Garīgās cīņas veidi

Es mēģināšu skatīties uz šo tēmu no tāda punkta skatiena, ka garīgo cīņu pieredz varbūt tikai tie, kuri savā dzīvē pieredzēja grēku, zaudēja vienotību ar Dievu, kuri ir grēku ievainoti. Tūlīt redzēsim, vai tā ir, vai nē.

Tomēr ne visi cilvēki apvainoja Dievu ar grēku. Dieva Māte bija un ir vienota ar Dievu. Viņai grēks nekad nepieskarās, nekad viņu neievainoja. Un Dieva Dēls, Kas kļuva cilvēks - patiess Dievs, Kurš pieņēma vēl otro dabu (dabu, nevis personu). Tas nozīmē, ka Jēzus Kristus ir viena Dievišķa Persona, Kurai ir divas dabas: Dievišķā un cilvēciskā. Bet Jēzus pieņemdams mūsu cilvēcisko dabu, pieņēma to grēka neskarto, grēks to neievainoja.

Sākumā mēģināsim uzzināt, vai Jēzum bija garīgā cīņa vai nē? Jēzus, būdams vienots ar Tēvu, bija arī pilnīgi paklausīgs Tēvam. Vienotībā ar Tēvu Viņš zināja, ka upurēs sevi par mūsu grēkiem. Viņš zināja, kādā veidā upurēs sevi. Viņš zināja visu par savām ciešanām, jo taču Viņš ir Dievs. Bet Viņa miesa ir cilvēciskā, tas nozīmē, ka arī padota ciešanām un sāpēm. Kaut gan Svētie Raksti, piemēram pravietis Isajs, rāda jēru, kuru ved uz nokaušanu, bet zem šī attēla slēpjas Jēzus, Kas pats upurēja sevi un stipri cieta jau tad, kad lūdzās Olīvdārzā un Viņa sviedri bija kā asins lāses, kas krita uz zemi. Un tālāk, nākamās stundās, Jēzus padevas vardarbībai pret Viņu, bet visu laiku tas bija Viņš, Kas upurēja sevi līdz nāvei uz krusta.

Tad katrs, kas pazemīgi gāja Jēzum līdzi Viņa sāpīgo ciešanu ceļā, un pārdomāja to, var pateikt, ka Jēzum bija garīgā cīņa, bet tāda, ka Viņš ņēma uz Sevis visu cilvēku grēkus un palikdams vienots ar Tēvu, atpirka visus no viņu grēkiem un atvēra ceļu uz pestīšanu, tas nozīmē uz tādu stāvokli, kurā viņi būs pilnīgi paklausīgi Dievam un vienotībā ar Viņu - laimīgi Debesu Valstībā. Tad, lūk, ir garīgā cīņa, kurā Tas, Kas cieš, nemitīgi un pilnīgi atrodas Tēva gribā, bet citi saņēma šī Upura labumus.

Vissvētākā Jaunava Marija nekad nesagrēkoja un vienmēr bija pilnīgi brīva no iedzimtā grēka un no jebkura cita grēka. Vai viņai bija garīgā cīņa? Marijas situācijas specifiku parāda Eņģeļa sludināšana un Elizabetes apmeklēšana, kad viņai vajadzēja saprast to, ko Dievs atklāja caur Erceņģeli Gabriēlu un kam bija nepieciešama vislielāka ticība un kad viņai vajadzēja atklāt Elzabetes priekšā, ka viņa - Jaunava no Nazaretes, pilnīgi atrodas Dieva gribā. Tad var redzēt, ka šajā garīgā cīņā vissvarīgākais ir atrasties vienmēr Dieva gribā un ka tam nepieciešams ir prāts pilnīgi padots Dievam un ticība Dieva Atklāsmei. Labumi no tādas garīgās cīņas saņēma vai var saņemt arī daudzi citi cilvēki.

Garīgā cīņa citu cilvēku dzīvē raksturojas ar to, ka cilvēks bieži ir nepaklausīgs Dievam un pat brīžiem neatrodas Dieva gribā. Prāts nav spējīgs dot pilnīgu garantīju, ka cilvēks dzīvos nemitīgi paklausībā Dievam un visā patiesībā, un ticība ir brīžiem tik vāja, ka nepieņem no Dieva kādus labumus, kādas dāvanas, kādas patiesības.

Var ieraudzīt, ka cilvēka garīgā cīņā vienmēr pirmajā vietā ir Dievs, Kas grib ikkatru cilvēku ļoti apdāvināt. Bet otrajā vietā var redzēt, ka šīs apdāvināts cilvēks ne vienmēr atrodas Dieva gribā, ne vienmēr ir paklausīgs savam Radītājam un ne vienmēr ir ar Dievu vienots.

Jēzus garīgā cīņa ir tajā, ka Dieva Dēls kļuva cilvēks, lai ciestu par mūsu grēkiem.

Vissvētākās Jaunavas Marijas garīgā cīņa bija tajā, ka ar visu prātu un ticību pilnīgi padevas Dieva gribai un pieņēma visas grūtības saistītas ar Dieva gribas pildīšanu.

Parasto cilvēku garīgā cīņa ir saistīta ar to, ka nepieciešami ir atgriezties, atgriezties katru dienu. Jo cilvēks nav pilnīgi vienots ar Dievu un vēl bieži var arī šo nepilnīgo vienotību zaudēt. Tad jāatgriežas vēl stiprāk un jālūdzas, lai Dievs dotu nākamas žēlastības, un nākamas žēlastības, lai es tikai atgrieztos. Ko tur vēl runāt par Dieva gribas pildīšanu? Bet Dievs mūs aicina, lai mēs arvien labāk pildītu Viņa gribu tā, ka pat liekas, ka Dievs neskatās tā kā cilvēks (un protams, tā ir taisnība), un liekas, ka Viņš neredz cilvēku vājumu. Bet tas nozīmē, ka Dievam ir savs plāns priekš cilvēkiem un tāpēc aicina mūs atgriezties, gandarīt par grēkiem, piedot citiem un ieiet arvien dziļāk Baznīcas dzīvē. Jo šī dzīve ir atgriešanās dzīve, kas ved uz pestīšanu Debesu Valstībā.

Šeit vēlreiz atkārtošu sv. Franciska lūgšanu: "Kas Tu esi? Dievs! Kas esmu es? Grēcinieks!" Baznīcas lūgšanu krājums ir ļoti bagāts un mēs varam smelt no tā tādas lūgšanas, kuras sevišķi stpirina mūsu garīgo cīņu, jo tajās pašā centrā ir Jēzus Kristus Ciešanās, Nāve un Augšāmcelšanās. Tās ir Krusta Ceļš, Rūgtās Asaras, Rožukroņa sāpīgie noslēpumi, Lielā Gavēņa dziesmas. Šajā cīņā nepieciešama ir Svēto Rakstu lasīšana, bieža sirdsapziņas izmeklēšana, atturība no gaļas ēdieniem piektdienās, žēlsirdības darbi. Vissvarīgākie tomēr ir sakramenti, jo tie vai stiprina un atjauno vienotību ar Dievu, vai ieved šajā vienotība, ja tā bija zaudēta.

Sevišķa vieta ir šeit, šajā cīņā, lūgšanām uz Dieva Māti. Jo kaut gan nevaram dzīvot tādā svētumā, kā viņa, bet patvērties viņā caur lūgšanām un daudz mācīties no viņas - to mēs varam un tas mums jādara.

Un vēl fragments no sv. Māsas Faustīnes "Dienasgrāmatas" nr. 1385. Jēzus runā māsai Faustīnei: "Kad Es nāku svētajā Komūnijā cilvēka sirdī, Man ir visādu žēlastību pilnas rokas un Es vēlos tās atdot dvēselei, bet dvēseles Man pat nepievērš uzmanību..." Lai tas, ko mēs daram, tiek izdarīts ticībā uz Jēzu Kristu, jo Viņš vienmēr nāk mums pretī ar savu mīlestību un visādām žēlastībām.

Vecais cilvēks. Kristus un Viņa darbs. Jaunais cilvēks. Apustulis Pāvils.

Šajās dienās svētajā Misē mēs lasam svētā Pāvila vēstuli Kolosiešiem. Šajā vēstulē īsi bet arī konkrēti un bagātīgi ir aprakstīts Jēzus Kristus darbs mūsu atpestīšanai, jaunā cilvēka dzīve Kristū un arī gana, tas ir Apustuļa Pāvila, prieks un mīlestība uz Jēzu Kristu un uz tiem, kuri pieņēma ticību uz Jēzu Kristu.
Labi ir ik pēc laika paskatīties uz savu dzīves situāciju, uz to, kāda ir mana mīlestība uz Jēzu, cik es esmu Viņam uzticīgs un cik bagātīgi apdāvināts, kāda ir mana pateicība un kādi labie augļi dzīvē.
Forma ir, teiksim, drusciņ franciskāņiskā, jo sv. Franciskam patika rakstīt lūgšanas un citus tekstus, lietojot dažreiz tikai mazus Svēto Rakstu fragmentiņus.
Lūk, fragmenti no vēstules Kolosiešiem, cik precīzi šie vārdi attiecas uz mums. Svētie Raksti vienmēr ir aktuāli, jo tajos ir noslēpums: caur tiem runā dzīvais Dieva Vārds, Jēzus Kristus, Dieva Dēls, Kas ir vienmēr jauns:

vecais cilvēks: jūs kādreiz bijāt atsvešinājušies un ar ļauniem darbiem naidīgi noskaņoti.

Kristus un Viņa darbs: Viņš izglāba mūs no tumsības varas un pārcēla sava mīļā Dēla valstībā, caur Viņa asinīm pestīšana un grēku piedošana, Jēzus Kristus ir neredzamā Dieva attēls, visas radības pirmdzimtais, jo Viņā radīts viss, kas ir debesīs un virs zemes: redzamais un neredzamais, gan troņi, gan valdības, gan priekšnieki, gan varas: viss caur Viņu un Viņa dēļ radīts: un Viņš ir pirms visa, un viss pastāv Viņā. Un Viņš ir miesas - Baznīcas galva. Viņš ir sākums, pirmdzimtais no mirušajiem, lai Viņš starp visiem būtu pirmais. Un Dievam labpatika, ka visa pilnība mājotu Viņā, lai caur Viņu visu izlīdzinātu ar sevi, nodibinot ar savām krusta asinīm mieru gan to starpā, kas ir virs zemes, gan debesīs. Tagad Viņš izlīdzinājis savā cilvēka miesā, izciezdams nāvi, lai jūs Viņa priekšā būtu svēti un neaptraipīti, un nevainojami. Kristībā jūs kopā ar Viņu esat apbedīti un Viņā jūs esat augšāmcēlušies caur ticību Dieva spēkam, kas Viņu uzmodinājis no miroņiem. Viņš jūs, kas grēkodami bijāt miruši, kopā ar Viņu darīja dzīvus, piedodams jums visus grēkus; Viņš izdzēsa pret mums vērsto likuma parādrakstu, kas bija pret mums, un pieņēma to no mūsu vidus, pienaglodams krustā. Viņš atbruņoja valdības un varas, droši atstādams tās kaunā un pats sevī svinēdams uzvaru pār tām.

jaunais cilvēks: svētie, ticīgie brāļi Kristū, žēlastība, miers, pateicība, lūgšana, ticība, mīlestība, cerība, Evaņģēlija patiesības mācība, labie augļi visos labos darbos, Dieva žēlastība patiesībā, līdzstrādnieki, uzticība, kalpošana, labums, mīlestība garā, piesaukt Dievu, Dieva prāta atzīšana, garīgā gudrība un saprašana, dzīve Dieva cienīga un Dievam visumā patīkama, pieaugt Dieva apziņā, saskaņoti ar Dieva varenību, visā spēkā stiprināti, visā pacietībā un lēnprātībā priecīgi, pateicība Dievam, cienīgi būt par līdzdalībniekiem svēto mantojuma gaismā, palikt ticībā nesatricināmi un pastāvīgi, nenovērsties no cerības, ko sniedz Evaņģēlijs. Lai sirdis tiktu iepriecinātas mīlestības pamācībā un bagātīgi iegūtu atziņas pilnību Dieva Tēva un Jēzus Kristus noslēpumu pazīšanai. Viņā ir apslēpti visi gudrības un zinību krājumi. Kā jūs Kungu Jēzu Kristu esat pieņēmuši, tā arī dzīvojiet Viņā, iesakņodamies un pamatodamies Viņā, nostiprināti ticībā, kā jūs to mācījāties, un ar pateicību pieaugdami Viņā. Pielūkojiet, lai kāds jūs nepieviļ ar savu prātniecību un tukšiem maldiem, kas dibināti uz cilvēku mācībām un pasaules pamatspēkiem, bet ne uz Kristu, jo Viņā mājo miesā ietvertā Dievības pilnība. Jūs pilnīgi Viņā, kas ir galva visām varām un spēkiem. Jūs kopā ar Kristu šīs pasaules pamatspēkiem esat miruši. Tāpēc, ja jūs kopā ar Kristu esat augšāmcēlušies, tad meklējiet pēc tā, kas augšā, kur Kristus sēž pie Dieva labās rokas! Domājiet par to, kas augšā, bet ne par to, kas virs zemes! Jo jūs mirāt, bet jūsu dzīvība līdz ar Kristu apslēpta Dievā. Kad parādīsies Kristus, jūsu dzīvība, tad arī jūs parādīsieties godībā līdz ar Viņu. Tāpēc nonāvējiet savos locekļos zemisko: netiklību, nešķīstību, kaislību, ļaunās kārības un mantkārību, kas ir kalpošana elkiem! Bet tagad arī jūs atmetiet to visu: dusmas, sarūgtinājumu, ļaunprātību, zaimus un nekaunīgus vārdus no jūsu mutes! Nemelojiet viens otram! Novelciet veco cilvēku kopā ar viņa darbiem un apģērbiet jauno, kas atjaunojas atziņā saskaņā ar viņa Radītāja attēlu, kur vairs nav ne pagāna, ne jūda, ne apgraizītā, ne neapgraizīta, ne barbara, ne skita, ne verga, ne brīvā, bet viss un visos ir Kristus. Tāpēc kā Dieva izredzētie, svētie un mīlētie tērpieties sirsnīgā žēlsirdībā, laipnībā, pazemībā, lēnprātībā, pacietībā, viens otru paciezdami un cits citam piedodami, ja vienam pret otru ir kāda sūdzība: kā Kungs jums piedevis, tā arī jūs. Bet pāri visam tam lai jums ir mīlestība, kas ir pilnības saite! Un Kristus miers lai gavilē jūsu sirdīs, kam jūs esat aicināti vienā miesā! Esiet pateicīgi! Kristus vārds lai bagātīgi mājo jūsos, pamāciet un pamudiniet viens otru visā gudrībā! Pateicībā Dievam dziediet savās sirdīs psalmus, slavas dziesmas un garīgās dziesmas! Un visu, ko jūs darāt vārdos vai darbos, to visu dariet Kunga Jēzus Kristus vārdā, pateikdamies Dievam un Tēvam caur Viņu! Visu, ko jūs darāt, dariet no sirds it kā Dievam, bet ne cilvēkiem, zinādami, ka jūs mantojuma algu saņemsiet no Kunga. Kalpojiet Kungam Kristum! Esiet pastāvīgi lūgšanā un pateicībā modri! Gudri izturieties pret tiem, kas ir ārpusē! Izmantojiet laiku! Jūsu runai vienmēr jābūt laipnai, sālī sālītai, lai jūs zinātu, kā katram atbildēt.

Apustulis Pāvils: es priecājos savās ciešanās par jums, savā miesa papildinādams to, kas iztrūkst Kristus ciešanās, par Viņa miesu, kas ir Baznīca. Tās kalps esmu kļuvis saskaņā ar Dieva rīkojumu, ko man devis jūsu dēļ, lai es piepildītu Dieva vārdu. Cik bagāta ir šī noslēpuma godība starp pagāniem; un tas ir Kristus, godības cerība jūsos. Viņu mēs sludinām, pamudinādami katru cilvēku un mācīdami visā gudrībā, lai katru cilvēku darītu pilnīgu Jēzū Kristū. Tāpēc es arī strādāju, cīnīdamies saskaņā ar Viņa darbību, kas manī izpaužas spēkā. Es gribu, lai jūs zinātu, cik lielas rūpes man bija par jums un par visiem. Garā es esmu ar jums un priecīgs redzu jūsu kārtību un jūsu stipro ticību uz Kristu.

Kad par kopienu par pateikt: "Paskatieties, kā viņi mīl viens otru"?

Svētdienas lasījumi mums stāsta par Baznīcu kā kopienu. Brālis Jānis man nesen teica, ka tieši šajās nedēļās lasījumi mums atklāj Baznīcu kā kopienu.

Pirmajā lasījumā, no Ēzehiela grāmatas, kad vēl Baznīca bija paslēpta zem pirmās izredzētās tautas fiduras, pravietis sevišķi, bet arī citi gani, kādā mērā visi izraēlieši, bija aicināti iet pie grēcinieka, lai parunātu ar viņu, lai viņš atgrieztos.

Cik grūti iet pie grēcinieka, lai ar viņu parunātu, mēs visi zinām no savas dzīves pieredzes. Es gāju pie kāda, lai parunātu, bet pat neizdevās pateikt vienu vārdu. Citreiz es runāju ar kādu kundzi, kas ražoja alkoholu, bet viņa negribēja atgriezties, tālāk turpinaja savu darbu, un beidzot, kad nomira, bērni ielika zarkos kopā ar savu mammu arī alkohola pūdeli (un ziniet, viņi domāja laikam, ka tā vajag, ka tā būs labi). Tad mēs redzam, ka grēks, kuram atļāva postīt citus cilvēkus, neparādas no gaisa, bet no kārdinātāja, kuram padodas konkrēti cilvēki.

Bet tomēr Jēzus mūs aicina, lai mēs ietu pie grēciniekiem, tieši pie mūsu brāļiem un māsām, un pateiktu viņiem: "tu tā un tā sagrēkoji. Atgriezies!" Cik grūti, brīžiem neiespējami, iet pie tāda cilvēka, kas mūs vajā, kas jau ir tik ieļaunots, ka visus vārdus par atgriešanos viņš ignorē. Tāpēc jāveido kopienas Baznīcā. Ne vienalga, kādas kopienas, bet tādas, kurās brālis ne tikai ka iet parunāt ar brāli. Vēl vairāk, katrs kopienā gaidā, lai brālis pie viņa atnāktu un pateiktu: "tu tā un tā sagrēkoji. Atgriezies!" Tas ir nepieciešams formācijā, sākuma formācijā un nemitīgā formācija, tā pieņemt savu brāli vai māsu, ka cilvēku, kuru sūta Dievs, lai man pastāstītu par maniem grēkiem, lai es atgrieztos un lai es ietu svētuma ceļu. Tas ir vajadzīgs kā elpošana un vēl vairāk: priecāties, ka brāļi un māsas man pateiks par manām nepilnībām un vājībām. Ja kopienā tas tā nenotiek, tad tai draud, ka pārvertīsies kādā farizēju, muitnieku un pagānu grupā, kurā neviens nepratīs parādīt mīlestību, žēlsirdību, piedot, lūgt piedošanu. Tas nekas, ka mums tik daudz neizdevās dzīvē šajās lietās. Jēzus mūs aicina veidot kopienu. Kādu kopienu? Nobriedušo, tas ir tādu, kurā viens rūpējas par otrā labumu, sevišķi mūžīgu labumu tā, kā par savu. Nobriedusi kopiena.

Lai visas mūsu kopienas iet šajā virzienā, kuru mums rāda Jēzus Kristus. Jo ir kārdinājums dažreiz cilvēkiem, lai atstātu Baznīcu un Jēzu Kristu, lai izdomātu sev citu dievu, kurš nevarēs cilvēkiem palīdzēt gan viņu dzīvē smagu grēku iemesla dēļ, gan veidot kopienu, kas būtu nobriedusi, jo tas notiek vienotībā ar Jēzu Kristu Baznīcā.

Lai Dievs mums visiem palīdz pareizi saprast un dzīvot patiesībā un mīlestībā mūsu Baznīcā, mazās kopienās un ģimenēs.

Cik maksā "svētais miers"?

Kopš bērnības es bieži dzirdēju vārdus: "svētais miers". "Es gribu tikai vienu: lai man būtu svētais miers".

Es protams sapratu, ka šeit nav nekāda svētuma. Jo "svētais miers" tā bija informācija sūtīta pasaulei, citiem cilvēkiem, ka šeit, tieši šeit ir robeža, ka šeit es gribu ierobežoties. "Es gribu šeit svēto mieru, jūs saprotat?" Tas varēja arī nozīmēt, ka šeit es esmu vājš, šī problēma ir pārāk liela, tāpēc no šīs puses, lūdzu, netrauciet man.

"Svētais miers" varēja arī nozīmēt, ka šeit es nedarīšu neko, visi motori izslēgti, nekas nestrādā, es gribu klusumu. Šim klusumam ir specifiska nozīmē: klusums ne tāpēc, lai es kaut ko pārdomātu un nolemtu, bet klusums, lai būtu pilnīga pasivitāte.

Dievs protams neskatās uz cilvēka "svēto mieru", vai tam līdzīgām lietām. Dievam ir savi plāni un tie izpildīsies noteikti.

Šodienas Vissvētākās Jaunavas Marijas Dzimšanas svētkos mēs redzam, ka Dievs savam Dēlam gatavo pirmo Tabernākulu, un, kā savā lūgšanā uzrakstīja sv. Francisks no Asīzes, Baznīcu. Marija ir Dieva žēlastības pilnā. Tā ir svētdarošā žēlastība, kura liecina, ka Marija ir ar Dievu vienota. Vienmēr vienota. Bet šis īstais svētums bez nekāda grēka nenozīmē mierīgo dzīvi. Jo kādu dienu Dievs sūtīs erceņģeli Gabriēlu pie Nazaretes Jaunavas, lai viņš pasludinātu Marijai Dieva gribu. Un Dieva gribas pieņemšanas brīdī Marija jau nes savā miesā Dieva Dēlu. Tā jau ir kāda svētās Komūnijas forma, kādā mērā var to saprast, attiecībā uz mūsu dzīvi, ka tā ir mūsu sv. Komūnijas sagatavošana.

Vēl daudz laika pāries, līdz Jēzus Kristus caur savām ciešanām, caur nāvi uz krusta, augšāmcelšanos, atpirks pasauli no grēkiem un atvērs ceļu uz Debesu Valstību.

Tomēr tad, kad Marija piedzima, Dievs darbojās daudzu cilvēku dzīvē, kā piem. sv. Jāzepa dzīvē, pēc tam Apustuļu dzīvē, un pēc daudziem gadiem atrada viņus laivā, vai muitā, vai pie Damaska vārtiem. Dievs atrada viņus kā tos, kuri cīnīsies par Dieva Valstību, kuri nemeklēs sev mieru, bet atklāti runās, ka viņi ir krustā sisti pasaulei, jo Krustā Sistajā un Augšāmceltajā Kristū viņi atrada visu, kas ir vajadzīgs patiesai dzīvei svētdarošajā žēlastībā.

Šie daži vārdi varbūt kādam palīdzēs kaut ko pārdomāt, sevišķi savu vietu Baznīcā, savu kalpošanu Baznīcā (ir visdažādākie kalpošanas veidi), ieiet dziļāk Dieva gribas pildīšanā caur paklausību Baznīcai, nemēģināt padot garīgas lietas pasaulei, bet turēt acu priekšā Debesu Valstību.

Katrs gribētu tādu vēstuli saņemt katru dienu.

Kādreiz es rakstīju vēstules, daudzas vēstules. Un bieži saņēmu vēstuli no citiem. Bija tāds laiks. Tomēr es atceros vienu sevišķu vēstuli, kurā kāds stāstīja par to, kā satika Dievu. Šeit es to neskaidrošu, jo ziņa būs par kaut ko citu, par citu vēstuli. Par Vēstuli.

Mēs no bērnības dzirdējām, ka Svētie Raksti ir Dieva vēstule cilvēkiem, lai tie iepazītos ar Viņu un lai dzīvotu kā Dieva Bērni. Un ka tam ir nepieciešams Dieva Dēls, Kurš kļuva cilvēks, parādīja ceļu uz Debesīm, jo Viņš ir Ceļš, Patiesība un Dzīvība.

Labi labi, šeit parādas maza problēma. Šajā Vēstulē ir skaidri rakstīts un tie ir paša Jēzus Kristus vārdi, Viņa Priesteriskajā lūgšanā, lai Tēvs mūs pasargātu no ļaunā:

"Es viņiem devu Tavus vārdus; un pasaule tos ienīda, jo tie nav no pasaules, tāpat kā arī Es neesmu no pasaules. Es nelūdzu, lai Tu viņus paņemtu no pasaules, bet lai Tu tos pasargātu no ļauna. Viņi nav no pasaules, tāpat kā Es neesmu no pasaules. Svētī viņus patiesībā! Tavi vārdi ir patiesība. Kā Tu Mani sūtīji pasaulē, tā arī Es viņus sūtīju pasaulē. Viņu dēļ Es uzupurēju sevi, lai arī viņi patiesībā būtu svētīti. Bet ne tikai par viņiem vien Es lūdzu, bet arī par tiem, kas caur viņu vārdiem ticēs Man. Lai visi būtu vienoti, kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī; un lai viņi būtu Mūsos vienoti; lai pasaule ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis".

Problēma liekas mazā, bet tas nav svarīgi, bet divi elementi kas tajā ir. Pirmais, Dievs runā uz mani caur Svētiem Rakstiem, bet skaidrojumu dod Baznīca. Neviens cits. "ne tikai par [apustuļiem] vien Es lūdzu, bet arī par tiem, kas caur viņu vārdiem ticēs Man". Dievs runā uz mani ar mīlestību. Tas notiek šodien. Man jādod atbilde lūgšanā un darbos. Obligāti šodien, lai nebūtu dienas bez mīlestības dialoga.

Līdzi tam iet otra lieta: jādod Dievs pasaulei. Kas? Kā cilvēks var dot Dievu pasaulei? Taču Dievs nav no šīs pasaules. Jā, bet arī "...viņi nav no pasaules, tāpat kā Es neesmu no pasaules". Mums jābūt tieši tādiem "nē no pasaules", kā Jēzus "nav no pasaules". Kā to darīt? Nav ko lauzt galvu, vienīgi vienotībā ar Jēzu mēs neesam no pasaules. Svētais Pāvils raksta, ka mēs esam kopā ar Kristu krustā sisti, mēs nomiram ar Kristu un kopā ar Viņu augšāmceļamies. Tas notika Kristības sakramentā.

Bet, kāds pajautā: nu kur tad ir šī problēma? Nepatiesībā. Šeit ir šī problēma. Cilvēks domā: jā, cik brīnišķīgi svētie un svētās dzīvoja. Cik brīnišķīgs ir Pāvests. Cik brīnišķīgs ir tāds vai šads. Nu bet es... nu nē, es iešu uz šķīstītāvu. Es mierīgi dzīvošu netālu no Dieva, skatīšos uz visu no tālienes, jo kas es esmu, ko es varu dot Dievam, ko es varu dot citiem?

Ak vai, nu nejoko. Ja tu tā domā, tad ņem pildspalvu, vai datoru, un... ko? ...un uzraksti vēstuli Dievam. Bet rīt nākamo. Un parīt nākamo...

Blogam ir trīs gadi.

Pateicība Dievam. Un liels paldies Cien. Lasītājiem, jo Jūs jau apmeklējāt šo blogu 15 tūkst. reizes (lapu apmeklējumi).

Es priecājos, ja kādam šeit patīk kādi teksti, Es arī saprotu situāciju, ja kādam šeit kaut kas nepatīk vai varbūt nekas nepatīk, jo, pēc kāda slavēna rakstnieka vārdiem, es to pašu pateiktu par to, kas viņiem patīk.

Paldies par uzmanību, arī par tiem nedaudziem komentariem, jo sākumā es domāju, ka tad, kad kaut ko uzrakstīšu internetā, tad komentāru būs tik daudz, ka vienkārši nespēšu atbildēt. Bet lūk, es trapīju tādā meža stūrī, kur nestaigā ziloņu bari, bet var brītiņu uzkāvēties, palasīt, padomāt un ko uzrakstīt.

Es protams aicinu arī komentēt un nebīties, jo taču mēs šeit neesam, lai viens otram būtu kā medus, bet lai veidotu dialogu, kas varbūt ir vieglāks facebookā, bet vai savās mājās nav labāk?

Šodien Baznīcā ir 11 svētīgo poļu māsu mocekļu piemiņas diena. Viņas upurēja savu dzīvi par to atbrīvošanu, kuri tika arestēti. Māsas nazaretankas (Vissvētās Ģimenes no Nazaretes Māsu Kongregācija) tika nošautas Sloņimjā (Austrumpolijā, tagad Baltkrievijā), bet citiem arestētiem cilvēkiem vācieši tomēr ļāva iet mājās. Tāds kluss brīnums. Tas notika II pasaules karā, laikam 1941. gadā.

Klusas vietas, arī vietnes internetā, ir vajadzīgas, bet lai tikai visu darītu kopā ar Dievu. Jo nekad nedrīkst aizmirst par To, Kas ir Patiesība un padot savus spēkus, lai ieraudzītu Patiesības atspulgu mūsu dzīvē un apkārt. Pat tad, kad vajadzēja uzrakstīt, piem. kam kalpo nabaga Sprīdītis, kuram daudzi klanās. Vai Jūs to atceraties?

Pateicības lūgšana

Aglonas kapsētā ir viens sevišķs kaps. Uz kapa piemineklis, bet bez krusta, kurš krita un balstas uz pieminekļa, pieminekļa priekšā. Un tāpēc grūti atšifrēt uzrakstu. Bet kāds labs cilvēks man palīdzēja. Un lūk, tur ir tāds uzraksts:

"R.P. HIACINTUS NOWICKI

ORD. PRAED. NATUS A.D. 1806

OBIIT A.D. 1878

REQUIESCAT IN PACE"

Šis kaps ir sevišķs, jo laikam tas ir vienīgais, uz kura ir uzraksts ar mirušā dominikānu tēva vārdu un uzvārdu.

Pieminekļa otrā pusē arī ir īss uzraksts poļu valodā:

"Ksiądz J. Nowicki

Wieczny odpoczynek"

Daži metri tālāk ir vēl viens piemineklis ar krustu. Pieminekļa pakājē ir plāksnīte ar uzrakstu (fragments):

"HIC REQUIESCUNT

FRATRES ORDINIS

PRAEDICATORUM

Conventus Aglonensis

Anno 1874"

Bet kuri tēvi un brāļi, un cik tur apbedīto, nav uzrakstīts.

Un protams pašā bazilikā, kriptā, ir abglabāti daudzi mūki, jo tur bija klostera katakombas.

Dominikāni kalpoja Aglonā un apkārtnējās draudzēs XVIII un XIX gadsimtos. Ātrāk, jo jau XVII gadsimtā, sāka kalpot Pasienē, kur bija klosteris, un apkārtnē, kur dibināja laikam 12 draudzes un kuras bija viņu garīgajā aprūpē.

Kaut gan tā jau ir vēsture, bet palūgsimies par tiem, kuri sludināja Evaņģēliju un dalīja sakramentus, mācīja katehizmu un būvēja baznīciņas. Lai Dieva žēlastības, kuras caur viņiem iegāja ticīgā tautā, nes labus augļus arī mūsu dzīvē pateicības lūgšanā un citos labos darbos, tādos, kuri pēc gadsimtiem aicinās nākamas paaudzes uz svēto dzīvi. Jo Baznīcu atdzīvina Svētais Gars, Kura darbības nevar apturēt nekādi spēki, vai vēsturiskas katastrofas. Par to liecina arī Aglonas bazilika, kurā daudzi saņem nepieciešamas žēlastības, kuras izlūdz karstajā lūgšanā.

Mūžīgo mieru dod viņiem, Kungs, un mūžīgā gaisma lai atspīd viņiem. Lai viņi dus mierā. Amen.

Pēc rekolekcijām Aglonā

Vakar beidzās rekolekcijas I kursa semināristiem. Liels paldies Aglonas Prāvestam pr. Daumantam un visiem, kuri mūs tik mīļi uzņēma. Vissvētākās Jaunavas Marijas bazilika, pēcdominikānu klosteris un viss sanktuārijs ir ļoti laba vieta lūgšanai tiem, kuri atrod laiku tur būt, dzīvot dažas dienas un veltīt laiku Dievam.

Es pirmo reizi biju Aglonā dažas dienas ārpus lieliem svētkiem un varu liecināt, ka tā ir lūgšanas vieta, uz kuru nemitīgi brauc cilvēki gan individuāli, gan ģimenēs, gan lielākās grupās.

Es domāju, ka visiem I kursa semināristiem šis laiks bija svētīgs un Dievs darbojās viņu dvēselēs, un ienasa daudz žēlastību.

Labākas rekolekcijas

Šīs rekolekcijas Lēdmanē, kuras organizē Pasaulē Dzīvojoši Franciskāņi, ir ļoti labas un labi sagatavotas. Kaut gan man jau vajadzēja šodien braukt atpakaļ uz Olaini, bet rekolekcijas tālāk iet, tomēr gribu liecināt, ka šīs dienas bija ļoti nozīmīgas, lai es varētu iepazīties ar Franciskāņiem un viņi ar mani.

Un vissvarīgākais, ja runātu par dalībniekiem, visi atbrauca uz rekolekcijām kā rekolekcijām (nevis uz ekskursiju), lai atjaunotu savu vienotību ar Dievu tā, kā sensenos laikos to darīja pirmie franciskāņi: klusumā un brālīgā atmosfērā. Arī visjaunākie dalībnieki ļoti labi jūtās baznīcā, svētajā Misē un citās lūgšanās.

Ar vienu vārdu sakot, mēs visi pieredzējām Svētā Gara kluso bet spēcīgo darbību, kuram dalībnieki mācījās labi padoties un tāpēc šī mīlestība, miers, brālība, vienotība varēja skaisti izpausties.

Liels paldies visiem organizatoriem un dalībniekiem, bet sevišķi arī Lēdmanes katoļu draudzei ar Cien. Prāvestu Gregoru.

Tagad man priekšā rekolekcijas Aglonā jaunuzņemtiem semināristiem, tāpēc nebūšu dažas dienas internetā, bet es jūs, Cien. Lasītāji, lūdzu palīdzēt mums ar savām lūgšanām.

Mīļie un franciskāņiem labi pazīstamie vārdi.

Tuvojas rekolekcijas Pasaulē Dzīvojošiem Franciskāņiem un es lasu Konstitūcijas, kuras ir patiesi ļoti bagātas. Un kad es lasu Konstitūcijas tekstus, tie man nav sveši, tāpat ka šis garīgums nav svešs. Šis dokuments palīdz Pasaulē Dzīvojošiem Franciskāņiem pareizi ikdienā saprast Regulu un dzīvot pēc Jēzus Kristus Evaņģēlija.

Tāpēc šodien divas vecās ziņas, kurās labi izskan (es ceru) sv. Franciska no Asīzes tikšanās ar cilvēkiem, brāļiem un māsām gandarītājiem, kuri gribēja dzīvot pēc Evaņģēlija, un ka tas ir visu laiku dzīvs un darbojas, arī visvienkāršākajā ikdienā:

Dzīvot pēc Evaņģēlija

    Šodien kāds cilvēks ieinteresējās par Evaņģēliju. Konkrēti: kā dzīvot pēc Evaņģēlija. Svētajā Misē, kurā viņš piedalījās, bija lasīts fragments no Kalna sprediķa tieši par svētībām. Svētīgie... Bet kā atnest šīs svētības uz savu dzīvi? Protāms ne katra nabadzība nes svētību, ne visās vajāšanās cilvēku var saukt par svētīgo, un par Dieva bērnu nevar kļūt ar saviem spēkiem vien. Šīs svētības darbojas tad, kad cilvēks ir vienots ar Jēzu Kristu.

    Labi. Bet kā redzēt, saprast un būt pārliecinātam, ka šīs svētības darbojas konkrēta cilvēkā dzīvē? Kādas redzamas zīmes ir vajadzīgas, kas cilvēkam jādara, lai viņš vienkārši zinātu, ka pilda Evaņģēliju?

    Es neatceros, varbūt par to jau rakstīju, bet man patīk sv. Franciska metode. Tā ir vienkārša, nesarežģīta un piemērota katram cilvēkam. Lūk Franciska laikos daudzi cilvēki gribēja dzīvot pēc Evaņģēlija. Kāpēc? Jo redzēja Franciska piemēru. Tomēr Franciskam nebija sievas un bērnu un viņš varēja dzīvot ordenī, brālīgajā kopienā. Bet ja cilvēkiem ir ģimene, tad ko? Un tādi ticīgie, kuri gribēja sekot Jēzum Kristum pēc Nabadzīgā Brāļa piemēra, nāca un jautāja: Kas mums jādara? 

    Francisks atbildēja viņiem, ka vajag izpildīt piecas lietas, piecus principus. Katrs, kas to darīs, zinās, ka dzīvo pēc Evaņģēlija. Lūk šie pieci principi:

1. Dieva mīlestības bauslis: Tev būs mīlēt Dievu no visas savas sirds, no visa sava prāta, no visiem spēkiem...
2. Tuvākmīlestības bauslis: Tev būs mīlēt savu tuvāko, kā sevi pašu.
3. Bieža grēksūdze.
4. Bieža svētā Komūnija.
5. Atgriešanās darbi.

 Ikdienišķa dzīve

    Pēc ceļojuma atpakaļ man ir vecie darbi, kā piemēram laukuma tīrīšana pie baznīcas, Tagad gandrīz nav sniega, bet vēl vairāk ir redzamas kujas, mazie zari, zeme uz betona vai uz asfalta. Un ar to visu jātiek gala. Kopš atgriežos, katru dienu izdevās pastrādāt.

    Cits mīļais darbs ir malkas nēsāšana. Bet šodien, tādā skaistā dienā, gribēju arī zāģēt un skaldīt malku. Man bija vairāk laika un arī man ļoti daudz palīdzēja viens no misionāriem. Lūk, kopiena.

    Kopiena ir vieta, kurā cilvēks nemitīgi atgriežas. Ikdienišķa atgriešanās kopienā nav līdzīga tādiem gadījumiem, par kuriem pēc tam stāsta, raksta grāmatas, vai taisa filmas. Tas notiek klusumā, ļoti dziļi, kur Dievs parāda cilvēkam savu mīlestību. Un cilvēks redz visu jaunu. Pēc gadiem, kad jau ticīgais gāja tālāk un sekoja Jēzum Kristum, sāk liecināt par to, ko Dievs izdarīja viņa dzīvē. Jo liecināt par Dievu un par savu ticību vajag mācīties. Un tas notiek ikdienišķajā dzīvē, kad cilvēks klausās citu liecības, lūdzas, uzdod jautājumus, jo taču ļoti vēlas uzzināt, ko Jēzus izdarīja viņam viņa dzīvē. Šī galvena un fondamentāla liecība tomēr ir tā, kuru deva Jēzus Kristus. Lūgsimies, lai mēs no Viņa mācītos, kā dzīvot?

Dzīve ir Baznīcā.

Vistuvākajā laikā man būs divas rekolekcijas: Pasaulē Dzīvojošu Franciskāņu Ordenim un jauniem samināristiem. Visiem ir vajadzīga lūgšana, tagad arī jūsu lūgšana visiem šiem dalībniekiem un man ir vajadzīga un jau tagad liels paldies!

Aicinu arī sirsnīgi lūgties par jauniem aicinājumiem uz priesterību, konsekrēto dzīvi, ģimenēm, dažādām kustībām un grupām, un darbiem Baznīcā.

Tas nav it kā nejauši, ka Dievs radīja pasauli ārpus no sevis, iegāja tās vēsturē (es protams nestāstīšu visu pēc kārtas) un Dieva Dēls kļuva par cilvēku, lai parādītu Dieva mīlestību uz cilvēkiem un lai nomirtu par mūsu grēkiem mūsu atpestīšanai.

Ne visi cilvēki dzirdēja par patiesu Dievu, ne visi ir Baznīcā, ne visi dzīvo svēto dzīvi uz ko aicina Baznīca, kuru dibināja Jēzus Kristus un ar kuru ir vienots. Baznīcā Viņš izredzēja daudzus vīriešus, lai sekotu Jēzum Kristum Viņa priesterībā un lai viņi būtu gani Baznīcā - viss vislabākā kārtībā un ar sakramentālām zīmēm līdz mūsdienām, un teica, ka tas, kas viņus klausa, klausa Jēzu.

Pateicoties šai kārtībai Baznīcā mēs esam droši, ka Vissvētākajā Sakramentā ir klātesošs Jēzus Kristus, ka visi citi sakramenti ir derīgi un Baznīcas mācība ir no Dieva. Tas ir ļoti svarīgs, jo taču cilvēks ir aicināts meklēt patiesību un šajā ceļā viens no elementiem ir prast atšķirt savas domas no Dieva domām. Tas prasa pazemību un paklausību Baznīcas mācībai.

Baznīca ir visdažādāku paaicinājumu pilna un tie, kuri redz savu paaicinājumu - vai uz priesterību, vai uz konsekrēto dzīvi, vai uz laulāto dzīvi - tiek mācīti un pārbaudīti, lai atklātos, vai viņi ir derīgi. Un neviens nevar sev paņemt kādu pienākumu Baznīcā, kādu misiju, ja konkrēta ticīgā cilvēka priekšnieks Baznīcā viņam to nav devis.

Visi svētie un svētās ar savu dzīvi un bieži ar moceklību liecina par savu mīlestību uz Baznīcu un paklausību Tās mācībai. Viņi nepadevas šai pasaulei un nesa ikdienišķo krustu. Ar vienu vārdu sakot svētums ir ikdiena Dieva Baznīcā.

Ar svēto Francisku Lēdmanē

Tuvojas man īpašas rekolekcijas. Tās būs Sv. Franciska Trešajam Ordenim, kā senāk saucās šie brāļi un māsas, bet tagad Pasaulē Dzīvojošu Franciskāņu Ordenis.

Ir ko lasīt un godīgi pateikšu, ka tās ir jaunas lietas, kuras jālasa, lai saprastu, kas ir Pasaulē Dzīvojošu Franciskāņu Ordenis.

Tad viss sākās ar sv. Francisku no Asīzes, bet arī viņš neparādījās no mēness. Tas nozīmē, ka šim Ordenim ir ļoti sena tradīcija, kuru veidoja Baznīca jau no sākumiem un kurā piedalījās ļoti daudz cilvēku, un kurai ir arī senais un stabils garīgums - iesakņots Baznīcā.

Man vajadzēja drusciņ iepazīties ar Ordeņa vēsturi, kura ir interesanta un bagāta, bet sevišķi vajag pasvītrot - kura nes svētuma augļus, par kuriem liecina svētie un svētās, kas pieņēma šo dzīves veidu un nesa svētuma augļus neatkarīgi no tā, vai tas bija priesteris, bīskaps, karalis, vai vienkāršs lajs.

Man šķiet, ka visgrūtākais elements šajā sagatavošanā rekolekcijām ir Konstitūciju lasīšana. Konstitūciju loma ir palīdzēt pasaulē dzīvojošiem franciskāņiem ieviest dzīvē savu garīgumu, savu Regulu (pirmo deva sv. Francisks, bet pēdējo pāvests Pāvils VI).

Tad notiek šī sagatavošana. Bet salīdzinājumā ar citām rekolēkcijām, es ceru daudz vairāk uzzināt par trešo ordeni no brāļiem un māsām, nekā es viņiem stāstīšu. Es domāju, ka manas cerības piepildīsies - ja tāda būs Dieva griba.

Pasaulē dzīvojošiem franciskāņiem ir liela loma sabiedrībā, tautā, valstī, ne tikai Baznīcā. Viņiem ir skaists, kaut gan grūts pienākums: būt kā gaisma un sāls pasaulei. Šai pasaulei, kura organizējot dzīvi cilvēkiem un lielām cilvēku grupām, grib to darīt bez Dieva, ierobežojot cilvēku materijā.

Ar kādu instrumentu izņem cilvēku no Baznīcas?

Pirms daudziem daudziem gadiem kādā skaistajā draudzē četru gadu laikā nokristījām 100 (simts) bērnu. Pēc četriem gadiem neviens (varbūt neatceros un tur bija kādi 1 vai 2) bērns neparādījās baznīcā. Kāds bija šķērslis? Viena atbilde: vecāki neiet. Kāpēc vecāki neiet uz baznīcu? Atstāsim uz brītiņu šo jautājumu.

Šodien bija skaistas bēres. Kundze, kuru apglabājām, es atceros, ļoti skaisti runāja poļu valodā. Viņa arī bija poliete. Kad gāja uz kapelu, vēlāk uz jaunuzbūvētu baznīcu, ņēma sev līdzi lūgšanas grāmatiņu. Ļoti svarīgi ticīgam cilvēkam nēsāt sev līdzi šo dārgāko bagāžu - lūgšanu tekstus. Viņa vienmēr bija mierīga un nopietna, spēkus savai dzīvei un savas ģimenes dzīvei meklēja Dievā, sevišķi Euharistijā. Mēs ceram, ka tagad viņa ir ceļā uz Debesu Valstību.

Es satiku arī citu kundzi, kura nāk un lasa šeit, blogā (triszemes.blogspot.com), vai facebookā manus tekstus. Sirsnīgs sveiciens kundzei, kura nopirka zakristējā trīs grāmatiņas. Prieks redzēt baznīcā jaunus cilvēkus, kuri lūdzas un grib vēl vairāk.

Vakar ziņā es rakstīju par "paradīzēm". Un mēs redzam, ka trūkst viena elementa šajā "paradīzē". Kāda elementa? Labāk pateikt: trūkst lēmuma, kas liecinātu par atgriešanos. Ne tādā nozīmē, ka es gribu kaut ko no kāda cilvēka vai no kādiem cilvēkiem. Nekādā mērā. Lūk, bija viduslaiki. Dienvidpolijā dzīvoja ļoti bagāts cilvēks. Bet kādreiz viņš ļoti sagrēkoja, jo bija stiprs, varens, viņam bija daudz karavīru un lepnība ieveda viņu lielajā grēkā. Tomēr viņš ātri atrada savā sirdī šo kļūdu, nožēloja to un izpildīja saņemto gandarīšanu. Kādu gandarīšanu? Uzbūvēt apm. 70 baznīcas (un laikam dot mājas un saimniecību draudzei, lai uzturētu priesteri). Viņš ātri to izpildīja. Lūk daudzi ciemati saņēma baznīciņas, varbūt ne uzreiz ar priesteri, kas ir skaidrs. Vai šī situācija, kura nebija vienīga vēsturē, neprasa no mums paskatīties uz savu dzīvi, pārdomāt to un kaut ko nolēmt? Jā, ļoti vajadzīgas ir šīs dzīves sāpes, ļoti nepieciešams ir šis krusts, ka mēs varam pateikt: "mēs esam Jēzus mācekļi".

Jā, jā, lielie kungi, mazās kundzes mēģinās būvēt baznīcas ar Dievmātes palīdzību. Protams, zaudēs laiku un labsajūtu, bet palīdzēs savai dvēselei un citu cilvēku dvēselēm.

Kāpēc "paradīzē" nav sv. Mises?

Es šodien pasvētīju divas mājas kādā skaistā "dārzu pilsēta", kur cilvēki dzīvo mierīgi kā "paradīzē". Tādu dārzu pilsētu ir daudz, sevišķi pie Rīgas un pie citām lielpilsētām. Pirms vairākiem gadiem es redzēju mēģinājumus sākt svinēt Euharistiju netālu no vienas no šīm pilsētām. Pēc pāris gadiem vajadzēja pārtraukt, jo neizdevas atrast vietu pašā "paradīzē", bet tur, kur tika svinēta sv. Mise, bija smuki sagatavota kapela, bet cilvēku nebija.

Bija vēl citi mēģinājumi. Vienā pilsētiņā daži cilvēki nomira, kāds aizgāja pensijā, tika zaudēta vieta, kur tika svinēta sv. Mise un tur vairs nav sv. Mises, jo nav cilvēku, kuri to organizētu un gandrīz pavisam nav ticīgo cilvēku. Palika tur vēl kapusvētki. Es biju, redzēju un nebrīnīšos, ja nākamā gadā vairs nebūs. Atbilde viena: nav cilvēku.

Bija mēģinājumi vēl citās "paradīzēs" svinēt sv. Misi, pat bija viena sv. Mise. Un viss. Kāpēc nav turpinājuma? Tūlīt atbildēšu.

Kad pasvētīju mājas, kāda cien. kundze izteica vēlmi, ka staigās pa šo "paradīzi" un meklēs katoļus. Jo cilvēki, kaut gan gadiem ilgi dzīvo netālu viens no otra, tomēr nepazīst viens otru. Varbūt pēc mēnešiem parādīsies iespēja svinēt šajā "paradīzē" Euharistiju? Pagaidīsim. Labi, ka ir cilvēki, kuri nepadodas un kaut ko dara.

Nu bet kāpēc "paradīzē" nav sv. Mises? Laiks atbildēt uz šo jautājumu.

Šodien lasīju drusciņ par Trešo Ordeni, par franciskāniem, kuri dzīvo pasaulē, gan ģimenēs, gan atsevišķi, tie ir laji, bet arī garīdznieki, kuri pildot visus savus pienākumus draudzēs, mīl sv. Francisku no Asīzes un seko Jēzum Kristum pēc Nabadzīgā piemēra. Un lūk Trešā Ordeņa dokumentos viena no trijām vissvarīgākajām lietām ir... vienotība. Brāļi un māsas Kristū veido vienotību, veido kopienu, viņiem ir viena katoliskā ticība un viens garīgums. Tagad par to nerakstīšu. Es to pieminēju tāpēc, lai parādītu vienotības nepieciešamību. Vienotību nebūvē, kad runā par laiku. Vienotība ir vienīgi patiesībā. Un vēlreiz atnācām līdz šim punktam, kur ir uzrakstīts: jaunā evaņģēlizācija, atgriešanās pie Dieva un dzīve Baznīcā.

Tad parādas nākamais jautājums: "Kur ir misionāri?"

Tikšanās un sarunas II.

Svētceļojums tas vienmēr ir iespēja paskatīties ne tikai uz savu dzīvi, garīgo dzīvi, uz citu dzīvi, bet arī tā ir iespēja paskatīties uz priesteriem un uz konsekrētām personām. Tad arī rodas iespēja parunāt ar viņiem un ne tikai parunāt, bet veltīt šīm sarunām daudz laika, vai vienkārši veltīt laiku vienai vai divām garākām sarunām. Man šķiet, ka bieži sarunu tēmas ir tādas, ka tām vajadzīgs laiks, daudz laika. Un svētceļojums piedāvā tieši to: dod daudz laika.

Parasti garīgajā aprūpē ticīgo cilvēku tikšanās ar prāvestu ir īsas un notiek rēti, un tēmas ir tehniskas - pasūtīt sv. Misi, bēres, kristības, pasvētīt māju. Pat ja ir saruna par garīgām lietām, tad vai vienmēr ar mērķi mainīt savu dzīvi? Protams nē un tas ir normāli, jo tas, ko cilvēks sasniedza, jāieved dzīvē, jāiemācās. Tad tikšanās un sarunas ir īsas un tas prasa no priestera būt vienmēr gatavam sludināt Evaņģēliju un vest cilvēkus pie Jēzus, sevišķi pie Jēzus, kurš paslēpies Vissvētākajā Sakramentā. Tas prasa no priestera un no konsekrētās personas nēsāt sevī atvērto grāmatu, dzīvā Dieva Vārda grāmatu, lai būtu gatavam liecināt par šo mūžīgas dzīves cerību, pat ja tas būtu īss mirklis.

Tāds dzīves veids, saistīts ar konkrēto paaicinājumu, atklāj vēl vienu vajadzību - pazemīgi un ar cerību pieņemt vientulību, ne vienalga kādu vientulību, bet tādu, kas veido vienotību ar Kungu Jēzu Kristu. Tādai vientulībai, kas īstenībā nav tālu no vienotības ar Dievu, ir vēl citi augļi, kā piemēram dzīve brāļu (māsu) garīgajā kopienā un arī visi darbi apustulātā.

Šai vientulībai, vai ar citiem vārdiem sakot padošanai Dievam, ir divi līmeni: pirmais, kur cilvēks pēc vislabākas sirdsapziņas pilda savus pienākumus un otrais, kuru dažreiz sauc par "brīvo laiku", kurā parādas cilvēka radošas spējas, talanti, ar kuriem jākalpo Dievam un cilvēkiem. Šie divi līmeni ir sevišķi labi redzami svētceļojumā un viens aspekts palīdz otram, viens līdzdarbojas ar otro, tā ir kā vide, kurā parādas mīlestības darbi brāļu kopienā, svētceļnieku grupā. Cilvēks, kurš satiekas ar Dievu un pieņem žēlastības, ir kā ceļš, pa kuru Dieva žēlastības ieiet kopienā. Jo ticīgais cilvēks nesaņem dāvanas vienīgi sev, bet lai kalpotu Baznīcai, un lai pildītu Dieva gribu caur paklausību Baznīcai, nevis savu gribu - to, kas man tagad gribas.

Un par to pateicība Dievam un liels paldies svētceļniekiem, Rīgas sv. Alberta draudzes svētceļniekiem.

Tikšanās un sarunas; dažas domas pēc svētceļojuma 2017.

Tikšanās un sarunas; dažas domas pēc svētceļojuma 2017.

Kādreiz sv. Francisks satikās ar brāli Leonu. Protams viņi bieži satikās, jo pat dzīvoja vienā kopienā, pirmajā kopienā, kas sapulcējās pie Svētā no Asīzes. Tad brālis Leons bija starp pirmiem, kuri sāka mācīties no Franciska, kā sekot Jēzum un dzīvot pēc Evaņģēlija.

Kad es vēl biju Lublinas klosterī un mācījos seminārā, rakstīju nelielu darbu par br. Leonu. Viņš bija šķīstības un vienkāršības paraugs. Vienā no sv. Franciska biogrāfijām ir aprakstīts tāds notikums: teltī vairāki brāļi sež aplī, starp viņiem sv. Francisks, kurš runā dažus vārdus par katru no kopienas brāļiem un pasvītro kādu tikumu, kas šajā brālī sevišķi attīstījās, un deva viņu citiem brāļiem kā paraugu. Kad vajadzēja Franciskam runāt par br. Leonu, tad Svētais teica viņam: "Brāli Leon, izej ārā un paskaties, kāds ir laiks". Br. Leons piecēlās un izgāja ārā, bet visi skatījās uz Francisku ar jautājumu acīs, jo taču visi labi zināja, ka ārā ir karsts laiks. Tad Franciska saka: "Katrs no jums ir paraugs kādā vienā tikumā. Brālis Leons ir paraugs visos tikumos".

Tā mēs drusciņ iepazināmies ar br. Leonu, ar svētīgo brāli Leonu, jā, jo viņš ir svētīgais.

Un atgriežamies uz ziņas sākumu. Pēc kādām tikšanām, kurās Francisks atbildēja br. Leonam uz kādiem jautājumiem, Svētais no Asīzes raksta viņam īsu vēstuli. Šajā vēstulē, balstoties uz pēdējas sarunas, aicina Leonu vēlreiz, lai viņš būtu paklausīgs Dieva iedvesmām, "...bet ja tu gribētu pie manis nākt, nāc".

Tā mēs redzam, cik ļoti svarīgas ir sarunas, sarunas par Dievu, par garīgo dzīvi, sarunas, kurās tiek lietoti argumenti uz prātu un uz ticību, lai cilvēks varētu satikties ar cilvēku, tas nozīmē garā, gara līmenī.

Kā svētceļojuma laikā bija dažādas garīgas sarunas un pat katru dienu, un visas ļoti vērtīgas, laika bija daudz, katrs varēja runāt, cik gribēja, tāpēc - tā es domāju - man vajag atgādināt, ka tālāk ir šī iespēja, gan Rīgā, gan brīžiem Olainē, satikties un parunāt. Un es to rakstu ne tāpēc, lai sevi reklamētu, jo taču priesteru ir daudz, bet divu iemeslu dēļ: pirmais, ka grēksūdzē nav laika, lai parunātu; otrais, ka garīgajai dzīvei ir vajadzīgas tādas sarunas, lai gan ne vienmēr kaut kāda problēma tiks atrisināta, bet lai mācītos paskatīties uz savu dzīvi ar Baznīcas mācības palīdzību. Brižiem var likties, ka tāda vai cita problēma pavisam neattiecas uz mani un tāpēc nav ko par to runāt. Un tā ir taisnība. Bet ne līdz beigām. Dažreiz ļoti palīdz paskatīties uz kādu savu jautājumu pēc tā, kad es pastiprināju savu ticību un dzīves pieredzi citās lietās. Garīga saruna nenozīmē taču, ka man vienmēr jāatrisina kāda konkrēta problēma. Svētība arī ir vajadzīga.

Pēc svētceļojuma 2017.g.

Es domāju, ka viens no svētceļojuma galveniem mērķiem, tika sasniegts: šis svētceļojums ir formācija. Paldies tiem dalībniekiem, kuri tieši šim aspektam pievērsa sevišķu uzmanību. Paldies tiem, kuri to ieraudzīja, kuri tajā visdažādākajā veidā piedalījās. Paldies tiem, kuri redz formācijas vajadzību un pat nepieciešamību ikdienā. Tas nes jau cerības, ka svētceļojums nesīs labus augļus kādās jaunās formās, kuras caur mūsu pilveidošanos palīdzēs ieiet dziļāk Baznīcā, tās liturģijā un tās garīgajā bagātībā.

Nākamā lieta ir garīgais mantojums. Es esmu pārliecināts un domāju, ka tā nebūs pārāk liela kļūda, ka tēvu dominikānu garīgais mantojums ir klātesošs Latgalē un kādreiz tas vairāk parādīsies stiprākā gaismā. Kad? Kā? Es nezinu, bet es domāju, ka ceļš uz to ved caur mūsu identitāti ar Baznīcu un tam ir nepieciešami gan misionāri, gan ticības liecinieki.

Un vēl vienu lietu pieminēšu. Svētceļojumā valdīja klusums. Tas nebija tāds piespiests klusums, pēc kura cilvēki ir noguruši un nelaimīgi. Tieš otrādi, dalībnieki ļoti vērtēja un meklēja klusumu. Pēc klusuma brīžiem arī labāk bija vērtēti vārdi, kuri komunicē patiesību mīlestībā, komunicē visskaidrāk, jo arī vārdiem jāatgriež to nozīme.

Tās ir tikai dažas domas pēc svētceļojuma un es ceru, ka katrs, kas piedalījās mūsu grupā, ne tikai pats dzīvos tālāk kā svētceļnieks, sekodams Jēzum, bet mēģinās arī citus aicināt uz kristīgas dzīves pilnumu.

Svētceļojuma 9. diena

Liels paldies Priežmales iedzīvotājiem par viesmīlību. Pēc atpūtas šodien no rīta devamies ceļā, lai sasniegtu Jaunaglonu.

Es maz rakstīju par šīm sarunām, kuras man bija ceļā uz Aglonu, praktiski tikai, ka bija, ka bija vērtīgas un vajadzīgas. Šī forma, kuru sāku jau 2009. gadā, kad es gāju ar Rīgas Svētās Trīsvienības svētceļnieku grupu, bija derīga arī nākamos svētceļojumos - es gāju kā pēdējais. Tam bija divkārša nozīme: veste uz mugursomas kā redzama zīme mašīnām; bet es vienmēr gatavs uzklausīt grēksūdzi vai garīgajai sarunai. Es pateicos visiem, ar kuriem man bija sarunas; es ticu, ka tajās arī bija Dieva svētība.

Šodien ceļā arī bija laiks sarunām un lūgšanai. Pēc tam skaistajā un vecajā Bērzgalu baznīcā svinējām svētdienas svēto Misi, kurā Kungs Dievs mūs piepildīja ar savu mieru un aicināja paļauties uz Viņu.

Pēc šīs pēdējas sv. Mises ceļā bija pēdējās pusdienas ceļā un arī tāpat pēdēja konference. Šajā konference runāju dažus vārdus pateicoties kuriem, es ceru, vieglāk būs atšķirt mūsu māsu miesīgo nāvi no otrās nāves, un drošāk būs staigāt Kunga ceļus Kunga gaismā.

Mūsu svētceļojums uz Aglonu ātri noslēgsies, bet dzīve Dievā nekad nebeigsies. Rūpēsimies par vienotību ar Dievu, lai mēs vienmēr atrastos Viņa gribā - uz ko mūs aicina svētais Francisks.

Rīt ejam uz Aglonas baziliku, lai palūgtos pie Dievmātes svētbildes, lai izteiktu viņai pateicību par izlūgtām žēlastībām un lai piedalītos svētceļnieku sv. Misē plkst.12:00.

Lai šīs pēdējas dienas tiktu piepildītas ar Dieva svētību.

Tiksimies Aglonā, tiksimies svētceļojumā, tiksimies dzīvē. "Staigāsim Kunga gaismā!"
Un rūpēsimies par savu labo formāciju Baznīcā, lai katram būtu kāds konkrēts pienākums draudzē vai lūgšanas grupā.

Svētceļojuma 7. un 8. diena

Vakar diena jau nebija tik klusa. Tā sākās ar sv. Misi Bukmuižas sv. Lugviga baznīcā. kopā ar mūsu grupi bija vēl svētceļnieku grupas no Rīgas Kristus Karaļa draudzes un no Šķilbenu un Baltinavas draudzēm, un protams Bukmuižas draudzes pārstāvji. Tāpēc arī pie altāra svinēja Jēzus Kristus Upuri pieci priesteri. Tā arī bija jau otra sv. Mise - pirmo celebrējām iepriekšējā dienā. Liels paldies visiem priesteriem, konsekrētām personām (bija Cien. klostermāsa no Rīgas un trīs kapucīni) un lajiem, bet sevišķi Bukmuižas draudzes Prāvestam par iespēju svinēt Euharistiju. Tā bija sv. Klāras piemiņas diena, tāpēc mani uzaicināja runāt sprediķi.

Un šajā dienā ļoti svarīgs bija ezers pēc ceļa stiprajā saulē. Netikai tādā veidā brālis ūdens mums palīdzēja, jo kad iznesam ārā desiņas un sāka degt brālis uguns, sāka līst un atgriežamies skolā uz vakariņām.

Vēl viena sevišķa lieta. Koncerts. Es neredzēju visu, bet parādījās tik daudz talantu un tik brīnišķīgo talantu, ka pašās beigās pat es sāku ticēt, ka arī es protu dziedāt un gandrīz piecelos, lai dziedātu, piem. "Aizgoja sauleite aiz mokunīša". Liels paldies Bukmuižas skolas saimniekiem.

Liels paldies Andrupenes draudzes Cien. Prāvestam pr. Jānim un visai draudzei, gan par vakara lūgšanu baznīcā (Vissvētākā Sakramenta adorācija un aizlūgšanas) un par sv. Mises svinēšanu ar draudzi un Maltas grupu. Tāpēc bija 5 priesteri (4 pie altāra plus viens biktskrēslā). Konsekrēto personu arī bija daudz: klostermāsa un 4 kapucīni.

Arī svarīgi mūsējiem, ka Euharistija notika vairākumā latgaliski, lai mēs arvien dziļāk ieietu Dievmātes garīgumā, kuru saprast Latvijā bez Latgales nav iespējams.

Liels paldies Andrupenes Tautas Nama saimniekiem par laipno uzņemšanu.

Šīs divas dienas bija ļoti kārstas un es ceļā pirmo reizi izdzēru veselu ūdens pūdeli (0.5 litra). Paldies br. Jānim par skaistām un dziļām katehēzēm, kā arī brāļiem un māsām par garīgām sarunām.

Paldies Priežmales Tautas Nama saimniekiem, jo tagad jau esam šeit. Un interesanti, ka pagasta nosaukums Kastuļiņa nozīmē... baznīciņa.

Lai Dievs svētī visus Cien. Lasītājus un Labdarus, un lai Dieva Māte izlūdz visas nepieciešamas žēlastības.

Svētceļojuma 6. diena

Pirms dažiem gadiem KATOĻU BAZNĪCAS Vestnesī lasīju par kādu bīskapu, kurš bija gans arī Latgalē un viņš XVIII gadsimta vidū teica apmēram tādus vārdus: "No Latgales visi velni tika izmesti". Šie vārdi lieliski atdod reliģisko situāciju laikos pēc ziemeļu kara un vienlaicīgi liecina par diecēzes priesteru, dominikānu un citu mūku paveikto evaņģēlizācijas darbu. Valodas barjēra Baznīcā nav nekāda barjēra, par ko liecina šo evaņģēlizatoru kalpošana.

Arī nav nekāda barjēra līdzekļu trūkums, jo šajās dienās mēs klausījāmies stāstus par evaņgelizācijas punktiem, kur bija vienkārša kapela un vienkārš mini-klosteris, bet tā izskatījās daudzu draudžu sākumi.

Šeit es gribu uz brītiņu pievērst uzmanību ticīgiem kungiem, kuri līdzdarbojās evaņģēlizācijas laukumā. Pirmo piemēru es ņemšu ne no Latgales, bet no Viļņas, kur kāds liels kungs uzbūvēja ļoti skaisto baznīcu, bet iekšā, pie pašas ieejas, uz grīdas, ievietoja plaksnīti ar savu vārdu un uzvārdu, kā arī ar pazemīgo lūgumu lūgties par viņa dvēseli. Tāpat kāda kundze Latgalē, netālu no Preiļiem, ārā uz akmens pakāpieniem pavēlēja uzrakstīt savu vārdu un uzvārdu, kā arī lūgumu lūgties par viņas dvēseli. Rīgā arī ir līdzīgie lūgumi, piemēram uz kāpiem pie sv. Miķeļa kapelas, sv. Miķeļa kapsētā. Ir arī priekšmeti, kā piemēram biķeri, kurus uzdāvināja kāds kungs un caur to vēlas, lai lūgtos par kāda miruša dvēseli (viens piemērs, lai būtu tā konkrētāk: - tulkoju no poļ val. fragmentus no teksta uzrakstīta uz biķera - "Feliksa ..... upuris ...... baznīcai 1900. gada 28. aprīlī [11. majiā] ar lūgumu palūgties par Eugenijas dvēseli").

Mēs mūsdienās ejam pa šo zemi svētceļojumos, lai atgrieztos un lai dziedātu ciematos un mežos Dievam par godu. Un varbūt kāds padomā, kāpēc situācija ir tāda, kā redzams, un šīs skaistās baznīcas un baznīciņas ir kā ne no šīs pasaules. Un varbūt kāds domā par iespējām vai neiespējamību, lai uzlabotu situāciju. XVIII un XIX gadsimta (ne tikai, protams) gani un kungi zināja, ko darīt, lai rūpētos par tautas reliģisko dzīvi un iespējamo labklājību. Viņi ļoti labi zināja, kā "sasiet debesis ar zemi". To var darīt uz viena droša pamata. Pamats ir viens: Jēzus Kristus.

Šī diena arī bija ar sv. Dominiku, jo daži no mūsu grupas svinēja sv. Misi kopā ar dominikānu grupu. Hmm, interesanti, vai tēvu dominikānu Latgalē nebija pirms diviem gadsimtiem vairāk, nekā tagad visu garīdznieku? Lai tas ir priekš mums uzaicinājums lūgties - vēl kārstāk - par paaicinājumiem. Jo lūk apmēram pēc nedēļas uzņemšana Rīgas Garīgajā Seminārā.

Svētceļojuma 5. diena

Neviens nezināja, ko nozīmē Šķaune. Un šodien es pajautāju māsai, ko vāciski nozīmē schaun? -Aita. Nu tad mēs zinām, kur nakšņojām. 

Es rakstu par šo Aitu, jo pa ceļu satiekam ciematus un vietas ar dažādiem nosaukumiem tā, kā vēstures slāņi atklājas mūsu acu priekšā. Un arī jau daži priesteri un citi iedzīvotāji mums stāstīja par viņu apkārtņu un baznīcu vēsturi, gan seno, gan jauno. Tad mūsu svētceļojumam ir arī tāds vēsturiskais aspekts.

Liels paldies Lanckoronas Prāvestam pr. Aivaram Kursītim un visai draudzei par laipno uzņemšanu un par iespēju svinēt skaistajā Lanckoronas baznīcā sv. Misi. Un mēs nebijam paši. Pie altāra lūdzās 5 priesteri no draudzes un trijām svētceļnieku grupām (kopā ar mums lūdzās svētceļnieki no Valmieras un no dominikānu grupas).

Liels paldies arī t. Sergejam OP par bagāto sprediķi, kurā runāja par svētajiem (sv. Terēze Benedikta no Krusta - viņas svētkos, sv. Dominiks un sv. Francisks).

Liels paldies arī Paulai par brīnišķīgo lekciju par sv. Terēzi Benediktu no Krusta, kuras piemērs mūs visus stiprina, lai mēs vienmēr meklētu patiesību. "Kas meklē patiesību, meklē Dievu, ja pat to nezin" - tā no galvas es tagad citēju sv. Terēzes Benediktas uzrakstītus vārdus.

Šobrīd mēs atrodamies Svariņos, Tautas Namā. Liels paldies Cien. Saimniekiem.

Un tā, kā no paša sākuma mēs ejam pa tēvu dominikānu zemi ("Dominikana"), ceļā mēs dažas reizes satikam dominikānu grupu un šonakt nakšņojam zem viena jumta. Tā arī ir Dieva svētības zīme.

Svētceļojuma 4. diena

Es tagad atrodos neparastā vietā, kur ir kādas īpašas lietas. Bet par to būs tālāk.

Šodien man ir arī neparasta diena, jo es negāju, bet vienkārši atpūtos.

Sākumā - lielas pateicības Istras skolas saimniekiem, kuri mūs uzņēma un mums bija iespēja padzīvot skolā kalna virsotnē, kura pakājē mirdzēja saulē ezers. Bet blakus skolai atrodas Romas katoļu baznīca, kura ir gan veca, gan jauna. Veca - jo celtniecības darbi sākušies 1933. gadā un 1939. gadā bīskaps Boļeslavs Sloskāns pasvētīja šo jaunbūvēto, bet nepabeigto, baznīcu. Padomju laikos iekšā bija gan zirgu stalles, gan kādu laiku sporta zālē. Cien. Annas kundze no Istras draudzes mums stāstīja arī to, ka tikai 1990. gadā viņa ar citiem katoļiem sāka kārtot baznīcas navu, sākumā tikai prezbiteriju, un tur lūgties. Pēc kāda laika tika svinētas pirmas sv. Mises. 2007. gadā bīskaps Jānis Bulis konsekrēja Istras baznīcu. Tad liela pateicība Annas kundzei, ka atvēra baznīcu gan vakar vakarā, lai mums būtu Vissvētākā Sakramenta adorācija plkst.20.00-21.00, gan šodien, lai svinētu sv. Misi svētā Dominika piemiņas dienā. Un sevišķs paddies Prāvestam pr. Artūram.

Tā jau bija ceturta diena, kad sv. Dominiks mums atgādina par saviem brāļiem, kuri strādāja un kalpoja Latgalē XVII-XIX gadsimtos.

Sprediķī es pieminēju draudzību starp dominikāniem un franciskāņiem un, ja Dievs dos, tad šodien vēl satiksim dominikānu svētceļnieku grupu. Un brīnumani tā arī notika Šķaunē.

Tad šobrīd mēs esam Šķaunē, jo mūs laipni uzņēma Tautas Nama saimnieki. Liels paldies.

Es sēžu pie galda, bet apkārt visdažādākie priekšmeti vajadzīgi, lai ražotu audumus no liniem, kā piem. vērpjamais ratiņš, stelles un citi.

Šodien mēs satikam Šķaunē grupu no Valmieras, tad rīt, Landskoronas baznīcā, visas trīs grupas svinēs svēto Misi. Liels paldies Prāvestam pr. Aivaram par skaisto stāstu par baznīcu (190 gadi!) un par sarunu par Dieva žēlsirdību.
Ahā, vēl viena lieta. Svētās Māsas Faustīnes Kovaļskas divas fotogrāfijas, kuras saņēma vakar katrs svētceļniek, šodien svētajā Misē tika pasvētītas.

Svētceļojuma 3. diena

Katru dienu Dievs rūpējas par mums un viena no tā zīmēm ir ikdienišķs lietus, kurš mazgā mūsu mašīnas. Arī vakar vakarā stipri lija, bet tas mums netraucēja, jo mēs jau bijām Pasienes skolā, kur mūs laipni uzņēma. Liels paldies Jums!

Kad cilvēks iet svētceļojumā, tad atklāj to pakāpeniski. Piemēram man sākās svētceļojuma sevišķs atribūts - gulēšana uz grīdas. Viss normāli, tā, kā vajadzētu būt. Kāda ir svētceļnieka atbilde? Pateicība Dievam.

Šodien pievienojās nākamie elementi jeb atribūti. Pirmais tā ir svētā Mise kopā ar "Radio Marija Latvijā", kam bija gan ticības liecības nozīme, gan evaņģēlizācijas iespēja. Un otrais evaņģēlizācija ceļā - cilvēku satikam maz, bet caur "Radio Marija Latvijā" klātbūtni brīnišķīga priestera Pētera Skudras personā mēs varējām lūgties kopā ar klausītājiem un stāstīt par to, kā mums iet, kādos nodomos mēs lūdzamies un pateikt kādas interesantas lietas, es ceru, intervijās. Es piemēram pasvītroju to, ka svētceļojumā ir divu kategoriju cilvēki: tie, kuri iet uz Aglonu, un tie, kuri dažādu iemeslu dēļ palika mājās. Mēs lūdzamies viens, bet kad atgriezīsimies mājās, no mums prasīs liecību - piemēram, kā svētceļojums attīstīja mūsu ticību, cerību un mīlestību. Un vajadzēs liecināt - ar prieku. Bet tad mēs pateiksim:  parādiet mūsu lūgšanu augļus savā dzīvē. Tad lūk, ne tikai tiem, kuri iet, jāmaina savā dzīvē, bet arī tiem, kuri saņem mūsu lūgšanu augļus.

Un vēl viens svētceļojuma elements - nogurums. Pēdējus 4 kilometrus es negāju, bet braucu ar mašīnu kā pasažieris. Jāatpūšas, lai rīt - vai no rīta, vai pēcpusdienās, ietu ar grupu tālāk.

Man šodien bija katehēze par Dieva žēlsirdību. Materiālus tai var atrast mājās lapā:

uzticies-jezum.mozello.lv

Vēlreiz liels paldies Pasienes draudzes Prāvestam Jānim un visiem iedzīvotājiem par viesmīlību un iespēju svinēt sv. Misi skaistajā baznīcā Pasienē. Un liels paldies nākamas skolas saimniekiem jaunā nakšņošanas vietā, jo rīt būs sv. Mise Istras baznīcā.

Es aicinu visus Cien. Lasītājus dzīvot un lūgties ar paļāvību uz Dievu un darīt žēlsirdības darbus saviem tuvākajiem visu mūžu, jo visa dzīve ir svētceļojums pie Dieva.

Svētceļojuma 2. diena

Šodien visi svētceļnieki bija jau no paša rīta iegrimuši dziļās pārdomās, svētajās pārdomās, un šis sevišķs klusums bija kā pierādījums tam, ka visi nopietni ņem vērā to, ka svētceļojums ir dāvana no Dieva un Dieva laiks.

Nevar pat īsi nerakstīt par pateicību gan Dievam, gan Zilupes draudzes prāvestam pr. Jānim Kupčam un tās iedzīvotājiem, un mūsu saimniekiem skolā. Mēs par viņiem lūdzamies sv. Misē un no visām sirdīm dziedājām Dievam par godu - gan skaistajā kapelā, gan ceļā uz Pasieni.

Un vēl brīnums, Dieva mīlestības brīnums, kas ir laikam pierasts dievbijīgiem cilvēkiem Zilupē, jo pēc sv. Mises kopā ar Prāvestu mūs uzaicināja uz brokastīm, un, kā atklājās, Prāvests ļoti skaisti mums stāstīja par vēsturi. Un beigās, mums bija prieks redzēt jaunu baznīcu iekšā; vēl notiek darbi, bet mēs ceram, ka tā būs ļoti skaista Jēzus Sirds baznīca. Mēs tikam uzaicināti uz gaidīto baznīcas pasvētīšanu, kura notiks varbūt jau nākamajā gadā.

Sākās jau normāli, svētceļniekiem piemēroti, ceļi, tas nozīmē, ka ne tikai asfalts, bet arī neatkārtojāmie lauku un mežu ceļiņi, kuras bieži šķērso stirnu un citu dzīvnieku pēdas. Grupa turas kopā, jo mums vienkārši labi kopā būt, iet, lūgties, izpildīt dežurus un citus pienākumus. Sevišķi liels paldies visiem brInišķīgiem un brīnišķīgām virtuves kalpotājiem un kalpotājām, kuras gatavo bezgalīgi (bet protams šīs dzīves virs zemes proporcijās un robežās) garšīgas maltītes.

Pat latvāņi, kurus redzējām augam pie ceļa, mums netraucēja uzklausīties br. Jāņa katehēzi par svētceļojumu jēgu un vēsturi, kā arī otro daļu par sv. rožukroni. Ceļā tika nodziedāts Dieva žēlsirdības kronītis, kurā, pēc mana lūguma, tika mainīti daži vārdi, lai būtu labs un precīzs tulkojums.

Kad atnācām spēku un prieka pilni Pasienē, un atradām skaisto skolu, kura mūs uzņēma, tad devamies uz Pasienes pērli - Romas katoļu baznīcu. Par šo baznīcu skaisti mums pastāstīja Alise un  vēlāk drusciņ mēģinājām saprast, kādi svētie tika uzgleznoti uz svētbildēm un kādu svēto figuras atrodas uz altāriem. Un, ziniet, gāja mums ļoti labi.

Mēs ātri iegājām liturģiskajā dzīvē un izpaužas, starp citiem, arī caur to, ka arvien līdzīgi kapucīniem mūsu formācijas klosteros mēs mierīgi un vienā ritmā skaitam breviāru.

Rīt visu dienu iet kopā ar mums Radio Marija Latvijā, tāpēc aicinam visus uz sv. Misi, kura tiks svinēta Pasienes pēcdominikāņu baznīcā.

Ceļā un svētajā Misē, un visās citās lūgšanās, mēs lūdzamies par Jums, dārgie lasītāji, par Prāvestu t. Krišjāni, sv. Alberta draudzi, Olaines draudzi, tēviem kapucīniem, mūsu visām draudzēm un ģimenēm, par slimiem. Un pateicamies Jums par jūsu lūgšanām mūsu nodomā.

Svētceļojuma pirmā diena.

Mēs, Rīgas svētā Alberta draudzes svētceļnieku grupa sasniedzām šodien Zilupi. Jau otro reizi sākām svētceļojumu ar braucienu ar vilcienu, šoreiz tie bija kādi 300 km. Līdz Rīgai ir 300 km., līdz Maskavai 600 km..

Viena no dalībniecēm, Andželika, kura pirmo reizi iet svētceļojumā, teica: "Es neticu, ka es esmu šeit". Vairāk vai mazāk mēs visi varētu parakstīties zem šiem vārdiem. Jo katram vajadzēja atstāt ģimeni, vai draugus, vai darbu, vai citus plānus, lai ietu uz Aglonu. Šie vārdi atklāj nevis neticību, bet ticību uz Dievu. Mēs Dievam veltam laiku, lai ieklausītos Viņa vārdā kopā ar brāļiem un māsām Kristū, lai Viņu pieņemtu sv. Komūnijā, lai Baznīcas priekšā pateiktu Dievam "jāvārdu": Kungs, es tic tam, ko Tu esi atklājis, stiprini manu ticību ikdienā.

Es domāju, ka ceļš vilcienā bija ļoti evaņģēlizācijas garā, jo skaistas dziesmas, klusas un priecīgas sarunas ienesa mīlestības civilizācijas realitāti, Svētā Gara darbību.

Ka ši diena būs neparasta, mūs pārliecināja jau rīta sv. Mise, kuru celebrēja trīs priesteri: prāvests t. Krišjānis, t. Staņislavs un vēl viens tēvs no Polijas no redemptoristu kongregācijas, kura evaņģēlizē caur radio, televiziju, augstskolu, presi un garīgo literatūru. Tā bija kā zīme tam, ka visi mūsu vārdi un darbi ir vajadzīgi pasaulei, lai tā redzētu mūsos Dieva Dēlu Jēzu Kristu. 

Kungs, pārveido mūs tā, lai mēs staigātu Tavā gaismā!

Liels paldies kontrolieru kungiem vilcienā par visu palīdzību un mūsu samniekiem Zilupē, tehnikumā. Lai Dievs svētī arī Zilupes draudzi, jo šodien apmeklējām kapelu, kur rīt būs sv. Mise.

Svētam Franciskam Kungs ir devis brāļus.

Pirms pāris gadiem Viļakā, kad vistuvākie kapucīni dzīvoja Rīgā, apmēram 250 km attālumā no manis, tuvāk bija kapucīnu kapi: viens Viļakā pie bijušā klostera, pēc tam jau Jēzus Sirds baznīcas dārzā (tēvs Nikodems, Filips Turks), otrs apm. 25 km attālumā no Viļakas, kapsētā netālu no Baltinavas (tēvs Miķelis Jermacāns).

Tagad, kad es esmu Rīgā un ir iespēja pat katru dienu satikties ar brāļiem, tomēr kapucīnu kapi ir tuvāk, ja mēs runātu par kilometriem, jo tēva Oļģerta Aleksāna kaps blakus sv. Franciska baznīcai (jauns piemineklis ar skaistu krustu no svētā Damiana - san Damiano - baznīcas) un tēva Andreja, Jāņa Pavlovska, kaps pie sv. Alberta Lielā baznīcas.

Tuvu (daži km.) apglabāti ir arī tie, kuri ļoti gribēja, lai kapucīni atbrauktu uz Latviju. Tie ir arhibīskaps Antons Springovičs un bīskaps Antonino Zecchini, Pāvesta nuncijs Latvijā pirms kara. Viņi abi divi tika apglabāti sv. Miķeļa kapsētā.

No vikipēdijas (poliski): lēmumu dibināt jaunu svētā Erceņģeļa Miķeļa kapsētu pieņēma 1879. gada 21. decembrī. 1882. gada 26. augustā kapsēta tika svinīgi pasvētīta, pr. Kārlim Marcinkevičam (Karol Marcinkiewicz) piedaloties. Nekropolija dalās uz četriem kvadratiem, bet tie iekšā dalīti ar ieliņām. Centrālajā vietā pie galvenās alejas uzbūvēja kapelu gotika stilā, kura tika pasvētīta sv. Miķeļa dienā 1885. gada 29. septembrī.
Tā vikipēdija. Tad es saprotu, ka tā ir katoļu sv. Miķeļa kapsēta un kapela, kur apglabāti bīskapi.
Labi, kad es satiekos ar brāļiem, manī parādas liels prieks un mācos izdzīvot šos sv. Francika vārdus: "Kungs man ir devis brāļus".

Rīt dosimies svētceļojumā. Kungs mums ir sagatavojis vislabāku laiku. Kungs, mēs Tev pateicamies par laiku, mākoņiem, par sauli ("Un [saule] ir skaista un spīdoša ar lielo gaismu: tā ir Tavs, Visaugstais, attēls" - no "Saules dziesmas".), par mēnesi un zvaigznēm, par vēju, ūdeni, zemi, zālēm, ziediem, augļiem... 

"Esi slavēts, mans Kungs,

par tiem, kuri piedod Tavas mīlestības dēļ

un iztur vājības un vajāšanas".

Visi tiek aicināti, lai kristīgās mīlestības garā kalpotu viens otram, piedotu to, ko mēs izdarījām cilvēciskā vājuma dēļ, bet visā pielūgtu Kungu Jēzu Kristu.  
Tiksimies ceļā uz Aglonu!

Svētais Francisk, kā kļūt par svētceļnieku?

Svētais Francisk, kā kļūt par svētceļnieku?

Tuvojas svētceļojums uz Aglonu un jādomā, kas būs vajadzīgs? Protams no materiālām praktiskām lietām. Vēl palika divas dienas un tas ir daudz laika.

Bet augšā ir šis jautājums sv. Franciskam, kā kļūt par īsto svētceļnieku? Es domāju, ka šis jautājums ir uzdots atbilstošai personai, jo Francisks savā testamentā aicināja un aicina visus savus brāļus, lai kļūtu par svētceļniekiem: "Lai brāļi sargās, lai nepieņemtu (...) to, ko viņiem būvē, ja tas nav pēc svētās nabadzības, (...) vienmēr tur uzturēdamies kā atnācēji un svētceļnieki".

Lūk mūsu priekšā svētceļojuma ceļi. Jāiet pa viņiem, kā tie, kuri iet savā dzīvē uz Debesu Valstību. Mūsu priekšā skolas un mājas, kur mūs uzņem. Jāpieņem cilvēku viesmīlība līdzīgi Franciskam "pēc svētās nabadzības", nevis kā kungi un valdnieki. Mūsu priekšā baznīcas, kuras ir Dieva mājoklis. Jāuzturas tur īsu laiku kā ļoti pazemīgi un klusi "atnācēji un svētceļnieki".

Šajā "Testamentā" Francisks atzīst, ka "Kungs man ir devis brāļus...". Mēs varētu mazā svētceļnieku kopienā atkārtot: "Kungs mums ir devis brāļus un māsas". Un mēs, paklausīgi Baznīcai, kā sv. Francisks, kurš ātri, kopā ar brāļiem devās pie Pāvesta Innocentija III un tas apstiprināja šo regulu un ordeni, padosimies šajā 11 dienu laikā Baznīcas principiem, kuri mums palīdzēs dzīvot svēto dzīvi: lūgšanās, Euharistijās, darbā, atpūtā un ceļā.

Lūk sv. Franciska ordenī katrs brālis ir svētceļnieks visu dzīvi. Tad lūgsim šo svēto, lai būtu mūsu aizbildnis ceļā uz Aglonu un iemācītu katru dalībnieku, katru brāli un māsu Kristū, kļūt par īsto svētceļnieku, ne tikai šīm 11 dienām, bet visā dzīvē.

Svētais Francisks zem Rīgas debesjuma.

Vakar bija ļoti bagāta diena. Tā bija man sevišķa diena.

Pirmkārt tāpēc, ka gandrīz visu dienu, no rīta, pavadīju manu brāļu kopienā. Sākumā Olainē. Ziniet, kā es jau rakstīju dažās reizes, kapucīni dzīvo kopienās, kas saucas ģimenes (latiņu valodā "familia") un kapucīnu klosteri saucas mājas. Es pat nezinu, kā paskaidrot to, ka brāļi ir garīgā ģimene, kuru Baznīcā vēlas Dievs. Tāpēc ir mazāko brāļu kapucīnu ordenis un kopienas, kur ir sevišķs pienākums brāļiem: mīlēt viens otru vairāk nekā cilvēki mīl viens otru ģimenē, vairāk neka māte mīl savu bērnu. Tik tiešam. Un brāļi tic, ka viņi ir spējīgi tā dzīvot un tā mīlēt, jo tic Dievam un tas viss ir no Dieva: viss šis paaicinājums un dzīves veids, kuru sāka svētais Francisks no Asīzes: Mazāko Brāļu dzīves veids ir izpildīt Evaņģēliju... - apmēram tā sākas Ordeņa Regola no 1223 gada (pirmā, īsa Regola, bija no 1209. gada, kurai svētību deva pāvests Innocentijs III). Šie vārdi ir kā gaisma, lai saprastu, pēc kā jādzīvo mūsu kopienai.

Man bija arī iespēja svinēt svēto Misi Olaine un pateikt sprediķi. Tas bija mans pirmais sprediķis Olainē pēc 77(!) mēnešiem. Un pēc tam vēl piedalījos kapusvētkos Jaunolainē.

Un uzreiz vajadzēja braukt uz Rīgu ar vienu no Olaines mājas ģimenes brāļiem, jo Rīgā bija saplānotas tikšanās sakarā ar svētceļojumu uz Aglonu 5-15 augusts. Pēc tam citi pienākumi.

Un gandrīz pēdēja lieta: franciskāņu Trešais Ordenis mani uzaicināja uz lūgšanas laiku. Un varu pateikt, ka tas bija ļoti ļoti svētīgs laiks, kuru neviens cits nevarētu tā saplānot, veidot mūsu sarunas un palīdzēt pieņemt lēmumus, kā tikai un vienīgi Dievs, protams, svētā Franciska aizbildniecībā. Jā, Franciskam un Franciskāņiem nevajag daudz, bet ļoti maz. Tikšanās notika zem skaista debesjuma un saplānoti darbi, pieņemti lēmumi, līdzskan ar to, ko mēs darām katru dienu un mēs redzam, ka Dievs grib vēl vairāk apvienot mūsu spēkus un piepūles mīlestībā, lai visi mūsu darbi nestu vislabākus augļus. Protams, es nerakstīšu šeit, kas ir plānots, bet jālūdzas, lai Dievs, kas rūpējas par mums, palīdzētu mums pieņemt visas Viņa svētības.

Pateicība Dievam, ka mums mācā līdzdarboties ar Viņu un ka mēs varam līdzdarboties mūsu kopienās.

Šodien arī uzzināju, ka vairs neesmu svētdienu vikārs sv. Franciska un Kristus Karaļa draudzēs. Bet biežāk būšu Olainē. Lūk, cik apustulāts iet līdzi brālīgai dzīvei kapucīnu kopienā.

Svētais Francisks un mūsdienas.

Cilvēks mācās kaut ko nolemt un tajā atklāj, ka viņa priekšā ir tā kā dažādi centri, kuri viņu ietekmē, lai pieņemtu tādu, nevis citu lēmumu. Ar laiku cilvēks var identificēt šos centrus, kuri ietekmē cilvēka domāšanu, tas nozīmē, ka arī lēmumus. Kādi ir šie centri, tā arī ietekmē cilvēku.

Facebookā es šodien ievietoju interviju ar rakstnieku Gabrielu Maciejewski, kurš starp citiem stāstīja, kā jaunībā strādāja kādā žurnālā, kur īpašnieks bija vācietis un visiem žurnalistiem vajadzēja rakstīt to, ko viņš gribēja, konkrētos rāmjos. Protams tur nebija svarīga patiesība, bet uzraugi pavēlēja mainīt katru tekstu, kurš izgāja no šiem rāmjiem. Šis rakstnieks teica, ka tas bija ļoti smags ikdienišķs darbs. Un to rakstu, lai mēs visi zinātu (mēs to zinām, bet vajag atkārtot), ka pasaule, kura mums parādīta masu informācijas līdzekļos neatbilst patiesībai 100% un ka tas notiek apzināti.

Svētais Francisks savos laikos, kad cilvēki bija tādi paši kā mēs un (to es nezinu) varbūt runāja par sevi "mūsdienas cilvēki", gribēja parādīt, sākumā sev, pēc tam saviem līdzbrāļiem ordenī, pēc tam visiem citiem, ka labs centrs ir viens un ka Tas ir Dievs. Lai paklausītu Dievam, lai uzzinātu daudz par Dievu, lai izpildītu Viņa baušļus, vajadzīgas ir pūles, garīgais darbs, veltīts laiks. Šī tuvošana Dievam, Kurš savā Dēlā kļuva Cilvēks, tad tuvošana kura īstenībā ir atbilde uz Dieva darbiem, prasa arvien vairāk mīlestību uz Dievu. Jo Dievs ir Mīlestība. Bez mīlestības nav nekā mūsu attiecībās ar Dievu. Lai tā dzīvotu vajadzīga ir vienkāršība, vienkāršības tikums, par kuru runā sv. Francisks no Asīzes. Vienā no savām lūgšanām Nabadziņš raksta: "Tīra un svētā Vienkāršība iekauno visu šīs pasaules gudrību un miesas gudrību".

Ne ļoti maz, bet ļoti daudz vajag rūpēties par mīlestību uz Dievu un arī par vienkāršību, lai dzīvē nemeklētu šīs pasaules gudrību. Un šeit gribu atgādināt Jēzus vārdus par to, lai mēs būtu veikli kā čuskas, bet nevainīgi kā baloži. Šī pirma līdzība, es domāju, ir ļoti saprotama. Bet arī baloži katru dienu smagi strādā, lai savāktu barību sev un mazuļiem. Es domāju, ka vajag rūpēties par to, lai cilvēku starpā sarunās un darbos būtu zīmes, ticības zīmes, katoliskās zīmes, jo tas prasa vairāk - man pašam jādzīvo katoliska dzīve, jāsaprot Baznīcas ticība. Vai es esmu ticības zīme citiem cilvēkiem? Vai ir kaut kas, ka tas nevar īstenoties? Un kāpēc sv. Francisks no Asīzes vēl pēc 800 gadiem ir saprotams un aktuāls?

Svētais Francisks un svētceļojums

Svētais Francisks savās pamācībās brāļiem bija vienmēr ļoti konkrēts. Un cilvēku, sevišķi ordeņbrāļu, centienus kļut par labiem mūsu Kunga Jēzus Kristus sekotājiem redzēja Dieva vārda gaismā. Tikai tad cilvēciskie centieni bija pareizi ieraudzīti, kādā veidā mērīti un vērtēti, tas, kas bija no Dieva, tika atrasts, tas, kas cilvēkā bija kāda cita iemesla dēļ, piemēram vājību vai kārdinājumu dēļ arī tika atklāts. Tā bija vienmēr konkrēta garīgās dzīves skola, kura prasīja ļoti daudz, teiksim - pat visu, jā, visu - atdot Dievam, lai nēsātu Dieva kalpu vārdu.

Svētceļojums ir laiks, kurā konkrēti cilvēki satiekas konkrētos darbos, lūgšanās un citos pienākumos. Un tagad būs skola, arī garīgās dzīves skola - visu padot Dievam mazā Baznīcā, kura ir ceļā. Un konkrēti rūpēties par tikumiem, kuri ir tādi un tādā mērā, kā atklājas dzīvē.

Lūgsim svēto Francisku, kurš praktiski visu laiku bija ceļā, lai viņš ietu kopā ar mums un iemācītu mums savā skolā atpazīt labu un to pieņemt katrā konkrētā situācijā.

Viens vārds dara lielo atšķirību.

Jēzus šajos gados, kad staigāja kopā ar saviem apustuļiem pa svēto zemi, mācīja viņu paklausību. Ja tie, kuri seko Jēzum, pildīs Viņa vārdus, dzīvos pēc Evaņģēlija, atstās tālu no sevis savu gribu, bet pildīs Dieva gribu, kā pats Dieva Dēls to parādīja, viņi varēs pateikt par sevi, ka Dieva mīlestība viņos mājo. Jo, ja cilvēks pilda Dieva baušļus, tad Dieva mīlestība šajā cilvēka ir un nes labus augļus.

Dažreiz varbūt kāds padomātu, ka no šīm lietām var jokot un ka modē ir nepaklausība, jo tajā parādīsies tava brīvība... ak vai! Mēs varam jokot, piemēram, no laika, bet no lietām, kuras ir pie paša pamata, nē. Jēzus atnāca pasaulē, lai... jā, jā... lai būtu paklausīgs Debesu Tēvam visā, lai izpildītu Tēva gribu - aiz mīlestības uz Tēvu, un aiz mīlestības uz mums, kuriem brīžiem gribas jokot no lietām, kurās ne jokot vajag, bet vajag pilnveidoties.

Es kādreiz rakstīju par kādu ļoti pazemīgu draudzi, kurā ir ļoti pazemīgie un paklausīgie cilvēki, kuri ātri visu maina, lai tikai būtu Dieva griba. Kā rakstīja sv. Francisks, svētīgi tie, kurus mūsu māsa miesīga nāve atradīs - šajā pēdējā brīdī - Dieva gribā. Tad pirms pāris mēnešiem, man pajautāja, kā pareizi skaitīt Dieva žēlsirdības kronīti? Tad es parādīju mājas lapu, kurā atrodas ļoti labs un precīzs tulkojums, protams: http://uzticies-jezum.mozello.lv/

Un lūgšanas grupa sāka tieši tā lūgties, jo iepriekšējais teksts bija ar kļūdām. Bet pēc kāda laika es dzirdēju, ka tur ir vēl viens vārds, kura nav oriģinālā. Pateicu vienai cien. kundzei un... tagad no prieka gribas, ziniet, lēkāt. Lūgšana ļoti precīza, skaista un saistīti ar to apsolījumi. Ja mazās lietās mēs esam paklausīgi Jēzum - to starpā arī lai lūgtos tā, kā Jēzus grib - tad Jēzus uzticēs mums vēl kādus stūrīšus mūsu dvēselēs tīrīt no putekļiem, tas ir, es gribēju pateikt, no grēkiem un no vājībām. Tāpēc, ziniet, iepriekšējos gadsimto, arī XX gs., daudzi cilvēki lietoja tādus speciālus krēklus vai ķēdītes, lai šī neērtība vērstu vinu domas, viņu sirdis un prātus uz Dieva gribas pildīšanu. To es gribēju atgādināt, lai es, mēs un citi neaizmirstu, ka paklausība Dieva gribai ir kaut kas sevišķs, liels un no kura nedrīkst iziet, jo, protams, būs ērti, salda dzīve, bet Dieva gribas pildīšanas nebūs pavisam.

Bet Jēzus runā: Ja tu gribi Man sekot, ņem savu krustu...

Katrai paaudzei tā, kā kapucīniem, ir vajadzīgs krusts.

Kad es kalpoju Viļakas, Kupravas un Liepnas draudzēs, es pasvētīju dažus krustus. Vienu jauno krustu es pasvētīju pie Liepnas baznīciņas un trīs dažōs ciematos.

Divi ciemati: Geinova un Tutinova (12 iedzīvotāji) sagatavoja jauno skaisto krustu, uzstādīja to dārzā pie ceļa un tur tika pasvētīts 2016. gadā.

Ciemats Robežnieki (4 iedzīvotāji), kurš pirms kara saucās Slobodka (bija 32 lielas ģimenes!), arī sagatavoja skaisto krustu 80 m. no robežas un tur tas tika pasvētīts. Par to es rakstīju 2015. gada 11. maijā:

Krusts cilvēka dzīvē

    1990. gados kāds cilvēks nolēma uzstādīt krustu netālu no mājas, pie ceļa. Savu darbu pabeidza 1998. gada 4. maijā. Pēc divām dienām kapucīnu tēvs Olģerts pasvētīja šo krustu. Krusts "izdzīvoja" 17 gadus un šogad 9. maijā tika uzstādīts jaunais ar soliņu un žogu. Šodien man atbrauca pakaļ un es pasvētīju gan krustu, gan visu saimniecību.

    Cilvēkiem ir ļoti tālu uz baznīcu, ne visās svētdienās izdodas braukt uz sv. Misi, autobuss vienu reizi mēnesī, lopi, švaka veselība. Bet tad ir krusts, pie kura svētdienās pulcējas daži cilvēki no kaimiņu saimniecībām un skaita lūgšanas, dzied baznīcas dziesmas un runā par savām ikdienišķām problēmām, par plāniem, darbiem. Šis krusts dod cilvēkiem cerību un ir Dieva, kas mīl cilvēku, klātbūtnes zīme.

Un vēl vienu krustu pasvētīju 2015. gadā ciematā blakus Robežniekiem, kur jau nav neviena iedzīvotāja, pat nevienas ēkas. Pie šī krusta lūdzās cilvēki, kuri braukāja no Borisovas. Laikam viņi no šā ciemata, kura vairs nav, nāk. Šis ciemats ar jauno krustu atrodas starp Vecumiem un Robežniekiem.

Es tagad lasu par kapucīniem Latvijā 1929.-1949. gados un tāpēc īss teksts par krustu, kapucīniem un šo laiku paaudzi:

Latvijā, bet īpaši Latgalē, ļoti bieži ir sastopami koka krusti gan pie baznīcām, gan ciematos. Dažreiz kad mazās baznīciņas ēka neatšķiras no citām ciemata mājām, tieši krusts ir zīme, ka šeit ir Dieva nams. Līdzīgi ir ciematos, kur pie krustiem pulcējas cilvēki, sevišķi maijā, lai lūgtos un kopā ar Dieva Māti atdot Dievam godu.

Krusts ir tomēr no koka un tā izturība laika apstākļos Latvijā sasniedz parasti 15-20 gadus. Vai tas mums kaut ko neatgadina? Tas ir kā vienas paaudzes laiks. Nākamai paaudzei ir pienākums: uzstādīt jauno krustu.

Kapucīnu klātbūtnes un kalpošanas pirmā perioda laiks Latvijā bija tieši vienas paaudzes laiks. Šī paaudze ieraudzīja Svētā Gara darbību, jo bija atvērta svētumam. Taču konsekrētai dzīvei jāliecina par svētumu, uz kuru aicina Dievs ikkatru cilvēku.

Koka krusti ir laicīgi, bet tie liecina par Jēzus Kristus Krustu. Arī par šo Krustu liecina ikkatrs kapucīnu habits - ir šūts krusta formā. Mēs ceram, ka mīlestība uz Jēzus Kristus Krustu, kura bija gan pirmajos kapucīnos Latvijā, gan šīs paaudzes lajos, atradīs sekotājus arī mūsdienās.

Vai tu gribi zaudēt labsajūtu?

Mēs atcerāmies notikumu, kad Jēzus kopā ar apustuļiem atbrauca ar laivu uz kādu pagānu pilsētu un tur atbrīvoja apsēsto cilvēku no ļaunā gara, pat no ļauno garu leģiona. Liekas, ka visiem vajadzētu priecāties, bet tomēr tā nebija, jo ļaunie gari iegāja cūku barā, un tas tūlīt noslika ezerā. Cilvēki, kuri dzīvoja šajā apkārtnē, lūdza Jēzu, lai Viņš atstātu šo apkārtni, lai viņi varētu dzīvot paši.

Dzīvē ir tādas situācijas, kad cilvēkam būtu iespēja satikties ar Jēzu, bet šim cilvēkam nav ticības. Ir vides, kur būtu iespēja ieiet Jēzum Kristum, lai dotu cilvēkiem iespēju atgriezties un dzīvot Dieva žēlastībā, bet nav ticības, vai ticība ir ļoti vāja, bet cilvēka vājības ļoti lielas un rezultātā - arī grēki. Dažreiz, kad viens cilvēks atvēr savu sirdi Jēzum, viņa dzīvē ieiet Dieva žēlastība, sākas regulāra sakramentālā dzīve un šis cilvēks var citiem sludināt - iespēju robežās - par Jēzu un Baznīcu. Viens no apsēstajiem, kuru atbrīvoja Jēzus, pat gribēja atstāt visu (īstenībā laikam viņam nekā nebija) un iet, un sekot Jēzum. Bet Jēzus teica, lai viņš šeit, uz vietas, savā apkārtnē, sludina to, kas notika viņa dzīvē. Tad mēs redzam, ka tik daudz jānotiek, lai viens cilvēks, viens vienīgais no visas apkārtnes, sāktu sekot Jēzum, lūgties, iet uz sakramentiem, jo tāda ir Debesu Valstības metode, rauga metode.

Protams nav ko pārdzīvot, ja kāds cilvēks, kuram nu vajadzētu arvien ātrāk iet, skriet un sekot Jēzum, nevar pat vienu soli iet uz priekšu. Jo nedrīkst aizmirst par mīlestību, kas ir visā, kas mums jādara. Šī mīlestība, mīlestība no Dieva, var viegli nojaukt cilvēka labsajūtu, bet pašā cilvēkā grib atjaunot Dieva attēlu, ja cilvēks grib un cik grib. Dieva priekšā visi ļauno garu leģioni kliedz un bēg, bet ikkatram cilvēkam ir dots aicinājums pieņemt Dieva mīlestību, kaut gan tik bieži no otrā, vāja cilvēka, sirds un rokām, cilvēka, kas tikai mācās un mācās mīlēt dzīvojot Dieva mīlestībā un žēlastībā.

Mūžīgo mieru...

Šodien aizgāja mūžībā Leonards. Katru dienu viņš kalpoja svētajā Misē Viļakas Jēzus Sirds Romas katoļu baznīcā. Mūžīgo mieru dod viņam, Kungs, un mūžīgā gaisma lai atspīd viņam. Lai viņš dus mierā. Āmen. Leonards, kā Dieva cilvēks, daudziem cilvēkiem palīdzēja, ļoti rūpējās par baznīcu un draudzi un šo mīlestību uz Dievu un Baznīcu centās iedot citiem cilvēkiem. Viņš deva labo ticības liecību un devās pie Dieva.

Tad Leonards jau ir Dieva priekšā. Tāpēc caur mūsu lūgšanām palīdzēsim viņam ātri un pilnīgā laimē redzēt Jēzu, Kuru, paslēpto Vissvētākajā Sakramentā, Leonards iemīlēja un katru dienu pielūdza.

Bēru sv. Mise būs ceturtdien, vēl precīzi es nezinu.

Goda vārds, Leonārds laikā, kad es biju Viļakā, man palīdzēja laikam katru dienu. Šeit lejā, es ielīmēsu ziņu no pagājušā gada. Jo majia beigās es biju Balvu slimnīcā. Un tas, kurš man atveda manas mantas un liturģiskās lietas, lai es tur, slimnīcā, celebrētu svēto Misi katru dienu; tas, kurš mani pēc četrām dienām atveda no slimnīcas uz plebāniju Viļakā, bija tieši Leonards.

"otrdiena, 2016. gada 31. maijs

4 dienas slimnīcā

 Pēc visām braukāšanām es tik ļoti saaukstējos, ka vajadzēja visu atstāt un braukt uz slimnīcu. Īstenībā mani veda ātrā un tā es sāku tuvāk draudzēties ar mediķiem.

    Sākumā es braucu uz polikliniku Viļakā, tur saņēmu sistēmu, ārste nolēma, ka vienīgais atrisinājums ir mani aizvest ar ātro uz Balvu slimnīcu. Tas nozīmē, ka tajā dienā Viļakā nebija svētas Mises. Izdevas Viļakas baznīcā svinēt sv. Misi tikai svētdien pl. 11:00. Sv. Misi vadija pr. Jānis Bartulis. Pateicība Dievam un priesterim.

    Man atvēda visas vajadzīgas lietas, lai svinētu sv. Misi, ministrants Leonards. Liels paldies viņam un visiem citiem labdariem, kas man palīdzēja šajās dienās, arī ar savām lūgšanām.

    Balvu slimnīcā atmosfēra bija ļoti laba. Visi pret visiem ir ļoti laipni un preti nākoši. Tikai ceturdienā man nebija svētas Mises. Nākamās trijās dienās palātā svinēju Euharistiju.

    Diezgan ātri sapratu, ka mana slimība ir vismazāka šajā slimnīcā. Jo cilvēkiem ir konkrētākās problēmas ar veselību. Bet redzēju, cik cilvēki, kuri patiesi cieš, prot to pieņemt ar lielo pacietību.

    Ļoti labi, ka tur ir ļoti garš koridors, jo bija kur pastaigāt, sevišķi trešajā dienā, kad es jau jūtos labāk.

    Pēc četrām dienām ministrants Leonards mani atveda uz Viļaku. Liels paldies. Un tādā veidā pirmdien pl.18:00 svinēju Viļakā sv. Misi. Pēc Mises braucu pie slimās uz Borisovu. Un vēlāk... sāku pļaut zāli pie plebānijas un baznīcas. Šodien turpināju pļaut un laikam kāda kundze ieraudzīja un sūtīja savus vnukus man palīdzēt darbā. Un tādā veidā viss no rietumu puses tika šodien nopļauts. Paldies kundzei un vnukiem."

Svētceļojums ir kā Lielais Gavēnis īsā laikā.

Labi ir sagatavoties svētceļojumam un jau dažas nedēļas iepriekš domāt par to. Svētceļojums kā sevišķs neparasts laiks, kā stiprs atgriešanās laiks, var tikt salīdzināts Lielajam Gavēnim, kurš pašā sākumā, caur Pelnu Trešdienas sv. Mises lasījumiem, mums pievērs uzmanību lūgšanai, gavēnim un žēlsirdības darbiem. Kaut gan ne visi, bet organizatori ir atbildīgi par lūgšanu organizāciju ceļā, par pienākumiem, kurus citi pieņems, bet arī regulamins rādīs dzīves rāmjus, tomēr katrs dalībnieks var jau tagad padomāt, "kā es lūgšos, kas būs mans gavēnis un kādus žēlsirdības darbus varu darīt svētceļojumā".

Labi būtu, tā es domāju, sākt svētceļojumu jau pirmajā stundā, nevis pirmās dienās mācīties un kad cilvēks jau iemācīsies un būs pārliecināts, ka ir spējīgs iet līdz pašai Romai, grupa sasniegs Aglonu un tā svētceļojums beigsies. Un vajadzēs gaidīt gadu, lai kaut ko uzlabotu.

Mēģināsim jau tagad, ikdienā, dzīvot kā svētceļnieki, lūgšanā, gavēnī un žēlsirdības darbos tā, ka īsts svētceļojums augustā būs vienkārši turpinājums tam, ko mēs darām aiz mīlestības uz Dievu un tuvāko.