Jaunais cilvēks

    Nesen zvanīja man kāda kundze no lielas pilsētas. Gribēja kristīt bērnu. Un tā zvana man cilvēki, arī no ārzemēm, kuri gribētu kristīt bērnu pie manis. Un es jautāšu: kur Jūs dzīvojat? Kādā draudzē? Vai ir laulības sakraments? Un kad jau ir zināms, ka ticība jau sen mirusi, tad stāstu, ka Jums ir draudze, tikai vajag paskatīties, kur ir vistuvākā Romas katoļu baznīca. Ka Jums ir gans - Jūsu prāvests, kas ir par Jums atbildīgs. Ka vajag iet pie viņa. Ka vajag ar viņu līdzdarboties. Ka vajag ieiet draudzes dzīvē, jo tā ir Dieva dāvana - kopiena, kurā mēs esam brāļi un māsas. Ja es runāju kā cilvēks ne no šīs pasaules, ja tas tā būtu, es tikai priecātos. Cilvēki ne no šīs pasaules, jaunie cilvēki (pēc vienmēr jaunās Dieva žēlastības, nevis pēc vecuma), Romas katoļi, ir kā misionāri, kas ar prieku sludina citiem par Jēzu Kristu. Es gribu kļūt par tādu misionāru, kas vienmēr būtu gatavs sludināt labo vēsti par Jēzu Kristu. Jaunajā cilvēkā Dieva vārds vienmēr ienes prieku un ar prieku grib dot atbildi. Ja parādās skumjas, tad tas liecina par nepilnībām manī. Bet ja pavisam es negribētu dzirdēt par Jēzu un ja tas nemainītos garu laiku, tad būtu ļoti slikti. Jo ja cilvēks nav paklausīgs Dieva vārdam, tad ātri var parādīties, ka būs paklausīgs kārdinājumiem. Ticība rodas no klausīšanās un tas, kas tiek sludināts, ir Kristus vārds. Paklausība Dievam ir paklausība Baznīcai un tas ved uz sakramentiem. Sakramentālā dzīve prasa no cilvēka atmest visu, kas pretojas Dievam, Kas taču darbojas sakramentos. Cik vāja un arī ievainota ir mūsu griba, ja cilvēks, ne tik rēti, atkrītumus, nevis Dievu, meklē un piepalīdz savai pazūšanai, nevis pestīšanai. Tāpēc pateicība Dievam, ka Viņš mūs mīl. Ka vienmēr ir tik tuvu. Ka vienmēr grib mums nākt palīgā.