Nesen kāds man sūtīja informāciju, ka kaut kur tiek organizētas rekolekcijas "Žēlsirdības ieļaunojums". Es neesmu pret rekolekcijām, tikai jautāju, vai tad, kad es gribētu pastāstīt kaut ko labo, man jārunā tā, lai es šokētu? Es saprotu, ka šis rekolekcijas tika lasītas ticīgiem cilvēkiem, tas nozīmē tādiem, kuriem žēlsirdība nav skandals (ieļaunojums). Tad kāpēc žēlsirdības skandals?
Svētais Pāvils 1. vēstulē korintiešiem rakstīja par Kristu krustā situ, kas pagāniem ir muļķība, bet jūdiem ieļaunojums, bet tiem, kuri tic:
Kristus ir Dieva spēks un Dieva gudrība.
Kā arī:
Tiem, kas iet pazušanā, mācība par krustu ir neprātība, bet tiem, kas tiek pestīti, tas ir mums, tā ir Dieva spēks.
Tāpēc man ir jautājums, vai labas un ļoti labas lietas var piedāvāt tikai ar sliktām vai šokējošām, jo bez tām nebūs efekta un cilvēki nesapratīs, kas ir žēlsirdība? Vai cilvēki, ticīgie cilvēki, negrib veltīt savu laiku, lai satiktos ar Žēlsirdību? Jo taču Dievs ir Žēlsirdība. Kāda kundze man zvanīja, ka brauca no Cēsīm uz Rīgas svētā Antona baznīcu, lai varētu pieredzēt un izjūst Dieva žēlsirdību, kā arī izlūgt žēlastības pie svētās Māsas Faustīnes Kovaļskas relikvijām.
Tagad daži vārdi par tikumiem un tām līdzīgām labām lietām, kuras attīstās mūsos tad, kad pildam Dieva gribu. Sākumā klusums. Kādreiz es jau rakstīju par klusumu. Jo cilvēkā ir kaut kas tāds, kas spiež cilvēku attaisnoties, vai stāstīt par savu nevainību konkrētās situācijās. Nāk tomēr tādas situācijas, kad vienīga iespēja ir klusēt, jo nav patiesības meklēšanas, jo nav tikšanās, bet egoisms, kurš izslēdz jebkādu iespēju satikties. Klusums un bēgšana ir atrisinājums. Bēgšana pie Dieva, pie Dieva Vissvētākajā Sakramentā, lai būtu kopā ar Pestītāju lūgšanā. Tur notiek tikšanās, tur cilvēks ir saprasts, tur cilvēks ir mīlēts. Par dzīvi klusumā ir jārūpējas, jo tā ir ļoti aktīva dzīve - es to rakstu, lai kāds nedomātu, ka dzīve klusumā ir tāda mierīga un pasīva dzīve. Dzīve Dievam ir ļoti aktīva.
Vēl par nabadzību. Tā ir sevišķi vajadzīga konsekrētām personām, to starpā arī kapucīniem. Kā bija šodien breviārā, Jēzus pirmais deva piemēru un atklāja, ka virs zemes neatrada citu lielāku lietu, kā tieši nabadzību, jo Dieva Dēls - kad kļuva cilvēks - kļuva bezgala nebadzīgs. Tas prasa no konsekrētām personām sekot Jēzum Viņa nabadzībā un pieņemt to katru dienu pēc Jēzus parauga. Es nepateikšu neko sevišķo, kad pasvītrošu to, ka par dzīvi nabadzībā ir jācīnās nemitīgi, neatlaidīgi, nedrīkst apmaldīties, jo pasaule piedāvā viss ko, lai tikai cilvēks neietu nabadzības ceļu, lai pa šo ceļu nesekotu Jēzum Kristum.
Kāpēc tu to visu raksti? - kāds man nesen uzdeva tādu jautājumu. - Nevar taču atrast patiesību un tikai Dievs zina, kas ir. Nu bet ko darīt, ja pats Jēzus aicina meklēt patiesību, lai dzīvotu brīvībā? Vai mēs zinām, kādā veidā to darīt? Vai mēs atceramies, kā tas notiek garīgajā dzīvē? Ja cilvēks nevarētu atrast patiesību, tad nevarētu neko uzbūvēt, neko veidot, neko saprast, nevarētu satikties ar Dievu, beidzot nevarētu būt pestīts. Patiesība ir mums ļoti tuvu. Ja kādam ir grūti to meklēt, tad lai atmet slinkumu, bet lūdzas par drosmi un gudrību - un būs labi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru