nepieciešamas remontam lietas un tam vajag laiku.

    Kāda manai sirdij dārga ģimene man atsūtīja ziņu, ka šodien no rīta viņiem piedzima dēls. Un tas ir prieks uz visu dzīvi. Es saprotu, ka viņu domās ir netikai prieks, bet arī ļoti konkrēti plāni saistīti ar šo bērnu, ar laiku, kas tiks veltīts visjaunākam bērnam un ar Kristības sakramentu, par kuru, kā par vissvarīgāko lietu, jau šajā pirmajā dienā bija runā.

    Un tā vissvarīgākie mirkļi ir Jēzus Kristus priekšā, uz Vissvētāko Sakramentu ved mūsu soļi, jo tur, Dieva priekšā, cilvēks atrod visu, ka var pateikt: Kungs, Tu esi man Viss!

Kad bēres ir pēc grēksūdzes, tad sirdī ir dziļš miers.

    Kad bēres ir pēc grēksūdzes, tad sirdī ir dziļš miers. Bet parasti bēres notiek un priesteris nezin, kādā garīgā situācijā bija cilvēks, kurš nomira. Šīs pēdējas dienas ir vissvarīgakās dzīvē virs zemes. Jo šajās dienās cilvēks cīnās pēdējo reizi par savu mūžīgo dzīvi. Dievs viņam dod lielas žēlastības, lai cilvēks ieietu mūžībā Dieva žēlastības stāvoklī. Dažreiz liekas, ka cilvēks, kas nomira, bija ļoti sen pie grēksūdzes. Tāpēc jācenšas katru dienu skaitīt Dieva žēlsirdības kronīti un 15:00 godināt Dieva žēlsirdību. Tādā veidā palīdzēsim tiem, kuriem nav vienotības ar Dievu, lai to atgūtu. Kur tikai iespēja runāsim par Dieva žēlsirdību.