Šodien es sāku klausīties svētā Tēva Franciska sprediķi Sri Lankas galvenajā Marijas sanktuārijā Madū (Madhu). Un pirmie vārdi vienkārši izrāva mani no čībām: Dārgie brāļi, mēs esam mūsu Mātes mājās. Uz reiz manas domas lidoja uz Viļaku, kas daudzus gadsimtus saucās Marienhausena (Marijas māja). Nākamā mana domā bija šāda: Mēs, katoļi, visur esam pie sevis, bet sevišķās vietās, kā piemēram sanktuārijos, mēs varām pateikt: mēs esam mājās.
Un tālāk Pāvests runāja: Brāļi un māsas, šeit Marija mūs sveic savās mājās. Un uz reiz man parādījās jautājums, kā Marija ir sevišķā veidā klātesošā Viļakā?
Pāvests turpina: Šeit katrs svētceļnieks var justies kā mājās, jo šeit Marija mūs ieved sava Dēla klātbūtnē. Ja es pajautātu, kas baznīcā jutas tā, kā mājās, tad kādas atbildes es dzirdētu? Jā, šeit baznīcā, ir Dieva klātbūtne, Dievs ir klātesošs. Un... kā Dieva klātbūtne maina mūsu dzīvi? Taču Dievs kaut ko no mums prasa?
Bet ko tālāk runā Francisks? Uz šejieni cilvēki nāk kā vienas ģimenes locekļi. Jā, šeit vajadzētu daudz padomāt ne tikai par savu ģimeni, bet kā mēs viens otram esam brāļi un māsas Jēzū Kristū.
...kas uztic Marijai savus priekus un skumjas, cerības un vajadzības - turpināja svētais Tēvs. Šeit, viņas mājās jutas droši. Viņi zina, ka Dievs ir ļoti tuvu, jūt Viņa mīlestību, saņem Viņa jūtīgo žēlsirdību...
Tālāk Pāvests pieminēja tās klātesošas ģimenes, kuras ļoti izcieta karā, un tos, kuri gāja bojā šajā vardarbībā. Pieminēja arī šo skumjīgo dienu, kad Dievmātes statuja, kura šeit ir kopš laika, kad atnāca uz šejieni pirmie kristieši, kad šī statuja tika paņemta un pārcelta un citu, drošāku vietu, kur nebija kara.
Bet Dieva Māte bija ar jums vienmēr. Viņa ir ikkatras mājas Māte, ikkatras ievainotas ģimenes Māte, visu, kas vēlas mieru, Māte. Šodien mēs pateicamies viņai par Sri Lankas iedzīvotāju glābšanu no pagātnes un tagadnes draudēm. Marija nekad neaizmirsa savus bērnus šajā "Spīdošajā Salā" (jo "Sri Lanka" nozīmē tieši "Spīdošā Zeme" vai "Spīdošā Sala"). Kā nekad neatstāja savu cietušo Dēlu pie krusta, tā arī nekad neatstāja savus cietušos bērnus Sri Lankā. Šodien mēs vēlamies pateikties Dieva Mātei par viņas klātbūtni pēc tik liela naida, vardarbības un nīcināšanu. Mēs gribam viņai pateikties, ka viņa tālāk mums nes Jēzu, Kam vienam pašam ir spēks dziedināt atvērtas brūces un atgriezt mieru satriektām sirdīm.
Bet mēs gribam Mariju lūgt, lai viņa izlūdza mums Dieva žēlsirdības žēlastību... un izlīgšanas žēlastību par mūsu grēkiem un par visu ļaunumu, kuru pazina šī valsts. Nav viegli to izdarīt... Tikai tad, kad krusta gaismā sapratisīm ļaunumu, uz kuru mēs esam spējīgi, un pat kura daļa mēs bijām, mēs varam pieredzēt īsto sirdsapziņas izmeklēšanu un patieso atgriešanos.
Tas ir dažas domas no Pāvesta Franciska gara svētceļojuma uz Sri Lanku un uz Filipiniem, kas tieši šajās dienās notiek. Aicinu jūs vismaz drusciņ pārdomāt šos vārdus, jo tie kā svētā Pētera pēcnācēja vārdi attiecas arī uz mums un uz mūsu draudzi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru