Lielais Gavēnis 26. No tā, kas būtisks, caur praksi, uz sīkumiem.

Lielais Gavēnis 26. No tā, kas būtisks, caur praksi, uz sīkumiem.

Kad kādi brauca pie manis, kad es dzīvoju Viļakā, es parādīju viņiem viņu istabas, virtuvi un tualeti. Ja tie bija misionāri un atbrauca uz daudziem mēnešiem, tad es aicināju apstāigāt visu plebāniju, lai viņi zinātu kur un kas. Ar laiku viņi paši iemācījās un visu atrada, ko meklēja.

Līdzīgi ir ar cilvēku, kas grib iepazīties ar Dieva žēlsirdības godināšanu formās, kuras Jēzus atklāja svētajai Māsai Faustīnei, un kura to aprakstīja savā Dienasgrāmatā 1934.-1938. gados. Pat ja cilvēks visu izlasītu, kas atrodas mājas lapā veltītā Dieva žēlsirdības godināšanai http://uzticies-jezum.mozello.lv/, viņam būtu grūti to saprast un praktizēt.

Tāpēc tiem, kuri gribētu iedziļināties šajās lietās, es sagatavoju pagajušajā gadā palīdzību, ka pietiek nedaudz laika, lai īsi un drusciņ iepazīties ar Dieva žēlsirdības godināšanu http://uzticies-jezum.mozello.lv/maza-skola/. Tā būtu palīdzība, lai redzētu, kas ir būtisks, un no tā pārietu uz praksi: piem. "Ahā, es jau zinu, kas ir Dieva žēlsirdības stunda un tāpēc es sākšu to praktizēt katru dienu plkst. 15:00".

Tādā veidā cilvēks var jau praktizēt. Bet ar laiku tomēr pieaug vēlme, lai ieietu dziļāk, lai vairāk uzzinātu, tāpēc var palasīt par konkrētu Dieva žēlsirdības godināšanas veidu, piemēram šeit: http://uzticies-jezum.mozello.lv/zelsirdibas-godinasana/, kur ir aprakstīta gan būtība, gan pieci veidi.

Tā viss attīstās, bet vienmēr uz pamata, kurā ir divi elementi: paļāvība uz Dievu un žēlsirdības nostāja pret tuvākajiem.

Pēc dažām dienām es brakšu uz Dieva žēlsirdības rekolekcijām, kuras notiks Gulbenē http://gulbenes.rkd.lv/category/pazinojumi/. Ja Dievs dos, es arī būšu Siguldā 8. aprīlī, Dieva žēlsirdības svētkos.

Lielais Gavēnis 25.

Lielais Gavēnis 25.

Nāciet, atgriezīsimies pie Kunga! - mēs šodien lasām paravieša Oseja grāmatā - Viņš mūs savainoja, un Viņš arī dziedinās, Viņš mūs sasita, un Viņš arī aprūpēs.

Šajos vārdos protams nav vissvarīgākais tas, kā tie man uzrunā, jo es vienkārši guļu slims un šie vārdi ienes manā sirdī lielu prieku, bet svarīgs ir tas, ka Dievs realizē savus plānus neatkarīgi no cilvēku vājībām. Dievs dziedina palīdzējot cilvēkiem atgriezties. Bet ne tikai tas, jo Dievs grib atjaunot cilvēka dabu, kuru ievainoja grēks. Un Viņš zina, ka to izdarīs Dieva Dēls. Par šo notikumu piemin arī pravieša Oseja grāmata:

Viņš mūs atdzīvinās pēc divām dienām, trešajā dienā mūs piecels, un mēs dzīvosim Viņa priekšā.

Tā Vecajā Derībā Dievs sagatavo tautu, lai tā mīlētu Dievu un, kad atnāks laiks, lai tā mīlētu Dieva Dēla, Jēzus Kristus, Upuri, caur kuru mums nāk pestīšana. Tāpēc Dievs aicina uz šo mīlestību, kuru Viņš parādīs savā krustā sistā Dēlā:

Jo Es vēlos mīlestību, nevis kaujamo upuri un Dieva pazīšanu vairāk nekā dedzināmos upurus.

Mēs, kuri ejam pie grēksūdzes, labi zinam vārdus no šodienas Evaņģēlija:

Dievs, esi žēlīgs man, grēciniekam!

Tas, ko mēs varam Dievam upurēt, ir mūs satriekts gars un pazemīga sirds, kurus nesam, lai Dievs tos dziedinātu un piedotu mūsu grēkus. Mēs to daram, kā arī lūdzamies vienotībā ar Jēzu Kristu, lai ar katru domu, vārdu un darbu pateiktos Jēzum par Viņa Upuri, kas nes mums pestīšanu.

Lielais Gavēnis 24. Mēs mācāmies žēlsirdību.

Lielais Gavēnis 24. Mēs mācāmies žēlsirdību.

Mēs mācāmies darīt žēlsirdību, būt žēlsirdīgi. Šis Dieva žēlsirdības svētceļojums, kas iet pa katoļu draudzēm Latvijā, ir piemērs tam, ka mēs mācāmies pieņemt un ieviest - savā un citu - dzīvē Jēzus žēlsirdības vēstījumu. Tur pamats ir paļāvība uz Dievu kopā ar žēlsirdības nostāju pret tuviniekiem.

Tam iet līdzi divas lietas, kuras cilvēks mācās visu dzīvi. Pirmā ir pieņemta žēlsirdība, tas nozīmē, ka kāds cits man parādīja žēlsirdību. Bet jāmācās tā pieņemt žēlsirdību, lai es to pieņemtu pilnīgi. Šajā vārdā "pilnīgi" ir arī paslēpta gan gaidīšana (es gaidīju, ka man parādīs žēlsirdību), gan pateicība (es pateicos Dievam un cilvēkiem, kuri man parādīja žēlsirdību). Vai cilvēks neredz, ka viņam ir vajadzīga žēlsirdība? Jāiemācās to ieraudzīt: jā, man ir nepieciešama žēlsirdība. Tas ir kaut kas lielāks, nekā mani plāni, vienmēr žēlsirdība ir lielāka.

Bet kāda ir otra lieta? Otrā ir gaidīt no Dieva Kalna sprediķa svētību piepildīšanos manā dzīvē. Ko tas nozīmē? Vai ir problēma, ka saplānoti žēlsirdības darbi tika izpildīti tikai daļēji? Tā nav nekāda grūtība, jo viens sēj, otrs rūpējas, trešais vāks. Bet katram pats Dievs parādīs žēlsirdību. Labi, ka kādi žēlsirdības darbi nav pabeigti, jo visiem jābūvē. Labi ir, ka es redzu, ka daudzi rūpējas par Dieva žēlsirdības svētceļojumu. Būs lielāka svētība.

Ļoti labi ir redzama cilvēka līdzdarbošanās ar Dievu tieši šeit, kur satiekas Dieva un tuvākmīlestības baušļi, žēlsirdībā.

Lielais Gavēnis 23. Par praviešiem.

Lielais Gavēnis 23. Par praviešiem.

Šodienas pirmā lasījumā Dievs atgādina izredzētajai tautai, ka katru dienu sūta praviešus, lai tā atgrieztos. Bet tauta ir nepaklausīga.

Uzticība ir pagalam un ir nozudusi no viņu lūpām.

Šodien atnāca pie manis trīs ciemiņi un es pat varētu viņu nosaukt par praviešiem. Pravietis nav protams tas, kas staigā dīvainās drēbēs un tās liecinātu par pravietisko funkciju. Pravietis ir tas, kas ir Baznīcā un sludina Dieva vārdu, atklāj Dieva gribu un stiprina žēlastības saites starp konkrēto cilvēku un Baznīcu.

Tas, kas sūta pravieti, vienmēr ir Dievs un būtu labi padomāt, kā es satiekos ar kādu katoli? Vai es viņu redzu tikai materiāli? Vai es viņu redzu kā tādu, kas varbūt pateiks kaut ko interesantāko? Vai es mēģināju satikties ar otro katoli kā ar pravieti, caur kuru Dievs man runās - kādā veidā - par Viņa gribu? Varbūt es jau tā to iemācījos, ka, pat tuvākajam nezinot, es mēģinu redzēt un saprast to, ko Dievs runā uz mani caur šo tuvāko?

Žēlsirdīgais Jēzus māca darīt mazos žēlsirdības darbus un šie darbi, gan tie, kuri vairāk saistīti ar garīgo dzīvi, gan tie, kuri saistīti ar labām laicīgām lietām, ir arī kā pravietiskais apliecinājums, ka žēlsirdība ir nepieciešama, lai ieietu Debesu valstībā.

Tas arī liecinātu par Svētā Gara darbību cilvēka dzīvē un ka Svētais Gars tā pārveido neuzticīgu cilvēku, ka viņš kļūst uzticīgs Dievam (skaties Sveiciens...):

Un jūs visi svētie tikumi,

kurus Svētais Gars

ar žēlastību un apgaismošanu

ielej ticīgo sirdīs,

lai jūs no neuzticīgiem

izdarītu uzticīgos Dievam.

Evaņģēlijā mēs redzam no vienas puses neizmērojamo Jēzus žēlsirdību, Kurš izdzina ļauno garu no cilvēka, no otras puses - cilvēku neuzticību, kuri dumpojas arī tad, kad redz šo Dieva žēlsirdību. Viņi redz, bet netic, tāpēc viņi nevar satikties ar Jēzu, Kurš ir klātesošs un nes savu žēlsirdību.

Jēzus runā - kaut gan vēl zem attēla - par Svēto Garu, ka šis žēlsirdības darbs pret apsēsto cilvēku ir izdarīts kopā ar Viņu. Un tālāk vēl Jēzus aicina, arī aicina mūs šodien, lai mēs darītu žēlsirdības darbus, lai mēs vāktu kopā ar Jēzu. Šie žēlsirdības darbi, pat vismazākie, liecinās par Svētā Gara darbību mūsu dzīvē.

Žēlsirdības darbs dažreiz liekas mums tik mazs un, varbūt, nenopietns. Tomēr cilvēkam, kuram parādījām žēlsirdību (kā piem. man šodien), šis darbs ir ļoti liels un vajadzīgs. Bet šeit nedrīkst aizmirst par Galveno, par Dievu. Dievs nedara mazas lietas, bet vienmēr lielas. Bet vai mums ir svarīgi atšķirt visu precīzi Dieva darbos? Priecāsimies Dievā un Viņa neizmērojamā Žēlsirdības okeānā.

Lielais Gavēnis 22. Vakar vakarā Siguldā.

Lielais Gavēnis 22. Vakar vakarā Siguldā.

Vakar plkst. 16:05 izbraucu no semināra uz Siguldu. Tur bez problēmas atradu katoļu baznīcu, kura jau pirms pus sešiem bija atvērta. Mani sirsnīgi uzņēma, arī ar kafiju, un parādīja kas un kur ir, jo es pirmo reizi biju šajā skaistā baznīcā.

Tad bija vēl laiks sagatavot visu svētajai Misei un pēc sagatavošanas 50 minūtes klausījos grēksūdzes, kā arī lūdzos breviāru.

Laiks skrēja, bet es diemžēl jūtos arvien sliktāk. Pateicība Dievam, ka varēju celebrēt svēto Misi, kaut gan bez sprediķa. Bet pēc svētās Mises es jau nebiju spējīgs palikt tālāk un runāt par Dieva žēlsirdību draudzes padomei - sakarā ar Dieva žēlsirdības svētceļojumu, kas būs Siguldas draudzē 2.-8. aprīlī.

Es saņēmu no draudzes dāvanu semināristiem, lai viņiem būtu saldāka dzīve. Un lēnītēm braucu atpakaļ uz Rīgu. Kad es biju seminārā, pusdzīvs, piezvanīju Kalkūtas Māsām, ka trešdien diemžēl neatnākšu pie viņām ar svēto Misi.

Šodien atpūta, jau ir labāk.

Šodienas lasījumi mums atgādina par Dieva taisnīgumu, par Dekalogu, kurš ir jāpilda 100%, jo tas ir taču no Dieva katram cilvēkam. No tā neizbēgs neviens cilvēks. Arī Cilvēka Dēls dzīvoja pēc Dekaloga, pēc desmit Dieva baušļiem un tos pilnīgi izpildīja, parādīdams sākotnējo Dieva domu šajos baušļos. Cilvēki taču būvēja savas cilvēciskās tradicijas, ar kurām bieži gribēja aizvietot Dieva baušļus.

Jēzus izpildīja Dekalogu un pilnīgi, līdz beigām, izpildīja Debesu Tēva gribu. Tāpēc pateicoties savam Upurim, kurš ir vienīgais upuris, kas patīk Tēvam, Jēzus aicina mūs pieņemt Viņa žēlsirdību. Žēlsirdība ir lielāka nekā taisnība, nepretojas taisnībai, bet to vislabāk izpilda un, es ceru, ka tas būs pareizi latviešu valodā, žēlsirdība pārspēj taisnību - kā Jēzus teica Māsai Faustīnei.

Tāpēc, kaut gan Dieva žēlsirdības svētceļojuma koordinators ir vājš un slims, un nevar visur būt, bet pat ja ir, tad dažreiz nevar runāt, Jēzus žēlsirdības vēstījums izplatīsies Latvijā. Ar šo mērķi, lai cilvēkiem būtu tāda garīgā un žēlsirdīgā barība, es pajautāju Māsai Elžbietai Krakovā (2018. g. maijā sākumā), vai es varu pārtulkot kādus fragmentus no sv. Faustīnes Dienasgrāmatas, lai tas būtu derīgs gan adorācijai draudzēs - svētceļojuma laikā, gan pēc tam cilvēkiem un ģimenēm, kuras to paņems. Un viņa man atbildēja, ka jau ir gatavs tāds speciāls buklets, tikai vajag to pārtulkot. Un tas pagājušajā gadā tika izdarīts ar dažu klostermāsu palīdzību. Tam tika pievienotas dažādas svētbildītes - ar Žēlsirdīgā Jēzus attēlu un Dieva žēlsirdības kronīti, kā arī ar svētās Māsas Faustīnes attēlu un lūgšanu viņas aizbildniecībā. Tas viss kopā ar sprediķiem un katehēzēm par Dieva žēlsirdību, ar iešanu pie grēksūdzes un piedalīšanos svētajā Misē un svētās Komūnijas pieņemšanu, ar lēmumu dzīvot paļāvībā uz Dievu un žēlsirdības nostājā pret tuvākajiem - veido labo un auglīgo Dieva žēlsirdības svētceļojumu.

Lielais Gavēnis 21. Tagadnēbetvēlāk.

Lielais Gavēnis 21. Tagadnēbetvēlāk.

Nebaidieties, ziņa nebūs ungāru valodā. Vārds virsrakstā nozīmē ļoti labi zināmu dvēseles slimību, tas nav no ungāru valodas. Slimība - kā saucas, tā saucas, bet sekas saucas kātastāvarētunotikt. Lai mums nevajadzētu mācīties tik sarežģītus vārdus, meklēsim palīdzību, kā arī zāles, šīs dienas svētās Mises lasījumos.

Pirmā mācība ir tāda, ka garīgā cīņa cilvēkā notiek nemitīgi. Šo cīņu attēlo sods, kuru saņēma tie, kuri pilnīgi paļaujas uz Dievu. Jūs saprotāt? Sods par paļāvību uz Dievu. Šī paļāvība nav tikai vārdos, tā uztur ticīgo cilvēku ugunī. Un šī paļāvība, uzticēšanās Dievam, uzvarēja šo pasauli. Vajāšanas ir īstas, jo tie, kuriem nebija paļāvības uz īsto Dievu, gāja bojā. Paļāvība uz Dievu - tā ir cilvēka nostāja, caur kuru pestīšana nāk cilvēka dzīvē. Un šeit nav trešas iespējas, jo tie, kurus aprīja uguns ir to figura, kuriem nav paļāvības uz Dievu. Paļāvība, uzticēšanās, ticība ir, protams, saistīta ar darbiem. Par to nedrīkst aizmirst, un pat mierīga dzīve un kalpošana visiem nepasargās cilvēku no vajašanu uguns liesmām. Jo cilvēks nav savas dzīves režisors.

Otrā mācība ir tāda, ka ne tikai ka nav treša ceļa, bet pat vajag šo attiecību (starp Dievu un cilvēkiem) standartus pārcelt uz attiecībām starp cilvēkiem. Lūk, Dievs piedod man grēkus, jo Viņš ir žēlsirdīgs. Tāpēc vajag, lai es piedotu vainas savam tuvākam, jo tādā veidā es būšu žēlsirdīgs. "Esiet žēlsirdīgi...", "svētīgi žēlsirdīgie...". Tikai vajag pārcelt šīs attiecības ar visiem nosacījumiem, ka šeit, virs zemes, mums jādara konkrētie darbi un no tiem nevar izbēgt. Tad manas attiecības ar Dievu ir redzami dzīvē. Tad nav tādas atgriešanās, kad cilvēks grib labot savas attiecības ar Dievu, bet savā dzīvē, tad arī materiālā pasaulē, negrib neko mainīt. Ahā, tas nozīmē, ka cilvēks tikai runā. Ko runā? Viņš runā: tagadnēbetvēlāk. Bet vai viņš tādā veidā neliecina, ka viņam nav paļāvības uz Dievu? Un vai gadījumā viņš neliecina, ka ir kā akmens, kuram nav vajadzīga Dieva žēlsirdība?

Kapucīnu nemitīgā formācija.

Kapucīnu nemitīgā formācija.

Mūsu Ordenī ir sākotnējā formācija, kura tad, kad brālis saliek mūžīgos svētsolījumus, maina nosaukumu, nevis virzienu, un saucas nemitīgā formācija.

Tās ietvaros vienu reizi mēnesī mums, kapucīniem Latvijā, ir tikšanās, svētā Mise, konference, sarunas, arī maltīte. Tas ir svarīgs un nepieciešams gan individuāli katram brālim, kā arī visai kapucīnu kopienai, lai tā augtu svētā Franciska garā. Garīguma centrā ir gan nabadzība, gan "minoritas" - no vārda "minor" - mazākais. Tāpēc "minoritas" attiecas uz mūsu dzīvi, lai mēs būtu mazākie. Tad no šiem diviem elementiem - no nabadzības un no būšanas mazākajam - iziet arī mūsu lūgšanas veids, brālība, kā arī apustulāts. Tad mūsu dzīve ir uzaicinājums uz brālīgo dzīvi, lai izveidotos evaņģēliskā kopiena: Jēzus un Apustuļu kopiena. Jēzus un Apustuļu kopiena ir mūsu kopienas forma. Tāpēc ir arī dalīšanās ar Dieva Vārdu - kā Tas katram brālim uzrunāja, kā atspoguļojas viņa dzīvē.

Abi šie blogi ir kādā veidā kapucīnu dzīves atspulgs, kaut gan ir tajos ne tikai tīri franciskaniskas lietas, bet arī daudz par Dieva žēlsirdību. Es priecājos, ka šajā 2018. gadā lapu skatījumu bija jau vairāk nekā 5 tūkstoši. Kaut gan ir kādas grūtības ar komentāru rakstīšanu, bet priecājos ka Jūs esat šeit klātesoši.

Lielais Gavēnis 20. Žēlsirdības iela.

Lielais Gavēnis 20. Žēlsirdības iela.

Kad es vakar braucu uz Kalnciemu, lai tur baznīcā sludinātu Labo Vēsti par Dieva žēlsirdību, zināju, ka pilsētas ielās - vismaz no Lielupes puses - ir bedres. Un domāju, ka vajadzēs braukt ar lielo uzmanību. Tomēr cik es brīnījos, kad iebraucis pilsētā es ieraudzīju uz ielām jauno asfaltu, kur sagatavoja laikam Dieva žēlsirdība. Šis asfalts nebija cilvēku roku darīts, jo tas vienkārši bija sniegs. Pateicoties šim labam asfaltam es braucu pa ielām tā, kā pa galdu.

Līdzīgi Dievs atrisina problēmas cilvēkam, kas paļaujas uz Viņu. Šodienas svētajā Misē pirmais lasījums tieši par to stāsta, par cilvēku, Nāmanu, kas meklēja palīdzību no Dieva, un brīdī, kad vajadzēja lemt - ticēt Dievam, vai neticēt - Nāmans, ne bez grūtībām, uzticējās Dievam, izpildīja to, ko bija teicis pravietis, un Dievs viņu izdziedināja. Nāmans ne tikai tika izdziedināts, bet arī pieņēma ticību uz patieso Dievu, ko arī apliecinaja vārdos.

Jēzus ļoti vēlas satikties ar cilvēku. Pirms pāris dienām es arī citēju Jēzus vārdus teiktus svētajai Māsai Faustīnei Kovaļskai:

Man Debesu Valstība ir mājot cilvēku dvēselēs.

Šis tikšanās veids ir Dieva žēlsirdības svētceļojums. Viss ir sagatavots. Arī tādi sīkumi, kā svētbildītes un bukleti, kuru ir ļoti daudz - lai tos dalītu dalībniekiem. Vēl palika dažas Māsas Faustīnes Dienasgrāmatas krieviski, kā es vakar vakarā redzēju Kalnciemā. Un šodien laikam šis svētceļojums pārcēlās uz nedēļu uz Rīgu - uz Kristus Karaļa draudzi.

Nav vienalga, kā draudze uzņem Dieva žēlsirdības svētceļojumu. Jo šodien Evaņģēlijā mēs dzirdējām, kā līdztautieši uzņēma Jēzu Nazaretē - uzņēma Viņu ar neticīgām sirdīm, kurās, kā atklājās, bija naids, nevis mīlestība. Nazarete bija diezgan jauna pilsēta, jo pēc apm. 700 gadu pārtraukuma, tika uzbūvēta no jaunā un Jēzus laikos apdzīvota no apm. trijām paaudzēm. Kāds arheologs, Šimons Modzelevskis, rakstīja, ka Nazaretē dzīvoja tikai ebreji, kaut gan apkārtnē bija daudz pagānu - "pagānu Galileja". Un lūk, "vietējais" mācītājs Jēzus viņiem dod pagānus (starp tiem arī Nāmanu) par ticības paraugus. Laikam piederība tautai viņiem bija kaut kas svarīgāks, nekā Dievs, vai - iemesls, kura dēļ viņi gribēja atmest patiesību un pat nogalināt... Dievu, Kas šo tautu izredzēja.

Dieva žēlsirdībai nav nekā neiespējama. Jo pateicoties savai žēlsirdībai Dievs spēj piedot katru grēku un uzņemt savā Valstībā pat vislielāko grēcinieku, ja tas atgriežas.

Lielais Gavēnis 19. Kā es runāju katehēzi... Jēzum Kristum.

Lielais Gavēnis 19. Kā es runāju katehēzi... Jēzum Kristum.

Šodien esmu noguris. Jo pēc kalpošanas Olainē, man bija otra kalpošana Kalnciema draudzē. Un par to pastāstīšu dažos vārdos.

Tās bija septiņas stundas, no kurām 2 stundas aiz stūres, 45 minūtes katehēze, 90 minūtes grēksūdze, 30 minūtes homīlija (divas: latviski un krieviski).

Es protams runāju par Dieva žēlsirdību. Bija svētās Māsas Faustīnes relikvijas. Bija arī Žēlsirdīgā Jēzus svētbilde, bet kāda cita. Bet kā bija ar šo katehēzi pašam Jēzum Kristum? Lūk, tas viss notika tā:

Pirms trijiem (plkst. 15:00) es gatavojos sākt vadīt Žēlsirdības stundu, pēc tam Dieva žēlsirdības kronīti, pēc tam runāt sagatavotu katehēzi par visiem Dieva žēlsirdības godināšanas veidiem. Tomēr tā nenotika.

Es nezināju, ka tūlīt būs Vissvētākā Sakramenta uzstādīšana. Tad kad plkst. 15:00 sākās Adorācija man vajadzēja uzreiz, vienā mirklī, mainīt katehēzi uz lūgšanu nesaplānotā veidā. Tad bija par Dieva žēlsirdības godināšanu un tās visiem pieciem veidiem, bet citā formā, lūgšanas formā. Lūk, visa šī katehēze, no kuras vajadzēja dažas lietas atstāt, bija pateicības lūgšanas formā. Padomājiet, vajadzēja runāt uz pašu Jēzu Kristu un izteikt pateicību par viņa žēlsirdības veidiem, kurus atklāja svētajai Māsai Faustīnei.

Tas ļauj domāt arī tā, ka viss šis saturs, par kuru priesteri stāsta, par kuru arī citi stāsta un to praktizē, kā piemēram Dieva žēlsirdības kronīti, ir ļoti ļoti dzīvs. Jēzus atklāja un stāstīja Māsai Faustīnei, Māsa Faustīne to uzrakstīja savā Dienasgrāmatā, mēs to lasām, tulkojam un stāstam citiem. Beidzot mēs to stāstam pašam Žēlsirdīgam Jēzum - Vissvētākā Sakramenta priekšā un Viņa žēlsirdības svētbildes priekšā. Es domāju, ka tādā veidā Jēzus parādīja Kalnciema draudzei īpašu žēlastību, kas nesīs labos augļus savā laikā.

Beigās bija lūgšana uz svēto Māsu Faustīni un katrs varēja atnākt un noskūpstīt šo relikviāru. Es tikai nezinu, vai cilvēki saņēma svētbildītes un bukletus, kuri arī ir Dieva žēlsirdības svētceļojuma svarīga sastāvdaļa.

Paldies priesterim un draudzei par viesmīlību. Svarīgs elements beigās bija arī agape. Un pēc tam es braucu atpakaļ uz Olaini.

Jēzu, es uzticos Tev!

Lielais Gavēnis 18.

Lielais Gavēnis 18.

Grūtos laikos dzīvoja pravietis Miha (8. gadsimta pirms Kristus dzimšanas otrā puse). Jo kaut gan Jūdas valsts (tur dzīvoja un darbojās pravietis Miha) ar Jeruzalemi palika, bet Asīrieši iznīcināja Izraēli un tautu ņēma gūstā.

No izredzētās tautas palika mazā daliņa un varbūt daudzi sāka domāt: Kas tagad būs? Vai mēs izdzīvosim? Vai arī mūs iznīcinās un vairs nebūs izredzētās tautas?

Pravieši, to starpā arī Miha, virza līdztautiešu domas un sirdis uz Dievu. Miha atgādina pestīšanu, kuru Dievs deva tautai, kad veda to no Ēģiptes zemes, un lūdzas, lai Dievs parādītu savu žēlsirdību, piedotu grēkus.

Pravietis paļaujas uz Dievu. Un kad es lasīju šo lasījumu, pat negribējās ticēt, ka tik sen tika uzrakstīti šie vārdi. Jo šajos vārdos ir lūgšana uz Dievu, lai parādītos kā Pestītājs. It kā šie vārdi tiktu izteikti un uzrakstīti īsi pirms Kristus dzimšanas. Svētais Gars, Kurš iedvesmoja praviešus, arī Miham deva vārdus, kuri stiprināja atlikušos no tautas un parādīja tiem, kur meklēt pestīšanu - pie Dieva.

Žēlsirdība, Dieva žēlsirdība dod cerību izredzētajai tautai, kas ir Baznīcas figura, ka Dievs apžēlosies un darīs brīnumu, kas nesīs brīvību tautai. Kaut gan gadsimtiem ilgi daudzi varēja lasīt Mihas grāmatu, bet nesaprata, Kas būs šis Pestītājs, kaut gan šajā grāmatā pravietis raksta, ka Pestītājs piedzims Betlēmē. Tad kā Dievs var piedzimt? Jo kas cits kļūtu par Pestītāju?

Un vēl vairāk par Dieva žēlsirdību stāstīja pats Jēzus Evaņģēlija fragmentā. Tēvs ir vienmēr noslēpums, arī šim vecam brālim, kurš nemitīgi bija pie Tēva, bet nezināja, pat viņam nenāca prātā tāda doma, ka Tēvs ir žēlsirdīgs, žēlsirdīgs visiem. Pateicoties žēlsirdībai vecākais brālis varētu atklāt patiesību par savu Tēvu. Bet viņš nevarēja atbrīvoties no sava izdomāta Tēva attēla un notika tā, ka arī šim vecākam dēlam Tēvs grib parādīt žēlsirdību un piedot dēla neuzticību.

Atrast sevi tādā situācijā, kurā ir skaidrs, ka arī man ir nepieciešama Dieva žēlsirdība, nav taču nekāda nelaime, pretēji - iespēja atklāt patiesu Dievu Jēzū Kristū un Viņam uzticēties. Jēzu, es uzticos Tev!

Lielais Gavēnis 17.

Lielais Gavēnis 17.

Kad mēs lasām svētos Rakstus, īpaši šos fragmentus, kuri tiek lasīti svētajā Misē, redzam konkrēto vēsturisko notikumu un apstākļus, kā arī kādi bija konkrēta notikuma sekas. Pēc tam mēģinām ieraudzīt to, ko esam iemācījušies baznīcā, kā arī senāk - svētdienas skolā, kāda ir notikuma vai cilvēka īsta nozīme. Ar citiem vārdiem, kā tas viss attiecās uz Jēzu Kristu.

Tomēr var arī paskatīties uz savu dzīvi un salīdzināt to ar Vecās Derības notikumiem, lai pēc tam labāk redzētu, kā tā attiecās uz Jēzu Kristu, kā konkrēti notikumi manā dzīvē var liecināt par Dieva darbību, kā sagatavošanu svēto Sakramentu pieņemšanai, tikšanām ar Jēzu Kristu Sakramentos.

Evaņģēlijs aicina katru uz lielo žēlsirdību savā starpā. Jo Jēzus atnākdams pasaulē parāda cilvēkiem žēlsirdību; stāstīdams līdzības atklāj Dieva pacietību; sūtīdams praviešus un, beidzot, savu vienpiedzimušo Dēlu, parāda neizmērojamo piedošanas gatavību, kā arī piedāvā pestīšanu katram, kas grib to pieņemt - sekojot Jēzum Kristum.

Dievs mums dāvā dzīvi, kurā notiek daudz interesanto piedzīvojumu, mēs satiekam daudzus cilvēkus, vēl interesantāk ir, kad līdzdarbojamies ar Dievu garīgajā dzīvē. Un tad redzam arvien lielāko Dieva mīlestību un žēlsirdību. Un mēs varam brīnīties un jautāt: Ak, Dievs, kāpēc vēl nevaram ieiet Debesu Valstībā? Kāpēc mums jāgaidā? Taču mēs jau Tevi pazīstam, ejam uz sakramentiem, daram labos darbus. Kas vēl jādara?

Mīlesīm Jēzu Kristu, dzīvosim paļāvībā uz Viņu un darīsim žēlsirdības darbus tuvākajiem. Laikam to vajag, uz to Žēlsirdīgais Jēzus aicināja svēto Māsu Faustīni. Jēzus taču teica Māsai Faustīnei apmēram tādus vārdus:

Man Debesu Valstība ir mājot cilvēku dvēselēs...

Lielais Gavēnis 16.

Lielais Gavēnis 16.

Jau pirms divām vai trijām dienām es atgriezos pie kāda darba. Pēc vairāk nekā viena mēneša laika es sāku tālāk labot kāda cilvēka tekstu. Bet palika vēl gandrīz 25%. Tad šis mēnesis bija pilnīgi aizņemts un arī es biju slims 4 nedēļas. Tagad jau labāk un es atgriezos pie vecās - pagājušā gada - tradicijas, staigāt ātri pa semināra parku, ar rožukroni.

Šodienas lasījumi pievērš manu uzmanību divās lietās. Pirmā, galvena: dzīvot vienotībā ar Dievu. Tikai tādā situācijā cilvēks nesīs labos augļus savā laikā - skaties: pirmais lasījums un psalms.

Otrā: kad jau cilvēks dzīvo vienotībā ar Dievu, tad var darīt mazos darbus. Cilvēks ir aicināts darīt mazos darbus katru dienu. Lāzars neiegāja Debesīs savu lielo darbu dēļ, bet ļoti mazo darbu dēļ, kuri tika izdarīti vienotībā ar Dievu. Lūk, ceļš uz Debesu Valstību.

Bagātnieks varbūt darīja lielas un brīnišķas lietas, bet tām nebija vērtības Dieva acīs, jo bagātnieks nebija vienots ar Dievu, ar citiem vārdiem sakot - bagātnieks nepildīja Dieva gribu.

Un arī šī diena bija piepildīta ar mazām lietām. Piemēram, kāda kundze sāka noviciātu kādā Baznīcas kustībā lajiem. Viņai ir vīrs un divi bērni, bet viņa jūt paaicinājumu vēl drusciņ vairāk kalpot Dievam - cik citi pienākumi un laiks atļaus. Bet šeit jau redzam Dieva darbu, Dievs darbojas viņas dvēselē, tāpēc viņa nolēma ieiet dziļāk formācijā. Lai Dievs viņai svētī.

Arī liels Dieva darbs un žēlastība ir piedalīties Vissvētākā Sakramenta Adorācijā, kas no mūsu puses prasa vienīgi laiku un mīlestību, un pateicību Dievam. Tad pateicība Dievam par šodienas vakara Adorāciju.

Lielais Gavēnis 15.

Lielais Gavēnis 15.

Šodien jau Lielā Gavēņa 15. diena un katru dienu es mēģinu paskatīties uz dzīvi svētās Mises lasījumu Dieva vārda gaismā. Arī šodien jāieklausās ar pazemību vārdos, kurus mums dod Baznīca.

Pravietis Jeremijs tiek vajāts. Viņu vajā tie, kuri paļaujas uz sevi, uz savu spēku, arī uz savu (jā, jā) taisnību. Viņi aiztaisīja ciet savas ausis, lai neņemtu vērā to, ko pravietis runā, lai viņi nedzirdētu un lai neatgrieztos, un beidzot lai nepieņemtu pestīšanu. Šeit pravietis ir Jēzus figura.

Evaņģēlijā Jēzus atklāti runā par ciešanām, krustu un nāvi, kas Viņu gaidīs Jeruzalemē. Bet Apustuļi nesaprot. Cilvēks pats bez Dieva palīdzības nevar saprast krustu. Katrs, kurš grib ar saviem spēkiem saprast krustu, kurš paļaujas uz saviem spēkiem, cilvēku grupas spēkiem, valsts spēkiem, nevarēs saprast krustu. Kāpēc? Jo tāds cilvēks gribēs lietot krustu kā ieroci pret citiem cilvēkiem: 100% cilvēciskas taisnības + 0% žēlsirdības. Bet tā nedrīkst. Krusts ir pestīšanas zīme. Lai no krusta baidās ļaunie gari. Cilvēkiem tā ir pestīšanas zīme.

Šeit es atgādināšu vārdus, kurus Jēzus teica svētajai Māsai Faustīnei par Savu nāvi uz krusta plkst. 15:00:

Šajā stundā tika dota žēlastība visai pasaulei - žēlsirdība uzvarēja taisnīgumu (Dienasgrāmata 1572) (skaties: http://uzticies-jezum.mozello.lv/zelsirdibas-godinasana/zelsirdibas-stunda/ )

Dzīve vienotībā ar Jēzu dara brīnumu, ka mēs varam saukt: Saldais krusts! Pieņemt krustu ik brīdī ar mīlestību, nevis citus tiesāt lietojot krustu kā ieroci - lūk, tā ir sekošana Kristum.

Lielais Gavēnis 14.

Lielais Gavēnis 14.

Es šodien no rīta domāju par lasījumiem, kuri tiek lasīti tieši šodien svētajā Misē. Kādus Rakstu zinātājus un farizejus šodien satikšu? Bet diena pārgāja līdz vakaram, kad svētajā Misē bija gandrīz desmit priesteru, starp tiem viens bīskaps. Tad, lūk, farizeju nebija, bet daži profesori bija. Par farizejiem tomēr bija runa. Bīskaps Edvards pieminēja faktu, kā bīskaps Vilhelms Ņukšs, kas nomira tieši pirms 25 gadiem, bija vajāts. Vajāja viņu tie, kuri komunistiskos laikos gribēja ieviest komunistisko taisnību. Tad bīskaps Vilhelms Ņukšs taisnīgs bija Dieva priekšā, bet šiem farizejiem nesekoja.

Nu, bet pirmais lasījums? Kā šo vārdu var ieviest dzīvē? Kā? Tūlīt mēģināsim paskaidrot.

Mums ir Lielais Gavēnis. Katrs, es ceru, kaut ko nolēma. Katrs grib atgriezties. Vajag atgriezties tā, lai redzētu atgriešanās augļus. Un par to runa pirmais lasījums. Varbūt daudzi, vai pat visi, dzirdēja par tādu principu garīgajā dzīvē, sevišķi attiecībā uz nabadzību, uz manu piesaistīšanos materiālām lietām: nevis visu nopirkt, kas atļauts, bet vismazāk no tā, kas nepieciešams. Tagad sākšu skaidrot, lūdzu uzmanību.

Nesen tika izdota grāmata par kādu mazo kukainīti, kas saucas poliski un latiņiski Czerwiec polski (POROPHYROPHORA POLONICA L). Gadsimtiem ilgi cilvēki viņu lasīja jūnijā (poliski "czerwiec"), speciāli gatavoja transportam, pārdeva un ražoja vislabāko sarkano krāsu audumu krāsošanai. Tā bija vislabāka sarkana krāsa un protams visdārgāka (vairāk var palasīt šeit). Laikam viss jau ir skaidrs. Pirmajā lasījumā bija runa par audumu krāsošanu, par dārgām, sarkanām drēbēm. Autors salīdzina to ar cilvēku grēkiem, ar cilvēku grēcīgumu. Tas protams nenozīmē, ka drīkst staigāt tikai nekrāsotās drēbēs. Bet vajadzētu tā paskatīties uz savu dzīvi, lai ieraudzītu, kas "krāso" manus darbus, vārdus, manas domas, ka tur pazūd nevainība, šķīstība, mērenība, taisnīgums, mīlestība, pazemība, prieks. Jāatgriežas, tas nozīmē šeit - neļaut "krāsot" ar grēkiem to, kas ir no Dieva un jau ir labs un skaists. Tieši par to, par tikumu attīstību ir jārūpējas, par Dieva gribas pildīšanu jārūpējas.

Lielais Gavēnis 13.

Lielais Gavēnis 13.

Dažreiz no rīta nav laika, lai dziļāk pārdomātu Dieva vārdu, kas mums ir dots svētajā Misē. Bet kad diena tuvojas beigām, tie paši vārdi, lasīti un pārdomāti vēlreiz, met gaismu uz visu dienu.

Šodien pirmajā lasījumā mēs lasam:

Mēs grēkojām, noziedzāmies, mēs rīkojāmies bezdievīgi un sacēlāmies, mēs atkāpāmies no Taviem baušļiem un Taviem likumiem. Mēs neklausījām Taviem kalpiem praviešiem (...) Tev, Kungs, ir taisnība, bet mums kauns sejā.

Dažreiz cilvēks tiesā citus un nepieņem nekādus citus vārdus, negrib ieklausīties tuvākā balsī, negrib kontaktēties ar citiem ar tādu mērķi, ka kopā caur dialogu dibināsim mieru, atradīsim kopējo valodu, būvēsim labas attiecības no jaunā.

Ja kāds cilvēks uzskatīs sevi par taisnīgo - un ne tikai to, bet arī par tiesnesi, kuram ir vara citus tiesāt un pazudināt (tādā nozīmē, ka cilvēkam, kas nepildīs to, kas ir manās domās, ir jābūt pilnīgi nelaimīgam - dīvaini, vai nē?), mēs tomēr darīsim savu un iesim pestīšanas un svētuma ceļu, dzīvojot pateicībā pret Dievu, no kura visu esam saņēmuši.

Esiet žēlsirdīgi, kā arī jūsu Tēvs ir žēlsirdīgs. Netiesājiet, un jūs netiksiet tiesāti...

Šie vārdi no Evaņģēlija parāda šo perspektīvu, kurā mums jādzīvo. Brīžiem cilvēks brīnas, cik dažreiz cilvēkiem gribas tiesāt, nevis parādīt žēlsirdību. Kāpēc? Jo cilvēka valoda nespēj nosaukt līdz beigām to, kas ir žēlsirdība. Viegli tiesāt un rūpēties - vismaz vārdos - par taisnību. Bet ja būtu vislielāka taisnība, pilnīga taisnība (taču tāda ir!), tomēr vienmēr ir kaut kas, kas ir augstāk.  Mēs zinam, kas tas ir, jo katru dienu par to lūdzamies un mēģinām darīt. Tā ir žēlsirdība. Man bija prieks, ka šodien es varēju padsmit cilvēkiem pastāstīt par Dieva žēlsirdību.

Lielais Gavēnis 12.

Lielais Gavēnis 12.

Man ir kalendārs, kurā es rakstu, kur un cikos man būs svētā Mise, vai kāds cits dievkalpojums. Tas palīdz atmiņai, jo piemēram ja zvana kāds priesteris un lūdz, lai es viņu aizvietotu, es varu piekrist, jo protams jāpalīdz. Bet tomēr vienmēr obligāti jāskatās, vai gadījumā ir jau kaut kas ierakstīts šajā konkrētajā datumā. Tad es zvanu priesterim, ka diemžēl nevaru braukt, jo jau iepriekš citi man lūdza svinēt svētās Mises un klausīties grēksūdzes.

Drīkst protams ilgoties pēc tādiem laikiem (būs tādi?), kad nevajadzēs steigties, braukāt kaut kur, nēsāt sev līdzi kalendāru. Tomēr dzīve ir tikai un vienīgi tāpēc, lai satiktos ar Dievu, lai iepazītos ar Viņu un lai paliktu vienotībā ar Viņu. Vēlreiz atkārtošu: dzīve ir tikai un vienīgi tāpēc, lai satiktos ar Dievu un lai paliktu mūžīgā vienotībā ar Viņu.

Šajā ceļā mēs šodien redzējām Abrahamu, kuru Dievs audzina ticībā. Gan viss tas, kas notika viņa dzīvē, gan visi Vecās Derības pravietojumi un zīmes, ir figuras un ēnas tam, kas izpildījās kā realitāte Jēzū Kristū. Jēzus cieta, nomira uz krusta, trešajā dienā augšāmcēlās, uzkāpa Debesīs, kur sēž pie Tēva labās rokas.

Tad šodienas lasījumi ir kā katehēze, lai parādītu īsumā to, ko Jēzus - pildot sava Tēva gribu - izdarīja mūsu dēļ, lai mēs tajā atrastos un ar mīlestību un patiesībā pildītu Dieva gribu. Debesu Valstības vārti ir vaļā, drošs ceļš uz turieni atrodas Dieva gribas pildīšanā.

Lielais Gavēnis 11.

Lielais Gavēnis 11.

Sestdienas Evaņģēlijā Jēzus saka: Esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs. Šo pilnību saista ar patiesību, kā cilvēkiem būt Dieva bērniem: Mīliet savus ienaidniekus un lūdzieties par tiem, kas jūs vajā, lai jūs būtu sava Tēva bērni, Kurš ir Debesīs.

Mēs pajautātu: kas ir mūsu ienaidnieks? Parādiet mums vismaz vienu.

Lūk, katrs grēcinieks ir mūsu ienaidnieks. Es pirmais. Mīliet savus ienaidniekus un lūdzieties par tiem, kas jūs vajā. Grēks nekad nedara labu, bet ļaunu. Mīlestība nekad nedara ļaunu, bet vienmēr labu. Mīlestība tomēr nav naīvitāte, lai būtu skaidrs, bet ir redzama ļoti ciešā vienotībā ar Dievu.

Šī vienotība ar Dievu iet līdzi ar Svēto Rakstu lasīsanu, pārdomām, sakramentālo dzīvi - sevišķi caur grēksūdzi un svēto Misi (vajag mācīties nekavēties, jo mums ir pienākums piedalīties svētdienas Euharistijā, nevis parādīties svētdienas Euharistijā), ar sekošanu Baznīcas mācībai - tā ir tik bagāta, vienmēr var parādīties jautājumi, kurus nevar uzreiz skaidrot, bet jālasa, jāmeklē, jālūdzas. Arī to prasa no mums mīlestība uz Dievu.

Lielais Gavēnis 10.

Lielais Gavēnis 10.

Šodienas svētās Mises lasījumos Dievs aicina mūs atgriezties. Kaut gan pirmajā un otrajā lasījumā vārdi ir vienkārši un saturs ļoti skaidrs, tomēr cilvēkiem tas jāatgādina, ka būt labam nenozīmē statisko un pasīvo stāvokli, bet tas nozīmē, ka jāmeklē un jāpilda Dieva griba. Jāatgriežas.

Par to jau rakstīju un mēs visi to labi zinam, ka dzīve Dievā ir ļoti dinamiska, jo tā ir dzīve pēc Svētā Gara. Dieva Gars no mums prasa to, lai mēs atgrieztos. Kāds pajautātu: Ak, Svētais Gars, es jau eju atgriešanās ceļu, kāpēc man ir jāatgriežas? Varbūt vienu, nu, divas reizes, un pietiek. Taču es jau Tevi saprotu un zinu, kā iet uz priekšu.

Tāda domāšana beidzas ar grēksūdzi, jo cilvēks pārāk paļāvās uz saviem spēkiem, un tāpēc krita grēkos. Īstenībā laikam tā nebūs pārāk liela kļūda, kad uzrakstīšu, ka katra cilvēka domāšana un darbi pieredzēs grēku, jo mūsu daba ir ievainota. Tikai pilnīga vienotība ar Dievu mūs pasargās no grēkiem, bet mēs zinam, kad un kur tas būs - Debesu Valstībā. Bet šeit, virs zemes, Dievs grib, lai mēs cīnītos, paņemtu savu krustu un sekotu Jēzum Kristum.

Šodien man bija iespēja divas reizes piedalīties Krusta Ceļā. Bet šo otro reizi es nesu krustu. Tas bija Krusta Ceļš Olainē, baznīcā.

Daudz ir jāmācās. Piemēram šis Dieva vārds no šodienas lasījumiem mums stāsta par Dieva taisnību. Tomēr citās Svēto Rakstu vietās, sevišķi Evaņģēlijā, Dievs atklāj savu neizmērojāmo žēlsirdību. Ir tā, kā Jēzus runāja svētajai Māsai Faustīnei, ka cilvēks neizbēgs no Dieva rokas. Labāk cilvēkam tagad pieņemt Dieva žēlsirdību un dzīvot tajā, nevis cīnīties pret Dievu, lai pierādītu savu "taisnīgumu".

Un otra lieta, saistīta ar Dieva žēlsirdības stundu plkst. 15:00 - Jēzus aicināja tieši šajā laikā iet Krusta Ceļu. Kurā baznīcā vai kapelā būtu tāda iespēja? Vai visur ir dibināts un pasvētīts Krusta Ceļš? Tomēr vienmēr ir Vissvētākais Sakraments un mēs varam vienoties ar Jēzu Viņa sāpīgās ciešanās un Viņa sāpīgo ciešanu vērtību un nopelnu dēļ izlūgt žēlsirdību mums un visai pasaulei, un iepriecināt Viņa Sirdi klātesošo Vissvētākajā Sakramentā.

Lielais Gavēnis 9.

Lielais Gavēnis 9.

Svētā Apustuļa Pētera katedras svētki. Šie svētki tika apvienoti pēc Vatikana II Koncila no diviem svētkiem: par piemiņu tam, ka svētais Pēteris kādu laiku bija Antiohijas bīskaps, tika svinēti svētki 22. februārī; un par piemiņu tam, ka pēc tam pirmais pāvests pārcēlās uz Romu un bija Romas bīskaps, tika svinēti svētki 18. janvārī.

Svētais Pēteris atdeva savu dzīvi par Jēzu Kristu ķeizara Nerona vajāšanas laikā. Viņa miesa tika apglabāta un kristieši rūpējās par viņa kapu, līdzīgi ka par svētā Pāvila kapu. Par to saglabājās liecības jau no 2. gadsimta. 4. gadsimtā virs Apustuļu kapiem tika uzbūvētas bazilikas: sv. Pētera bazilika Vatikānā un sv. Pāvila bazilika aiz mūriem.

1940. gados sākās arheoloģiskie pētījumi pie sv. Pētera kapa. Pāvests Pijis XII 1942. gadā pasludināja, ka tika atrasts sv. Pētera kaps. Kapā atrodas septiņdesmitgadīgā vīrieša kauli. Ir redzams, ka viņš tika apglabāts sarkanās drēbēs ar zelta diegiem. Svētīgais pāvests Pāvils VI 1968. gadā pasludināja, ka tas ir svētā Apustuļa Pētera kaps. Tas atrodas precīzi zem sv. Pētera bazilikas altāra. Aiz altāra atrodas sv. Pētera katedra, tas ir tronis, kas ir no ziloņkauļa, bet detaļas ir no koka - vecās sv. Pētera katedras.

Jēzus Pēterim deva Debesu Valstības atslēgas un varu, ka tas, ko viņš sasies virs zemes, būs sasiets arī Debesīs, un tas, ko viņš atraisīs virs zemes, būs atraisīts arī Debesīs. Pēteris bija pirmais pāvests un pirmais Romas bīskaps. Katrs pāvests ir sv. Pētera pēctecis ar tādu pašu varu.

Jau no pašiem sākumiem, jo jau 1. un 2. gadsimtā, ir liecības par pāvesta varu un Baznīcas mīlestību un paklausību viņam. Kad piemēram Korintā bija kādi strīdi, korintieši nerakstīja vēstuli sv. Apustulim Jānim, kas dzīvoja netālu Efezā, bet pāvestam - Romas bīskapam. Arī vēlāk, kad bīskapiem bija kādi sinodi vai visai Baznīcai koncili, visiem dokumentiem bija jābūt pāvesta  apstiprinātiem, un tikai tad iegāja dzīvē. Arī koncila laikā pāvesta delegāts sēdēja pie ķeizara un lasīja vēstuli no pāvesta. Kad pāvests apstiprināja, neviens nepretojās. Kad kādā koncilā tika izlasīta vēstule no pāvesta Leona Lielā, tad 600 bīskapu teica: Pēteris teica caur Leonu.

Lielais Gavēnis 8.

Lielais Gavēnis 8.

Šodienas pirmais lasījums stāstīja par pravieti Jonasu un Ninīvi, lielo asīriešu galvaspilsētu. Šis stāsts atklāj, ka Dievs ir viens visiem, ne tikai ebrejiem, jo vienkārši ir tikai viens Dievs. Tāpēc Dievs grib apžēloties pār visiem.

Pravietis Jonass, kas sākumā negrib iet uz Ninīvi, lai aicinātu tās iedzīvotājus atgriezties, beidzot izpilda savu misiju. Tad ninīvieši, pēc Jonasa sludināšanas, atgriezās kopā ar savu karali. Dievs redzēja to un tāpēc neiznīcināja Ninīvi.

Tas nozīmē, ka Dievs ir žēlsirdīgs un negrib nicināt cilvēkus un viņu īpašumus, pilsētu un valsti. Dievs dod laiku, kurā cilvēks var atgriezties. Tas ir pirmkārt cilvēka dzīves laiks, bet otrkārt - Dievs dod konkrētas situācijas un žēlastības, lai palīdzētu cilvēkam atgriezties tieši tagad.

Jēzus Evaņģēlijā pieminēja šo stāstu no pravieša Jonasa grāmatas, lai aicinātu cilvēkus atgriezties pie Dieva. Šis stāsts par Jonasu bija labi pazīstams Jēzus laikos un šī stāsta varoņi būtu kā atgriešanās paraugs ebrejiem.

Vēl viena grāmata sevišķā veidā stāsta par Ninīvi - ar lielo naidu pret šiem ebreju ienaidniekiem. Tā ir pravieša Nāhuma grāmata, rakstīta vēl pirms Ninīves iznīcināšanas, kā pravietojums par Ninīves beigām. Asīrija ar savu galvaspilsētu neatgriezās. 612. gadā pirms Kristus dzimšanas Ninīve tika ieņemta, pilnīgi izpostīta, iedzīvotāji nogalināti. Uzbrucēju armijas to pašu izdarīja ar citām asīriešu pilsētām. Palika tur tikai tuksnesis un akmeņi. Jāatgādina arī tas, ka līdzīgi notika ar Jeruzālemi pēc apm. 30 gadiem.

Ninīve tika atklāta pēc 25 gadsimtiem. Tomēr lai Dieva aicinājums atgriezties, kuru mēs dzirdam katru dienu Lielajā Gavēnī, īstenojas, jo Dievs nāk pie mums kā žēlsirdīgs Dievs un grib, lai mēs šo žēlsirdību pieņemtu, nevis gaidītu taisnīgo sodu par mūsu grēkiem. Tāpēc ir biktstēvi, lai klausītos grēksūdzes un palīdzētu cilvēkiem atgriezties. Un ieiet ar Dievu ciešā vienotībā, sevišķi svētajā Komūnijā.

Lielais Gavēnis 7.

Lielais Gavēnis 7.

Šodien man ir atpūtas diena. Labi ir sēdēt siltumā un dzert antibiotikus.

Bet svarīgākais ir Dieva Vārds, Kurš nemitīgi runā un darbojas. Baznīcā, svētajā Misē, vēlreiz mums nāca klausīties lielas cerības vārdus, ka Dievs pirmais uz mums runā. Viņš neapvainojas, kad mēs grēkojam, bet pirmais nāk pie mums, lai mūs iepriecinātu ar savu piedošanu.

Tomēr šī Dievišķa dāvana - grēku piedošana - ir saistīta ar vienu vienīgu nosacījumu, ka mēs piedosim tiem, kuri mums darīja pāri. Tāpēc labi ir Lielajā Gavēnī stingrāk cīnīties pret grēkiem un palūgties par tiem mūsu pāridarītājiem, kuri jau ir tālu, kuri jau varbūt nomira, un lūgšanā, Dieva priekšā, piedot viņiem, ja mēs to neizdarījām.

Tad šī lūgšana, kuru Jēzus iemācīja Apustuļus, ir ceļš uz Debesīm, kuru mums parādīja pats Dievs. Arī Dieva žēlsirdības kronītis sākas ar šo sevišķo lūgšanu (abas divas Jēzus mums ir devis) un tādā veidā Tēvs mūsu ir pirmais solis ceļā pie Žēlsirdīgā Dieva.

Dievs parāda savu žēlsirdību tā, ka mēs iepriekš nevarētu saplānot, kaut gan mums ir šī iespēja vislabāk piedalīties Dieva plānos. Piemēram šajā Dieva žēlsirdības svētceļojumā Kalnciema draudzei ir iespēja pagarināt šo žēlsirdības laiku, ja nepieteiksies neviena cita draudze 5.-8. martā:

5.-8.marts

Lielais Gavēnis 6.

Lielais Gavēnis 6.

Pēc svētīgām rekolekcijām sv. Alberta draudzē es šodien skaitīju svētbildītes un bukletus trijās paciņās (tie, kuri bija, redzēja). Vajadzēja skaitīt un kārtot, lai sagatavotu "veikaliņu" nākamām draudzēm, kuras piedalīsies Dieva žēlsirdības svētceļojumā. Vakar un šodien pieteicās vēl dažas draudzes, starp tām arī Liepājas katedrāle:

http://uzticies-jezum.mozello.lv/svetcelojums/

Līdz šim es saņēmu no katras draudzes informācijas, cik bija izdotu bukletu un svētbilžu. Tāpēc es ceru, ka viss ir sagatavots pietiekamā skaitā, līdz svētceļojums noslēgsies. Arī tas kas nebija saplānots, kas parādījās pēdējā brīdī - svētās Māsas Faustīnes Dienasgrāmatas krieviski - tika izpirktas divās dienās 50 procentos.

Tad paciņas un pakas sagatavotas, lai dotos pēc pāris dienām uz Liepājas diecēzi.

Es priecājos, ka Dieva žēlsirdības svētceļojuma dalībnieki saprot, ka visas šīs svētbildes ir tieši dalībniekiem. Tāpēc mēs tās neņemam citiem brāļiem un māsām. Jo šis svētceļojums, bet sevišķi rekolekcijas par Dieva žēlsirdību (man jau bija divas tādas rekolekcijas), ir sagatavošana un uzaicinājums ieiet Dieva žēlsirdībā un sākt praktizēt Dieva žēlsirdības godināšanu veidos, kurus Jēzus atklāja Māsai Faustīnei.

Reti, bet tomēr ir cilvēki, kuri nevar pieņemt - dažādu iemeslu dēļ - labo vēsti par Dieva žēlsirdību un pievērš uzmanību kādiem sīkumiem, kurus viņi grib interpretēt, kaut gan nezin visu vēstījumu.

Dažreiz arī daži cilvēki gribēja paņemt daudzas svētbildītes citiem, vai uz slimnīcu, vai uz savu draudzi, lai uzliktu uz galdiņa ar cerību, ka kāds paņems un palasīs. Tomēr es tā negribu, jo materiāli ir sagatavoti dalībniekiem, kā palīdzība tiem, kuri lūdzās Žēlsirdīgā Jēzus svētbildes priekšā, pagodināja to, saņēma svētību ar svētās Māsas Faustīnes relikvijām un praktizēs dzīvē žēlsirdības darbus tuvākajiem, dzīvojot paļāvībā uz Dievu.

Lielais Gavēnis 5.

Lielais Gavēnis 5.

Šeit es publicēšu kādā ticīga cilvēka stāstu par rekolekcijām Rīgas sv. Alberta draudzē:

"IZDZĪVOJOT DIEVA ŽĒLSIRDĪBAS SVĒTCEĻOJUMA REKOLEKCIJAS RĪGAS SV.ALBERTA DRAUDZĒ.

Sagaidot Rīgas Sv.Alberta baznīcā Dieva žēlsirdības svētbildes ”Jēzu es uzticos Tev” un Sv.Faustīnas Kovaļskas relikviju ierašanos, sākās rekolekcijas, kas veltītas Dieva Žēlsirdības kulta skaidrošanai un izplatīšanai.

Piektdienas, 16.februāra vakars iesākās ar krusta ceļu, pēc kura notika Dieva žēlsirdības svētbildes ”Jēzu es uzticos Tev” pagodināšana. Rekolekciju vadītājs kapucīnu tēvs Staņislavs Kovaļskis iepazīstināja klātesošos ar gaidāmo pasākumu kārtību un izskaidroja Žēlsirdības vēstījuma būtību, aicinot apmeklēt rekolekcijas katru dienu, kurās tiks atklātas Dieva žēlsirdības kulta formas un klausītāji varēs iepazīties ar māsas Faustīnas Kovaļskas dzīvesstāstu. Rādot priekšzīmi, tēvs Staņislavs aicināja klātesošos pa vienam nedaudz pakavēties svētbildes priekšā un noskaitīt lūgšanas, izlūdzoties Dieva žēlastību savam dzīves ceļam. Drīzumā sekoja Svētā Mise, kuras sprediķa laikā tika aktualizēti jautājumi, apskatot rekolekciju laikā paredzētās tēmas un salīdzinot māsas Faustīnas pārdzīvojumus rekolekciju laikā, kas aprakstīti viņas dienasgrāmatā ar un šodienas rekolekciju situāciju. Pēc Mises atkal varēja iet krusta ceļu.

Sestdien, 17.februārī blakus Dieva žēlsirdības svētbildei tika novietotas Svētās Faustīnas Kovaļskas relikvijas. Svētās Mises rīta stundās ievadīja rekolekciju sākumu. Tēvs Staņislavs atklāja Dieva žēlsirdības kulta piecas formas 1) Dieva žēlsirdības svētbildi ”Jēzu es uzticos Tev”, 2)Dieva žēlsirdības kronīti, 3)Žēlsirdības stundu, 4) Dieva Žēlsirdības svētkus, 5) Žēlsirdības kulta izplatīšanu. Savā stāstījumā viņš atklāja visu šo formu rašanās vēsturi, izskaidrojot kā Dievs uzrunāja māsu Faustīni, lai taptu svētbilde, kura tagad ir slavena visā pasaulē. Tajos laikos Faustīna bija viena no Žēlsirdības Dievmātes kongregācijas māsām un viņas stāstījumus bieži uztvēra ar neticību vai privātām atklāsmēm, kas nav jāievieš baznīcas dzīvē, bet līdzīgi svētbildei arī Dieva žēlsirdības kronītis pamazām iegāja baznīcas lūgšanu apritē. Visilgāk nācās gaidīt Dieva Žēlsirdības svētku pieņemšanu, bet sagaidot māsas Faustīnas kanonizāciju, pāvests Jānis Pāvils II izsludināja arī šos svētkus pirmajā svētdienā pēc Lieldienām. Tagad mēs jau zinām, kas ir Dieva Žēlsirdības stunda un saprotam Dieva Žēlsirdības kulta praksi, bet cilvēces vēsturē bija jābūt kādam pionierim, no kura tas viss sākas un Svētā Faustīna Kovaļska bija šī persona, kura nāca klajā ar uzticēto Žēlsirdības vēstījumu.

Rekolekcijas turpinājās sestdienas vakara stundās, kad stāstījums par Dieva žēlsirdības kultu ievadīja klausītājus Svētajā Misē, caur saņemto informāciju un lūgšanām svētbildes un relikviju priekšā, sagatavoja vienotībai ar Jēzu.

Svētdiena 18.februāris bija piesātināta ar Svētajām Misēm dažādās valodās un laikos, kuru noslēgumos tēvs Staņislavs turpināja atklāt dažādus faktus par Dieva Žēlsirdības kulta izplatīšanu, šajā dienā kulta formas atklājot caur Dieva apsolījumiem, kas pavada cilvēkus, ja šie kulta elementi tiks realizēti viņu dzīvē. Dievs ir žēlsirdīgs un gatavs dot mieru cilvēku dvēselēm, ja viņi, būdami grēcinieki spēs izprast Dieva Žēlsirdības būtību un centīsies iedziļināties kulta vēstījuma jēgā.

Vakara Svētajā Misē galvenā auditorija, kurai paredzēts vēstījums bija ģimenes ar bērniem. Misi vadīja tēvs Krišjānis, kurš homīlijas laikā aicināja bērnus pie svētgleznas un relikvijām, skaidrodams, ko bērni šeit var apskatīt un kā tas radies. Pēc Mises rekolekcijas turpināja tēvs Staņislavs bērniem viegli saprotamā valodā, iesaistot viņus diskusijā par māsu Faustīni un to vecumu, kad viņu uzrunāja Jēzus, kad tapa glezna, un kā parādījās Dieva Žēlsirdības kronītis. Viņš aicināja aizdomāties vecākus, vai tie ir gatavi brīvi ļaut bērniem iet svētuma ceļu un uzklausīt bērnus, ja viņu domas par attiecībām ar Dievu ir tikpat ciešas, bet neticamas kā veidojās māsai Faustīnei Kovaļskai. Noslēgumā tēvs Staņislavs kā ierasts šajās rekolekciju dienās nostājās netālu no baznīcas izejas un dalīja visiem Mises dalībniekiem kartiņas ar svētgleznu “Jēzu es uzticos Tev”, kuras otrā pusē Dieva Žēlsirdības kronītis un māsas Faustīnes portretu, kurai otrā pusē lūgšana žēlastību izlūgšanai ar Sv.Māsas Faustīnes aizbildniecību. Tāpat katrai ģimenei tika izdalīts buklets par Dieva Žēlsirdības vēstījumu. Vislielāko interesi par kartiņām izrādīja bērni, kas centās saprast, ko viņi ir saņēmuši, rādīdami viens otram bildītes un skaidrodami, kas tajās ir redzams. Dieva Žēlsirdības vēstījums sasniedza rekolekciju dalībnieku sirdis un tagad tikai no viņiem ir atkarīgs vai šis vēstījums tiks padots tālāk cilvēkiem, kuri šo vēstījumu nav saņēmuši".

R.B.

Lielais Gavēnis 4.

Lielais Gavēnis 4.

Šodien bija rekolekciju otrā diena. Un mēs mācāmies redzēt šīs saites starp Dieva Vārdu, sv. Māsas Faustīnes Dienasgrāmatu un mūsu dzīvi. Tādā veidā mēs cenšamies redzēt Dieva darbību, kura nemitīgi ir klātesoša, ka Dievs mūs mīl un parāda savu žēlsirdību, tāpat kā to Viņš darīja citos laikos.

Tāpēc tagad, kad jau sākās svētdiena, Lielā Gavēņa pirmā svētdiena, es nevarēju neieraudzīt to, ko līdz šim neredzēju. Lūk, pirmā lasījumā ir runa par Dieva žēlsirdību, ka Dievs vairs negrib sodīt cilvēkus ar plūdiem. Par zīmi tai derībai Viņš deva varavīksni.

