Kāpēc pieaugušie neiet uz baznīcu?
Nesen ģimenes specialists un rakstnieks Jaceks Pulikovskis teica, kāpēc pieaugušie neiet uz baznīcu. Lūk ir kāda ģimene. No šīs ģimenes ne bērni, ne vecāki neiet uz baznīcu. Vecvecāki, ņemot vērā to, ka ar saviem bērniem būtu grūti runāt par ticību, mēģina atgriezt pie Dieva vismaz savus mazbērnus. Tādā veidā viņi ieiet vecāku lomā un liekas, ka ir ļoti labi, jo mazbērni bija uz bikts, uz sv. Komūniju un tika iestiprināti. Bet pēc tam pazud no baznīcas. Kāpēc tas tā notiek? Pulikovska kungs dod tādu ļoti vienkāršu piemēru no dzīves: zēns jautā vecmamiņai: "Kad es būšu tik liels, kā tētis?" Vecmamiņa: "Kāpēc tu jautā?" Zēns: "Jo tad man nevajadzēs iet uz baznīcu!"
Vecāku lomā ir atgriezt pie Dieva savus bērnus. Ja to darīs vecvecāki, tad bērni pat jau pēc daudziem gadiem kā pieaugušie - paliks savā ticībā kā mazie bērni. Vecākiem, pat ja tie jau būtu gados, jāmēģina atgriezt savie bērni, nevis mazbērni.
Tas bija kā informācija, kas izrauj mierīgo cilvēku no siltām čībām. Tagad ir skaidrāka tik bieži sastopāma situācija, kad veca tante, vai vecs onkulis, kas visu dzīvi staigājis uz baznīcu, var pateikt par ticību tikai to, ka viņš tic Dieviņam un ka Dieviņš ir žēlsirdīgs un visiem piedos visus grēkus. Bet kad kādiem (tas ir īpašs piemērs) pajautāju: "Kas ir Dievs?" viņš uz reiz parādīja koku un teica: "Šīs koks katoļiem ir dievs."(!?) Vai kaut ko konkrētāko pateikt par Dievu - klusums. Paliek lūgšanu grāmatiņa (un ļoti labi!), jo to iemācijušies bērnībā. Bet ja viņu pieaugušie bērni pateiks: "Neejiet uz baznīcu svētdien, palieciet ar mums pie galda, vai ar mūsu bērniem mājās", tad vecvecāki padodas savu pieaugušo bērnu gribai, vai nē? Palika kā mazie bezspēcīgie bērni ticības lietas, jo savā dzīvē nekad neredzēja savu vecāku ticības piemēru. Un tā iet no paaudzes paaudzē.
Un beigās drusciņ anegdotiskais stāsts. Priesteris jautā vecākiem: "Kur ir jūsu bērni? Kāpēc neatnāca kopā ar jums uz svēto Misi?" Tad vecāki ar smaidu: "Mises laikā mūsus bērnus pieskata plūdmalē cita ģimene, mūsu draugi." Priesteris: "Viņi neiet uz svēto Misi?" (ar smaidu): "Iet. Bet tad mēs sēžam ar viņu un mūsu berniem plūdmalē, vai parkā." Priesteris: "Taču jūs visi kopā varētu atnākt uz svēto Misi! Jo bērni sēž divas garlaicīgas stundas parkā... Bet ko viņi ar jums dara parējas stundas svētdienās?" (jau bez smaida): "Neko. Paši staigā pa pilsētas ielām..." Vai Jūs domājat ka, šis stāsts ir no senseniem laikiem, kad Baznīcu vajāja?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru