Iekšēja dzīve un garīga dzīve

    Vakar savā ziņā rakstīju par kādu konkrētu kļūdu, man šķiet ka ļoti populāro kļūdu, kad ticība, Baznīcas ticība, tas nozīmē tā, kuru mēs mācāmies svētdienas skolās, lai sagatavotos sakramentiem, šī ticība ir aizvietota ar kaut ko pavisam citu. Šīs kļūdas efektā ticības vietā ieiet kādas pasakas, kādi stāsti par sapņiem, kādi ticējumi un pārliecība, ka kādiem priekšmetiem ir sevišķs spēks, lai cilvēkus ievestu kādā garu pasaulē.

    Pirms kāda laika atnāca sieviete un pēc sarunas bija skaidrs, ka viņa uzskata savas domas, savus sapņus, par garīgo dzīvi. Es augšā, virsrakstā, speciāli uzrakstīju vārdus iekšēja dzīve ar citiem burtiem, lai pasvītrotu to, ka cilvēki velta savu enerģiju, spēkus, domas, plānus, tikšanās un tā tālāk tam, kas nav nekāda iekšēja dzīve, vai garīga dzīve. 

    Kur ir sapņi? Galvā! Kas ir sapņi? Domas! Kā tad kāds cilvēks var pateikt: Es redzēju mirušo! Vai ne labāk pateikt: Es sapņoju vai domāju par mirušo sapņos.

    Tāda domāšana ir kā slimība, jo domās atspoguļojas realītāte, bieži ļoti pārstrādāta realitāte. Kad cilvēks pieņem savas domas par realitāti, starp citiem arī par patieso tiesnesi, kas nemaldās, tad rezultātā starp cilvēkiem rodas nesaprašanās un strīdi, un tālāk nepiedošana,  jo taču es zinu, kāda ir patiesība! Kāpēc citi mani neklausa?

    Īstajā ticībā sapņi un citas nekārtīgas domas ņe pri čom. Jo ticības saturs ir pavisam cits. Jo vajag zināt, ka ticībai ir ļoti konkrēts saturs. Un šis saturs nemainās. Jo Dievs atklāja cilvēkiem Sevi vēsturē, tieši tik, cik Viņš uzskatīja, ka vajag. Pilnīgi visu, ko Dievs atklāja par Sevi, dāvināja Baznīcai, kuru Viņš pats dibināja. Ticības pamats ir Jēzus Kristus, Dieva Dēls, Kas kļūva Cilvēks, Kas nomira pie Krusta par mūsu grēkiem, lai mūs atpirktu, Kas augšāmcēlās trešajā dienā un pēc 40 dienām uzkāpa Debesīs, bet 50. dienā pēc savas Augšāmcēlšanās sūtīja savu Svēto Garu un dibināja Baznīcu.

    Kad ir dzīvas un auglīgas attiecības ar dzīvo Jēzu Kristu, tad mēs varētu runāt par garīgo dzīvi. Kādreiz es lasīju sv. Terēzes no Lizjē grāmatu un tur viņa pieminēja laiku, kad viņai bija trīs gadi un bieži sēdēja un domāja par Dievu. No 20 gadu perspektīves saprata, ka tā bija tāda bērna kontemplācijas lūgšana. Tas liecināja, ka jau bērnībā sākās viņā veidoties garīgā dzīve.

    Tad garīga dzīve veidojas mūsu attiecībās ar Dievu, visā pazemībā, paklausībā un mīlestībā.