Kapusvētki un konsekrētās dzīves sākumi

    Uz reiz atbildēšu uz šaubām, kuras varētu parādīties pēc tāda virsraksta: kapusvētki tie nav ordeņu sākumi. Bet es šodien braucu uz Liepnu, kur Saidu kapsētā bija saplānota svētā Mise un lūgšanas par mirušiem. Sākumā sakramēju mašīnu. Pēc tam ar ministrantu braucām 32 km. līdz kapiem. Tad vajadzēja visu parnest. Tālāk mēs taisījām pajumi, tādu vienkāršu, kuru par 30 eirikiem var nopirkt veikalā. Pēc 45 minūtēm gan pajume, gan viss sv. Misei bija gatavs. Arī apskaņošana. Tad svētā Mise. Pirms Mises kāda kundze no Rīgas man teica, ka es iepriekšējos divos gados neesmu izteicis pateicību Dievam par labu laiku. Tāpēc Mises sākumā to esmu izdarījis un gaidīšu, ko vēl neesmu izdarījis. Bet to uzzināšu nākamajā gadā. Ja Dievs dos. Liekas, ka jumts nebija vajadzīgs, bet laiks majnījās. Sv. Mises laikā nekas nav mainījies tālāk no altāra, jo cilvēki kā runāja, tā runāja skaļā balsī tālāk. Kuri bija tuvāk, tie piedalījās svētajā Misē. Pēc Mises lūgšanas par mirušiem, svētība bērniem, kuri paši neatnāktu, ja māmiņas un vecmāmiņas nepalīdzētu un kapu pasvētīšana. Kuri kapi tiks svētīti es varēju zināt pēc lielām cilvēku grupām (5-15), kuri stāvēja un no tālienes skatījās vienā virzienā, tas ir uz mani, kad nāku.

    Un tā kā mēs ar ministrantu atbraucām, kad vēl maz cilvēku bija kapsētā, tā arī pēc visa bijām pēdējie un jau sen sen neviena nebija pat tuvu kapiem, viss palika tukšs, kad mēs ar ministrntu sakramējām mašīnu un braucām atpakaļ. Piecas stundas. Un tad Viļakā sāka līt lietus. Varbūt arī Liepnā.

    Bet kur konsekrētā dzīve? Tā rodas pirmkārt no aicinājuma, no Dieva. Un otrkārt tā rodas no kalpošanas Baznīcā. Šie divi elementi līdzspēlē un konkrētos apstākļos sākas tāda vai cita dzīves forma Baznīcā ar vienu pamatu: sekot Jēzum Kristum, lai savā dzīvē īstenotu Evaņģēliju. Gan svinīgā liturģijā, gan ikdienišķā brālībā, gan kalpošanā, gan darbā, gan apustulātā. Šodien ir labs laiks konsekrētai dzīvei. Pateicība Dievam.