Kādreiz kādā skaistajā draudzē (tas nenozīmē uz reiz, ka tā ir Viļakas draudze) bija ģimene: vīrs ar sievu un trīs bērni. Es domāju: Lūk, kopā ar viņiem un citiem, bet sevišķi ar viņiem attīstīsim draudzes dzīvi! Bet... kad visu bērnu sagatavošana sakramentiem: grēksūdzei, sv. Komūnijai un iestiprināšanai beidzās un sakramenti tika pieņemti, visi pazuda bez vēsts no baznīcas. Palika tikai vecmāmiņa, bez vecuma dēļ viņa reti varēja iet uz sv. Misi. Protāms es nezināju, ko ģimene darīja, jo tā nav mana lieta, bet tas nebija noslēpums, ka svētdienās viņi braukāja pa dažādiem pasākumiem. Nu ko darīt?
Parādījās cita ģimene. Redzu, ka viņi ir ļoti dievbijīgi un protāms priecājos, jo būs iespēja attīstīt draudzes dzīvi. Nu bēt... ārpus baznīcas viņi, vismaz vīrs negribēja, atklāt citu cilvēku priekšā savu katolicismu, savu ticību. Nu ko darīt?
Parādījās cita ģimene. Bet... ātri kļuva skaidrs, ka viņi ir ceļā, lai pamestu Baznīcu, nevis lai ieietu draudzes dzīvē. Ko darīt?
Bija vēl citas ģimenes. Bet... vienā, kad bērni kļuva gandrīz pilngadīgie, aizmirsa par Baznīcu. Otrā tēvs nomira traģiskā gadījumā un ģimene izbrauca citur dzīvot. Cita ļoti laba un aktīva ģimene... izbrauca. Nākamā... izbrauca. Vēl nākamā... izbrauca. Un tā tālāk.
Bet tomēr caur ģimenēm atjaunosies draudzes, caur dievbijīgām un svētām ģimenēm. Nevienam par to pat stāstīt nevajag. Kaut gan varbūt vajadzētu, jo viena lieta ir audzināšana, otrā un pavisam ne paralēlā ir kristīgā audzināšana, kur galvēnais Audzinātājs ir Dievs. Un šeit es nedomāju par tādiem "sīkumiem", par kuriem rūpējas vecāki, ka bērns runā 5 valodās, dzied 10 koros, spēlē uz 20 instrumentiem, visātrāk peld, skrien un brauc, un vēl, lai nebūtu garlaicīgi raksta dzejoļus un mūziku. Nē. Labie vecāki, dodiet, lūdzu, saviem bērniem Jēzu Kristu. Dodiet viņiem Dievu. Lasiet Evaņģēliju, jautājiet priesteriem, jautājiet misionāriem, kas tagad ir Viļakā. Viņi ir tādi paši cilvēki, kā jūs. Bet... arī nav tādi paši. Lai nebūtu tā, ka Dievs sūta savus praviešus pie saviem cilvēkiem, bet tie iet citur, viņiem jau ir citi pravieši, kuru vārdus nepieminēšu šajā vietā un kuriem cilvēki bez nekādas pretestības padodas.
Vēl vienas lietas trūkst Viļakas draudzei. Jo ir viss. Viss, lai nestu atgriešanās augļus. Bet nav tikai viena: Cik būtu skaisti, ja būtu kapliča ar Vissvētāko Sakramentu un pašā pilsētas centrā. Katrs varētu atnākt, palūgties, pabūt kopā ar Jēzu, iziet uz stundiņu no mājām, kur varbūt dažreiz nevar izturēt un ir strīdi, kā vienīgā (liekas) izeja no situācijas. Labāk dzīvot Kunga nama sliekšņos, nekā grēcinieku pilīs... Ja cilvēks jau nevar mainīt neko, tad tomēr ir Dievs. Jēzu, nāc pie mums!
Adorācijas kapela Viļakā - tas tiešām būtu brīnišķīgi! Un es domāju, lai atgriešanās augļi būtu, ir vajadzīgs vēl arī katra cilvēka JĀ Dievam, vēlme sekot Viņam tā, kā tas lasāms Svētajos Rakstos. Tas ir radikāli, tas ir grūti, bet noteikti tā vērts.
AtbildētDzēst