Evaņģēlizācijas gads

    2014. gadā Viļakas draudzē bija divas misionāres: Signe un Ineta. Savu kalpošanu pabeidza 18. augustā. Iepriekšējā dienā pēc svētām Misēm baznīcā un klosterī atvadījās no draudzes. Nav grūti bija ieraudzīt cilvēku acīs lielo pateicību un arī skumjas, ka atnāca šis atvadīšanas laiks. Jo misionāres, labāk pateikt Dievs caur misionārēm darīja lielas lietas. Dažas pieminēšu.

    Skolās un uz ielām skanēja Evaņģēlijs. Arī uz jauniešu centriem tika aicināti jaunieši, lai piedalītos Alfa kursos un pēc tam uz draudzes māju uz lūgšanas grupu. Daudzi cilvēki gan domē, gan skolās tika kādā veidā saistīti ar šo jauno evaņģēlizāciju un daudz palīdzēja.

    Misionāru klātbūtne stiprināja draudzes dzīvi ne tikai ar prieku un entuziasmu, bet piepalīdzēja vairāk atvērt savas sirdis Jēzum. Daudzi jaunieši liecināja, ka pirmo reizi dzirdēja par Jēzu Kristu, vai ka neviens tā nerunāja par Jēzu.

    Tas ne bija vienīgi mirklis, kas pāries, jo tika dibināti pamati stiprākai Marijas no Nazaretes evaņģēlizācijas skolas klātbūtnei Viļakā. Jo no Viļakas misionāres braukāja pa visu Latviju uz šīs skolas rekolēkcijām jauniešiem un pieaugušajiem. Dažas rekolēkcijas organizēja, starp tām tās sevišķas pirmas jauniešu rekolēkcijas Viļakā - OASIS. Tas ir zīme, ka šeit var organizēt arī tādus pasākumus, kas ved jauno cilvēku pie Jēzus.

    Liela lieta ir arī šāda, ka jaunieši mācījās lūgties un runāt par Dievu, un par savu draudzību ar Jēzu, par saviem plāniem, kurus atdod Dievam. Un tas notika kopienā. Tas ir iespējams.

    Pirmo reizi vēsturē Viļakas grupa (tas nekas ka ļoti mazā) gāja svētceļojumā uz Aglonu 7-13. augustā. Un tā arī bija liecība, abpusēja liecība, jo visur mēs bijām laipni uzņemti, pabaroti un svētceļojums deva iespēju augt ticībā un dalīties ar ticību ar citiem ceļā.

    Cerības, ka misijas turpināsies, piepildījās. Un lūk 8. decembrī, Vissvētās Jaunavas Marijas Bezvainīgās Ieņemšanas svētkos, atbrauca uz Viļaku 7 misionāri. Viens nesen devās uz citu vietu un palika ģimene: vecāki un 4 bērni. Tā arī ir Dieva dāvana, ka pie mums kā misionāri ir tieši ģimene. Uz reiz parādījās lielā sirsnība no draudzes cilvēku puses un daudzi jau piepalīdzēja uzturēt misionārus un daži jau regulāri jautā, ko vajag, vai krējumu, vai pienu, vai bezpienu...

    Kaut gan māja ir pilnā, tomēr vēl ciemos atbrauca uz svētkiem br. Jānis, kas dzīvo klosterī Lubļinā un studē katoļu universitātē, lai kļūtu par priesteri. Ir cerības, ka janvārī atbrauks vēl viena misionāre. Lūk Dievs dod pārpilnībā, bet tas pavisam nenozīmē to, ko mēs domātu, ka pa daudz. Ja kat kas iet labā virzienā, tad Dievs dod savu svētību, arī tādā veidā.

    Es ceru, ka šajā gadā mēs tālāk mācīsimies runāt uz Dievu un runāt par Viņu citiem. Bet sevišķi būt Viņa priekšā, ieklausīties Viņa vārdos un pielūgt Viņu katru brīdī. Es ceru, ka arī citi saistīti ar Viļaku, arī turpinās Evaņģēlizācijas darbus.

* * * 

Aicinu lūgties par misjonāriem visā pasaulē. Ja kāds no Jums gribētu vienu gadu lūgties katru dienu par konkrētu misjonāru (zinās viņa vārdu, uzvārdu un kurā valstī kalpo), lai man raksta uz epastu. Paldies!

Lūgšana par misionāriem:

Slavēts esi Dievs, par Tavu misionāru liecību.
Tu iedvesi viņu sirdīs apustulisko dedzību,
lai pametot uz visiem laikiem savu ģimeni un dzimteni
dotos uz nepazīstamu zemi sludināt Evanģēliju tiem,
kurus uzskatīja par saviem brāļiem.
Slavēts esi Dievs, par visām žēlastībām kādas izplūda pār tiem cilvēkiem,
caur viņu vārdiem, caur viņu rokām un piemēru.
Viņi veltīja savu dzīvi līdz beigām.
Liec Kungs, lai šī Baznīca, apslacīta ar viņu sviedriem un asinīm,
sasniedz briedumu. Lai dzemdina daudz dēlu un meitu,
kas aizstātu tos, kuri jau aizgājuši no sīs pasaules.
Lai Tavs vārds tiktu pielūgts visā zemē.

 Jānis Pāvils II