Maņticība

    Maņticīgs cilvēks ir lidzīgs cilvēkam, kas mācās kādu skaisto melodiju, bet tāpēc ka viņš nav meistars un apkārt daudz dažādu skaņu, šis cilvēks ar laiku arvien mazāk mācās šo skaisto melodiju, bet pielīmē kādas citas skaņas, maina notes un tā māca citus. Rezultātā grūti viņa dziesmā atrast īsto melodiju, bet viņš zvērētu, ka tā ir tā īstā.

    Tālāk maņticīgs cilvēks ir līdzīgs tādam cilvēkam, kas neprot (negrib?) atrasties realitātē tādā, kāda tā ir, bet redzamām lietām iedot neredzamas nozīmes. Jeb redzamo realitāti šis cilvēks grib izņemt no Dieva varas un Apredzības un padot sev, bet rezultātā šis cilvēks padodas citam, kas neved pie Dieva.

    Maņticīgs cilvēks ir līdzīgs cilvēkam, kas gribēdams uzlabot savu augļu dārzu, nopirka sev ķīniešu valodas grāmatu, lai pēc tās šo dārzu labotu. Tā ir metode, caur kuru cilvēks pārvērtas patērētājā, kas pērk visu, ko viņam piedāvā. Ar ko tad maksā? Maksā ne tikai ar naudu. Maksā arī ar mūžīgo dzīvi. Jā. Jo ja kādā grāmatā ir rakstīts, ka piemēram šodien svētdien vajag tādus un tādus darbus darīt dārzā vai tīrumā, tad vai ticīgais cilvēks to nedarīs? Vai viņš nedomā, ka zaudēs un viņam nelaimēsies, kad atbrīvosies no šīs ķēdes? Kā viņš var zināt, ka Dievs ir Tas, Kas atbrīvo no maņticības un dod jauno, īsto dzīvi, ja līdz šim nesatikās ar dzīvo Jēzu un tik daudz reižu aizliedzās ticībā?