Lielais Gavēnis 24. Mēs mācāmies žēlsirdību.
Mēs mācāmies darīt žēlsirdību, būt žēlsirdīgi. Šis Dieva žēlsirdības svētceļojums, kas iet pa katoļu draudzēm Latvijā, ir piemērs tam, ka mēs mācāmies pieņemt un ieviest - savā un citu - dzīvē Jēzus žēlsirdības vēstījumu. Tur pamats ir paļāvība uz Dievu kopā ar žēlsirdības nostāju pret tuviniekiem.
Tam iet līdzi divas lietas, kuras cilvēks mācās visu dzīvi. Pirmā ir pieņemta žēlsirdība, tas nozīmē, ka kāds cits man parādīja žēlsirdību. Bet jāmācās tā pieņemt žēlsirdību, lai es to pieņemtu pilnīgi. Šajā vārdā "pilnīgi" ir arī paslēpta gan gaidīšana (es gaidīju, ka man parādīs žēlsirdību), gan pateicība (es pateicos Dievam un cilvēkiem, kuri man parādīja žēlsirdību). Vai cilvēks neredz, ka viņam ir vajadzīga žēlsirdība? Jāiemācās to ieraudzīt: jā, man ir nepieciešama žēlsirdība. Tas ir kaut kas lielāks, nekā mani plāni, vienmēr žēlsirdība ir lielāka.
Bet kāda ir otra lieta? Otrā ir gaidīt no Dieva Kalna sprediķa svētību piepildīšanos manā dzīvē. Ko tas nozīmē? Vai ir problēma, ka saplānoti žēlsirdības darbi tika izpildīti tikai daļēji? Tā nav nekāda grūtība, jo viens sēj, otrs rūpējas, trešais vāks. Bet katram pats Dievs parādīs žēlsirdību. Labi, ka kādi žēlsirdības darbi nav pabeigti, jo visiem jābūvē. Labi ir, ka es redzu, ka daudzi rūpējas par Dieva žēlsirdības svētceļojumu. Būs lielāka svētība.
Ļoti labi ir redzama cilvēka līdzdarbošanās ar Dievu tieši šeit, kur satiekas Dieva un tuvākmīlestības baušļi, žēlsirdībā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru