Pateicības lūgšana

Aglonas kapsētā ir viens sevišķs kaps. Uz kapa piemineklis, bet bez krusta, kurš krita un balstas uz pieminekļa, pieminekļa priekšā. Un tāpēc grūti atšifrēt uzrakstu. Bet kāds labs cilvēks man palīdzēja. Un lūk, tur ir tāds uzraksts:

"R.P. HIACINTUS NOWICKI

ORD. PRAED. NATUS A.D. 1806

OBIIT A.D. 1878

REQUIESCAT IN PACE"

Šis kaps ir sevišķs, jo laikam tas ir vienīgais, uz kura ir uzraksts ar mirušā dominikānu tēva vārdu un uzvārdu.

Pieminekļa otrā pusē arī ir īss uzraksts poļu valodā:

"Ksiądz J. Nowicki

Wieczny odpoczynek"

Daži metri tālāk ir vēl viens piemineklis ar krustu. Pieminekļa pakājē ir plāksnīte ar uzrakstu (fragments):

"HIC REQUIESCUNT

FRATRES ORDINIS

PRAEDICATORUM

Conventus Aglonensis

Anno 1874"

Bet kuri tēvi un brāļi, un cik tur apbedīto, nav uzrakstīts.

Un protams pašā bazilikā, kriptā, ir abglabāti daudzi mūki, jo tur bija klostera katakombas.

Dominikāni kalpoja Aglonā un apkārtnējās draudzēs XVIII un XIX gadsimtos. Ātrāk, jo jau XVII gadsimtā, sāka kalpot Pasienē, kur bija klosteris, un apkārtnē, kur dibināja laikam 12 draudzes un kuras bija viņu garīgajā aprūpē.

Kaut gan tā jau ir vēsture, bet palūgsimies par tiem, kuri sludināja Evaņģēliju un dalīja sakramentus, mācīja katehizmu un būvēja baznīciņas. Lai Dieva žēlastības, kuras caur viņiem iegāja ticīgā tautā, nes labus augļus arī mūsu dzīvē pateicības lūgšanā un citos labos darbos, tādos, kuri pēc gadsimtiem aicinās nākamas paaudzes uz svēto dzīvi. Jo Baznīcu atdzīvina Svētais Gars, Kura darbības nevar apturēt nekādi spēki, vai vēsturiskas katastrofas. Par to liecina arī Aglonas bazilika, kurā daudzi saņem nepieciešamas žēlastības, kuras izlūdz karstajā lūgšanā.

Mūžīgo mieru dod viņiem, Kungs, un mūžīgā gaisma lai atspīd viņiem. Lai viņi dus mierā. Amen.

Pēc rekolekcijām Aglonā

Vakar beidzās rekolekcijas I kursa semināristiem. Liels paldies Aglonas Prāvestam pr. Daumantam un visiem, kuri mūs tik mīļi uzņēma. Vissvētākās Jaunavas Marijas bazilika, pēcdominikānu klosteris un viss sanktuārijs ir ļoti laba vieta lūgšanai tiem, kuri atrod laiku tur būt, dzīvot dažas dienas un veltīt laiku Dievam.

Es pirmo reizi biju Aglonā dažas dienas ārpus lieliem svētkiem un varu liecināt, ka tā ir lūgšanas vieta, uz kuru nemitīgi brauc cilvēki gan individuāli, gan ģimenēs, gan lielākās grupās.

Es domāju, ka visiem I kursa semināristiem šis laiks bija svētīgs un Dievs darbojās viņu dvēselēs, un ienasa daudz žēlastību.

Labākas rekolekcijas

Šīs rekolekcijas Lēdmanē, kuras organizē Pasaulē Dzīvojoši Franciskāņi, ir ļoti labas un labi sagatavotas. Kaut gan man jau vajadzēja šodien braukt atpakaļ uz Olaini, bet rekolekcijas tālāk iet, tomēr gribu liecināt, ka šīs dienas bija ļoti nozīmīgas, lai es varētu iepazīties ar Franciskāņiem un viņi ar mani.

Un vissvarīgākais, ja runātu par dalībniekiem, visi atbrauca uz rekolekcijām kā rekolekcijām (nevis uz ekskursiju), lai atjaunotu savu vienotību ar Dievu tā, kā sensenos laikos to darīja pirmie franciskāņi: klusumā un brālīgā atmosfērā. Arī visjaunākie dalībnieki ļoti labi jūtās baznīcā, svētajā Misē un citās lūgšanās.

Ar vienu vārdu sakot, mēs visi pieredzējām Svētā Gara kluso bet spēcīgo darbību, kuram dalībnieki mācījās labi padoties un tāpēc šī mīlestība, miers, brālība, vienotība varēja skaisti izpausties.

Liels paldies visiem organizatoriem un dalībniekiem, bet sevišķi arī Lēdmanes katoļu draudzei ar Cien. Prāvestu Gregoru.

Tagad man priekšā rekolekcijas Aglonā jaunuzņemtiem semināristiem, tāpēc nebūšu dažas dienas internetā, bet es jūs, Cien. Lasītāji, lūdzu palīdzēt mums ar savām lūgšanām.

Mīļie un franciskāņiem labi pazīstamie vārdi.

Tuvojas rekolekcijas Pasaulē Dzīvojošiem Franciskāņiem un es lasu Konstitūcijas, kuras ir patiesi ļoti bagātas. Un kad es lasu Konstitūcijas tekstus, tie man nav sveši, tāpat ka šis garīgums nav svešs. Šis dokuments palīdz Pasaulē Dzīvojošiem Franciskāņiem pareizi ikdienā saprast Regulu un dzīvot pēc Jēzus Kristus Evaņģēlija.

Tāpēc šodien divas vecās ziņas, kurās labi izskan (es ceru) sv. Franciska no Asīzes tikšanās ar cilvēkiem, brāļiem un māsām gandarītājiem, kuri gribēja dzīvot pēc Evaņģēlija, un ka tas ir visu laiku dzīvs un darbojas, arī visvienkāršākajā ikdienā:

Dzīvot pēc Evaņģēlija

    Šodien kāds cilvēks ieinteresējās par Evaņģēliju. Konkrēti: kā dzīvot pēc Evaņģēlija. Svētajā Misē, kurā viņš piedalījās, bija lasīts fragments no Kalna sprediķa tieši par svētībām. Svētīgie... Bet kā atnest šīs svētības uz savu dzīvi? Protāms ne katra nabadzība nes svētību, ne visās vajāšanās cilvēku var saukt par svētīgo, un par Dieva bērnu nevar kļūt ar saviem spēkiem vien. Šīs svētības darbojas tad, kad cilvēks ir vienots ar Jēzu Kristu.

    Labi. Bet kā redzēt, saprast un būt pārliecinātam, ka šīs svētības darbojas konkrēta cilvēkā dzīvē? Kādas redzamas zīmes ir vajadzīgas, kas cilvēkam jādara, lai viņš vienkārši zinātu, ka pilda Evaņģēliju?

    Es neatceros, varbūt par to jau rakstīju, bet man patīk sv. Franciska metode. Tā ir vienkārša, nesarežģīta un piemērota katram cilvēkam. Lūk Franciska laikos daudzi cilvēki gribēja dzīvot pēc Evaņģēlija. Kāpēc? Jo redzēja Franciska piemēru. Tomēr Franciskam nebija sievas un bērnu un viņš varēja dzīvot ordenī, brālīgajā kopienā. Bet ja cilvēkiem ir ģimene, tad ko? Un tādi ticīgie, kuri gribēja sekot Jēzum Kristum pēc Nabadzīgā Brāļa piemēra, nāca un jautāja: Kas mums jādara? 

    Francisks atbildēja viņiem, ka vajag izpildīt piecas lietas, piecus principus. Katrs, kas to darīs, zinās, ka dzīvo pēc Evaņģēlija. Lūk šie pieci principi:

1. Dieva mīlestības bauslis: Tev būs mīlēt Dievu no visas savas sirds, no visa sava prāta, no visiem spēkiem...
2. Tuvākmīlestības bauslis: Tev būs mīlēt savu tuvāko, kā sevi pašu.
3. Bieža grēksūdze.
4. Bieža svētā Komūnija.
5. Atgriešanās darbi.

 Ikdienišķa dzīve

    Pēc ceļojuma atpakaļ man ir vecie darbi, kā piemēram laukuma tīrīšana pie baznīcas, Tagad gandrīz nav sniega, bet vēl vairāk ir redzamas kujas, mazie zari, zeme uz betona vai uz asfalta. Un ar to visu jātiek gala. Kopš atgriežos, katru dienu izdevās pastrādāt.

    Cits mīļais darbs ir malkas nēsāšana. Bet šodien, tādā skaistā dienā, gribēju arī zāģēt un skaldīt malku. Man bija vairāk laika un arī man ļoti daudz palīdzēja viens no misionāriem. Lūk, kopiena.

    Kopiena ir vieta, kurā cilvēks nemitīgi atgriežas. Ikdienišķa atgriešanās kopienā nav līdzīga tādiem gadījumiem, par kuriem pēc tam stāsta, raksta grāmatas, vai taisa filmas. Tas notiek klusumā, ļoti dziļi, kur Dievs parāda cilvēkam savu mīlestību. Un cilvēks redz visu jaunu. Pēc gadiem, kad jau ticīgais gāja tālāk un sekoja Jēzum Kristum, sāk liecināt par to, ko Dievs izdarīja viņa dzīvē. Jo liecināt par Dievu un par savu ticību vajag mācīties. Un tas notiek ikdienišķajā dzīvē, kad cilvēks klausās citu liecības, lūdzas, uzdod jautājumus, jo taču ļoti vēlas uzzināt, ko Jēzus izdarīja viņam viņa dzīvē. Šī galvena un fondamentāla liecība tomēr ir tā, kuru deva Jēzus Kristus. Lūgsimies, lai mēs no Viņa mācītos, kā dzīvot?

Dzīve ir Baznīcā.

Vistuvākajā laikā man būs divas rekolekcijas: Pasaulē Dzīvojošu Franciskāņu Ordenim un jauniem samināristiem. Visiem ir vajadzīga lūgšana, tagad arī jūsu lūgšana visiem šiem dalībniekiem un man ir vajadzīga un jau tagad liels paldies!

Aicinu arī sirsnīgi lūgties par jauniem aicinājumiem uz priesterību, konsekrēto dzīvi, ģimenēm, dažādām kustībām un grupām, un darbiem Baznīcā.

Tas nav it kā nejauši, ka Dievs radīja pasauli ārpus no sevis, iegāja tās vēsturē (es protams nestāstīšu visu pēc kārtas) un Dieva Dēls kļuva par cilvēku, lai parādītu Dieva mīlestību uz cilvēkiem un lai nomirtu par mūsu grēkiem mūsu atpestīšanai.

Ne visi cilvēki dzirdēja par patiesu Dievu, ne visi ir Baznīcā, ne visi dzīvo svēto dzīvi uz ko aicina Baznīca, kuru dibināja Jēzus Kristus un ar kuru ir vienots. Baznīcā Viņš izredzēja daudzus vīriešus, lai sekotu Jēzum Kristum Viņa priesterībā un lai viņi būtu gani Baznīcā - viss vislabākā kārtībā un ar sakramentālām zīmēm līdz mūsdienām, un teica, ka tas, kas viņus klausa, klausa Jēzu.

Pateicoties šai kārtībai Baznīcā mēs esam droši, ka Vissvētākajā Sakramentā ir klātesošs Jēzus Kristus, ka visi citi sakramenti ir derīgi un Baznīcas mācība ir no Dieva. Tas ir ļoti svarīgs, jo taču cilvēks ir aicināts meklēt patiesību un šajā ceļā viens no elementiem ir prast atšķirt savas domas no Dieva domām. Tas prasa pazemību un paklausību Baznīcas mācībai.

Baznīca ir visdažādāku paaicinājumu pilna un tie, kuri redz savu paaicinājumu - vai uz priesterību, vai uz konsekrēto dzīvi, vai uz laulāto dzīvi - tiek mācīti un pārbaudīti, lai atklātos, vai viņi ir derīgi. Un neviens nevar sev paņemt kādu pienākumu Baznīcā, kādu misiju, ja konkrēta ticīgā cilvēka priekšnieks Baznīcā viņam to nav devis.

Visi svētie un svētās ar savu dzīvi un bieži ar moceklību liecina par savu mīlestību uz Baznīcu un paklausību Tās mācībai. Viņi nepadevas šai pasaulei un nesa ikdienišķo krustu. Ar vienu vārdu sakot svētums ir ikdiena Dieva Baznīcā.

Ar svēto Francisku Lēdmanē

Tuvojas man īpašas rekolekcijas. Tās būs Sv. Franciska Trešajam Ordenim, kā senāk saucās šie brāļi un māsas, bet tagad Pasaulē Dzīvojošu Franciskāņu Ordenis.

Ir ko lasīt un godīgi pateikšu, ka tās ir jaunas lietas, kuras jālasa, lai saprastu, kas ir Pasaulē Dzīvojošu Franciskāņu Ordenis.

Tad viss sākās ar sv. Francisku no Asīzes, bet arī viņš neparādījās no mēness. Tas nozīmē, ka šim Ordenim ir ļoti sena tradīcija, kuru veidoja Baznīca jau no sākumiem un kurā piedalījās ļoti daudz cilvēku, un kurai ir arī senais un stabils garīgums - iesakņots Baznīcā.

Man vajadzēja drusciņ iepazīties ar Ordeņa vēsturi, kura ir interesanta un bagāta, bet sevišķi vajag pasvītrot - kura nes svētuma augļus, par kuriem liecina svētie un svētās, kas pieņēma šo dzīves veidu un nesa svētuma augļus neatkarīgi no tā, vai tas bija priesteris, bīskaps, karalis, vai vienkāršs lajs.

Man šķiet, ka visgrūtākais elements šajā sagatavošanā rekolekcijām ir Konstitūciju lasīšana. Konstitūciju loma ir palīdzēt pasaulē dzīvojošiem franciskāņiem ieviest dzīvē savu garīgumu, savu Regulu (pirmo deva sv. Francisks, bet pēdējo pāvests Pāvils VI).

Tad notiek šī sagatavošana. Bet salīdzinājumā ar citām rekolēkcijām, es ceru daudz vairāk uzzināt par trešo ordeni no brāļiem un māsām, nekā es viņiem stāstīšu. Es domāju, ka manas cerības piepildīsies - ja tāda būs Dieva griba.

Pasaulē dzīvojošiem franciskāņiem ir liela loma sabiedrībā, tautā, valstī, ne tikai Baznīcā. Viņiem ir skaists, kaut gan grūts pienākums: būt kā gaisma un sāls pasaulei. Šai pasaulei, kura organizējot dzīvi cilvēkiem un lielām cilvēku grupām, grib to darīt bez Dieva, ierobežojot cilvēku materijā.

Ar kādu instrumentu izņem cilvēku no Baznīcas?

Pirms daudziem daudziem gadiem kādā skaistajā draudzē četru gadu laikā nokristījām 100 (simts) bērnu. Pēc četriem gadiem neviens (varbūt neatceros un tur bija kādi 1 vai 2) bērns neparādījās baznīcā. Kāds bija šķērslis? Viena atbilde: vecāki neiet. Kāpēc vecāki neiet uz baznīcu? Atstāsim uz brītiņu šo jautājumu.

Šodien bija skaistas bēres. Kundze, kuru apglabājām, es atceros, ļoti skaisti runāja poļu valodā. Viņa arī bija poliete. Kad gāja uz kapelu, vēlāk uz jaunuzbūvētu baznīcu, ņēma sev līdzi lūgšanas grāmatiņu. Ļoti svarīgi ticīgam cilvēkam nēsāt sev līdzi šo dārgāko bagāžu - lūgšanu tekstus. Viņa vienmēr bija mierīga un nopietna, spēkus savai dzīvei un savas ģimenes dzīvei meklēja Dievā, sevišķi Euharistijā. Mēs ceram, ka tagad viņa ir ceļā uz Debesu Valstību.

Es satiku arī citu kundzi, kura nāk un lasa šeit, blogā (triszemes.blogspot.com), vai facebookā manus tekstus. Sirsnīgs sveiciens kundzei, kura nopirka zakristējā trīs grāmatiņas. Prieks redzēt baznīcā jaunus cilvēkus, kuri lūdzas un grib vēl vairāk.

Vakar ziņā es rakstīju par "paradīzēm". Un mēs redzam, ka trūkst viena elementa šajā "paradīzē". Kāda elementa? Labāk pateikt: trūkst lēmuma, kas liecinātu par atgriešanos. Ne tādā nozīmē, ka es gribu kaut ko no kāda cilvēka vai no kādiem cilvēkiem. Nekādā mērā. Lūk, bija viduslaiki. Dienvidpolijā dzīvoja ļoti bagāts cilvēks. Bet kādreiz viņš ļoti sagrēkoja, jo bija stiprs, varens, viņam bija daudz karavīru un lepnība ieveda viņu lielajā grēkā. Tomēr viņš ātri atrada savā sirdī šo kļūdu, nožēloja to un izpildīja saņemto gandarīšanu. Kādu gandarīšanu? Uzbūvēt apm. 70 baznīcas (un laikam dot mājas un saimniecību draudzei, lai uzturētu priesteri). Viņš ātri to izpildīja. Lūk daudzi ciemati saņēma baznīciņas, varbūt ne uzreiz ar priesteri, kas ir skaidrs. Vai šī situācija, kura nebija vienīga vēsturē, neprasa no mums paskatīties uz savu dzīvi, pārdomāt to un kaut ko nolēmt? Jā, ļoti vajadzīgas ir šīs dzīves sāpes, ļoti nepieciešams ir šis krusts, ka mēs varam pateikt: "mēs esam Jēzus mācekļi".

Jā, jā, lielie kungi, mazās kundzes mēģinās būvēt baznīcas ar Dievmātes palīdzību. Protams, zaudēs laiku un labsajūtu, bet palīdzēs savai dvēselei un citu cilvēku dvēselēm.

Kāpēc "paradīzē" nav sv. Mises?

Es šodien pasvētīju divas mājas kādā skaistā "dārzu pilsēta", kur cilvēki dzīvo mierīgi kā "paradīzē". Tādu dārzu pilsētu ir daudz, sevišķi pie Rīgas un pie citām lielpilsētām. Pirms vairākiem gadiem es redzēju mēģinājumus sākt svinēt Euharistiju netālu no vienas no šīm pilsētām. Pēc pāris gadiem vajadzēja pārtraukt, jo neizdevas atrast vietu pašā "paradīzē", bet tur, kur tika svinēta sv. Mise, bija smuki sagatavota kapela, bet cilvēku nebija.

Bija vēl citi mēģinājumi. Vienā pilsētiņā daži cilvēki nomira, kāds aizgāja pensijā, tika zaudēta vieta, kur tika svinēta sv. Mise un tur vairs nav sv. Mises, jo nav cilvēku, kuri to organizētu un gandrīz pavisam nav ticīgo cilvēku. Palika tur vēl kapusvētki. Es biju, redzēju un nebrīnīšos, ja nākamā gadā vairs nebūs. Atbilde viena: nav cilvēku.

Bija mēģinājumi vēl citās "paradīzēs" svinēt sv. Misi, pat bija viena sv. Mise. Un viss. Kāpēc nav turpinājuma? Tūlīt atbildēšu.

Kad pasvētīju mājas, kāda cien. kundze izteica vēlmi, ka staigās pa šo "paradīzi" un meklēs katoļus. Jo cilvēki, kaut gan gadiem ilgi dzīvo netālu viens no otra, tomēr nepazīst viens otru. Varbūt pēc mēnešiem parādīsies iespēja svinēt šajā "paradīzē" Euharistiju? Pagaidīsim. Labi, ka ir cilvēki, kuri nepadodas un kaut ko dara.

Nu bet kāpēc "paradīzē" nav sv. Mises? Laiks atbildēt uz šo jautājumu.

Šodien lasīju drusciņ par Trešo Ordeni, par franciskāniem, kuri dzīvo pasaulē, gan ģimenēs, gan atsevišķi, tie ir laji, bet arī garīdznieki, kuri pildot visus savus pienākumus draudzēs, mīl sv. Francisku no Asīzes un seko Jēzum Kristum pēc Nabadzīgā piemēra. Un lūk Trešā Ordeņa dokumentos viena no trijām vissvarīgākajām lietām ir... vienotība. Brāļi un māsas Kristū veido vienotību, veido kopienu, viņiem ir viena katoliskā ticība un viens garīgums. Tagad par to nerakstīšu. Es to pieminēju tāpēc, lai parādītu vienotības nepieciešamību. Vienotību nebūvē, kad runā par laiku. Vienotība ir vienīgi patiesībā. Un vēlreiz atnācām līdz šim punktam, kur ir uzrakstīts: jaunā evaņģēlizācija, atgriešanās pie Dieva un dzīve Baznīcā.

Tad parādas nākamais jautājums: "Kur ir misionāri?"

Tikšanās un sarunas II.

Svētceļojums tas vienmēr ir iespēja paskatīties ne tikai uz savu dzīvi, garīgo dzīvi, uz citu dzīvi, bet arī tā ir iespēja paskatīties uz priesteriem un uz konsekrētām personām. Tad arī rodas iespēja parunāt ar viņiem un ne tikai parunāt, bet veltīt šīm sarunām daudz laika, vai vienkārši veltīt laiku vienai vai divām garākām sarunām. Man šķiet, ka bieži sarunu tēmas ir tādas, ka tām vajadzīgs laiks, daudz laika. Un svētceļojums piedāvā tieši to: dod daudz laika.

Parasti garīgajā aprūpē ticīgo cilvēku tikšanās ar prāvestu ir īsas un notiek rēti, un tēmas ir tehniskas - pasūtīt sv. Misi, bēres, kristības, pasvētīt māju. Pat ja ir saruna par garīgām lietām, tad vai vienmēr ar mērķi mainīt savu dzīvi? Protams nē un tas ir normāli, jo tas, ko cilvēks sasniedza, jāieved dzīvē, jāiemācās. Tad tikšanās un sarunas ir īsas un tas prasa no priestera būt vienmēr gatavam sludināt Evaņģēliju un vest cilvēkus pie Jēzus, sevišķi pie Jēzus, kurš paslēpies Vissvētākajā Sakramentā. Tas prasa no priestera un no konsekrētās personas nēsāt sevī atvērto grāmatu, dzīvā Dieva Vārda grāmatu, lai būtu gatavam liecināt par šo mūžīgas dzīves cerību, pat ja tas būtu īss mirklis.

Tāds dzīves veids, saistīts ar konkrēto paaicinājumu, atklāj vēl vienu vajadzību - pazemīgi un ar cerību pieņemt vientulību, ne vienalga kādu vientulību, bet tādu, kas veido vienotību ar Kungu Jēzu Kristu. Tādai vientulībai, kas īstenībā nav tālu no vienotības ar Dievu, ir vēl citi augļi, kā piemēram dzīve brāļu (māsu) garīgajā kopienā un arī visi darbi apustulātā.

Šai vientulībai, vai ar citiem vārdiem sakot padošanai Dievam, ir divi līmeni: pirmais, kur cilvēks pēc vislabākas sirdsapziņas pilda savus pienākumus un otrais, kuru dažreiz sauc par "brīvo laiku", kurā parādas cilvēka radošas spējas, talanti, ar kuriem jākalpo Dievam un cilvēkiem. Šie divi līmeni ir sevišķi labi redzami svētceļojumā un viens aspekts palīdz otram, viens līdzdarbojas ar otro, tā ir kā vide, kurā parādas mīlestības darbi brāļu kopienā, svētceļnieku grupā. Cilvēks, kurš satiekas ar Dievu un pieņem žēlastības, ir kā ceļš, pa kuru Dieva žēlastības ieiet kopienā. Jo ticīgais cilvēks nesaņem dāvanas vienīgi sev, bet lai kalpotu Baznīcai, un lai pildītu Dieva gribu caur paklausību Baznīcai, nevis savu gribu - to, kas man tagad gribas.

Un par to pateicība Dievam un liels paldies svētceļniekiem, Rīgas sv. Alberta draudzes svētceļniekiem.

Tikšanās un sarunas; dažas domas pēc svētceļojuma 2017.

Tikšanās un sarunas; dažas domas pēc svētceļojuma 2017.

Kādreiz sv. Francisks satikās ar brāli Leonu. Protams viņi bieži satikās, jo pat dzīvoja vienā kopienā, pirmajā kopienā, kas sapulcējās pie Svētā no Asīzes. Tad brālis Leons bija starp pirmiem, kuri sāka mācīties no Franciska, kā sekot Jēzum un dzīvot pēc Evaņģēlija.

Kad es vēl biju Lublinas klosterī un mācījos seminārā, rakstīju nelielu darbu par br. Leonu. Viņš bija šķīstības un vienkāršības paraugs. Vienā no sv. Franciska biogrāfijām ir aprakstīts tāds notikums: teltī vairāki brāļi sež aplī, starp viņiem sv. Francisks, kurš runā dažus vārdus par katru no kopienas brāļiem un pasvītro kādu tikumu, kas šajā brālī sevišķi attīstījās, un deva viņu citiem brāļiem kā paraugu. Kad vajadzēja Franciskam runāt par br. Leonu, tad Svētais teica viņam: "Brāli Leon, izej ārā un paskaties, kāds ir laiks". Br. Leons piecēlās un izgāja ārā, bet visi skatījās uz Francisku ar jautājumu acīs, jo taču visi labi zināja, ka ārā ir karsts laiks. Tad Franciska saka: "Katrs no jums ir paraugs kādā vienā tikumā. Brālis Leons ir paraugs visos tikumos".

Tā mēs drusciņ iepazināmies ar br. Leonu, ar svētīgo brāli Leonu, jā, jo viņš ir svētīgais.

Un atgriežamies uz ziņas sākumu. Pēc kādām tikšanām, kurās Francisks atbildēja br. Leonam uz kādiem jautājumiem, Svētais no Asīzes raksta viņam īsu vēstuli. Šajā vēstulē, balstoties uz pēdējas sarunas, aicina Leonu vēlreiz, lai viņš būtu paklausīgs Dieva iedvesmām, "...bet ja tu gribētu pie manis nākt, nāc".

Tā mēs redzam, cik ļoti svarīgas ir sarunas, sarunas par Dievu, par garīgo dzīvi, sarunas, kurās tiek lietoti argumenti uz prātu un uz ticību, lai cilvēks varētu satikties ar cilvēku, tas nozīmē garā, gara līmenī.

Kā svētceļojuma laikā bija dažādas garīgas sarunas un pat katru dienu, un visas ļoti vērtīgas, laika bija daudz, katrs varēja runāt, cik gribēja, tāpēc - tā es domāju - man vajag atgādināt, ka tālāk ir šī iespēja, gan Rīgā, gan brīžiem Olainē, satikties un parunāt. Un es to rakstu ne tāpēc, lai sevi reklamētu, jo taču priesteru ir daudz, bet divu iemeslu dēļ: pirmais, ka grēksūdzē nav laika, lai parunātu; otrais, ka garīgajai dzīvei ir vajadzīgas tādas sarunas, lai gan ne vienmēr kaut kāda problēma tiks atrisināta, bet lai mācītos paskatīties uz savu dzīvi ar Baznīcas mācības palīdzību. Brižiem var likties, ka tāda vai cita problēma pavisam neattiecas uz mani un tāpēc nav ko par to runāt. Un tā ir taisnība. Bet ne līdz beigām. Dažreiz ļoti palīdz paskatīties uz kādu savu jautājumu pēc tā, kad es pastiprināju savu ticību un dzīves pieredzi citās lietās. Garīga saruna nenozīmē taču, ka man vienmēr jāatrisina kāda konkrēta problēma. Svētība arī ir vajadzīga.

Pēc svētceļojuma 2017.g.

Es domāju, ka viens no svētceļojuma galveniem mērķiem, tika sasniegts: šis svētceļojums ir formācija. Paldies tiem dalībniekiem, kuri tieši šim aspektam pievērsa sevišķu uzmanību. Paldies tiem, kuri to ieraudzīja, kuri tajā visdažādākajā veidā piedalījās. Paldies tiem, kuri redz formācijas vajadzību un pat nepieciešamību ikdienā. Tas nes jau cerības, ka svētceļojums nesīs labus augļus kādās jaunās formās, kuras caur mūsu pilveidošanos palīdzēs ieiet dziļāk Baznīcā, tās liturģijā un tās garīgajā bagātībā.

Nākamā lieta ir garīgais mantojums. Es esmu pārliecināts un domāju, ka tā nebūs pārāk liela kļūda, ka tēvu dominikānu garīgais mantojums ir klātesošs Latgalē un kādreiz tas vairāk parādīsies stiprākā gaismā. Kad? Kā? Es nezinu, bet es domāju, ka ceļš uz to ved caur mūsu identitāti ar Baznīcu un tam ir nepieciešami gan misionāri, gan ticības liecinieki.

Un vēl vienu lietu pieminēšu. Svētceļojumā valdīja klusums. Tas nebija tāds piespiests klusums, pēc kura cilvēki ir noguruši un nelaimīgi. Tieš otrādi, dalībnieki ļoti vērtēja un meklēja klusumu. Pēc klusuma brīžiem arī labāk bija vērtēti vārdi, kuri komunicē patiesību mīlestībā, komunicē visskaidrāk, jo arī vārdiem jāatgriež to nozīme.

Tās ir tikai dažas domas pēc svētceļojuma un es ceru, ka katrs, kas piedalījās mūsu grupā, ne tikai pats dzīvos tālāk kā svētceļnieks, sekodams Jēzum, bet mēģinās arī citus aicināt uz kristīgas dzīves pilnumu.

Svētceļojuma 9. diena

Liels paldies Priežmales iedzīvotājiem par viesmīlību. Pēc atpūtas šodien no rīta devamies ceļā, lai sasniegtu Jaunaglonu.

Es maz rakstīju par šīm sarunām, kuras man bija ceļā uz Aglonu, praktiski tikai, ka bija, ka bija vērtīgas un vajadzīgas. Šī forma, kuru sāku jau 2009. gadā, kad es gāju ar Rīgas Svētās Trīsvienības svētceļnieku grupu, bija derīga arī nākamos svētceļojumos - es gāju kā pēdējais. Tam bija divkārša nozīme: veste uz mugursomas kā redzama zīme mašīnām; bet es vienmēr gatavs uzklausīt grēksūdzi vai garīgajai sarunai. Es pateicos visiem, ar kuriem man bija sarunas; es ticu, ka tajās arī bija Dieva svētība.

Šodien ceļā arī bija laiks sarunām un lūgšanai. Pēc tam skaistajā un vecajā Bērzgalu baznīcā svinējām svētdienas svēto Misi, kurā Kungs Dievs mūs piepildīja ar savu mieru un aicināja paļauties uz Viņu.

Pēc šīs pēdējas sv. Mises ceļā bija pēdējās pusdienas ceļā un arī tāpat pēdēja konference. Šajā konference runāju dažus vārdus pateicoties kuriem, es ceru, vieglāk būs atšķirt mūsu māsu miesīgo nāvi no otrās nāves, un drošāk būs staigāt Kunga ceļus Kunga gaismā.

Mūsu svētceļojums uz Aglonu ātri noslēgsies, bet dzīve Dievā nekad nebeigsies. Rūpēsimies par vienotību ar Dievu, lai mēs vienmēr atrastos Viņa gribā - uz ko mūs aicina svētais Francisks.

Rīt ejam uz Aglonas baziliku, lai palūgtos pie Dievmātes svētbildes, lai izteiktu viņai pateicību par izlūgtām žēlastībām un lai piedalītos svētceļnieku sv. Misē plkst.12:00.

Lai šīs pēdējas dienas tiktu piepildītas ar Dieva svētību.

Tiksimies Aglonā, tiksimies svētceļojumā, tiksimies dzīvē. "Staigāsim Kunga gaismā!"
Un rūpēsimies par savu labo formāciju Baznīcā, lai katram būtu kāds konkrēts pienākums draudzē vai lūgšanas grupā.

Svētceļojuma 7. un 8. diena

Vakar diena jau nebija tik klusa. Tā sākās ar sv. Misi Bukmuižas sv. Lugviga baznīcā. kopā ar mūsu grupi bija vēl svētceļnieku grupas no Rīgas Kristus Karaļa draudzes un no Šķilbenu un Baltinavas draudzēm, un protams Bukmuižas draudzes pārstāvji. Tāpēc arī pie altāra svinēja Jēzus Kristus Upuri pieci priesteri. Tā arī bija jau otra sv. Mise - pirmo celebrējām iepriekšējā dienā. Liels paldies visiem priesteriem, konsekrētām personām (bija Cien. klostermāsa no Rīgas un trīs kapucīni) un lajiem, bet sevišķi Bukmuižas draudzes Prāvestam par iespēju svinēt Euharistiju. Tā bija sv. Klāras piemiņas diena, tāpēc mani uzaicināja runāt sprediķi.

Un šajā dienā ļoti svarīgs bija ezers pēc ceļa stiprajā saulē. Netikai tādā veidā brālis ūdens mums palīdzēja, jo kad iznesam ārā desiņas un sāka degt brālis uguns, sāka līst un atgriežamies skolā uz vakariņām.

Vēl viena sevišķa lieta. Koncerts. Es neredzēju visu, bet parādījās tik daudz talantu un tik brīnišķīgo talantu, ka pašās beigās pat es sāku ticēt, ka arī es protu dziedāt un gandrīz piecelos, lai dziedātu, piem. "Aizgoja sauleite aiz mokunīša". Liels paldies Bukmuižas skolas saimniekiem.

Liels paldies Andrupenes draudzes Cien. Prāvestam pr. Jānim un visai draudzei, gan par vakara lūgšanu baznīcā (Vissvētākā Sakramenta adorācija un aizlūgšanas) un par sv. Mises svinēšanu ar draudzi un Maltas grupu. Tāpēc bija 5 priesteri (4 pie altāra plus viens biktskrēslā). Konsekrēto personu arī bija daudz: klostermāsa un 4 kapucīni.

Arī svarīgi mūsējiem, ka Euharistija notika vairākumā latgaliski, lai mēs arvien dziļāk ieietu Dievmātes garīgumā, kuru saprast Latvijā bez Latgales nav iespējams.

Liels paldies Andrupenes Tautas Nama saimniekiem par laipno uzņemšanu.

Šīs divas dienas bija ļoti kārstas un es ceļā pirmo reizi izdzēru veselu ūdens pūdeli (0.5 litra). Paldies br. Jānim par skaistām un dziļām katehēzēm, kā arī brāļiem un māsām par garīgām sarunām.

Paldies Priežmales Tautas Nama saimniekiem, jo tagad jau esam šeit. Un interesanti, ka pagasta nosaukums Kastuļiņa nozīmē... baznīciņa.

Lai Dievs svētī visus Cien. Lasītājus un Labdarus, un lai Dieva Māte izlūdz visas nepieciešamas žēlastības.

Svētceļojuma 6. diena

Pirms dažiem gadiem KATOĻU BAZNĪCAS Vestnesī lasīju par kādu bīskapu, kurš bija gans arī Latgalē un viņš XVIII gadsimta vidū teica apmēram tādus vārdus: "No Latgales visi velni tika izmesti". Šie vārdi lieliski atdod reliģisko situāciju laikos pēc ziemeļu kara un vienlaicīgi liecina par diecēzes priesteru, dominikānu un citu mūku paveikto evaņģēlizācijas darbu. Valodas barjēra Baznīcā nav nekāda barjēra, par ko liecina šo evaņģēlizatoru kalpošana.

Arī nav nekāda barjēra līdzekļu trūkums, jo šajās dienās mēs klausījāmies stāstus par evaņgelizācijas punktiem, kur bija vienkārša kapela un vienkārš mini-klosteris, bet tā izskatījās daudzu draudžu sākumi.

Šeit es gribu uz brītiņu pievērst uzmanību ticīgiem kungiem, kuri līdzdarbojās evaņģēlizācijas laukumā. Pirmo piemēru es ņemšu ne no Latgales, bet no Viļņas, kur kāds liels kungs uzbūvēja ļoti skaisto baznīcu, bet iekšā, pie pašas ieejas, uz grīdas, ievietoja plaksnīti ar savu vārdu un uzvārdu, kā arī ar pazemīgo lūgumu lūgties par viņa dvēseli. Tāpat kāda kundze Latgalē, netālu no Preiļiem, ārā uz akmens pakāpieniem pavēlēja uzrakstīt savu vārdu un uzvārdu, kā arī lūgumu lūgties par viņas dvēseli. Rīgā arī ir līdzīgie lūgumi, piemēram uz kāpiem pie sv. Miķeļa kapelas, sv. Miķeļa kapsētā. Ir arī priekšmeti, kā piemēram biķeri, kurus uzdāvināja kāds kungs un caur to vēlas, lai lūgtos par kāda miruša dvēseli (viens piemērs, lai būtu tā konkrētāk: - tulkoju no poļ val. fragmentus no teksta uzrakstīta uz biķera - "Feliksa ..... upuris ...... baznīcai 1900. gada 28. aprīlī [11. majiā] ar lūgumu palūgties par Eugenijas dvēseli").

Mēs mūsdienās ejam pa šo zemi svētceļojumos, lai atgrieztos un lai dziedātu ciematos un mežos Dievam par godu. Un varbūt kāds padomā, kāpēc situācija ir tāda, kā redzams, un šīs skaistās baznīcas un baznīciņas ir kā ne no šīs pasaules. Un varbūt kāds domā par iespējām vai neiespējamību, lai uzlabotu situāciju. XVIII un XIX gadsimta (ne tikai, protams) gani un kungi zināja, ko darīt, lai rūpētos par tautas reliģisko dzīvi un iespējamo labklājību. Viņi ļoti labi zināja, kā "sasiet debesis ar zemi". To var darīt uz viena droša pamata. Pamats ir viens: Jēzus Kristus.

Šī diena arī bija ar sv. Dominiku, jo daži no mūsu grupas svinēja sv. Misi kopā ar dominikānu grupu. Hmm, interesanti, vai tēvu dominikānu Latgalē nebija pirms diviem gadsimtiem vairāk, nekā tagad visu garīdznieku? Lai tas ir priekš mums uzaicinājums lūgties - vēl kārstāk - par paaicinājumiem. Jo lūk apmēram pēc nedēļas uzņemšana Rīgas Garīgajā Seminārā.

Svētceļojuma 5. diena

Neviens nezināja, ko nozīmē Šķaune. Un šodien es pajautāju māsai, ko vāciski nozīmē schaun? -Aita. Nu tad mēs zinām, kur nakšņojām. 

Es rakstu par šo Aitu, jo pa ceļu satiekam ciematus un vietas ar dažādiem nosaukumiem tā, kā vēstures slāņi atklājas mūsu acu priekšā. Un arī jau daži priesteri un citi iedzīvotāji mums stāstīja par viņu apkārtņu un baznīcu vēsturi, gan seno, gan jauno. Tad mūsu svētceļojumam ir arī tāds vēsturiskais aspekts.

Liels paldies Lanckoronas Prāvestam pr. Aivaram Kursītim un visai draudzei par laipno uzņemšanu un par iespēju svinēt skaistajā Lanckoronas baznīcā sv. Misi. Un mēs nebijam paši. Pie altāra lūdzās 5 priesteri no draudzes un trijām svētceļnieku grupām (kopā ar mums lūdzās svētceļnieki no Valmieras un no dominikānu grupas).

Liels paldies arī t. Sergejam OP par bagāto sprediķi, kurā runāja par svētajiem (sv. Terēze Benedikta no Krusta - viņas svētkos, sv. Dominiks un sv. Francisks).

Liels paldies arī Paulai par brīnišķīgo lekciju par sv. Terēzi Benediktu no Krusta, kuras piemērs mūs visus stiprina, lai mēs vienmēr meklētu patiesību. "Kas meklē patiesību, meklē Dievu, ja pat to nezin" - tā no galvas es tagad citēju sv. Terēzes Benediktas uzrakstītus vārdus.

Šobrīd mēs atrodamies Svariņos, Tautas Namā. Liels paldies Cien. Saimniekiem.

Un tā, kā no paša sākuma mēs ejam pa tēvu dominikānu zemi ("Dominikana"), ceļā mēs dažas reizes satikam dominikānu grupu un šonakt nakšņojam zem viena jumta. Tā arī ir Dieva svētības zīme.

Svētceļojuma 4. diena

Es tagad atrodos neparastā vietā, kur ir kādas īpašas lietas. Bet par to būs tālāk.

Šodien man ir arī neparasta diena, jo es negāju, bet vienkārši atpūtos.

Sākumā - lielas pateicības Istras skolas saimniekiem, kuri mūs uzņēma un mums bija iespēja padzīvot skolā kalna virsotnē, kura pakājē mirdzēja saulē ezers. Bet blakus skolai atrodas Romas katoļu baznīca, kura ir gan veca, gan jauna. Veca - jo celtniecības darbi sākušies 1933. gadā un 1939. gadā bīskaps Boļeslavs Sloskāns pasvētīja šo jaunbūvēto, bet nepabeigto, baznīcu. Padomju laikos iekšā bija gan zirgu stalles, gan kādu laiku sporta zālē. Cien. Annas kundze no Istras draudzes mums stāstīja arī to, ka tikai 1990. gadā viņa ar citiem katoļiem sāka kārtot baznīcas navu, sākumā tikai prezbiteriju, un tur lūgties. Pēc kāda laika tika svinētas pirmas sv. Mises. 2007. gadā bīskaps Jānis Bulis konsekrēja Istras baznīcu. Tad liela pateicība Annas kundzei, ka atvēra baznīcu gan vakar vakarā, lai mums būtu Vissvētākā Sakramenta adorācija plkst.20.00-21.00, gan šodien, lai svinētu sv. Misi svētā Dominika piemiņas dienā. Un sevišķs paddies Prāvestam pr. Artūram.

Tā jau bija ceturta diena, kad sv. Dominiks mums atgādina par saviem brāļiem, kuri strādāja un kalpoja Latgalē XVII-XIX gadsimtos.

Sprediķī es pieminēju draudzību starp dominikāniem un franciskāņiem un, ja Dievs dos, tad šodien vēl satiksim dominikānu svētceļnieku grupu. Un brīnumani tā arī notika Šķaunē.

Tad šobrīd mēs esam Šķaunē, jo mūs laipni uzņēma Tautas Nama saimnieki. Liels paldies.

Es sēžu pie galda, bet apkārt visdažādākie priekšmeti vajadzīgi, lai ražotu audumus no liniem, kā piem. vērpjamais ratiņš, stelles un citi.

Šodien mēs satikam Šķaunē grupu no Valmieras, tad rīt, Landskoronas baznīcā, visas trīs grupas svinēs svēto Misi. Liels paldies Prāvestam pr. Aivaram par skaisto stāstu par baznīcu (190 gadi!) un par sarunu par Dieva žēlsirdību.
Ahā, vēl viena lieta. Svētās Māsas Faustīnes Kovaļskas divas fotogrāfijas, kuras saņēma vakar katrs svētceļniek, šodien svētajā Misē tika pasvētītas.

Svētceļojuma 3. diena

Katru dienu Dievs rūpējas par mums un viena no tā zīmēm ir ikdienišķs lietus, kurš mazgā mūsu mašīnas. Arī vakar vakarā stipri lija, bet tas mums netraucēja, jo mēs jau bijām Pasienes skolā, kur mūs laipni uzņēma. Liels paldies Jums!

Kad cilvēks iet svētceļojumā, tad atklāj to pakāpeniski. Piemēram man sākās svētceļojuma sevišķs atribūts - gulēšana uz grīdas. Viss normāli, tā, kā vajadzētu būt. Kāda ir svētceļnieka atbilde? Pateicība Dievam.

Šodien pievienojās nākamie elementi jeb atribūti. Pirmais tā ir svētā Mise kopā ar "Radio Marija Latvijā", kam bija gan ticības liecības nozīme, gan evaņģēlizācijas iespēja. Un otrais evaņģēlizācija ceļā - cilvēku satikam maz, bet caur "Radio Marija Latvijā" klātbūtni brīnišķīga priestera Pētera Skudras personā mēs varējām lūgties kopā ar klausītājiem un stāstīt par to, kā mums iet, kādos nodomos mēs lūdzamies un pateikt kādas interesantas lietas, es ceru, intervijās. Es piemēram pasvītroju to, ka svētceļojumā ir divu kategoriju cilvēki: tie, kuri iet uz Aglonu, un tie, kuri dažādu iemeslu dēļ palika mājās. Mēs lūdzamies viens, bet kad atgriezīsimies mājās, no mums prasīs liecību - piemēram, kā svētceļojums attīstīja mūsu ticību, cerību un mīlestību. Un vajadzēs liecināt - ar prieku. Bet tad mēs pateiksim:  parādiet mūsu lūgšanu augļus savā dzīvē. Tad lūk, ne tikai tiem, kuri iet, jāmaina savā dzīvē, bet arī tiem, kuri saņem mūsu lūgšanu augļus.

Un vēl viens svētceļojuma elements - nogurums. Pēdējus 4 kilometrus es negāju, bet braucu ar mašīnu kā pasažieris. Jāatpūšas, lai rīt - vai no rīta, vai pēcpusdienās, ietu ar grupu tālāk.

Man šodien bija katehēze par Dieva žēlsirdību. Materiālus tai var atrast mājās lapā:

uzticies-jezum.mozello.lv

Vēlreiz liels paldies Pasienes draudzes Prāvestam Jānim un visiem iedzīvotājiem par viesmīlību un iespēju svinēt sv. Misi skaistajā baznīcā Pasienē. Un liels paldies nākamas skolas saimniekiem jaunā nakšņošanas vietā, jo rīt būs sv. Mise Istras baznīcā.

Es aicinu visus Cien. Lasītājus dzīvot un lūgties ar paļāvību uz Dievu un darīt žēlsirdības darbus saviem tuvākajiem visu mūžu, jo visa dzīve ir svētceļojums pie Dieva.

Svētceļojuma 2. diena

Šodien visi svētceļnieki bija jau no paša rīta iegrimuši dziļās pārdomās, svētajās pārdomās, un šis sevišķs klusums bija kā pierādījums tam, ka visi nopietni ņem vērā to, ka svētceļojums ir dāvana no Dieva un Dieva laiks.

Nevar pat īsi nerakstīt par pateicību gan Dievam, gan Zilupes draudzes prāvestam pr. Jānim Kupčam un tās iedzīvotājiem, un mūsu saimniekiem skolā. Mēs par viņiem lūdzamies sv. Misē un no visām sirdīm dziedājām Dievam par godu - gan skaistajā kapelā, gan ceļā uz Pasieni.

Un vēl brīnums, Dieva mīlestības brīnums, kas ir laikam pierasts dievbijīgiem cilvēkiem Zilupē, jo pēc sv. Mises kopā ar Prāvestu mūs uzaicināja uz brokastīm, un, kā atklājās, Prāvests ļoti skaisti mums stāstīja par vēsturi. Un beigās, mums bija prieks redzēt jaunu baznīcu iekšā; vēl notiek darbi, bet mēs ceram, ka tā būs ļoti skaista Jēzus Sirds baznīca. Mēs tikam uzaicināti uz gaidīto baznīcas pasvētīšanu, kura notiks varbūt jau nākamajā gadā.

Sākās jau normāli, svētceļniekiem piemēroti, ceļi, tas nozīmē, ka ne tikai asfalts, bet arī neatkārtojāmie lauku un mežu ceļiņi, kuras bieži šķērso stirnu un citu dzīvnieku pēdas. Grupa turas kopā, jo mums vienkārši labi kopā būt, iet, lūgties, izpildīt dežurus un citus pienākumus. Sevišķi liels paldies visiem brInišķīgiem un brīnišķīgām virtuves kalpotājiem un kalpotājām, kuras gatavo bezgalīgi (bet protams šīs dzīves virs zemes proporcijās un robežās) garšīgas maltītes.

Pat latvāņi, kurus redzējām augam pie ceļa, mums netraucēja uzklausīties br. Jāņa katehēzi par svētceļojumu jēgu un vēsturi, kā arī otro daļu par sv. rožukroni. Ceļā tika nodziedāts Dieva žēlsirdības kronītis, kurā, pēc mana lūguma, tika mainīti daži vārdi, lai būtu labs un precīzs tulkojums.

Kad atnācām spēku un prieka pilni Pasienē, un atradām skaisto skolu, kura mūs uzņēma, tad devamies uz Pasienes pērli - Romas katoļu baznīcu. Par šo baznīcu skaisti mums pastāstīja Alise un  vēlāk drusciņ mēģinājām saprast, kādi svētie tika uzgleznoti uz svētbildēm un kādu svēto figuras atrodas uz altāriem. Un, ziniet, gāja mums ļoti labi.

Mēs ātri iegājām liturģiskajā dzīvē un izpaužas, starp citiem, arī caur to, ka arvien līdzīgi kapucīniem mūsu formācijas klosteros mēs mierīgi un vienā ritmā skaitam breviāru.

Rīt visu dienu iet kopā ar mums Radio Marija Latvijā, tāpēc aicinam visus uz sv. Misi, kura tiks svinēta Pasienes pēcdominikāņu baznīcā.

Ceļā un svētajā Misē, un visās citās lūgšanās, mēs lūdzamies par Jums, dārgie lasītāji, par Prāvestu t. Krišjāni, sv. Alberta draudzi, Olaines draudzi, tēviem kapucīniem, mūsu visām draudzēm un ģimenēm, par slimiem. Un pateicamies Jums par jūsu lūgšanām mūsu nodomā.

Svētceļojuma pirmā diena.

Mēs, Rīgas svētā Alberta draudzes svētceļnieku grupa sasniedzām šodien Zilupi. Jau otro reizi sākām svētceļojumu ar braucienu ar vilcienu, šoreiz tie bija kādi 300 km. Līdz Rīgai ir 300 km., līdz Maskavai 600 km..

Viena no dalībniecēm, Andželika, kura pirmo reizi iet svētceļojumā, teica: "Es neticu, ka es esmu šeit". Vairāk vai mazāk mēs visi varētu parakstīties zem šiem vārdiem. Jo katram vajadzēja atstāt ģimeni, vai draugus, vai darbu, vai citus plānus, lai ietu uz Aglonu. Šie vārdi atklāj nevis neticību, bet ticību uz Dievu. Mēs Dievam veltam laiku, lai ieklausītos Viņa vārdā kopā ar brāļiem un māsām Kristū, lai Viņu pieņemtu sv. Komūnijā, lai Baznīcas priekšā pateiktu Dievam "jāvārdu": Kungs, es tic tam, ko Tu esi atklājis, stiprini manu ticību ikdienā.

Es domāju, ka ceļš vilcienā bija ļoti evaņģēlizācijas garā, jo skaistas dziesmas, klusas un priecīgas sarunas ienesa mīlestības civilizācijas realitāti, Svētā Gara darbību.

Ka ši diena būs neparasta, mūs pārliecināja jau rīta sv. Mise, kuru celebrēja trīs priesteri: prāvests t. Krišjānis, t. Staņislavs un vēl viens tēvs no Polijas no redemptoristu kongregācijas, kura evaņģēlizē caur radio, televiziju, augstskolu, presi un garīgo literatūru. Tā bija kā zīme tam, ka visi mūsu vārdi un darbi ir vajadzīgi pasaulei, lai tā redzētu mūsos Dieva Dēlu Jēzu Kristu. 

Kungs, pārveido mūs tā, lai mēs staigātu Tavā gaismā!

Liels paldies kontrolieru kungiem vilcienā par visu palīdzību un mūsu samniekiem Zilupē, tehnikumā. Lai Dievs svētī arī Zilupes draudzi, jo šodien apmeklējām kapelu, kur rīt būs sv. Mise.

Svētam Franciskam Kungs ir devis brāļus.

Pirms pāris gadiem Viļakā, kad vistuvākie kapucīni dzīvoja Rīgā, apmēram 250 km attālumā no manis, tuvāk bija kapucīnu kapi: viens Viļakā pie bijušā klostera, pēc tam jau Jēzus Sirds baznīcas dārzā (tēvs Nikodems, Filips Turks), otrs apm. 25 km attālumā no Viļakas, kapsētā netālu no Baltinavas (tēvs Miķelis Jermacāns).

Tagad, kad es esmu Rīgā un ir iespēja pat katru dienu satikties ar brāļiem, tomēr kapucīnu kapi ir tuvāk, ja mēs runātu par kilometriem, jo tēva Oļģerta Aleksāna kaps blakus sv. Franciska baznīcai (jauns piemineklis ar skaistu krustu no svētā Damiana - san Damiano - baznīcas) un tēva Andreja, Jāņa Pavlovska, kaps pie sv. Alberta Lielā baznīcas.

Tuvu (daži km.) apglabāti ir arī tie, kuri ļoti gribēja, lai kapucīni atbrauktu uz Latviju. Tie ir arhibīskaps Antons Springovičs un bīskaps Antonino Zecchini, Pāvesta nuncijs Latvijā pirms kara. Viņi abi divi tika apglabāti sv. Miķeļa kapsētā.

No vikipēdijas (poliski): lēmumu dibināt jaunu svētā Erceņģeļa Miķeļa kapsētu pieņēma 1879. gada 21. decembrī. 1882. gada 26. augustā kapsēta tika svinīgi pasvētīta, pr. Kārlim Marcinkevičam (Karol Marcinkiewicz) piedaloties. Nekropolija dalās uz četriem kvadratiem, bet tie iekšā dalīti ar ieliņām. Centrālajā vietā pie galvenās alejas uzbūvēja kapelu gotika stilā, kura tika pasvētīta sv. Miķeļa dienā 1885. gada 29. septembrī.
Tā vikipēdija. Tad es saprotu, ka tā ir katoļu sv. Miķeļa kapsēta un kapela, kur apglabāti bīskapi.
Labi, kad es satiekos ar brāļiem, manī parādas liels prieks un mācos izdzīvot šos sv. Francika vārdus: "Kungs man ir devis brāļus".

Rīt dosimies svētceļojumā. Kungs mums ir sagatavojis vislabāku laiku. Kungs, mēs Tev pateicamies par laiku, mākoņiem, par sauli ("Un [saule] ir skaista un spīdoša ar lielo gaismu: tā ir Tavs, Visaugstais, attēls" - no "Saules dziesmas".), par mēnesi un zvaigznēm, par vēju, ūdeni, zemi, zālēm, ziediem, augļiem... 

"Esi slavēts, mans Kungs,

par tiem, kuri piedod Tavas mīlestības dēļ

un iztur vājības un vajāšanas".

Visi tiek aicināti, lai kristīgās mīlestības garā kalpotu viens otram, piedotu to, ko mēs izdarījām cilvēciskā vājuma dēļ, bet visā pielūgtu Kungu Jēzu Kristu.  
Tiksimies ceļā uz Aglonu!

Svētais Francisk, kā kļūt par svētceļnieku?

Svētais Francisk, kā kļūt par svētceļnieku?

Tuvojas svētceļojums uz Aglonu un jādomā, kas būs vajadzīgs? Protams no materiālām praktiskām lietām. Vēl palika divas dienas un tas ir daudz laika.

Bet augšā ir šis jautājums sv. Franciskam, kā kļūt par īsto svētceļnieku? Es domāju, ka šis jautājums ir uzdots atbilstošai personai, jo Francisks savā testamentā aicināja un aicina visus savus brāļus, lai kļūtu par svētceļniekiem: "Lai brāļi sargās, lai nepieņemtu (...) to, ko viņiem būvē, ja tas nav pēc svētās nabadzības, (...) vienmēr tur uzturēdamies kā atnācēji un svētceļnieki".

Lūk mūsu priekšā svētceļojuma ceļi. Jāiet pa viņiem, kā tie, kuri iet savā dzīvē uz Debesu Valstību. Mūsu priekšā skolas un mājas, kur mūs uzņem. Jāpieņem cilvēku viesmīlība līdzīgi Franciskam "pēc svētās nabadzības", nevis kā kungi un valdnieki. Mūsu priekšā baznīcas, kuras ir Dieva mājoklis. Jāuzturas tur īsu laiku kā ļoti pazemīgi un klusi "atnācēji un svētceļnieki".

Šajā "Testamentā" Francisks atzīst, ka "Kungs man ir devis brāļus...". Mēs varētu mazā svētceļnieku kopienā atkārtot: "Kungs mums ir devis brāļus un māsas". Un mēs, paklausīgi Baznīcai, kā sv. Francisks, kurš ātri, kopā ar brāļiem devās pie Pāvesta Innocentija III un tas apstiprināja šo regulu un ordeni, padosimies šajā 11 dienu laikā Baznīcas principiem, kuri mums palīdzēs dzīvot svēto dzīvi: lūgšanās, Euharistijās, darbā, atpūtā un ceļā.

Lūk sv. Franciska ordenī katrs brālis ir svētceļnieks visu dzīvi. Tad lūgsim šo svēto, lai būtu mūsu aizbildnis ceļā uz Aglonu un iemācītu katru dalībnieku, katru brāli un māsu Kristū, kļūt par īsto svētceļnieku, ne tikai šīm 11 dienām, bet visā dzīvē.

Svētais Francisks zem Rīgas debesjuma.

Vakar bija ļoti bagāta diena. Tā bija man sevišķa diena.

Pirmkārt tāpēc, ka gandrīz visu dienu, no rīta, pavadīju manu brāļu kopienā. Sākumā Olainē. Ziniet, kā es jau rakstīju dažās reizes, kapucīni dzīvo kopienās, kas saucas ģimenes (latiņu valodā "familia") un kapucīnu klosteri saucas mājas. Es pat nezinu, kā paskaidrot to, ka brāļi ir garīgā ģimene, kuru Baznīcā vēlas Dievs. Tāpēc ir mazāko brāļu kapucīnu ordenis un kopienas, kur ir sevišķs pienākums brāļiem: mīlēt viens otru vairāk nekā cilvēki mīl viens otru ģimenē, vairāk neka māte mīl savu bērnu. Tik tiešam. Un brāļi tic, ka viņi ir spējīgi tā dzīvot un tā mīlēt, jo tic Dievam un tas viss ir no Dieva: viss šis paaicinājums un dzīves veids, kuru sāka svētais Francisks no Asīzes: Mazāko Brāļu dzīves veids ir izpildīt Evaņģēliju... - apmēram tā sākas Ordeņa Regola no 1223 gada (pirmā, īsa Regola, bija no 1209. gada, kurai svētību deva pāvests Innocentijs III). Šie vārdi ir kā gaisma, lai saprastu, pēc kā jādzīvo mūsu kopienai.

Man bija arī iespēja svinēt svēto Misi Olaine un pateikt sprediķi. Tas bija mans pirmais sprediķis Olainē pēc 77(!) mēnešiem. Un pēc tam vēl piedalījos kapusvētkos Jaunolainē.

Un uzreiz vajadzēja braukt uz Rīgu ar vienu no Olaines mājas ģimenes brāļiem, jo Rīgā bija saplānotas tikšanās sakarā ar svētceļojumu uz Aglonu 5-15 augusts. Pēc tam citi pienākumi.

Un gandrīz pēdēja lieta: franciskāņu Trešais Ordenis mani uzaicināja uz lūgšanas laiku. Un varu pateikt, ka tas bija ļoti ļoti svētīgs laiks, kuru neviens cits nevarētu tā saplānot, veidot mūsu sarunas un palīdzēt pieņemt lēmumus, kā tikai un vienīgi Dievs, protams, svētā Franciska aizbildniecībā. Jā, Franciskam un Franciskāņiem nevajag daudz, bet ļoti maz. Tikšanās notika zem skaista debesjuma un saplānoti darbi, pieņemti lēmumi, līdzskan ar to, ko mēs darām katru dienu un mēs redzam, ka Dievs grib vēl vairāk apvienot mūsu spēkus un piepūles mīlestībā, lai visi mūsu darbi nestu vislabākus augļus. Protams, es nerakstīšu šeit, kas ir plānots, bet jālūdzas, lai Dievs, kas rūpējas par mums, palīdzētu mums pieņemt visas Viņa svētības.

Pateicība Dievam, ka mums mācā līdzdarboties ar Viņu un ka mēs varam līdzdarboties mūsu kopienās.

Šodien arī uzzināju, ka vairs neesmu svētdienu vikārs sv. Franciska un Kristus Karaļa draudzēs. Bet biežāk būšu Olainē. Lūk, cik apustulāts iet līdzi brālīgai dzīvei kapucīnu kopienā.

Svētais Francisks un mūsdienas.

Cilvēks mācās kaut ko nolemt un tajā atklāj, ka viņa priekšā ir tā kā dažādi centri, kuri viņu ietekmē, lai pieņemtu tādu, nevis citu lēmumu. Ar laiku cilvēks var identificēt šos centrus, kuri ietekmē cilvēka domāšanu, tas nozīmē, ka arī lēmumus. Kādi ir šie centri, tā arī ietekmē cilvēku.

Facebookā es šodien ievietoju interviju ar rakstnieku Gabrielu Maciejewski, kurš starp citiem stāstīja, kā jaunībā strādāja kādā žurnālā, kur īpašnieks bija vācietis un visiem žurnalistiem vajadzēja rakstīt to, ko viņš gribēja, konkrētos rāmjos. Protams tur nebija svarīga patiesība, bet uzraugi pavēlēja mainīt katru tekstu, kurš izgāja no šiem rāmjiem. Šis rakstnieks teica, ka tas bija ļoti smags ikdienišķs darbs. Un to rakstu, lai mēs visi zinātu (mēs to zinām, bet vajag atkārtot), ka pasaule, kura mums parādīta masu informācijas līdzekļos neatbilst patiesībai 100% un ka tas notiek apzināti.

Svētais Francisks savos laikos, kad cilvēki bija tādi paši kā mēs un (to es nezinu) varbūt runāja par sevi "mūsdienas cilvēki", gribēja parādīt, sākumā sev, pēc tam saviem līdzbrāļiem ordenī, pēc tam visiem citiem, ka labs centrs ir viens un ka Tas ir Dievs. Lai paklausītu Dievam, lai uzzinātu daudz par Dievu, lai izpildītu Viņa baušļus, vajadzīgas ir pūles, garīgais darbs, veltīts laiks. Šī tuvošana Dievam, Kurš savā Dēlā kļuva Cilvēks, tad tuvošana kura īstenībā ir atbilde uz Dieva darbiem, prasa arvien vairāk mīlestību uz Dievu. Jo Dievs ir Mīlestība. Bez mīlestības nav nekā mūsu attiecībās ar Dievu. Lai tā dzīvotu vajadzīga ir vienkāršība, vienkāršības tikums, par kuru runā sv. Francisks no Asīzes. Vienā no savām lūgšanām Nabadziņš raksta: "Tīra un svētā Vienkāršība iekauno visu šīs pasaules gudrību un miesas gudrību".

Ne ļoti maz, bet ļoti daudz vajag rūpēties par mīlestību uz Dievu un arī par vienkāršību, lai dzīvē nemeklētu šīs pasaules gudrību. Un šeit gribu atgādināt Jēzus vārdus par to, lai mēs būtu veikli kā čuskas, bet nevainīgi kā baloži. Šī pirma līdzība, es domāju, ir ļoti saprotama. Bet arī baloži katru dienu smagi strādā, lai savāktu barību sev un mazuļiem. Es domāju, ka vajag rūpēties par to, lai cilvēku starpā sarunās un darbos būtu zīmes, ticības zīmes, katoliskās zīmes, jo tas prasa vairāk - man pašam jādzīvo katoliska dzīve, jāsaprot Baznīcas ticība. Vai es esmu ticības zīme citiem cilvēkiem? Vai ir kaut kas, ka tas nevar īstenoties? Un kāpēc sv. Francisks no Asīzes vēl pēc 800 gadiem ir saprotams un aktuāls?

Svētais Francisks un svētceļojums

Svētais Francisks savās pamācībās brāļiem bija vienmēr ļoti konkrēts. Un cilvēku, sevišķi ordeņbrāļu, centienus kļut par labiem mūsu Kunga Jēzus Kristus sekotājiem redzēja Dieva vārda gaismā. Tikai tad cilvēciskie centieni bija pareizi ieraudzīti, kādā veidā mērīti un vērtēti, tas, kas bija no Dieva, tika atrasts, tas, kas cilvēkā bija kāda cita iemesla dēļ, piemēram vājību vai kārdinājumu dēļ arī tika atklāts. Tā bija vienmēr konkrēta garīgās dzīves skola, kura prasīja ļoti daudz, teiksim - pat visu, jā, visu - atdot Dievam, lai nēsātu Dieva kalpu vārdu.

Svētceļojums ir laiks, kurā konkrēti cilvēki satiekas konkrētos darbos, lūgšanās un citos pienākumos. Un tagad būs skola, arī garīgās dzīves skola - visu padot Dievam mazā Baznīcā, kura ir ceļā. Un konkrēti rūpēties par tikumiem, kuri ir tādi un tādā mērā, kā atklājas dzīvē.

Lūgsim svēto Francisku, kurš praktiski visu laiku bija ceļā, lai viņš ietu kopā ar mums un iemācītu mums savā skolā atpazīt labu un to pieņemt katrā konkrētā situācijā.

Viens vārds dara lielo atšķirību.

Jēzus šajos gados, kad staigāja kopā ar saviem apustuļiem pa svēto zemi, mācīja viņu paklausību. Ja tie, kuri seko Jēzum, pildīs Viņa vārdus, dzīvos pēc Evaņģēlija, atstās tālu no sevis savu gribu, bet pildīs Dieva gribu, kā pats Dieva Dēls to parādīja, viņi varēs pateikt par sevi, ka Dieva mīlestība viņos mājo. Jo, ja cilvēks pilda Dieva baušļus, tad Dieva mīlestība šajā cilvēka ir un nes labus augļus.

Dažreiz varbūt kāds padomātu, ka no šīm lietām var jokot un ka modē ir nepaklausība, jo tajā parādīsies tava brīvība... ak vai! Mēs varam jokot, piemēram, no laika, bet no lietām, kuras ir pie paša pamata, nē. Jēzus atnāca pasaulē, lai... jā, jā... lai būtu paklausīgs Debesu Tēvam visā, lai izpildītu Tēva gribu - aiz mīlestības uz Tēvu, un aiz mīlestības uz mums, kuriem brīžiem gribas jokot no lietām, kurās ne jokot vajag, bet vajag pilnveidoties.

Es kādreiz rakstīju par kādu ļoti pazemīgu draudzi, kurā ir ļoti pazemīgie un paklausīgie cilvēki, kuri ātri visu maina, lai tikai būtu Dieva griba. Kā rakstīja sv. Francisks, svētīgi tie, kurus mūsu māsa miesīga nāve atradīs - šajā pēdējā brīdī - Dieva gribā. Tad pirms pāris mēnešiem, man pajautāja, kā pareizi skaitīt Dieva žēlsirdības kronīti? Tad es parādīju mājas lapu, kurā atrodas ļoti labs un precīzs tulkojums, protams: http://uzticies-jezum.mozello.lv/

Un lūgšanas grupa sāka tieši tā lūgties, jo iepriekšējais teksts bija ar kļūdām. Bet pēc kāda laika es dzirdēju, ka tur ir vēl viens vārds, kura nav oriģinālā. Pateicu vienai cien. kundzei un... tagad no prieka gribas, ziniet, lēkāt. Lūgšana ļoti precīza, skaista un saistīti ar to apsolījumi. Ja mazās lietās mēs esam paklausīgi Jēzum - to starpā arī lai lūgtos tā, kā Jēzus grib - tad Jēzus uzticēs mums vēl kādus stūrīšus mūsu dvēselēs tīrīt no putekļiem, tas ir, es gribēju pateikt, no grēkiem un no vājībām. Tāpēc, ziniet, iepriekšējos gadsimto, arī XX gs., daudzi cilvēki lietoja tādus speciālus krēklus vai ķēdītes, lai šī neērtība vērstu vinu domas, viņu sirdis un prātus uz Dieva gribas pildīšanu. To es gribēju atgādināt, lai es, mēs un citi neaizmirstu, ka paklausība Dieva gribai ir kaut kas sevišķs, liels un no kura nedrīkst iziet, jo, protams, būs ērti, salda dzīve, bet Dieva gribas pildīšanas nebūs pavisam.

Bet Jēzus runā: Ja tu gribi Man sekot, ņem savu krustu...

Katrai paaudzei tā, kā kapucīniem, ir vajadzīgs krusts.

Kad es kalpoju Viļakas, Kupravas un Liepnas draudzēs, es pasvētīju dažus krustus. Vienu jauno krustu es pasvētīju pie Liepnas baznīciņas un trīs dažōs ciematos.

Divi ciemati: Geinova un Tutinova (12 iedzīvotāji) sagatavoja jauno skaisto krustu, uzstādīja to dārzā pie ceļa un tur tika pasvētīts 2016. gadā.

Ciemats Robežnieki (4 iedzīvotāji), kurš pirms kara saucās Slobodka (bija 32 lielas ģimenes!), arī sagatavoja skaisto krustu 80 m. no robežas un tur tas tika pasvētīts. Par to es rakstīju 2015. gada 11. maijā:

Krusts cilvēka dzīvē

    1990. gados kāds cilvēks nolēma uzstādīt krustu netālu no mājas, pie ceļa. Savu darbu pabeidza 1998. gada 4. maijā. Pēc divām dienām kapucīnu tēvs Olģerts pasvētīja šo krustu. Krusts "izdzīvoja" 17 gadus un šogad 9. maijā tika uzstādīts jaunais ar soliņu un žogu. Šodien man atbrauca pakaļ un es pasvētīju gan krustu, gan visu saimniecību.

    Cilvēkiem ir ļoti tālu uz baznīcu, ne visās svētdienās izdodas braukt uz sv. Misi, autobuss vienu reizi mēnesī, lopi, švaka veselība. Bet tad ir krusts, pie kura svētdienās pulcējas daži cilvēki no kaimiņu saimniecībām un skaita lūgšanas, dzied baznīcas dziesmas un runā par savām ikdienišķām problēmām, par plāniem, darbiem. Šis krusts dod cilvēkiem cerību un ir Dieva, kas mīl cilvēku, klātbūtnes zīme.

Un vēl vienu krustu pasvētīju 2015. gadā ciematā blakus Robežniekiem, kur jau nav neviena iedzīvotāja, pat nevienas ēkas. Pie šī krusta lūdzās cilvēki, kuri braukāja no Borisovas. Laikam viņi no šā ciemata, kura vairs nav, nāk. Šis ciemats ar jauno krustu atrodas starp Vecumiem un Robežniekiem.

Es tagad lasu par kapucīniem Latvijā 1929.-1949. gados un tāpēc īss teksts par krustu, kapucīniem un šo laiku paaudzi:

Latvijā, bet īpaši Latgalē, ļoti bieži ir sastopami koka krusti gan pie baznīcām, gan ciematos. Dažreiz kad mazās baznīciņas ēka neatšķiras no citām ciemata mājām, tieši krusts ir zīme, ka šeit ir Dieva nams. Līdzīgi ir ciematos, kur pie krustiem pulcējas cilvēki, sevišķi maijā, lai lūgtos un kopā ar Dieva Māti atdot Dievam godu.

Krusts ir tomēr no koka un tā izturība laika apstākļos Latvijā sasniedz parasti 15-20 gadus. Vai tas mums kaut ko neatgadina? Tas ir kā vienas paaudzes laiks. Nākamai paaudzei ir pienākums: uzstādīt jauno krustu.

Kapucīnu klātbūtnes un kalpošanas pirmā perioda laiks Latvijā bija tieši vienas paaudzes laiks. Šī paaudze ieraudzīja Svētā Gara darbību, jo bija atvērta svētumam. Taču konsekrētai dzīvei jāliecina par svētumu, uz kuru aicina Dievs ikkatru cilvēku.

Koka krusti ir laicīgi, bet tie liecina par Jēzus Kristus Krustu. Arī par šo Krustu liecina ikkatrs kapucīnu habits - ir šūts krusta formā. Mēs ceram, ka mīlestība uz Jēzus Kristus Krustu, kura bija gan pirmajos kapucīnos Latvijā, gan šīs paaudzes lajos, atradīs sekotājus arī mūsdienās.

Vai tu gribi zaudēt labsajūtu?

Mēs atcerāmies notikumu, kad Jēzus kopā ar apustuļiem atbrauca ar laivu uz kādu pagānu pilsētu un tur atbrīvoja apsēsto cilvēku no ļaunā gara, pat no ļauno garu leģiona. Liekas, ka visiem vajadzētu priecāties, bet tomēr tā nebija, jo ļaunie gari iegāja cūku barā, un tas tūlīt noslika ezerā. Cilvēki, kuri dzīvoja šajā apkārtnē, lūdza Jēzu, lai Viņš atstātu šo apkārtni, lai viņi varētu dzīvot paši.

Dzīvē ir tādas situācijas, kad cilvēkam būtu iespēja satikties ar Jēzu, bet šim cilvēkam nav ticības. Ir vides, kur būtu iespēja ieiet Jēzum Kristum, lai dotu cilvēkiem iespēju atgriezties un dzīvot Dieva žēlastībā, bet nav ticības, vai ticība ir ļoti vāja, bet cilvēka vājības ļoti lielas un rezultātā - arī grēki. Dažreiz, kad viens cilvēks atvēr savu sirdi Jēzum, viņa dzīvē ieiet Dieva žēlastība, sākas regulāra sakramentālā dzīve un šis cilvēks var citiem sludināt - iespēju robežās - par Jēzu un Baznīcu. Viens no apsēstajiem, kuru atbrīvoja Jēzus, pat gribēja atstāt visu (īstenībā laikam viņam nekā nebija) un iet, un sekot Jēzum. Bet Jēzus teica, lai viņš šeit, uz vietas, savā apkārtnē, sludina to, kas notika viņa dzīvē. Tad mēs redzam, ka tik daudz jānotiek, lai viens cilvēks, viens vienīgais no visas apkārtnes, sāktu sekot Jēzum, lūgties, iet uz sakramentiem, jo tāda ir Debesu Valstības metode, rauga metode.

Protams nav ko pārdzīvot, ja kāds cilvēks, kuram nu vajadzētu arvien ātrāk iet, skriet un sekot Jēzum, nevar pat vienu soli iet uz priekšu. Jo nedrīkst aizmirst par mīlestību, kas ir visā, kas mums jādara. Šī mīlestība, mīlestība no Dieva, var viegli nojaukt cilvēka labsajūtu, bet pašā cilvēkā grib atjaunot Dieva attēlu, ja cilvēks grib un cik grib. Dieva priekšā visi ļauno garu leģioni kliedz un bēg, bet ikkatram cilvēkam ir dots aicinājums pieņemt Dieva mīlestību, kaut gan tik bieži no otrā, vāja cilvēka, sirds un rokām, cilvēka, kas tikai mācās un mācās mīlēt dzīvojot Dieva mīlestībā un žēlastībā.

Mūžīgo mieru...

Šodien aizgāja mūžībā Leonards. Katru dienu viņš kalpoja svētajā Misē Viļakas Jēzus Sirds Romas katoļu baznīcā. Mūžīgo mieru dod viņam, Kungs, un mūžīgā gaisma lai atspīd viņam. Lai viņš dus mierā. Āmen. Leonards, kā Dieva cilvēks, daudziem cilvēkiem palīdzēja, ļoti rūpējās par baznīcu un draudzi un šo mīlestību uz Dievu un Baznīcu centās iedot citiem cilvēkiem. Viņš deva labo ticības liecību un devās pie Dieva.

Tad Leonards jau ir Dieva priekšā. Tāpēc caur mūsu lūgšanām palīdzēsim viņam ātri un pilnīgā laimē redzēt Jēzu, Kuru, paslēpto Vissvētākajā Sakramentā, Leonards iemīlēja un katru dienu pielūdza.

Bēru sv. Mise būs ceturtdien, vēl precīzi es nezinu.

Goda vārds, Leonārds laikā, kad es biju Viļakā, man palīdzēja laikam katru dienu. Šeit lejā, es ielīmēsu ziņu no pagājušā gada. Jo majia beigās es biju Balvu slimnīcā. Un tas, kurš man atveda manas mantas un liturģiskās lietas, lai es tur, slimnīcā, celebrētu svēto Misi katru dienu; tas, kurš mani pēc četrām dienām atveda no slimnīcas uz plebāniju Viļakā, bija tieši Leonards.

"otrdiena, 2016. gada 31. maijs

4 dienas slimnīcā

 Pēc visām braukāšanām es tik ļoti saaukstējos, ka vajadzēja visu atstāt un braukt uz slimnīcu. Īstenībā mani veda ātrā un tā es sāku tuvāk draudzēties ar mediķiem.

    Sākumā es braucu uz polikliniku Viļakā, tur saņēmu sistēmu, ārste nolēma, ka vienīgais atrisinājums ir mani aizvest ar ātro uz Balvu slimnīcu. Tas nozīmē, ka tajā dienā Viļakā nebija svētas Mises. Izdevas Viļakas baznīcā svinēt sv. Misi tikai svētdien pl. 11:00. Sv. Misi vadija pr. Jānis Bartulis. Pateicība Dievam un priesterim.

    Man atvēda visas vajadzīgas lietas, lai svinētu sv. Misi, ministrants Leonards. Liels paldies viņam un visiem citiem labdariem, kas man palīdzēja šajās dienās, arī ar savām lūgšanām.

    Balvu slimnīcā atmosfēra bija ļoti laba. Visi pret visiem ir ļoti laipni un preti nākoši. Tikai ceturdienā man nebija svētas Mises. Nākamās trijās dienās palātā svinēju Euharistiju.

    Diezgan ātri sapratu, ka mana slimība ir vismazāka šajā slimnīcā. Jo cilvēkiem ir konkrētākās problēmas ar veselību. Bet redzēju, cik cilvēki, kuri patiesi cieš, prot to pieņemt ar lielo pacietību.

    Ļoti labi, ka tur ir ļoti garš koridors, jo bija kur pastaigāt, sevišķi trešajā dienā, kad es jau jūtos labāk.

    Pēc četrām dienām ministrants Leonards mani atveda uz Viļaku. Liels paldies. Un tādā veidā pirmdien pl.18:00 svinēju Viļakā sv. Misi. Pēc Mises braucu pie slimās uz Borisovu. Un vēlāk... sāku pļaut zāli pie plebānijas un baznīcas. Šodien turpināju pļaut un laikam kāda kundze ieraudzīja un sūtīja savus vnukus man palīdzēt darbā. Un tādā veidā viss no rietumu puses tika šodien nopļauts. Paldies kundzei un vnukiem."

Svētceļojums ir kā Lielais Gavēnis īsā laikā.

Labi ir sagatavoties svētceļojumam un jau dažas nedēļas iepriekš domāt par to. Svētceļojums kā sevišķs neparasts laiks, kā stiprs atgriešanās laiks, var tikt salīdzināts Lielajam Gavēnim, kurš pašā sākumā, caur Pelnu Trešdienas sv. Mises lasījumiem, mums pievērs uzmanību lūgšanai, gavēnim un žēlsirdības darbiem. Kaut gan ne visi, bet organizatori ir atbildīgi par lūgšanu organizāciju ceļā, par pienākumiem, kurus citi pieņems, bet arī regulamins rādīs dzīves rāmjus, tomēr katrs dalībnieks var jau tagad padomāt, "kā es lūgšos, kas būs mans gavēnis un kādus žēlsirdības darbus varu darīt svētceļojumā".

Labi būtu, tā es domāju, sākt svētceļojumu jau pirmajā stundā, nevis pirmās dienās mācīties un kad cilvēks jau iemācīsies un būs pārliecināts, ka ir spējīgs iet līdz pašai Romai, grupa sasniegs Aglonu un tā svētceļojums beigsies. Un vajadzēs gaidīt gadu, lai kaut ko uzlabotu.

Mēģināsim jau tagad, ikdienā, dzīvot kā svētceļnieki, lūgšanā, gavēnī un žēlsirdības darbos tā, ka īsts svētceļojums augustā būs vienkārši turpinājums tam, ko mēs darām aiz mīlestības uz Dievu un tuvāko.

Visvairāk vajadzīgs svētceļojumā

Visvairāk vajadzīgs svētceļojumā ir - katrs pateiks - rožukronis. Vai saule, vai lietus, no rīta kad ir spēks bet ir auksti, vakarā kad nav spēka un kaut gan ir saule bet noguruma dēļ cilvēkam ir auksti - rožukronis rokā, labs koka rožukronis, kurš izturēs visu ceļu, būs visās baznīcās pa ceļu, pie visām kapličām un pie visiem krustiem un kapsētām.

Rožukronis ir labs, kad visi kopā iet un lūdzas. Ir labs, kad cilvēks iet vientuļš un pieņem vientulību kā Dieva dāvanu. Ir labs, kad cilvēks iet pirmo reizi svētceļojumā un, varbūt, brīžiem ir sevišķi grūti vai garlaicīgi - rožukronis rokā palīdz atcerēties, kur es esmu un kas jādara. Ir labs, kad cilvēks iet ..... reizi - rožukronis rokā palīdz mērīt laiku un ceļu. Un kaut gan kāds pat tā padomātu - iešu, lūgšos un ja 1 rožukronis=2km, tad cik rožukroņu un citu lūgšanu, tik kilometru esmu svētceļojumā. Lai nebūtu tukšu kilometru - rožukronis rokā.

Protams ne par tādiem kilometriem mēs svētceļojumā rūpēsimies, kaut gan tos pieredzēsim. Svētceļojums, šogad ar moto "Nāciet, staigāsim Kunga gaismā!", aicina uz tādu ceļu, kas mērīs kilometrus uz Debesīm. Tie ir tikumu, žēlastību, labo darbu kilometri. Un, kas ir ļoti svarīgi, atcerēsimies un lūgsimies par tiem, kuri palika mājās, bet arī par tiem, kuri pabeidza šo ceļu virs zemes un mēs ceram, ka viņi dodas jau pa taisni uz Debesu Valstību. Un atcerēsimies par t. Oļģertu Aleksānu OFMCap., kurš aizgāja mūžībā pirms diviem gadiem, par 3 Cien. Klostermāsām, kuras aizgāja mūžībā tik pēkšni pirms pāris gadiem decembrī, par citu klostermāsu no Ķipsalas, kura aizgāja mūžībā pagājušajā gadā (tā man šķiet), par klostermāsu Virginiju, kura aizgāja mūžībā šodien, bet visu savu dzīvi rūpējās par dvēselēm šķīstītavā - mēs ceram, ka ātri ieies Debesu Valstībā, beidzot par klostermāsu Annu no Ķīpsalas, kuras bēres šodien bija, bet mēs vēl ilgu laiku staigāsim pa šo zemi turot pēdas siltās zeķēs, kuras viņa mums visiem taisīja un uzdāvināja.

Lai viņu paraugs mums palīdz lūgties un mērīt šo patieso ceļu uz Debesu Valstību.
Lūgsimies par paaicinājumiem uz klosterdzīvi un palīdzēsim tiem, kuri savā sirdī par to domā, bet nav drosmes, vai nezin, kas jādara. Palīdzēsim viņiem un viņām ar lūgšanu.

Tuvojas svētceļojums uz Aglonu.

Inese man atsūtīja šā gada svētceļojuma uz Aglonu moto "Nāciet, staigāsim Kunga gaismā!" (Is 2,5).

Pravietis Isajs ir saukts par Vecās Derības evaņģēlistu. Un kad mēs lasām Jaunās Derības Evaņģēlijus, tad redzam, ka jau no paša sākuma ir citāti no pravieša Isaja grāmatas. Piemēram, kad Jēzus sāka savu publisko darbību, tad Nazaretes sinagogā lasa: "Dieva Gars ir pār Mani, jo Mani svaidīja un Mani sūtīja sludināt nabagiem prieka vēsti".

Svētceļojums ir laiks, kurā dalībnieki ir kā šie cilvēki, kuri sekoja Jēzum Kristum, lai ikdienā ieklausītos Viņa vārdos un lai atrastu iepriecinājumu savā dzīvē. Mums ir labak, jo dzīvojam laikā, kad jau varam ņemt Dieva žēlastības ar atvērto sirdi, un ne tikai varam ieklausīties Jēzus vārdos, bet Viņu pašu pieņemt savā sirdī. Katru dienu!

Svētceļojums, sevišķi tad, kad cilvēks jau nav ļoti ļoti jauns, māca arvien stiprāk pazemību, jo, ko šeit daudz runāt, spēku mazāk un cilvēkam arvien mazāk ilūziju par savu "varenību", "pašpietiekamību", "visu dzīves mērķu sasniegšanu". Patiesība par savu grēcīgumu, ar kuru nevar tikt galā, un tās pazemīga pieņemšana, arvien vairāk atvēr sirdi Dievam un Viņa žēlsirdībai. Un labai lūgšanai. Es jau nesen rakstīju, ka lūgšanu vajag mācīties un mācīties, jo tā nav tāda vienkārša lieta. Tā ir saruna ar Dievu, bet saruna tas ir ļoti neprecīzs vārds un nepietiek to saprast 100%, kas ir lūgšana, jo cilvēks ir Tā priekšā, "Kas ir Labums, Vislielākais Labums, Viss Labums, Vienīgais Labums, ikkatra labuma Avots, visa labuma Avots" - apmēram tā sv. Francisks no Asīzes lūdzas Dieva priekšā. Svētceļojums ir iespēja atklāt no jauna un vēl vairāk šo Labumu. Un ka cita Labuma nav. Bet ikkatru labumu (caur mazo burtu "l") un visus labumus mēs saņēmam no viena Avota. Un ne tā, kā mēs gribam, bet tā, kā Viņš, Dievs, grib un kā mēs esam spējīgi pieņemt. Tas nozīmē, ka vajag rūpēties par savu garīgo dzīvi, par svētuma ceļu.

Aicinu uz svētceļojumu no Rīgas sv. Alberta draudzes uz Aglonu. Es ceru, ka informācijas jau ir vai parādīsies kaut kur internetā, bet šajās lietās Jūs esat labākie speciālisti.

Kā atrast vietu rožukronim?

Šodien es biju sv. Alberta draudzē un klosterī pie brāļiem. Bija skaists laiks un vajadzēja arī noskaitīt rožukroni. Grūti sēdēt visu dienu, vajag kustēties, taču tuvojas svētceļojums uz Aglonu.

Bet kur lūgties? Vislabāk staigāt zem liepām aiz baznīcas. Nē, tur jau cilvēki sēž un runā. Blakus zakristējai? Arī aizņemts. Beidzot atradu vietu dārzā, kur bija kādi darbi, bet ne šobrīd. Bet saule bija tik stipra un laikam sākās darbi. Tad palika vienīgi vieta no ielas puses.

Troksnis? Nekas. Nekas nevar traucēt rožukronim vai Dieva žēlsirdības kronītim. Jā, Dieva žēlsirdības kronītis... Kādā draudzē ļoti nepareizi skaitīja Dieva žēlsirdības kronīti. Viena kundze man pajautāja, kā pareizi skaitīt šo Kronīti. Es viņai nosaucu mājas lapu, kur ir teksts diezgan labi pārtulkots.

Pēc kādā laikā biju šajā draudzē un klausos, kā skaita kronīti. Pareizi. Bet... tomēr nē. Tika paņemts kronītis, bet - nezin kāpēc - iekšā kaut kas tika ielikts. Ko tas nozīmē? Ka tas nav Dieva žēlsirdības kronītis. Tā ir skaista lūgšana, bet jau cita.

Mēs mācāmies un mācāmies...

Tā ir drusciņ tā, kā ar grāmatu lasīšanu. Kāda kundze lasa tādas, nu... romantiskas grāmatas, tulkotas no dažādām valodām. Ko nozīmē šeit romantiskas? Tas nozīmē, ka deformē cilvēka moralitāti, tikumus nicina, galvu piepilda ar kādām nepatiesām, sliktām un izdomātām lietām. Kā palīdzēt šai kundzei? Pasūtīt sv. Misi. Bet šeit parādas problēmas, dažādas problēmas, par kurām šeit es nestāstīšu. Ir ļoti svarīga šī garīgā un intelektuālā barība, kuru mēs pieņēmam sevī. Vai tā ir patiesība - kā Svēto Rakstu lasīšana, vai tādu grāmatu, kuras mums palīdz redzēt un saprast patiesību. Vai tās ir tādas lietas, kuru lasīšana pēc gadiem ieved cilvēku smagās problēmās, no kurām cilvēks pat negrib atbrīvoties, un tāpēc vajadzīga lūgšana un mīlestība. Tapēc ir vajadzīgi paaicinajumi uz konsekrēto dzīvi, vajag lai jaunekļi un jaunekles ieticētu Dievam un Viņam paļautos 100% klosteros, sevišķi tur, kur ir klauzura un lūgšana, lūgšana, lūgšana...

Kad cilvēks saprot, ka vajag lūgties precīzi?

Es domāju, ka katram cilvēkam ir ļoti tuvu pie sirds tāda doma, lai viņa lūgšana patiktu Dievam. Bet varbūt sākumā, lai būtu autentiskā, tas nozīmē, ka cilvēks grib runāt ar Dievu tā, kā runā ar otro cilvēku, bet tādu, kuru ļoti mīl, un lai vārdi, protams, būtu patiesi, labi un droši. Un tad cilvēks, gribot negribot, saprot, ka vajag sagatavoties lūgšanai.

Nākamais šķērslis ir šāds: lūgšanai jābūt spontāniskai, tas nozīmē, bez nekādas sagatavošanas, bet tā vienkārši no sirds, lai tikai šī lūgšana būtu emocionālā, jo ja nebūs emocionāla un nebūs spontāniska, tad nebūs patiesā. Tik tiešām? Taču dažreiz cilvēkā ir tādas emocijas, ka viņš meklē tikai mieru, sevišķi tad, kad tā saukta dzīve prasa precīzi: tev jādara tādas un tādas lietas. Lūk, vienkāršas dzīves skolā mēs varam mācīties lūgties mierīgi un pavisam bez emocijas, kuras, protams, kaut kur līdo un grib pārvaldīt cilvēku.

Visas šīs lietas ir zināmas un atklāj konkrētu patiesību: vajag sagatavoties lūgšanai, sagatovot saturu un formu. Jo taču Jēzus mums iemācīja lūgties. Un Viņa lūgšanās bija pilnīga kārtība. Bet vienkārš cilvēks, kā piem. es, var atklāt savā dzīvē, ka neprot tādu vai tādu, vai vēl citu lūgšanu. Ka neprot lūgties precīzi, ka vēl kādu lūgšanu nav iemācījies, ka nav dedzīgs lūgšanā un arī lūgšanu mācīšanā.

Netālu no kāda ciemata, kur atrodas mežniecības institūta filijāle, mežā, skaitot rožukroni, es nolēmu, kā jauns mežniecības students, ka es iemācīšos precīzi lūgties rožukroni, jo man bija daži jautājumi. Un pēc pāris mēnešiem netikai, ka es iemācījos precīzi skaitīt rožukroni, bet tā kļuva man par ļoti mīļo lūgšanu, kas ir ļoti skaista saruna ar Dievu. Un šī lūgšana palīdz ikkatrā situācijā, jā, cik palīdzēja pirms eksamēniem un citās situācijās.

Tas nebūs nekas sevišķs, ja pateikšu, ka lūgšana ieved kārtību dzīvē. Šeit nevar apmaldīties. Es vēlreiz atkārtošu: šeit nevar apmaldīties. Lūgšana ieved kārtību dzīvē. Jo ātrāk cilvēks tam piekritīs, jo ātrāk piekritīs tam, ka viņam vajag mācīties un mācīties precīzi lūgties, jo ātrāk un labāk viņa dzīvē ieies kārtība. Jo kārtība sākas dvēseles dzīļumos, mūsu garā, kur satiekamies ar Dievu. Šeit nevar apmaldīties, ja kāds ir paklausīgs Baznīcas mācībai un no visas sirds, no visiem spēkiem un no visa prāta mīlēs Dievu un ar Viņu vienosies, tad tas būs redzams cilvēka dzīvē. Dažreiz vajag daudz daudz drosmes, lai izdarītu šo pirmo vai nākamo soli uz priekšu šajā ceļā: man jāmācas precīzi lūgties.

Tāda sevišķa lūgšana, kas kārto cilvēka dzīvi 100% ir svētā Mise. Cik šeit ir darba. Cik šeit ir darba, lai piedalītos svētajā Misē gan pilnīgi, gan ar šo domu, ka šī piedalīšanās nesīs svētīgos augļus manā dzīvē. Tikai vajag atrast, jā, atrast Jēzu un par Viņu rūpēties visā Euharistijā, no sākuma līdz beigām, un tālāk dzīvot Euharistisko dzīvi. Jā, Jēzus zeme - kur ir? Tas ir Altāris, Korporāls, Patena, Biķeris, Purifikators, Priestera Rokas. Iekams Jēzus ieies mūsu sirdīs, vajag Viņam sekot. Iekams Jēzus ieies mūsu sirdīs, jāseko Viņam. Viņš sauc klusumā.

Tur šajā ciematā dzīvoja arī kāda ģimene. Mamma strādāja institūtā, pēc tam aizgāja uz pensiju. Bet šī pensija sākās ļoti skaisti, jo dēls pabeidza garīgo semināru un 1992. gadā viņam bija šajā ciematā, skaistajā draudzes baznīcā, pirmā svēta Mise. Kaut gan šajos laikos es viņu nepazinu, bet tagad viņš netālu dzīvo, veido jauno draudzi un tajā būvē jauno baznīcu, Čenstohovas Vissvētākās Jaunavas Marijas baznīcu. Un kad es tur biju, viņš sv. Mises laikā kristīja divām ģimenēm četrus bērnus. Tā ir ļoti precīza lūgšana.

Lielos svētkos kluss laiks

Praktiski šajos vārdos izteicu gandrīz visu, ko darīju. Jo izņemot dažas sarunas, vienīga runāšana bija saistīta ar liturģiju: sv. Mises un breviāra liturģiju, ar rožukroņa vai Dieva žēlsirdības kronīša skaitīšanu. Un vēl grēksūdzes.

Izdevās satikties ar līdzbrāļiem kapucīniem un parunāt par ordeņa lietām un mūsu darbiem Latvijā.

Tas bija kluss laiks, kas ir vajadzīgs visiem, bet sevišķi konsekrētām personām. Tāds kluss laiks ir arī vajadzīgs lai drusciņ vairāk saprastu, ka Dievs ir žēlsirdīgs vairāk nekā taisnīgs, ja tikai mēs lūdzam Viņu, lai Viņš parādītu savu žēlsirdību.

Kluss laiks ir, beidzot, lai vēl vairāk atklātu šo brīnišķo Jēzus klātbūtni Vissvētākajā Sakramentā. Lai nekad nezaudētu no gara acīm Jēzu Euharistijā. Tas ir ļoti svarīgs, jo laikam cilvēkam ir šī vājība darīt kaut ko, kas ir skaists, lūgties un pat piedalīties svētajā Misē tā, diemžēl, lai tur Jēzu, klātesošo Vissvētākajā Sakramentā, neredzētu, nepieņemtu, lai formāli viss būtu kārtībā, bet tomēr Jēzus klātbūtne gaidā un sauc klusumā. Arī tāpēc šis klusums ir vajadzīgs un nepieciešams. Tā arī ir Dieva lielā žēlsirdība.

Kas notiek ar sievieti, kad viņa atmet Dievu?

Mēs zinām, kas notika, kad Ieva nepaklausīja Dievam, pēc tam tā izdarīja Ādams, un mēs to iemantojām kā iedzimto vai pirmdzimto grēku. Un šīs nepaklausības sēkas ir redzamas visos mūsu grēkos un vājības. Kad cilvēks strādā ar sevi, kad ir šis garīgais darbs un līdzdarbošanās ar Dieva žēlastību, tad nenāk jaunie grēki un vājības. Un kaut gan vecie grēki atkārtojas, tomēr ir grēksūdzes sakraments, kurā mēs tiekam atbrīvoti no grēkiem, bet svētajā Komūnijā esam stiprināti, lai ietu svētuma ceļu.

Kas notiek, kad sieviete negrib atcerēties par to, ko izdarīja pirmā Ieva? Kas notiek, kad sieviete zaudē ticību uz Dievu un vienotību ar Dievu, bet sāk dzīvot smagos grēkos, vēl vairāk - sāk propaģēt tādu dzīves veidu, kā Dievs nepastāvētu, tādu dzīves veidu, kā nebūtu nekā cita, kā tikai dzīve virs zemes?

Pirms dažiem gadiem kādā universitātē Polijā tika organizēts simpozijs un viens no referātiem saucās: "Varšavas entuziastes - modernas sievietes projektantes". Un šeit būs daži vārdi no šī referāta.

19. gadsimta 40. gados kādas bagātas sievietes izveidoja grupu, kurā nolēma, ka vajag mainīt sievietes lomu sabiedrībā. Runāja, ka laulība un ģimene ir tikai viens no daudziem dzīves veidiem. Ka vissvarīgākais sievietei ir pašai realizēt savu dzīvi, kā gribas, lai tikai sasniegtu laimi.

Ar laiku sieviešu grupa arvien drosmīgāk sāka sludināt, ka nav jēgas iet pie grēksūdzes, ka nevajag laulāties, jo sieviete pati par sevi var lemt, pati var strādāt, uzturēt un audzināt bērnu, spēlēt kārtis, smēķēt cigaretes, iet uz bibliotēku, lasīt žurnālus, rakstīt tekstus un publicēt avīzēs, ģērbties līdzīgi vīriešiem, nēsāt īsus matus kā vīrieši un tā tālāk. Tā bija vide, kurā arī bieži parādījās vīrieši, kuri gribēja kļūt par rakstniekiem un meklēja bagātus cilvēkus, kuri izdotu viņu grāmatas. Un tā caur grāmatām un avīzēm izplatījās "jaunas idejas".

Tad mēs redzam uz kādu brīvību šīs sievietes gribēja iet - bez Dieva un bez ģimenes, kura viņuprāt ierobežo cilvēku. Kāda mūsdienu pētniece raksta, ka mūsdienu sievietes ir pateicīgas šīm entuziastēm par to, ka pašas var staigāt pa ielām, braukāt ar vilcienu, ņemt dalību un runāt pubilskās tikšanās, runāt ko gribās, bet par to visu protams āsi cīnījās entuziastes un feministes 19. gadsimtā.

19. gadsimtā bija tādas visdažādākas grupas, piem. Francijā sievietes saistītas ar rakstnieci George Sand sludināja "brīvo mīlestību", vajadzību ģērbties viriešu drēbēs un darīt tādus nedarbus (laikam grēkus?) kā vīrieši.

Kas uzvarēja? Pietiek paskatīties uz ielām. Bet vai sievietes kļuva laimīgākas? Viss redzams uz ielām.

Pateicība Dievam, ka daudz ir nemoderno bet svēto sieviešu, kuras pieņem paaicinājumu dzīvot laulībā un ģimenē līdz nāvei, kuras savu cieņu redz Dieva gaismā, kā bija vienmēr un tā, kā bija vienmēr un vēl vairāk Baznīcā - viņas dzīvo pēc vislabāka sieviešu piemēra, pēc Marijas, Dieva Mātes piemēra un uz mūžīgo dzīvi kopā ar vīru audzina savus bērnus.

Mana patiesā bagatība

Rīt, svētdien, Evaņģēlijā dzirdēsim, kā Jēzus sūtīja savus Apustuļus, lai tie sludinātu Labo vēsti. Dievs visu laiku sūta nākamos Apustuļus, mācekļus, misionārus, lai tie gan sludinātu Baznīcas mācību, gan savos darbos parādītu Mīlestību, Dievu, Kas ir Mīlestība.

Šodien Dievs sūtīja nākamo savu mācekli, semināristu Kristapu, kuru Liepājas diecēzes bīskaps Viktors savā katedrālē iesvētīja par diakonu un pieņēma garīdznieku kārtā.

Svētās Mises laikā bīskaps aicināja diakonu Kristapu iet uz priekšu, jo nevis kaut kas beidzās, bet viss tikai sākas. Šie vārdi līdzskan svētā Franciska no Asīzes vārdiem: "Brāļi, sāksim visu no jaunā, jo līdz šim mēs neko neizdarījām". Bet visiem šiem vārdiem sākums un avots ir Jēzus Kristus vārdos, kuri uzrakstīti sv. Jāņa Atklāsmes grāmatā: "atgriezies uz savu pirmatnējo mīlestību".

Šodien Baznīcā mēs pieminējām svēto Brāli Albertu, kurš savā dzīvē arī mācījās sākt visu no jaunā. Kā ļoti talantīgs gleznotājs stūdēja Vācijā, bet šajos mācības gados ieraudzīja, ka "visi mani koleģi ir gatavi nogalināt viens otru, lai tikai varētu skaistāk uzgleznot vienu punktiņu". Šo ļoti apdāvinātu cilvēku Dieva mīlestība meta ceļos Dieva majestātes priekšā - kā runāja savā sprediķi jauns, 46-gadīgais kardināls Karols Voitila. Bet ne tikai to prasīja no šī jaunā cilvēka Dieva mīlestība. Viņš saprata - un tā izdarīja - ka vajag viņam mesties cilvēka majestātes priekšā. Tāpēc atstāja gleznas un devās pie bomžiem, lai viņiem kalpotu. Vai viņi uz reiz kļuva labākie? Nē. Vai viņi bija pateicīgi? Nē. Vai viņi nesmējās no viņa? Smējās. Vai nezaimoja un nedzēra? Zaimoja un dzēra. Bet viņš, Brālis Alberts, viņiem kalpoja un stāstīja par Dievu. Un dibināja divas kongregācijas, kuras rūpējās par šiem pēdējiem, vismazākajiem sabiedrībā.

Šodien, kad braucām atpakaļ no Liepājas, kāda cien. klostermāsa teica, ka otrais cilvēks ir Dieva dāvana. Jā, tā ir patiesība, jo visskaistāka lieta cilvēkā, vislielākais talants, tikums, nevar salīdzināties ar otru cilvēku, jo vienkārši viņš ir persona, Dieva bērns. Tāpēc es domāju, ka tā, kā ar vienu lūgšanas stundu Dieva priekšā nevar nekādu citu laiku salīdzināt, tā līdzīgi viena stunda pavadīta mīlestībā ar brāļiem un māsām ir pāri visām citām pārējām lietām. Tad ja tev ir dāvana, talants - kā tu kalpo brāļiem un māsām? Tev nav māsu un brāļu? Tad meklē - būsi ļoti apdāvināts, kad kalposi viņiem. Bet pāri visam meklē Dievu un vienmēr atgriezies uz pirmatnējo mīlestību.

Un tā ir jau 500. ziņa šajā blogā! Paldies lasītājiem!

Svēto sadraudzība

Šodien es esmu atbraucis uz semināru, dienā, kad Polijā piemin svētīgo bīskapu Mihalu Kozalu, mocekli (bł. bp Michał Kozal), kurš 1939. gadā kļuva par Vloclavekas diecēzes palīgbīskapu, Polijā (diecezja włocławska). Bet kad 1939. gadā Vācija un Padomju Krievija uzbruka Polijai un to sāka okupēt, vācieši bīskapu arestēja un sūtīja uz vācu koncentrācijas nometni Dahau (Dachau), kur bija ļoti daudz ieslodzīto priesteru un mūku no Polijas. Vācieši nogalināja bīskapu Mihalu 1943. gadā. Svētais Jānis Pāvils II viņu beatificēja 1988. gadā.

Un tieši šodien es satiku kādu cien. priesteri, kurš ir no Vloclavekas diecēzes un kurš grib kalpot Latvijā. Bet arī līdz šim Latvija nebija viņam sveša, jo daudzus gadus viņš strādāja Mohilevas diecēzē, kuras bīskaps bija Boļeslavs Sloskans. Vai tas nav viens no svēto sadraudzības aspektiem?

Mirklis un mūžība

Kāds ir kosmoss salīdzinājumā ar Dievu? Tas ir kā puteklis. Kāda ir mūsu saule salīdzinājumā ar visu kosmosu? Kā puteklis. Kāda ir mūsu zeme salīdzinājumā ar sauli? Arī kā puteklis. Saule sūta miljonu miljonus starus uz visām pusēm. Šis stars, kas sasniedz zemi ir kā puteklis salīdzinājumā ar šo gaismu, kuru dod saule. Bet arī šis stariņš, kurš sasniedz konkrēto logu semināra ēkā ir kā puteklis salīdzinājumā ar gaismu, kura sasniegusi zemi. Un šis stariņš, kurš no saules izgāja plkst. 20:10, sasniedza kādu semināra logu plkst. 20:18, atspīdēja tālāk un krita uz kādu mazo konkrētu priekšmetu virs zemes. Tas ir krusts uz t. Oļģerta Aleksāna OFMCap. kapa. Pietiekami daudz laika to apspīdēja, lai dziļā ēnā zem kokiem skaitīt paterus par mirušiem. Pēc brītiņa jau apspīdēja blakus stāvošu kapa pieminekli, konkrēti priestera uzvārdu. Pēc tam kapsētas žogu apspīdēja šis stars, bet šajā starā bija redzama visa saule, tāpat kā mēs savās mazās lūgšanās satiekamies ar visu Dievu, Kurš nāk pie mums savā visvarenībā, majestātē un žēlsirdīgā mīlestībā.
Tāpēc lūgsimies - par mirstošiem un par tiem, kuri jau aizgājuši mūžībā - katru dienu, sevišķi aicinu skaitīt Dieva žēlsirdības kronīti.
Nesen, konkrēti pirmdien, es pabeidzu tulkot dažas lappuses, kur ir fragmenti no sv. Māsas Faustīnes "Dienasgrāmatas", daļa no tiem, kur Jēzus runā par savu žēlsirdību. Tagad kādas Cien. Klostermāsas labo šo tulkojumu. Un ir cerība, ka pēc kāda laikā, kas būs visas atļaujas, šis teksts tiks publicēts pdf formātā mājas lapā uzticies-jezum.mozello.lv lai katrs varētu paņemt, lasīt, lūgties un izplatīt bez maksas. Bet vajag vēl pagaidīt.

Katehēze par Dieva žēlsirdību

http://arhivs.rml.lv/RML_arhivs/Priestera%20kateheze/2017-05/2017-05-05_09-00_PriesteraKateheze_DievaZelsirdiba_tStanislavsKovalskis_RML.ogg

Kad sākas draudzība ar Jēzu?

Šodien Romas katoļu Baznīcā ir svētki, svēto Apustuļu Filipa un Jēkaba svētki. Viņi bija Jēzus draugi, jo Jēzus viņus paaicināja un viņi teica Jēzum "jā" vārdu. Un to turpināja savā dzīvē un dziļi interesējās par visu, ko Jēzus dara un Kas īstenībā Viņš ir? Un Kas ir Jēzus Tēvs, tāpēc šis lūgums šodienas Evaņģēlijā: "Jēzu, parādi mums Tēvu un mums pietiks!"

Jēzus Apustuļus sauca par draugiem, jo viņiem visu atklāja, kaut gan viņi ne visu uz reiz varēja pieņemt un saprast. Tāpēc apsolīja viņiem Svēto Garu un Viņu sūtīja. Un tā tika dibināta Baznīca. Kad tad parasta cilvēka dzīvē sākas draudzība ar Jēzu? Kā Jūs domājat? Jā, Kristības sakramentā! Un tālāk mēs redzam tādus ļoti jaunus, bet īstus, Jēzus draugus, kuriem ir daži gadi, kā kādam Jāzepam, kam vakar bija 2. dzimšanas diena. Viņi un viņas ir Jēzus draugi un draudzenes, jo redz savus vecākus esam Jēzus draugi. Tad katrs, kas ir Jēzus Kristus draugs, tiek aicināts dalīties ar ticību ar citiem, lai Jēzus arī šo jauno ticīgo sauktu par draugu.