Liecības

    Dažādas liecības dzirdēju šodien. Ļoti atšķirīgas liecības. Pirmā bija par to, ka cilvēks baidās turēt pie sevis kādas lietas. Bet viņš no tām baidās, jo tic ka tās viņam draud. Šīs lietas nav nekādas tādas, kas gāja cauri kādiem maģiskiem rituāliem. Viņas ir vienkarši labas un vajadzīgas, bet cilvēks tic, ka viņam draud. Ne tikai viņš, bet es saprotu, ka arī citi. Kā tikt galā ar šīm bailēm? Vai kāda laba lieta, kuru taču radīja Dievs, ir vienlaikus slikta tikai tāpēc, ka kāds tā tic? Vai akmens laukos, kas tur guļ jau no senseniem laikiem, man draud, ja es tā ticētu? Kāpēc cilvēks dod lietām tādu nozīmi, kura no šīm lietām ir tālu, kā diena no nakts?

    Nākama liecība ir par to, lai neredzētu dzīvē sliktas lietas, bet tikai labas. Vai cilvēka domāšana var mainīt realitāti? Protāms, ka nē. Kāpēc cilvēks nes tādu masku? Vai cilvēks, kas negrib redzēt sliktas lietas ikdienišķā realitātē, pats nedarīs sliktas lietas, kādus nedarbus? Darīs! Bet negribēs redzēt?

    Bet vislabākas un īstas bija liecības par ticību un par lūgšanu. Tas, kas lūdzas, nolēma rakstamā veidā saglabāt liecības par saņemtām Dieva žēlastībām, kas notika caur rožukroni.
    Pirmās "liecības" liecina par to, ka cilvēks nevar atrast savu vietu realitātē un rezultātā veido kādu "savu realitāti", kas aizvietotu īsto realitāti un tādā veidā mēģina pats attaisnoties.
    Tomēr labā liecība liecīna, ka cilvēks ir aicināts meklēt un atrast Dievu realitātē. Un tas tā notiek. Bez bailēm, bet mīlestībā.