Ļauj Dievam rakstīt savu dzīvi.

    Šodien aizgāja mūžībā tēvs Zbigņevs. Protams neviens no Jums viņu nepazīst. Viņam bija 90 gadi. Līdz pēdējām dienām kalpoja pie altāra un biktskrēslā, bet vajag pasvītrot arī to, ka katru dienu (!), līdz šīm pēdējām dienām, gāja pie slimniekiem ar svētiem Sakramentiem.

    Pirms daudziem daudziem gadiem izbrauca uz misijām Guatemalā. Nebija tur parāk ilgi, jo pēc kādas avārijas vajadzēja viņam atgriezties dzimtenē. Kad es sāku savu dzīvi ordenī, tad tieši Lomžas klosterī, kur daudzus gadus dzīvoja un nomira tēvs Zbigņevs, bija jauno topošo mūku pirmais gads un tur satiku viņu gan korī (tā saucas kapucīnu kapella), gan refektorijā (kur mūki ēd), gan baznīcā, gan dārzā, kur staigāja un skaitīja rožukroni. Vienmēr priecīgs, ar labo veselību, un visu dienu gāja pie slimiem Lomžas pilsētā.

    Pirms četrām dienām vienkārši slikti jūtās, ar brāļu palīdzību aizgāja uz savu celli, ar tēva gvardiana (priekšnieka) atļauju saņēma svēto Komūniju un slimnieku sakramentu, un šodien jau ir ceļā pie Tēva. Svētīga dzīve padota ar paļāvību Dievam, svētīga nāve. Mūžīgo mieru dod viņam, Kungs, un mūžīga gaisma lai atspīd viņam. Lai viņš dus mierā. Āmen.

    Šodien breviārā man uzrunāja sv. Augustīna vārdi, ka nav labi, ja cilvēks klausās Dievu, lai dzirdētu to, ko šis cilvēks vēlas dzirdēt. Bet ir labi, ja cilvēks klausās Dievu un to, ko dzird, vēlas un to ieved dzīvē.