Kad izgāju ārā...

    Kad izgāju ārā, apstājos izbrīnā, jo ieraudzīju lielo ozolu, kas gulēja uz ceļa netālu no plebānijas. "Tas ir pirmais no 30 ozoļiem. Labi, ka šeit nebija cilvēka vai mašīnas". Tas taču ir ļoti liels un smags ozols. Paskatījos uz saknēm. Nav! Nu ir, bet sapuvušas, stumbrs tukš iekšā. Ozols krita uz valsts pieminekli, kas ir veltīts tiem, kuri atdeva savu dzīvi par brīvo Latviju.

    Pēc Mises vajadzēja iznest no baznīcas četrus bēržus, kas palika pēc laulībām. Netālu no baznīcas satiku profesores kundzi, kas atbrauca no Polijas. Es parādīju baznīcu, pameklējām kaut ko arhīvā. Bet atklājās, ka nevar neko atrast, jo no arhīva, no visiem šiem gariem gadiem pirms 2. pasaules kara palika tika divas grāmatas ar ļoti ierobežoto informāciju. Mēs apmeklējām arī muižu Škilbānos, kas piederēja pirms 150 gadiem Uļanovsku ģimenei. Bija par ko runāt un arī drusciņ uzzināju par šo ģimeni.

    Kad zāģēju ar rokas zāģi šo ozoli, atnāca kāda veca tante un pastāstīja par savu ģimeni, bet konkrēti par savu tēvu un viņa brāli. Viņi bija partizāni un pēc kara čeka viņus un citus saķēra un mocīja. Vieta, kur mocīja cilvēkus atrodās tur, kur tagad ir trīstāvu māja pretī Saules veikalam. Ir izrakts vārds "Viļaka", bet nekādu zīmi vai informācijas tāfeli par to, kas šeit bija, es neredzēju.

    Visnozīmīgākais ir tas, ka no visiem apm. 400 kokiem baznīcas tuvumā, krita tieši tas ozols un tieši šim valsts piemineklim virsū.