Pilnveidošana
Es kādreiz rakstīju par kādu priesteri no Jēzus Sirds kongregācijas, kurš pēc 21. g. misijās Moldāvijā atgriezās Polijā un līdz nāvei bija kādu laiku kā kapelāns klostermāsām. Viņš bieži braukāja uz šo klosteri un ieraudzīja, ka aiz klostera ir neliels priežu mežs (daži hektāri). Viņš zināja, kādus darbus jādara mežā (koku vecums bija ap 30 gadu) un tos izdarīja. Pēc tam mani aicināja, lai es kā mežnieks "pieņemtu" darbu, īstenībā ļoti labo un ļoti ļoti lielo.
Viena no klostermāsām, kura pa vasarām strādā dārzā, jo ir dārzniece, ziemā nolēma šūt ornatus un stolas šim priesterim. Un viņš to sūtīja uz misijām, tas nozīmē... pie manis. Tad kāda daļa ir Olaines klosterī, kāda daļa pie manis.
Šī klostermāsa bija ļoti laba dārzniece. Stolas arī sagatavoja brīnišķīgas. Tomēr viņa nebija specialiste šajā specialitātē. Cik es priecājos, ka atradu Rīgā citas klostermāsas, kuras uzņēmās uzlabot šīs stolas, lai būtu bez nekādiem trūkumiem. Un šodien, šajā skaistajā mierīgajā dienā, es atpakaļ saņēmu šīs stolas, kas tagad ir skaistākas nekā no labākiem veikaliem.
Lūk, tas ir tikai neliels piemērs, ka var pilnveidot mazas lietas. Vēl vairāk jāpilnveidojas ceļā uz svētumu - kopienā, jā, jā, kopienā. Baznīcā. Ja cilvēkam būtu miljons talentu, ko viņš ar tiem darītu vientulībā? Tomēr Baznīcā mēs varam apdāvināt citus un kalpot viens otram ar šiem talantiem. Rezultātā klostermāsām kādā klosterī ir miers ar mežu uz 10 gadiem, kaut gan viņas nav mežnieki. Bet man ir skaistas stolas, kaut gan es neprotu ne tās šūt, ne tās labot. Pateicība Dievam. Rīt no rīta sv. Franciska baznīcā es svinēšu svēto Misi par klostermāsām, kuras uzlaboja šīs stolas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru