Lielais Gavēnis 13.
Dažreiz no rīta nav laika, lai dziļāk pārdomātu Dieva vārdu, kas mums ir dots svētajā Misē. Bet kad diena tuvojas beigām, tie paši vārdi, lasīti un pārdomāti vēlreiz, met gaismu uz visu dienu.
Šodien pirmajā lasījumā mēs lasam:
Mēs grēkojām, noziedzāmies, mēs rīkojāmies bezdievīgi un sacēlāmies, mēs atkāpāmies no Taviem baušļiem un Taviem likumiem. Mēs neklausījām Taviem kalpiem praviešiem (...) Tev, Kungs, ir taisnība, bet mums kauns sejā.
Dažreiz cilvēks tiesā citus un nepieņem nekādus citus vārdus, negrib ieklausīties tuvākā balsī, negrib kontaktēties ar citiem ar tādu mērķi, ka kopā caur dialogu dibināsim mieru, atradīsim kopējo valodu, būvēsim labas attiecības no jaunā.
Ja kāds cilvēks uzskatīs sevi par taisnīgo - un ne tikai to, bet arī par tiesnesi, kuram ir vara citus tiesāt un pazudināt (tādā nozīmē, ka cilvēkam, kas nepildīs to, kas ir manās domās, ir jābūt pilnīgi nelaimīgam - dīvaini, vai nē?), mēs tomēr darīsim savu un iesim pestīšanas un svētuma ceļu, dzīvojot pateicībā pret Dievu, no kura visu esam saņēmuši.
Esiet žēlsirdīgi, kā arī jūsu Tēvs ir žēlsirdīgs. Netiesājiet, un jūs netiksiet tiesāti...
Šie vārdi no Evaņģēlija parāda šo perspektīvu, kurā mums jādzīvo. Brīžiem cilvēks brīnas, cik dažreiz cilvēkiem gribas tiesāt, nevis parādīt žēlsirdību. Kāpēc? Jo cilvēka valoda nespēj nosaukt līdz beigām to, kas ir žēlsirdība. Viegli tiesāt un rūpēties - vismaz vārdos - par taisnību. Bet ja būtu vislielāka taisnība, pilnīga taisnība (taču tāda ir!), tomēr vienmēr ir kaut kas, kas ir augstāk. Mēs zinam, kas tas ir, jo katru dienu par to lūdzamies un mēģinām darīt. Tā ir žēlsirdība. Man bija prieks, ka šodien es varēju padsmit cilvēkiem pastāstīt par Dieva žēlsirdību.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru