Lielais Gavēnis 40. Mans brālis svētais tēvs Pio.
Šodien, mūsu Kunga Jēzus Kristus Ciešanu svētdienā, kurā mēs lasījām Viņa Ciešanu aprakstu, jāatgadina mīlestību, Dieva mīlestību, kuras dēļ šis Upuris notika. Šī mīlestība ir tik liela, ka katru gadu šajā laikā mēs to atklājam no jaunā un tā mūs apbrīna. Vēl vairāk, ka redzam to kā krustā sisto.
Krustā sišana - tā ir aicinājums, kas neatkāpsies no neviena cilvēka pasaulē, kaut gan tas skan ļoti bārgi. Šim noslēpumam tuvoties mums palīdzēs fragments no grāmatas (Alessandro Ripabotoni, Svētais TĒVS PIO no Pjetrelčīnas - kirēnietis visiem):
"Tēva Pio ceļš pretī Dievam bija nepārtraukts 'crescendo', un, to iedams, viņš piedzīvoja ārkārtējas, neparastas un zīmīgas parādības, piemēram, jutekļu letarģiju un ekstāzi, mīlestības ievainojumus sirdī un spēcīgu pieskārienu, kā arī dvēseles caurduršanu.
Viņš Dieva klātbūtni dvēseles centrā jeb 'gara atrašanās vietā' izjuta tik dzīvi un noslēpumaini, ka to sasniedza jebkurā brīdī, dažos mirkļos, arī galēji mokošā nesamaņā, un tās sekas stipri izjuta pat fiziski.
1918. gada 15. augustā tēvs Pio, kas jau bija saņēmis mīlestības ievainojumus, piedzīvoja arī ārkārtējo caurduršanas žēlastību, kuras dēļ viņš turpmāk pastāvīgi cieta.
Kad dvēsele nepārtraukti, bez apstājas dodas uz pārveidojošo vienotību, tā nojauš kaut ko jaunu. Tuvība ar Dievu kļūst arvien intesīvāka, prasīgāka, un dvēsele uz to vēlas atbildēt un vairot savus satraucošos meklējumus pēc vislielāka labuma. 1918. gada 20. septembrī tēva Pio rokas, kājas un sāns noslēpumainā veidā tika caurdurti un sāka asiņot. Klostera vientulība un miers palika vien tālas, mīļas atmiņas, jo tos pārtrauca troksnis, ko sacēla ļaužu pūlis, kas ieradās, uzzinot par ārkārtējo notikumu, un kas, tāpat kā eļļas plankums, kļuva arvien lielāks".
Šie vārdi parāda ne tikai cilvēka vienotību ar Dievu caur krustā sišanu, bet sevišķi Dieva mīlestību un cilvēka atbildi, kurā cilvēks, kurš mīl Dievu, vēlas Viņu pieņemt sevī pilnīgākā veidā.
Šī mīlestība starp Dievu un cilvēku atklādams Dieva noslēpumu cilvēkam, dara cilvēka dzīvi par arvien vairāk noslēpumaino pašam cilvēkam. Bet arī aicina uz lielāko vienotību ar Dievu. Un šim ceļam nav beigu, kā var redzēt piemēram svētās Veronikas Džuljāni dzīvē, piemēram šajā un nākamās ziņās decembrī (es ceru, ka es to turpināšu, kad būs laiks):
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru