Divi vienā

    Kad es šodien braukāju pa kapsētām, lai pielīmētu paziņojumus par kapusvētkiem, ieraudzīju parasto lietu, patiesību, ka kapus apmeklē cilvēki, kuri rūpējas par tiem. Un lūdzas par mirušiem. Ja es labi atcēros, senāk pie baznīcām (senāk par 200 gadiem) glabāja mirušos. Tikai vēlāk "parādījās" kapsētas tālāk no baznīcām, sāka glabāt cilvēkus citur, nevis pie baznīcām. Protams tur, kur tuvu nebija baznīcas, vienmēr glabāja mirušos kādās ciematu kapsētās. Lūk pie Jēzus Sirds baznīcas ir gan bīskapa Kazimira Duļbinska kaps, gan kapenes, kurās apbedīta ir Lippe-Lipsku ģimene, kaut gan tas viss ir nesen. Pie sv. Mateuša (sv. Mateja) baznīcas (tagad bijušā klostera ēka) ir kapi, arī 20. gadsimtā apbedīts t. Filips, kapucīns. Arī katoļu kapliča (tur, kur kopš 1840 gada ir pareizticīgo baznīca) bija vieta, pie kuras kopš 17. gadsimta līdz 19. gadsimtam (1840.g.), ja es labi saprotu, glabāja mirušos. Tagadēja pareizticīgo baznīca un kapsēta ir tās turpinājums. Es neesmu specialists šajās lietās, bet varbūt tas tā bija. Piemēram pie manas bijušas draudzes baznīcas un pie baznīcas, kurā es biju kristīts, līdz šim ir lielas vecās kapsētas.

    Es nezinu, kāpēc kāds atdalīja kapsētas no baznīcām, bet, ja labi atcēros, tas notika pēc briesmīgas "Francijas revolūcijas", kad bezdievi darīja visdažādākus eksperimentus. Es to nepētīju, bet es ceru, ka kādreiz atradīšu uz to atbildi. Svarīgākā tomēr ir lieta tāda, ka uz kapsētām gandrīz katru dienu iet cilvēki. Ja kapsētas būtu baznīcu teritorijā, ticīgie varētu apmeklēt baznīcu, palūgties, satikties ar priesteri, uzdot jautājumu. Kad es eju uz kapsētu, es eju arī uz baznīcu. Tā katrs varētu pateikt. Bet vai katrs meklē priesteri ticības jautājumu deļ? Jāiet pie cilvēkiem. Tas notiek caur jauno evaņģēlizāciju. Vajag atdzīvināt Baznīcas ticību, kura tika dota konkrētam cilvēkam un kura šajā konkrētajā cilvēkā tika daļēji aizmirsta, nepraktizēta. Tādā veidā Baznīcā ir tie, kuri evaņģēlizē un tie, kuri tiek evaņģēlizēti. Un tam spēku, mīlestības spēku, dod Svētais Gars.