Šie vārdi Būvēsim draudzi! nenozīmē, ka tūlīt mēs būvēsim vēl kaut kur citur jauno baznīcu. Bet tas ir aicinājums uz piedalīšanos. Aicinu visus, lai visi piedalītos mūsu draudzes dzīvē. Jā kāds domā, ka viņam vai viņai nav ko dot citiem, lai tā jau vairs nedomā. Draudze tā nav ārēja realitāte, kas pieder prāvestam, vai kādai grupai. Tā ir vistuvākā realitāte katram, jo tās daļas esam mēs.
Kādreiz atnāca kāda kundze, lai pajautātu, kāpēc vajadzētu izcirst egles? Un es viņai veltīju vismaz pusotru stundu. Nav žēl parunāt, ja cilvēks grib vairāk piedalīties.
Pirms diviem gadiem runājām es un tris katehētes. Un visiem bija skaidrs, ka mēs gribam piedalīties vēl vairāk draudzes dzīvē un to stiprināt tādā veidā, ka tiks aicināti citi cilvēki no citām tālākām draudzēm, no dažādām kustībām, kā piemēram misionāri no evaņģēlizācijas skolas. Viņu darbs, ļoti daudz darba, un viņu kalpošana jau otro gadu nes redzamus rezultātus gan starp jauniešiem, gan starp pieaugušajiem. Brāļi un māsas Kristū nāk, lielākā vai mazākā skaitā, jo arī grib piedalīties. Es ceru, ka ar laiku šī sadarbība tikai attīstīsies.
Šodien misionāri sagatavoja (protams gatavoja ilgāku laiku, bet šodien tas notika) kino vakaru un atnāca 14 cilvēku plus Kārlis un es. Tas ir ļoti labi, ka bija arī pieci bērni, kuri varbūt pirmo reizi dzīvē redzēja filmu par Kristus dzimšanu. Un ļoti svarīgi, ka tas notika draudzes kopienā, jo mēs visi esam vajadzīgi viens otram. Un tas nekas, ka dažreiz mums ir citas domas, tas ir normāli un tā ir brīnišķīga iespēja runāt un veidot kaut ko kopējo.
Pirms pāris dienam rakstīju par to, cik brīnišķīgi būtu, ja mūsu Viļakā, Viļakas centrā, būtu kapela ar Vissvētāko Sakramentu. Tur katrs varētu atnākt un būt kopā ar dzīvo un klātesošo Jēzu tik ilgi, cik tikai gribētos. Tas ir nepieciešams. Bet vajadzīgi cilvēki, kuri to justu, kuri grib piedalīties tādās lietās. Protams, ka varbūt ne uzreiz viss notiks, bet tas būtu mūsu centieni, domas, plāni, bet sevišķi lūgšanas. Jo ja tagad tā ir Viļakā, ka baznīca ir tālu no centra un ir auksti, un nav tualētes un tā tālāk, tad taču varam palīdzēt Jēzum iet pie cilvēkiem, kurus taču mīl.
Kādreiz sv. pāvests Jānis Pāvils II uzrakstīja dokumentu par cilvēka darbu. Bet kāds pievērsa tam uzmanību un teica, ka kāds ātri šo nosaukumu pārtulkojis neprecīzi un īstenībā šis dokuments ir veltīts cilvēkam, katram cilvēkam kas strādā un vēl kā strādā: kā vingrinātos ar darba palīdzību, kā cīnītos ar darba palīdzību tā, ka atstāja sava darba augļos savu visvērtīgāko zīmogu. Tāda arī ir mūsu centienu un plānu, un visdažādāko aktīvitāšu draudzē jēga: iet uz priekšu pestīšanas ceļā. Tas nozīmē, ka ir ļoti labi, ja viss ved pie Jēzus. Visa dzīves darbošanās draudzē ved pie Jēzus. Visi mērķi ved uz vienu mērķi.
Es priecājos, ka katru gadu vairāk cilvēku pievienojas kopīgām darbībām, lai attīstītu savas attiecības ar Dievu, lai tās uzlabotu. Es priecājos, ka šī forma cilvēkiem patīk, ne tikai patīk, jo piedalīšanās ir veids, kā izpildās arī cilvēka ilgas kalpot Dievam un tuvākiem, mīlēt Dievu un mīlēt savu tuvāko. Es domāju, ka par to liecina arī šie vārdi,kurus citēšu no: "Vaduguns" 2015. gada 16. janvāra:
AtbildētDzēst"Labs mācītājs
Esam sašutuši, ka gada nogalē "Vadugunī" bija izteikta kritika Viļakas katoļu draudzes mācītājam. Mūsu mācītājs ir ļoti labs un strādā pēc vislabākās sirdsapziņas. Viņš lieliski pilda savus pienākumus. Tam, kurš izteica savu kritisko viedokli, acīmredzot ir antipātijas pret garīdznieku.
VIĻAKAS ĻAUDIS"
Ziniet, man ļoti patīk, kad cilvēks jutas savā draudzē kā mājās un no sirds raksta tādus vārdus. Manī ir cerība, ka visi draudzē atradīs savu vietu, kurā vislabāk piedalīsies un nesīs vislielākus ticības augļus.