Bībele un mierīga dzīve

    Pēdējā ziņā rakstīju par jautājumu, kuru es uzdodu vīriešiem trīs reizes pēc kapusvētkiem. Kā atbilde bija klusums. Drusciņ līdzīga situācija (ņemot vērā gan proporcijas, gan kontekstu) tika aprakstīta svētajos Rakstos, kad palika tikai viens Kunga pravietis Elijs, bet pagānu praviešu bija valstī 850. Visi viņi un tauta tika sapulcināti kādā vietā un tur Elijs pajautāja tautai, kam tā grib kalpot: Kungam, vai elkiem? Atbildē bija klusums. Mēs zinām, kas notika tālāk, kā Dievs parādīja savu varu un mēs zinām, kādu sodu saņēma viltus pravieši - nāvi.

    Arī skaidro šo situāciju svētdienas (12. jūlijs) lasījumi. Pirmajā pravieti Amosu grib izmests no valsts. Kāpēc? Vai viņš ir noziedznieks? Nē. Bet tāpēc, ka viņš pilda savu paaicinājumu un runā Dieva vārdus. Bet laikam cilvēki grib mierīgi dzīvot, un tāpēc padot savu dzīvi Dievam nozīmētu zaudēt šo mierīgo dzīvi. Kas ir šī mierīgā dzīve? Atbilde ir atkarīga no tā, kurā vietā cilvēks atrodas: ja tas ir karalis, vai kāds, kas īstenībā kontrolē naudas plūsmu, tad viņam jēdziens mierīga dzīve nozīmē tālāk to kontrolēt un nopelnīt regulāri lielo naudu. Ja tas ir cits cilvēks, tad viņam mierīga dzīve nozīmē dzīvi bailēs, lai tikai nezaudētu darbu. No visām šīm bailēm atbrīvo mūs Jēzus. Lūk Evaņģēlijā īsi tika aprakstīts, kas notiek ar cilvēku, kas pieņēma Dieva vārdu. Viss mainās uz reiz - ļaunie gari izdzīti, dziedināšana un citi brīnumi. Kas bija šie laimīgie cilvēki? Kādas funkcijas pildīja sabiedrībā? Par to evaņģēlists neraksta, bet ir skaidrs, ka pieņemts Dieva vārds maina gan cilvēku, gan viņa ģimeni, gan sabiedrību. Labāk taču dzīvot kā brāļi un māsas Jēzū Kristū, nekā bailēs tā sauktajā mierīgā dzīvē? Taču tā sauktajā mierīgā dzīvē cilvēki pamet savu dzīves vietu un savu dzimteni, jo neredz nekādas cerības, bet tie, kuri pieņēma Jēzu otrādi - brauc uz turieni, kur Baznīca viņu sauc. Arī uz turieni, sevišķi uz turieni, kur cilvēki grib tikai mierīgi dzīvot.