Tāpēc ka mēs dzīvojam Jaunās Derības laikos un mūsu baznīcā ir Žēlsirdīgā Jēzus svētbilde, tad, ziniet, kā figura ir, man šķiet, šī varavīksne? Jūs jau zināt? Kad Jēzus atnāca pie svētās Māsas Faustīnes pirmo reizi tādā attēlā un vēlāk arī nāca tādā attēlā, Viņš skaidroja, ko nozīmē šie divi stari. Bālais nozīmē ūdeni, kas iztecēja no Kristus sāna, bet sarkanais - Kristus asinis. Kristības sakramentā dvēseles tiek attaisnotas (šeit ūdens nozīmē šo sakramentu), bet asinis nozīmē Euharistiju, kas baro dvēseles.

Tā man tas šodien asocējās.

Nav laika, lai par visu rakstītu, bet par to, uz kādām attiecībām ar Jēzu Kristu Māsa Faustīne bija aicināta, un - ja es pareizi saprotu Dieva žēlsirdību - arī katra dvēsele, var lasīt citā manā ziņā, kuru pirms brīža uzrakstīju:

Dieva mīlestība uz cilvēku

Lielais Gavēnis 3.

Lielais Gavēnis 3.

Sākās rekolekcijas svētā Alberta draudzē. Bet sākumā par to, kas bija līdz tām.

Vakar vakarā ieraudzīju, ka tomēr neizdevās samaksāt par Dienasgrāmatām. Tāpēc samaksāju otro reizi. Un protams, es nepārdzīvoju, tikai brīnījos, cik tas gāja līdzi šim Māsas Faustīnes Dienasgrāmatas fragmentam, kuru es vakar tulkoju.

Šodien no rīta 30 minūtes es krāmēju mašīnu un braucu uz Albertiem. Un tur jau bija man daudz tuvāk, tāpēc uz zakristēju nēsāju paciņas 10 minūtes. Kad jau palika pēdēja paciņa atbrauca (cik precīzi!) divi busiņi. Otra būsiņa šoferišiem teicu: "Vai jūs man atvedāt divas ļoti mazas paciņas"? "Jā, atvedām, bet divas lielās". Tā katrs ar paciņu (mana ap 3 kg., viņu katrai bija ap 30 kg.) rokā gāja uz baznīcu. Tādā veidā Dienasgrāmatas krieviski un dažas poliski atbrauca no Krakovas-Lagevņikiem.

Pēc tam ar otro busiņu braucām uz Salaspili pēc Žēlsirdīgā Jēzus svētbildes un svētās Māsas Faustīnes Kovaļskas relikvijām, un citām pārējām lietām. Tādā veidā es pirmo reizi apmeklēju šo baznīcu. Ienesām busiņā gan svētbildi, gan citas pārējas lietas un ar to nebija nekādas problēmas. Paldies par palīdzību priesterim un vēl vienam kungam.

Kad atbraucām, uzstādījām baznīcā šo Svētbildi, bet es sāku taisīt kārtību paciņās un gatavot dažās paciņās svētbildītes un bukletus sestdienai un svētdienai. Un to - liekas mazu darbiņu - es darīju... apmēram piecas stundas.

Un pēc tam gandrīz uzreiz, pat nebija laika atpūsties, sākās rekolekcijas - ar krusta zīmi un krusta ceļu, kuru es vadīju poļu valodā.

Pēc tam jau lasīju fragmentus no Dienasgrāmatas, kuros bija Jēzus vārdi uz Māsu Faustīni par šo Svētbildi. Un pēc īsa ievada visi dalībnieki varēja dažas minūtes palūgties klusumā Žēlsirdīgā Jēzus priekšā.

Svētā Misē Dieva Vārds no jaunā mums atklāja, ka vajag katru dienu ieklausīties Viņā, pārdomāt un atrasties Dieva gribā, kuru Šīs Vārds atklāj. Un tā arī notika šodien.

Jo lūk pirmā lasījumā, bet sevišķi psalmā, bija runā par satriektu sirdi. Un protams, mēs varam tikai brīnīties un pateikties Dievam par šo vārdu rekolekciju sākumos. Jo Jēzus apsolīja Māsai Faustīnei, ka priesteriem, kuri runās sprediķus par Dieva žēlsirdību, Viņš dos spēku satriekt un atgriezt klausītāju sirdis. Un tā arī teicu sv. Mises dalībniekiem, lai viņi zinātu, kas notiek viņu dzīvē.

Evaņģēlijā bija runa par to, ka Jēzus pārcēlās pār ezeru. Un tā arī bija, jo Salaspils ir aiz ezera (vai HES). Tālāk Jēzus runāja par to, ka Viņš ir mūsu starpā, mācekļu starpā, pat "kāzu viesu" starpā, un tāpēc mums ir liels prieks. Mēs priecājamies kā kāzu viesi, jo Jēzus-Līgavainis, Baznīcas Līgavainis, ir ar mums Dieva žēlsirdības svētbildes zīmē. Kaut gan ir Lielais Gavēnis, bet Jēzus caur Baznīcu mūs aicina priecāties.

Jēzus tālāk saka, ka tomēr mācekļi gavēs. Un mēs gavēsim normālā ritmā pēc kāda laiciņa, pēc rekolekcijām un kad noslēgsies Dieva žēlsirdības svētceļojums.

Pēc sv. Mises bija jau otrais krusta ceļš, latviski, kā pirmais - par Dieva žēlsirdību.

Lūk, rekolekcijas tikai sākās, bet cik daudz notiek un es domāju, ka to var saprast kā uzaicinājumu pieņemt tādu dzīves veidu, kura centrā būs Žēlsirdīgais Jēzus un Dieva žēlsirdības godināšana.

Rīt baznīcā būs arī svētās Māsas Faustīnes relikvijas, jo šodien vakarā bija Bolderājā. Un rekolekcijas, es ceru, ies jau normālā ritmā. Un dalībnieki saņems lielo žēlsirdību.

Lielais Gavēnis 2.

Lielais Gavēnis 2.

Kā es vakar uzrakstīju, šodien Dieva Vārds svētajā Misē mūs aicina pieņemt krustu. Jo cilvēks nevar kļūt par Jēzus mācekli  - bez krusta. Kad ticīgs cilvēks paņem savu krustu, var sekot Jēzum Kristum.

Lielā Gavēņa sākumos parasti pieņem arī lēmumu, kas labos attiecības ar Dievu, ar citiem cilvēkiem un arī labos pašu cilvēku. Es arī pieņēmu kādu lēmumu, bet protams nepateikšu, jo, kā vakar rakstīju, vajadzētu būt uzticīgam tam, ko Jēzus mācīja (skaties Pelnu trešdienas Evaņģēlijā), tas nozīmē, ka šīs atgriešanās ceļš notiek Dieva priekšā, noslēpumā, un neviens cits par to nezin. Nav citas iespējas. Es esmu pārliecināts, ka Jēzus vārdi par noslēpumu, par Dievu, Kas redz noslēpumā, un par atalgojumu, ir vienkārši ļoti skaidri.

Tad viegli var ieraudzīt un saprast, vai es eju atgriešanās ceļu, vai es vēl neesmu gatavs. Bet tas nebūtu labi. Tomēr vajag mēģināt, jo Lielais Gavēnis ir pestīšanas laiks.

Kā pagājušajā gadā (februārī) es sāku slimot, kad sāku gatavot visas lietas saistītas ar Dieva žēlsirdību, tā arī šogad. Kā pagājušajā gadā bija vēl citas nesaplānotas lietas, tā arī šogad, bet šoreiz mazāk sarežģītas - tikai tālrunis negrib strādāt kā vajadzētu. Tāpēc ja kāds gribētu ar mani sazvanīties, lai sākumā palūgsies uz manu Sargeņģeli. Tā būs līdz nākamajai nedēļai, pēc tam redzēsim.

Tad lūk, ir interesanti, bet tas nav svarīgi. Mēs visi, Dieva žēlsirdības godinātāji, ejam - lēni, bet - uz priekšu. Rīt jābrauc uz Salaspili pēc Žēlsirdīgā Jēzus svētbildes, svētās Māsas Faustīnes Kovaļskas relikvijām, svētbildītēm un bukletiem, rituāliem, Māsas Faustīnes nelielas svētbildes un Dienasgrāmatas poliski, kas būtu kā palīdzība priesteriem sludināt Labo Vēsti par Dieva žēlsirdību, kā arī stāstīt par Māsu Faustīni.

Tad visa Dieva žēlsirdības svētceļojuma nākama pietura būs Rīgas svētā Alberta Lielā draudze (tikai sv. Māsas Faustīnes relikvijas 16. februārī, dažas stundas vakarā, būs Bolderājas baznīcā), kur rīt sāksies 3. dienu rekolekcijas.

Nekad pamaz lūgties. Aicinu visus lūgties visu nodomos, sevišķi par mirstošiem, lai tie atvertu savas dvēseles Dieva žēlsirdībai.

http://uzticies-jezum.mozello.lv/svetcelojums/

http://albertadraudze.lv/

Gadījumā, ja šajās 3. dienās es neko nerakstītu, nekādas ziņas, tas būs rekolekciju dēļ. Jo taču jāatpūšas. Es ceru, ka Jūs palīdzēsiet ar savām žēlsirdīgām un paļāvības pilnām lūgšanām. Paldies.

Lielais Gavēnis 1.

Lielais Gavēnis 1.

Šodien, Pelnu trešdienā, Dieva Vārds mūs aicina atgriezties un rūpēties par savu garīgo dzīvi.

Jau Evaņģēlija fragmenta sākumā tiek pasvītrots, ka darbs, kas jādara, ir iekšējais. Tas nenozīmē, ka šis darbs nav reāls un nopietns, un ka notiks tikai nenozīmīgās domās.

Šis darbs, kas jādara, ir ļoti reāls, dziļš un nopietns, un vēl vairāk, tam ir iezīmētas konkrētas robežas, kurās darbam jānotiek: Dieva priekšā, noslēpumā, vienatnē, tālu no pasaules, kaut gan augļi parādīsies pasaulē.

Šajā garīgajā darbā cilvēks labos savas attiecības ar saviem tuviniekiem, sevišķi nabadzīgiem, caur žēlsirdības dāvanām. Šīs žēlsirdības dāvanas attiecas gan uz miesu (dot dzert, ēst, apģērbu, apmeklēt slimo, vai ieslodzīto cietumā), gan uz dvēseli (ja kas dzīvo maldos - pateikt to viņam un parādīt gaismu, ja kas šaubās - stiprināt ticību, ja kas nezin kā iet pie Dieva - pamācīt). Bet tas viss notiek noslēpumā, lai Debesu Tēvs redzētu, nevis cilvēki. Tādā veidā mūs gaidīs atalgojums Debesīs.

Ar Dievu ticīgais labo savas attiecības caur lūgšanu, jo mums jālūdzas nemitīgi, nemitīgi jābūt kontaktā ar Dievu. Lūgšana ir patiesa tikšanās ar Dievu, tie nav vienīgi vārdi. Cilvēks satiekas ar Dievu un paliek vienotībā ar Viņu ar visu savu būtību, līdz dvēseles dziļumiem. Un tas viss notiek noslēpumā, lai mēs lūgtos tikai uz Dievu. Tādā veidā mūs gaidīs atalgojums Debesu Valstībā.

Es nezinu, vai tā ir visgrūtāka atgriešanās daļa - padot sevi Dieva gribai, padot savu gribu Dieva gribai - bet laikam jā, tas ir kaut kas ne no šīs pasaules. Jo gavēt nenozīmē spēlēties, bet atļaut būt piesistam krustā kopā ar Kristu. Nav ne jausmas, šeit nav nekādas palīdzības no šīs pasaules puses, jo tā ir nāve šai pasaulei. Bet šeit cilvēks, kas veido savu garīgo dzīvi un mēģina padot savu gribu Dieva gribai, redz lielo palīdzību no Dieva, bet no savas puses cilvēka darbi liecina par mīlestību uz Dievu - cik tā ir mazā, vai cik tā ir lielā.

Tomēr neaizmirsīsim, ka tagad ir žēlastības laiks, tagad ir pestīšanas laiks, vienīgais tāds laiks. Izmantosim to, lai pagodinātu Dieva dāsnumu un žēlsirdību. Jo ja mēs neizpildīsim šodienas mājas darbu, kuru saņēmām svētajā Misē, kā varēsim padomāt, ka būsim gatavi pieņemt to, ko Dieva Vārds mums dos rīt? Taču rīt mums jāpieņem krusts.

"Dienasgrāmatas" krieviski.

"Dienasgrāmatas" krieviski.

Šodien es pasūtīju pie Žēlsirdības Dievmātes māsām Krakovā-Lagevņikos drusciņ svētās Māsas Faustīnes Kovaļskas Dienasgrāmatu eksemplāru krievu valodā. Jo pirms dažām dienām kāda kundze, latviete, man teica, ka viņa labprāt lasītu Māsas Faustīnes Dienasgrāmatu krievu valodā, uz kuru tika pārtulkota. Lūk, cik viens cilvēks var ietekmēt sabiedrību.

Es domāju, ka šīs grāmatas paspēs un atnāks jau piektdien uz svētā Alberta baznīcu. Tieši piektdien Albertos sāksies gan Dieva žēlsirdības svētceļojums, gan draudzes rekolekcijas. Grāmatu nebūs daudz, bet tikai divas pakas, tāpēc kas paspēs, tas nopirks. Un redzēsim, kas būs tālāk. 

