Baznīcā nepieciešami ir misionāri un misionāres.

    Drusciņ vairāk nekā pirms simts gadiem Krievijas impērijā bija stipra propa-gande, veiksmes propagande. Valsts propagēja starp zemniekiem pārcelties uz Sibīriju. Es šobrīd neatcēros, kāpēc to darīja. Bet bija daudzi, kuri impērijas propagandei ieticēja. Tagad nemeklēšu, bet man šķiet, ka raksturīgs šai konkrētai propagandei bija aicinājums veseliem ciemiem pārcelties uz šiem Austrumiem. Nesen es lasīju kādā laikrakstā, ka no Latvijas kādi ciemi pārcēlās dzīvot Sibīrijā.

    Šajos laikos arī mana apkārtne bija Krievijas impērijas sastāvdaļā. Un vienā ciemā (apm. 70-80 km. no manis) propagande bija tik intensīva un stipra, ka daudzi ieticēja, paņēma savas mantas, govis, instrumentus un devās ceļā ar vilcienu tālu tālu uz austrumiem. Protams nekādas veiksmes nebija, bet, ja es labi saprotu, vēl smagāks darbs, pēc tam daudzus gadus kari, īpašumu atņemšana, padomju laiki. Pēc šiem laikiem palika tikai ciems Veršina dziļā tajgā.

    Uz šo Sibīrijas apkārtni, konkrēti uz Irkucku, pirms daudziem gadiem izbrauca klostermāsa no manas draudzes. Savu misiju laikā klostermāsa kalpoja gan Irkuckā, gan Veršinā, uz kuru vajadzēja braukt ar autobusu daudzas stundas. Pēc pāris dienām atpakaļ. Un tā riņķī. Klostermāsa jau sen ir atpakaļ Polijā un kalpo savā klosterī.

    Cita klostermāsa no manas draudzes kādu laiku bija Ukrainā, bet šis dzīves veids bija ļoti grūts, nemitīga braukāšana, priesteriem daudz darba, grūti atrast garīgo vadītāju un tā tālāk. Kad paskatījās uz šīm konkrētām misijām tur, tad saprata, ka tas nav aicinājums viņai. Tagad dzīvo savā klosterī un kādā lielā centrā rūpējas par bērniem ar īpašām vajadzībām.

    Tas protams nav vienīgas māsas no manas draudzes. Ir vēl viens diecēzes priesteris. Es nebiju ne Sibīrijā, ne Ukraīnā, bet pa drusciņ kalpoju dažādās valstīs. Viens kas ir raksturīgs, Baznīca ir ļoti starptautiskā, bet tomēr ir viena, ar vienu mācību un vienu liturģiju, un pat tad, kad cilvēks nesaprot valodu, pilnīgi zina, kurā sv. Mises brīdī ir tagad. Es nesen dzirdēju, ka uz kādu pilsētu Polijā atbrauks mācīties apm. 300-400 priesteru no kādas valsts Āfrikā, kur tagad ir nemieri. Kaut gan viņi nebūs ar misionāru statusu, bet tomēr katram atgādinās šo patiesību, ka Baznīca ir misiju laukums. Un kas zina, kādi misionāri brauks evaņģēlizēt Eiropu vistuvākajā laikā?

    Es priecājos, ka vēl Latvijā ir tādi drosmīgi cilvēki, laji, kuri uz gadu brauc uz misijām, sevišķi uz Latviju, lai nemitīgi tiktu atjaunota ticība, kuru sensenos laikos tauta pieņēma no pirmiem svešiem misionāriem, jā, svešiem, jo Baznīca bija šajos laikos kā sveša. Daudz kopš šiem laikiem mainījās, bet Baznīcā misionāri un misionāres ir tālāk ļoti ļoti nepieciešami.