Kur ir bērni pēc pirmās svētās Komūnijas?

    Viņi (vairākumā) nav, protams, baznīcā. Jo viņu ceļi neved uz baznīcu un pat neiet garām. Nav labi. Kā var būt labi, ja kādreiz pēc pirmās sv. Komūnijas, kāda bērna māte, ģērbta melnās drēbēs, tā skatījās uz visu apkārt, kas notiek, ka nebija grūti saprast, ka nepalīdzēs bērnam iet svētuma ceļu. Cita mamma, uz manu aicinājumu lūgties gandrīz krita uz baznīcas grīdas, jo kā es varu no viņas kaut ko tādu prasīt? Kāpēc mammas un tētiņi neiet uz baznīcu, lai sadraudzētos ar Jēzu? Kāpēc bērni neiet uz baznīcu, kaut gan garas stundas brauka ar divriteņiem, vai staigā pa pilsētu bezjēdzīgi? Nav ko gaidīt, ka kaut kas mainīsies. Varbūt pateicības dzīvē pa maz? Vai Jūs redzējāt tādu draudzi, kura regulāri un daudz lūdzas par tiem, kas uzbūvēja baznīcu? Var Jūsu draudzē, baznīcas dārzā, ir kāds skaists pieminēklis, kuru draudze uzbūvēja par piemiņu tiem, kas draudzei pirms pāris paaudzēm uzdāvināja šo svēto vietu? Ja nav, tad ko vēl gaidīt svētuma augļus? Redzēt labumu un būt pateicīgam par to saņemto labumu, un darīt labo, bet atmest ļauno, tas ir svētuma ceļa slieksnis. Bet dzīvot tā, lai neatļaut Baznīcai pat pieskarties manām darīšanām, tas ir meistardarbs, bet elles klasē.