Par rekolekcijām sv. Alberta draudzē

Kur ir relikvijas?

Kur ir relikvijas?

Kāda svētā relikvijas nozīmē arī šā svētā klātbūtni un darbību. Svētajiem dzīves centrs un pamats bija un ir Jēzus Kristus.

Arī svētās Māsas Faustīnes relikvijas, šīs svētās dzīvi un misiju ir jāredz un jāsaprot tieši tā. Māsa Faustīne ir Dieva žēlsirdības Apustule, tad arī viņas misija ir izplatīt Dieva žēlsirdības kultu - tādā veidā, kā to viņai atklājis pats Kungs Jēzus - jo tas viss ir no Jēzus.

Vēl pirms nāves Māsa Faustīne jautāja Jēzum, vai viņa visu pareizi darīja, vai kaut ko neiznīcināja? Un Jēzus viņai atbildēja, ka nevajag uztraukties, jo viss šis darbs ir Jēzus darbs nevis Faustīnes darbs.

Kā es jau rakstīju (laikam), līdzīgi kā priesteris svin svēto Misi, bet vienmēr centrā ir Jēzus Kristus, nevis priesteris, tā Māsa Faustīne ir Dieva žēlsirdības Apustule, bet centrā ir Žēlsirdīgais Jēzus un Vissvētās Trīsvienības žēlsirdība, nevis Māsa Faustīne. Es to rakstu, jo daži man stāstīja, it kā viņiem nav saprašanās par šo Dieva žēlsirdības svētceļojumu un tie uzskata sv. Faustīnes relikvijas par galvenām un saņemt svētību ar šīm relikvijām un pagodināt tās par svarīgāko nekā Žēlsirdīgā Jēzus svētbilde un Dieva žēlsirdības kults. Tad, es ceru, ka pēc šī teksta lasīšanas šaubu nebūs. Jo galvenais mērķis ir ļoti konkrēts un skaidrs: sākt pašam godināt Dieva žēlsirdību veidos, kurus Jēzus atklāja Māsai Faustīnei.

Tagad vajadzēs atpūsties, vai nē?

Tagad vajadzēs atpūsties, vai nē?

Svētceļojums iet uz priekšu. Jēzus klātesošs savas svētbildes zīmē, klātesoša svētā Māsa Faustīne, priesteri sludina par Dieva žēlsirdību, cilvēki lūdzas Dieva žēlsirdības kronīti, pagodina Svētbildi. Tā vienkārši Dievs dod savu žēlsirdību.

Bukleti lasīšanai un meditācijai, pārdomām un lēmumiem, laikam tiek ņemti (vismaz tā bija Olainē). Svētbildītes arī ņemtas ar lūgšanām. Es priecājos. Praktiski nekādu būtisku problēmu nava. Ja ir kādas mazas kļūdas tekstos, tad lūdzu piedošanu. Šīs kļūdas - tā ir mana vaina. Paldies tiem no Jums, kuri palīdzēja organizēt, bet visiem - par lūgšanu.

Tas ir tikai svētceļojuma sākums un es gaidu kādas ziņas, liecības no draudzēm - vēl nekas neatnāca. Laikam ar Dieva žēlsirdību notiek tā, ka Tai līdzi iet miers un klusums.

Vajadzēs drusciņ atpūsties, jo pēc pāris dienām nākamas rekolekcijas - kapucīnu svētā Alberta Lielā draudzē. Svētīgu nedēļu Jums visiem!

Svētceļojums:

http://uzticies-jezum.mozello.lv/svetcelojums/

Pamācības

Pamācības

Pagājušajā gadā es tulkoju svētā Franciska Rakstus. Starp tiem sevišķa vieta ir Pamācībām. Izņemot vienu garāko (pirmo) un Patieso prieku, visas pamācības ir ļoti īsas. Un vēl viena lieta tās raksturo: ikkatrā sv. Francisks īsi raksta uz vienu tēmu. Un vēl viens elements, kuru vajadzētu pieminēt. Francisks cenšas ar šiem īsiem vienkāršiem vārdiem, kuri parasti ņemti no Evaņģēlija, parādīt saviem brāļiem patiesību.

Tas, kas raksturo pamācības, ir ne tikai īsa forma, bet arī forma ņemta no Bībeles: ...mūsu priekšā ir divi ceļi: dzīvības ceļš un nāves ceļš... Dievs grib, lai mēs vienmēr ietu dzīvības ceļu. Un šajā Dieva pedagoģijā atrodas arī svētā Franciska pamācības - lai cilvēks redzētu, ar ko raksturojas šie ceļi, un lai pieņemtu dzīvības ceļu, bet lai atmestu nāves ceļu.

Pamācības eksistē ne tikai kā raksts Pamācības, bet arī ļoti konkrēti kapucīnu dzīvē. Jo pamācības kā tādas ir nepieciešama nemitīgās formācijas zīme un elements. Var pateikt, un tā nebūs nekāda kļūda, ka pamācības ir vislābākas zāles, kādas brālis var dot brālim, mīlestībā un patiesībā. Lielas kļūdas mūka dzīvē notiktu un attīstītos, ja viņš nepieņemtu pamācības no sava brāļa. Jo mūka dzīves īpatnība (vai īpašība?) ir gandarīt par grēkiem, kā arī katru dienu atgriezties. Kopiena nav mierīgo cilvēku siltā putra, bet, teiksim, dārzs saulainā un lietainā vasarā, ar auglīgu zemi, kur viss aug, arī var parādīties nezāles, priekš kuriem brālīgā pamācība ir vienkārši nežēlīga un mēģina izraut nezāles ar saknēm.

Veidosim savās kopienās un lūgšanas grupās šo skaisto, brīžiem grūto, bet vienlaikus nepieciešamo brāļu un māsu svētuma ceļā formu, un vienmēr pieņemsim ar pateicību ikkatru pamācību.

Bet sv. Franciska pamācības ir šeit (viss Rakstu teksts atrodas pie specialista, bet šeit var palasīt manā vienkāršā tulkojumā):

PAMĀCĪBAS

Tiem, kuri nešaubās, ka 2+2=4.

Tiem, kuri nešaubās, ka 2+2=4.

Nesen kāds man sūtīja informāciju, ka kaut kur tiek organizētas rekolekcijas "Žēlsirdības ieļaunojums". Es neesmu pret rekolekcijām, tikai jautāju, vai tad, kad es gribētu pastāstīt kaut ko labo, man jārunā tā, lai es šokētu? Es saprotu, ka šis rekolekcijas tika lasītas ticīgiem cilvēkiem, tas nozīmē tādiem, kuriem žēlsirdība nav skandals (ieļaunojums). Tad kāpēc žēlsirdības skandals?

Svētais Pāvils 1. vēstulē korintiešiem rakstīja par Kristu krustā situ, kas pagāniem ir muļķība, bet jūdiem ieļaunojums, bet tiem, kuri tic:

Kristus ir Dieva spēks un Dieva gudrība.

Kā arī:

Tiem, kas iet pazušanā, mācība par krustu ir neprātība, bet tiem, kas tiek pestīti, tas ir mums, tā ir Dieva spēks.

Tāpēc man ir jautājums, vai labas un ļoti labas lietas var piedāvāt tikai ar sliktām vai šokējošām, jo bez tām nebūs efekta un cilvēki nesapratīs, kas ir žēlsirdība? Vai cilvēki, ticīgie cilvēki, negrib veltīt savu laiku, lai satiktos ar Žēlsirdību? Jo taču Dievs ir Žēlsirdība. Kāda kundze man zvanīja, ka brauca no Cēsīm uz Rīgas svētā Antona baznīcu, lai varētu pieredzēt un izjūst Dieva žēlsirdību, kā arī izlūgt žēlastības pie svētās Māsas Faustīnes Kovaļskas relikvijām.

Tagad daži vārdi par tikumiem un tām līdzīgām labām lietām, kuras attīstās mūsos tad, kad pildam Dieva gribu. Sākumā klusums. Kādreiz es jau rakstīju par klusumu. Jo cilvēkā ir kaut kas tāds, kas spiež cilvēku attaisnoties, vai stāstīt par savu nevainību konkrētās situācijās. Nāk tomēr tādas situācijas, kad vienīga iespēja ir klusēt, jo nav patiesības meklēšanas, jo nav tikšanās, bet egoisms, kurš izslēdz jebkādu iespēju satikties. Klusums un bēgšana ir atrisinājums. Bēgšana pie Dieva, pie Dieva Vissvētākajā Sakramentā, lai būtu kopā ar Pestītāju lūgšanā. Tur notiek tikšanās, tur cilvēks ir saprasts, tur cilvēks ir mīlēts. Par dzīvi klusumā ir jārūpējas, jo tā ir ļoti aktīva dzīve - es to rakstu, lai kāds nedomātu, ka dzīve klusumā ir tāda mierīga un pasīva dzīve. Dzīve Dievam ir ļoti aktīva.

Vēl par nabadzību. Tā ir sevišķi vajadzīga konsekrētām personām, to starpā arī kapucīniem. Kā bija šodien breviārā, Jēzus pirmais deva piemēru un atklāja, ka virs zemes neatrada citu lielāku lietu, kā tieši nabadzību, jo Dieva Dēls - kad kļuva cilvēks - kļuva bezgala nebadzīgs. Tas prasa no konsekrētām personām sekot Jēzum Viņa nabadzībā un pieņemt to katru dienu pēc Jēzus parauga. Es nepateikšu neko sevišķo, kad pasvītrošu to, ka par dzīvi nabadzībā ir jācīnās nemitīgi, neatlaidīgi, nedrīkst apmaldīties, jo pasaule piedāvā viss ko, lai tikai cilvēks neietu nabadzības ceļu, lai pa šo ceļu nesekotu Jēzum Kristum.

Kāpēc tu to visu raksti? - kāds man nesen uzdeva tādu jautājumu. - Nevar taču atrast patiesību un tikai Dievs zina, kas ir. Nu bet ko darīt, ja pats Jēzus aicina meklēt patiesību, lai dzīvotu brīvībā? Vai mēs zinām, kādā veidā to darīt? Vai mēs atceramies, kā tas notiek garīgajā dzīvē? Ja cilvēks nevarētu atrast patiesību, tad nevarētu neko uzbūvēt, neko veidot, neko saprast, nevarētu satikties ar Dievu, beidzot nevarētu būt pestīts. Patiesība ir mums ļoti tuvu. Ja kādam ir grūti to meklēt, tad lai atmet slinkumu, bet lūdzas par drosmi un gudrību - un būs labi.

Pilnveidošana

Pilnveidošana

Es kādreiz rakstīju par kādu priesteri no Jēzus Sirds kongregācijas, kurš pēc 21. g. misijās Moldāvijā atgriezās Polijā un līdz nāvei bija kādu laiku kā kapelāns klostermāsām. Viņš bieži braukāja uz šo klosteri un ieraudzīja, ka aiz klostera ir neliels priežu mežs (daži hektāri). Viņš zināja, kādus darbus jādara mežā (koku vecums bija ap 30 gadu) un tos izdarīja. Pēc tam mani aicināja, lai es kā mežnieks "pieņemtu" darbu, īstenībā ļoti labo un ļoti ļoti lielo.

Viena no klostermāsām, kura pa vasarām strādā dārzā, jo ir dārzniece, ziemā nolēma šūt ornatus un stolas šim priesterim. Un viņš to sūtīja uz misijām, tas nozīmē... pie manis. Tad kāda daļa ir Olaines klosterī, kāda daļa pie manis.

Šī klostermāsa bija ļoti laba dārzniece. Stolas arī sagatavoja brīnišķīgas. Tomēr viņa nebija specialiste šajā specialitātē. Cik es priecājos, ka atradu Rīgā citas klostermāsas, kuras uzņēmās uzlabot šīs stolas, lai būtu bez nekādiem trūkumiem. Un šodien, šajā skaistajā mierīgajā dienā, es atpakaļ saņēmu šīs stolas, kas tagad ir skaistākas nekā no labākiem veikaliem.

Lūk, tas ir tikai neliels piemērs, ka var pilnveidot mazas lietas. Vēl vairāk jāpilnveidojas ceļā uz svētumu - kopienā, jā, jā, kopienā. Baznīcā. Ja cilvēkam būtu miljons talentu, ko viņš ar tiem darītu vientulībā? Tomēr Baznīcā mēs varam apdāvināt citus un kalpot viens otram ar šiem talantiem. Rezultātā klostermāsām kādā klosterī ir miers ar mežu uz 10 gadiem, kaut gan viņas nav mežnieki. Bet man ir skaistas stolas, kaut gan es neprotu ne tās šūt, ne tās labot. Pateicība Dievam. Rīt no rīta sv. Franciska baznīcā es svinēšu svēto Misi par klostermāsām, kuras uzlaboja šīs stolas.

Garu atpazīšana.

Garu atpazīšana.

Pirms pāris gadiem, kad es vēl biju Viļakā, es sāku svinēt svētdienas svētās Mises arī bijušajā kapucīnu klostera ēkā. Tāpēc ka tur jau nebija, kā saimnieku laikos, kapelas, tad lielā zālē, kurā mēs celebrējām Euharistiju, ik pēc laika notika arī kādas izstādes. Kādreiz bija bērnu gleznojumu izstāde. Es paskatījos uz visām šīm mazām gleznām, lai redzētu ko bērni glezno, un atradu vienu, kas saucās "Gaismas eņģelis". Uz mazās gleznas kāds eņģelis. Un mēs zinām, ko tas nozīmē. Ka tas ir šis eņģelis, kurš nolēma nekalpot Dievam. Kad viņš to nolēma, zaudēja visu žēlastību, visu patieso gaismu, jo to iepriekš nēsāja kā dāvanu no Dieva. Un šis kritušais eņģelis cīnas pret Dievu un kārdina cilvēkus.

Es uzrakstīju šo garu ievadu, lai pasvītrotu, ka garīgā cīņa ir reāla. Mūsu aizsardzība ir Dievā, vienotībā ar Viņu.

Šodien es dzirdēju sprediķi, ko teica kāds priesteris. Viņš runāja, ka cilvēka priekšā ir vienmēr divi ceļi: labais ceļš, kas ved uz labo, uz žēlastību, dzīvību un mīlestību, pie Dieva; un ļaunais ceļš, kas ved uz ļauno, uz grēku, uz nāvi. Šī cīņa notiek cilvēkā, dzīļi, kā pats Jēzus runāja šodienas Evaņģēlijā. Ja cilvēks ies ļauno ceļu, pieņem kārdinājumus, tad nekādas ārējas lietas viņam nepalīdzēs, bet viņš grēkos, jo no viņa sirds ies viss ļaunums. Ja tomēr kāds iet labo ceļu, paklausībā Dievam, tad ja pat viņš dzīvotu smagos apstākļos, tie protams darīs viņa dzīvi grūtu, bet nemainīs viņa labos darbus. Līdzīgas lietas es nesen lasīju svētās Māsas Faustīnes Dienasgrāmatā. Un arī šodien mājas lapā faustyna.pl ir skaists fragments, kas rāda patiesību par sv. Faustīnes garīgo dzīvi un garīgo cīņu, ka šī jauna (nomira 33 gadu vecumā) klostermāsa vienmēr gāja šo labo ceļu, svētuma celu. Bet šo tekstu es tūlīt pārtulkošu otrajā blogā.

pēc pāris minūtēm: Jau ir:

nolēmtība 

Šo tekstu es uzrakstīju, jo ir situācijas, ka dažreiz cilvēks var apmaldīt otro cilvēku un spēlēt labo esam. Jāmācās dzīvot patiesā gaismā. Kaut gan cilvēkus var apmelot, tomēr jāpaļaujas uz Dievu un jādzīvo Viņa gaismā, Viņa žēlastībā. Jo citas gaismas nav.

Es atceros no senseniem laikiem, ka kāds cilvēks ļoti citiem gribēja pasvītrot to, ka viņam ir tāds temperaments un raksturs, ka varbūt citi brīnās. Šim cilvēkam tomēr nerūpēja citi, bet gribēja, lai viņi akceptētu viņa temperamentu. Atklājās, ka viņš tikai spēlēja ar savu temperamentu, bet dzīvē slepenībā darīja ļoti sliktus darbus.

Kad es satiekos ar līdzīgām situācijām, ka viens cilvēks vajā citus, bet pēc tam runā, ka ir nevainīgs, ka viņam ir vienkārši tāds temperaments, es nevaru neredzēt, ka tie ir meli. Mēs zinām no Evaņģēlija, kas ir melu tēvs.

Tie nav joki. Ja kāds grib iet svētuma ceļu, tas nozīmē, ka grib sekot Jēzum Kristum, lai ņem savu krustu. Tādā veidā cilvēks kļūs par Jēzus mācekli un mīlestībā uz Jēzu pieņems visas vajāšanas un arī to, ka tiks krustā sists pasaulei - kopā ar Jēzu. Neazimirsīsim, ka Jēzus teica Māsai Faustīnei, lai viņa visas savas lūgšanas, grūtības, vajāšanas vienotu ar Jēzus lūgšanām, grūtībām, vajāšanām. Tādā veidā arī mēs varam izlūgt Jēzus žēlsirdību, sevišķi grēciniekiem. Vai mēs jau mācām piedot un lūgties par tiem, kuri mūs vajā, bet cilvēku priekšā dod nepatieso liecību un taisa no mums ļaundarus? Ar krustu parādas patiesa mīlestība.

Kas man nepatika?

Kas man nepatika?

Es klausījos un skatījos šos videomateriālus no Olaines un arī iepriekšējos par Dieva žēlsirdību, un es domāju, ka manas runāšanas forma ir diezgan traģiska...

...un kad to uzrakstīju, Olainē pazuda gaisma. Piedodiet pilsētas iedzīvotāji, ka Jums kādu stundu nebija elektrības, par manu domu. Kā es varētu aizmirst, ka Dievs, kad lielākus darbus dara, mazākus un nederīgākus instrumentus lieto. Taču žēlsirdība ir Dieva vislielāka īpašība. Dievs ir Žēlsirdība.

Dieva žēlsirdības pirmā diena - Olainē.

Dieva žēlsirdības pirmā diena - Olainē.

Šodien plkst. 8:00 - 12:45 un 14:50 - 15:20 man bija intensīva kalpošana Olaines baznīcā. Pirmā stundā bija dievkalpojums. Otrā stundā grēksūdze, sprediķis un svētā Komūnija. Trešā stundā bija dievkalpojums. Ceturtā stundā bija svētā Mise. Nākamajā laikā bija dievkalpojums. Bet pēcpusdienās - Dieva žēlsirdības stundas dievkalpojums un žēlsirdības kronītis.

Es domāju, ka tā nebūs liela kļūda, ja pateikšu, ka cilvēku bija apmēram 2 reizes vairāk, nekā parasti. Žēlsirdīgais Jēzus atveda ticīgos uz baznīcu.

Katrs dalībnieks vismaz vienu reizi palūdzās Žēlsirdīgā Jēzus svētbildes priekšā, saņēma svētību ar svētās Māsas Faustīnes Kovaļskas relikvijām un noskūpstīja tās, saņēma Žēlsirdīgā Jēzus svētbildīti kopā ar Dieva žēlsirdības kronīša tekstu, svētās Māsas Faustīnes svētbildīti ar lūgšanu uz viņu, kā arī katra ģimene saņēma vienu bukletu Jēzus žēlsirdības vēstījums.

Būs vēl divas dienas ar šīm sevišķām rekolekcijām.

Intensīvas dienas Dieva žēlsirdībā.

Intensīvas dienas Dieva žēlsirdībā.

Svētbilde lielā kastē un stelāža ar busiņa palīdzību jau pārceltas uz Olaini. Svētbildītes un bukleti sagatavoti. Pirms brīža rituāls drusciņ palielināts. Svētdien no rīta sāksies svētceļojums. Intensīvs laiks, jo arī šodien vēl vajadzēja vēst paciņas un tā tālāk. Lūgsimies par Dieva žēlsirdību pasaulei.

Kalpi un kungi.

Kalpi un kungi.

Atgriešanās ceļā cilvēks iezīmē sev kādu punktu, kādu mērķi. Tad iet šajā virzienā, iet ar visiem spēkiem, lai sasniegtu šo mērķi. Brīžiem mērķis ir kāds abstraktīvs, kā piemēram: es gribu būt labāks. Nu bet tas nekāds mērķis. Īstais mērķis ir tāds, ka nekā lielāka nav. Šeit virs zemes, es saprotu, ka tāds mērķis varētu būt svētā Mise, Euharistija, Vissvētākais Sakraments. Piedalīties svētajā Misē, piedalīties pilnīgā veidā - tas nozīmē arī pieņemt Jēzus Kristus Miesu svētajā Komūnijā, un... palikt kopā ar Jēzu, vienotībā ar Viņu - tas ir mērķis.

Es jau kādreiz rakstīju par to, ko Jēzus teica Māsai Faustīnei: lūk, Jēzus gaida ar žēlastību pilnām rokām, bet cilvēks pat nepievērs uzmanību Dievam, Kas grib šo cilvēku lieliski apdāvināt. Cilvēks pēc tam citiem stāsta: Dievs par mani aizmirsa, Dievs man nepalīdz. Un tā mūsu starpā ir tik daudz nelaimīgu kungu, jā, nelaimīgu kungu, kuri gaida, ka Dievs ir tāpēc, lai šiem kungiem kalpotu. Nu, faktiski, nelaimīgi, akli kungi.

Atgriešanās ved uz kalpošanu. Kalps iet uz svēto Misi un svētā Mise ir viņam viss. Neko citu nevajag. Lai tikai ir svētā Mise. Pat skumjās, pat vientulībā, pat... trūkst vārdu, lai šo vēlmi, kas ir kalpa sirdī, izteiktu. Vēl ir ļoti daudz darāms, ļoti daudz. Ko cilvēks dara pēc Mises, pat pēc Komūnijas? Es šeit nerunāju par žestiem un tam līdzīgām lietām, bet par to, ka vienmēr: parādi man, kur ir Jēzus tieši šajā brīdī? Kā Viņš darbojas? Kā par Viņu rūpēties? Kā Viņam kalpot tieši tagad? Ja nav nemitīgas attiecības ar dzīvo Jēzu, tad kā piedalīties svētajā Misē? Palīdzēsim viens otram piedalīties svētajā Misē un mīlestībā uz Vissvētāko Sakramentu.

Sāksim no jaunā.

Pasaka par kādu misionāru.

Pasaka par kādu misionāru.

Vakar vakarā es biju jau tik slims, ka, ticiet man, es jau nevarēju neko uzrakstīt. Kad galva sāp, acis jau neredz. Tāpēc šodien es Jums uzrakstīšu pasaku par kādu misionāru...

Sensenos laikos, aiz septiņiem kalniem, aiz septiņiem mežiem, aiz trijiem okeāniem, uz kāda kontinenta dzīvoja misionārs, kurš zināja, ka šodien no rīta, pēc lūgšanām, jāskatās internetā, jo ir mēneša pirmā diena. Nākamā tāda iespēja būs pēc mēneša.

Tad atvēra datoru... Nu nē, sākumā dzēra zāles, jo tur ir nopietnas slimības un viena no tām saucas laikam malārija. Kad jau viņam izdevās atvērt datoru, paskatījās, kādi jaunumi uz konta. 00.00. Kas? Padomāja. Kur pazuda ziedojumi? Bet pēc brīža misionārs teica: Pateicība Dievam, laikam tā vajadzēja būt. Cik tur bija? Simts dolāru? Tādā veidā mūsu misionārs devās ceļā uz ciemu ar mašīnu. Tas nozīmē, gribēja doties ar mašīnu, bet mašīna, kā vakar bija, tā šodien jau nebija. Pateicība Dievam, kas latiņu valodā ir Deo gratias.

Ceļā atklājās, par ko runā viņa draudzes cilvēki, jo ceļā vajadzēja par kaut ko runāt. Pat nevajadzēja meklēt tēmu. Viņš pievienojās kādai grupai, kurā skaļā balsī un ar žestiem cilvēki runāja par... DNS. Es ceru, ka Jūs zināt, kas ir DNS?

Nav ko brīnīties - padomāja misionārs - viņi iet uz skolām, lasa grāmatas, un vēl palīgā iet internets. Darbā arī viņiem ir kādas mācības. Tā mūsu misionārs domāja un klausījās tālāk, ko cilvēki runā.

Tur, šajā De-eN-eSā ir visa cilvēka domāšana, no tā ir atkarīga... - runāja un runāja viens no diskusijas dalībniekiem.

Jo labāk un gudrāk cilvēks domā, tad viņš labo savu De-eN-eSu. Pēc tam šie gudrie arvien gudrākie... - stāstīja cits.

Jaunie psiholoģijas izgudrojumi... - sāka kāds runāt par psiholoģijas un De-eN-eSa attiecībām.

Un tā gāja šī diskusija. Mūsu misionārs, protams, arī kaut ko runāja, runāja par dvēseli, no kurienes tā parādas, ka Dievs rada katru dvēseli brīdī, kurā tēvišķīgs vienojas ar mātišķīgu. Dievs dod miesu dvēselei, lai miesa varētu dzīvot. Tā ir līdz brīdim, kad Dievs ņem dvēseli pie sevis un pat De-eN-eS nepalīdzēs.

Un domāja mūsu misionārs, kā mācīt cilvēkus, lai tie ticētu uz Dievu un ka katram no viņiem ir nemirstīga dvēsele, kurai ir nepieciešama Dieva žēlastība. Cilvēki tā runā - domāja misionārs -, bet tomēr lūdzas, runā ar Dievu, iet uz Sakramentiem un saprot, ka viņi ir laimīgi Dievā. Apustuļi arī daudz runāja ceļā, kad gāja kopā ar Jēzu, pat sastrīdējās. Bet pēc trijiem gadiem... Tomēr Jēzus Kristus Krusts un Augšāmcelšanās - jā, tas ir pamats - misionārs pasmaidīja un gāja tālāk uz priekšu.