Kalpošana, pēc tam atpūta

    Dažas reizes es šeit pieminēju svētīgo Honorātu, tēvu kapucīnu, kas dzīvoja laikā, kad tie, kuri gribēja dzīvot pēc Evaņģēlija, satika daudz šķēršļu, bet tie, kuri vēl ciešāk gribēja saistīties ar Evaņģēliju un sekot Jēzum Kristum konsekrētajā dzīvē, nevarēja pavisam to izpildīt. Kad t. Honorāts žēlojās Dievam, ka esot galīgi izkusis, un lūdzās, lai Dievs iedvesmotu tēvu Provincjālu pārcelt t. Honorātu citā klosterī, kas būtu tālu no dzīves trokšņiem, sākās karš un gandrīz visi klosteri tika likvidēti. Starp tiem arī svētīga t. Honorāta klosteris tika slēgts, bet viņš pats kopā ar brāļiem aizvests uz kādu citu, kad atradās tālu no pilsētas. Kā t. Honorāts lūdza Dievu, tā arī izpildījās. Un vēl vairāk. Viņš lūdza Dievu, lai varētu daudz laika pavadīt lūgšanā, nevis citās darīšanās. Un kad citi klosterbrāļi runāja, ko darīt šajā nelaimīgajā situācijā, t. Honorāts mierīgi sāka 40-dienu privātas rekolekcijas. Kad daži, policijas spiesti, teica, ka ir gatavi pamest savu valsti un mierīgi dzīvot klosteros citās valstīs, t. Honorāts pacēla balsi un skaļā balsi teica: Nekur nebrauksim, bet paliksim šeit un šeit strādāsim. Lūgšanas dzīve, arvien dziļākas lūgšanas, kārtība katru dienu, Vissvētās Trīsvienības, Dieva Mātes un svēto godināšana, pazemībā un viss Dievam par godu. Un viņa vārdi, kā dzīves moto: Tuus totus (Tavs viss [esmu]). Cik ļoti līdzīgi viņa laiki mūsu laikiem, kad tik maz cilvēku nopietni ņem vērā iespēju dzīvot pēc Evaņģēlija ikdienīšķajā dzīvē. Pašam jāatgriežas. Vajag vienmēr sākt no sevis