Lielais Gavēnis 29. Krāsas.
Kādreiz bija tāda diena, kad man sākās stundas pirmajā klasē. Es kā nopietns pirmklasnieks sagatavoju uz galda burtnīcu, grāmatu, zīmuļus un krāsas. Es sēdēju un gaidīju šo vienu no pirmiem zvaniem, jo kā nopietns cilvēks es negribēju zaudēt laiku.
Diemžēl vēl starpbrīža laikā iegāja klasē skolnieki un skolnieces no astotas klases. Viens brīdis un es zaudēju jaunas krāsas. Kāda liela skolniece to paņēma. Es tikai paslēpu seju rokās un tā skumīgi sēdēju. Kad pacēlu galvu, uz galda jau atpakaļ bija šīs jaunas krāsas, bet blakus - asaru ezeriņš.
Skaisti sākās skola, vai nē? Bet kā mums iet Lielais Gavēnis? Laikam nav līdzīgs citiem Lielajiem Gavēņiem? Tagad jau nopietnāks, paļāvībā uz Dievu, žēlsirdības nostājā pret tuvākajiem. Ko mēs jau zaudējām? Ko mēs jau atgūvām pateicoties Dieva žēlsirdībai? Kā izskatās sakramentālā dzīvē? Vai mēs esam laimīgi un neko negribam mainīt? Ko tādu citi mums atņēma, bet mēs mācāmies pieņemt šo situāciju vienotībā ar Dievu? Vai mēs reāli un patiesi skatamies uz pasauli, uz sevi, lai atgrieztos? Vai mēs daram kaut ko tikai ar šo konkrēto mērķi - lai atgrieztos? Pat vismazākais bērns var saprast, ka Dievs nāk palīgā un ka Dievā cilvēks atgūst bez mēra vairāk, nekā pirms brīža ir zaudējis, ja tikai viņš ir vienotībā ar Dievu. Un sevišķi tad, kad bērnam nāk palīgā Dieva Dēls, Kuru Tēvs ir sūtījis. Jā, tā ir vislabāka draudzība - draudzēties ar Dieva Dēlu. Šai dzīvei ir patiesas krāsas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru