Viens vārds dara lielo atšķirību.

Jēzus šajos gados, kad staigāja kopā ar saviem apustuļiem pa svēto zemi, mācīja viņu paklausību. Ja tie, kuri seko Jēzum, pildīs Viņa vārdus, dzīvos pēc Evaņģēlija, atstās tālu no sevis savu gribu, bet pildīs Dieva gribu, kā pats Dieva Dēls to parādīja, viņi varēs pateikt par sevi, ka Dieva mīlestība viņos mājo. Jo, ja cilvēks pilda Dieva baušļus, tad Dieva mīlestība šajā cilvēka ir un nes labus augļus.

Dažreiz varbūt kāds padomātu, ka no šīm lietām var jokot un ka modē ir nepaklausība, jo tajā parādīsies tava brīvība... ak vai! Mēs varam jokot, piemēram, no laika, bet no lietām, kuras ir pie paša pamata, nē. Jēzus atnāca pasaulē, lai... jā, jā... lai būtu paklausīgs Debesu Tēvam visā, lai izpildītu Tēva gribu - aiz mīlestības uz Tēvu, un aiz mīlestības uz mums, kuriem brīžiem gribas jokot no lietām, kurās ne jokot vajag, bet vajag pilnveidoties.

Es kādreiz rakstīju par kādu ļoti pazemīgu draudzi, kurā ir ļoti pazemīgie un paklausīgie cilvēki, kuri ātri visu maina, lai tikai būtu Dieva griba. Kā rakstīja sv. Francisks, svētīgi tie, kurus mūsu māsa miesīga nāve atradīs - šajā pēdējā brīdī - Dieva gribā. Tad pirms pāris mēnešiem, man pajautāja, kā pareizi skaitīt Dieva žēlsirdības kronīti? Tad es parādīju mājas lapu, kurā atrodas ļoti labs un precīzs tulkojums, protams: http://uzticies-jezum.mozello.lv/

Un lūgšanas grupa sāka tieši tā lūgties, jo iepriekšējais teksts bija ar kļūdām. Bet pēc kāda laika es dzirdēju, ka tur ir vēl viens vārds, kura nav oriģinālā. Pateicu vienai cien. kundzei un... tagad no prieka gribas, ziniet, lēkāt. Lūgšana ļoti precīza, skaista un saistīti ar to apsolījumi. Ja mazās lietās mēs esam paklausīgi Jēzum - to starpā arī lai lūgtos tā, kā Jēzus grib - tad Jēzus uzticēs mums vēl kādus stūrīšus mūsu dvēselēs tīrīt no putekļiem, tas ir, es gribēju pateikt, no grēkiem un no vājībām. Tāpēc, ziniet, iepriekšējos gadsimto, arī XX gs., daudzi cilvēki lietoja tādus speciālus krēklus vai ķēdītes, lai šī neērtība vērstu vinu domas, viņu sirdis un prātus uz Dieva gribas pildīšanu. To es gribēju atgādināt, lai es, mēs un citi neaizmirstu, ka paklausība Dieva gribai ir kaut kas sevišķs, liels un no kura nedrīkst iziet, jo, protams, būs ērti, salda dzīve, bet Dieva gribas pildīšanas nebūs pavisam.

Bet Jēzus runā: Ja tu gribi Man sekot, ņem savu krustu...

Katrai paaudzei tā, kā kapucīniem, ir vajadzīgs krusts.

Kad es kalpoju Viļakas, Kupravas un Liepnas draudzēs, es pasvētīju dažus krustus. Vienu jauno krustu es pasvētīju pie Liepnas baznīciņas un trīs dažōs ciematos.

Divi ciemati: Geinova un Tutinova (12 iedzīvotāji) sagatavoja jauno skaisto krustu, uzstādīja to dārzā pie ceļa un tur tika pasvētīts 2016. gadā.

Ciemats Robežnieki (4 iedzīvotāji), kurš pirms kara saucās Slobodka (bija 32 lielas ģimenes!), arī sagatavoja skaisto krustu 80 m. no robežas un tur tas tika pasvētīts. Par to es rakstīju 2015. gada 11. maijā:

Krusts cilvēka dzīvē

    1990. gados kāds cilvēks nolēma uzstādīt krustu netālu no mājas, pie ceļa. Savu darbu pabeidza 1998. gada 4. maijā. Pēc divām dienām kapucīnu tēvs Olģerts pasvētīja šo krustu. Krusts "izdzīvoja" 17 gadus un šogad 9. maijā tika uzstādīts jaunais ar soliņu un žogu. Šodien man atbrauca pakaļ un es pasvētīju gan krustu, gan visu saimniecību.

    Cilvēkiem ir ļoti tālu uz baznīcu, ne visās svētdienās izdodas braukt uz sv. Misi, autobuss vienu reizi mēnesī, lopi, švaka veselība. Bet tad ir krusts, pie kura svētdienās pulcējas daži cilvēki no kaimiņu saimniecībām un skaita lūgšanas, dzied baznīcas dziesmas un runā par savām ikdienišķām problēmām, par plāniem, darbiem. Šis krusts dod cilvēkiem cerību un ir Dieva, kas mīl cilvēku, klātbūtnes zīme.

Un vēl vienu krustu pasvētīju 2015. gadā ciematā blakus Robežniekiem, kur jau nav neviena iedzīvotāja, pat nevienas ēkas. Pie šī krusta lūdzās cilvēki, kuri braukāja no Borisovas. Laikam viņi no šā ciemata, kura vairs nav, nāk. Šis ciemats ar jauno krustu atrodas starp Vecumiem un Robežniekiem.

Es tagad lasu par kapucīniem Latvijā 1929.-1949. gados un tāpēc īss teksts par krustu, kapucīniem un šo laiku paaudzi:

Latvijā, bet īpaši Latgalē, ļoti bieži ir sastopami koka krusti gan pie baznīcām, gan ciematos. Dažreiz kad mazās baznīciņas ēka neatšķiras no citām ciemata mājām, tieši krusts ir zīme, ka šeit ir Dieva nams. Līdzīgi ir ciematos, kur pie krustiem pulcējas cilvēki, sevišķi maijā, lai lūgtos un kopā ar Dieva Māti atdot Dievam godu.

Krusts ir tomēr no koka un tā izturība laika apstākļos Latvijā sasniedz parasti 15-20 gadus. Vai tas mums kaut ko neatgadina? Tas ir kā vienas paaudzes laiks. Nākamai paaudzei ir pienākums: uzstādīt jauno krustu.

Kapucīnu klātbūtnes un kalpošanas pirmā perioda laiks Latvijā bija tieši vienas paaudzes laiks. Šī paaudze ieraudzīja Svētā Gara darbību, jo bija atvērta svētumam. Taču konsekrētai dzīvei jāliecina par svētumu, uz kuru aicina Dievs ikkatru cilvēku.

Koka krusti ir laicīgi, bet tie liecina par Jēzus Kristus Krustu. Arī par šo Krustu liecina ikkatrs kapucīnu habits - ir šūts krusta formā. Mēs ceram, ka mīlestība uz Jēzus Kristus Krustu, kura bija gan pirmajos kapucīnos Latvijā, gan šīs paaudzes lajos, atradīs sekotājus arī mūsdienās.

Vai tu gribi zaudēt labsajūtu?

Mēs atcerāmies notikumu, kad Jēzus kopā ar apustuļiem atbrauca ar laivu uz kādu pagānu pilsētu un tur atbrīvoja apsēsto cilvēku no ļaunā gara, pat no ļauno garu leģiona. Liekas, ka visiem vajadzētu priecāties, bet tomēr tā nebija, jo ļaunie gari iegāja cūku barā, un tas tūlīt noslika ezerā. Cilvēki, kuri dzīvoja šajā apkārtnē, lūdza Jēzu, lai Viņš atstātu šo apkārtni, lai viņi varētu dzīvot paši.

Dzīvē ir tādas situācijas, kad cilvēkam būtu iespēja satikties ar Jēzu, bet šim cilvēkam nav ticības. Ir vides, kur būtu iespēja ieiet Jēzum Kristum, lai dotu cilvēkiem iespēju atgriezties un dzīvot Dieva žēlastībā, bet nav ticības, vai ticība ir ļoti vāja, bet cilvēka vājības ļoti lielas un rezultātā - arī grēki. Dažreiz, kad viens cilvēks atvēr savu sirdi Jēzum, viņa dzīvē ieiet Dieva žēlastība, sākas regulāra sakramentālā dzīve un šis cilvēks var citiem sludināt - iespēju robežās - par Jēzu un Baznīcu. Viens no apsēstajiem, kuru atbrīvoja Jēzus, pat gribēja atstāt visu (īstenībā laikam viņam nekā nebija) un iet, un sekot Jēzum. Bet Jēzus teica, lai viņš šeit, uz vietas, savā apkārtnē, sludina to, kas notika viņa dzīvē. Tad mēs redzam, ka tik daudz jānotiek, lai viens cilvēks, viens vienīgais no visas apkārtnes, sāktu sekot Jēzum, lūgties, iet uz sakramentiem, jo tāda ir Debesu Valstības metode, rauga metode.

Protams nav ko pārdzīvot, ja kāds cilvēks, kuram nu vajadzētu arvien ātrāk iet, skriet un sekot Jēzum, nevar pat vienu soli iet uz priekšu. Jo nedrīkst aizmirst par mīlestību, kas ir visā, kas mums jādara. Šī mīlestība, mīlestība no Dieva, var viegli nojaukt cilvēka labsajūtu, bet pašā cilvēkā grib atjaunot Dieva attēlu, ja cilvēks grib un cik grib. Dieva priekšā visi ļauno garu leģioni kliedz un bēg, bet ikkatram cilvēkam ir dots aicinājums pieņemt Dieva mīlestību, kaut gan tik bieži no otrā, vāja cilvēka, sirds un rokām, cilvēka, kas tikai mācās un mācās mīlēt dzīvojot Dieva mīlestībā un žēlastībā.

Mūžīgo mieru...

Šodien aizgāja mūžībā Leonards. Katru dienu viņš kalpoja svētajā Misē Viļakas Jēzus Sirds Romas katoļu baznīcā. Mūžīgo mieru dod viņam, Kungs, un mūžīgā gaisma lai atspīd viņam. Lai viņš dus mierā. Āmen. Leonards, kā Dieva cilvēks, daudziem cilvēkiem palīdzēja, ļoti rūpējās par baznīcu un draudzi un šo mīlestību uz Dievu un Baznīcu centās iedot citiem cilvēkiem. Viņš deva labo ticības liecību un devās pie Dieva.

Tad Leonards jau ir Dieva priekšā. Tāpēc caur mūsu lūgšanām palīdzēsim viņam ātri un pilnīgā laimē redzēt Jēzu, Kuru, paslēpto Vissvētākajā Sakramentā, Leonards iemīlēja un katru dienu pielūdza.

Bēru sv. Mise būs ceturtdien, vēl precīzi es nezinu.

Goda vārds, Leonārds laikā, kad es biju Viļakā, man palīdzēja laikam katru dienu. Šeit lejā, es ielīmēsu ziņu no pagājušā gada. Jo majia beigās es biju Balvu slimnīcā. Un tas, kurš man atveda manas mantas un liturģiskās lietas, lai es tur, slimnīcā, celebrētu svēto Misi katru dienu; tas, kurš mani pēc četrām dienām atveda no slimnīcas uz plebāniju Viļakā, bija tieši Leonards.

"otrdiena, 2016. gada 31. maijs

4 dienas slimnīcā

 Pēc visām braukāšanām es tik ļoti saaukstējos, ka vajadzēja visu atstāt un braukt uz slimnīcu. Īstenībā mani veda ātrā un tā es sāku tuvāk draudzēties ar mediķiem.

    Sākumā es braucu uz polikliniku Viļakā, tur saņēmu sistēmu, ārste nolēma, ka vienīgais atrisinājums ir mani aizvest ar ātro uz Balvu slimnīcu. Tas nozīmē, ka tajā dienā Viļakā nebija svētas Mises. Izdevas Viļakas baznīcā svinēt sv. Misi tikai svētdien pl. 11:00. Sv. Misi vadija pr. Jānis Bartulis. Pateicība Dievam un priesterim.

    Man atvēda visas vajadzīgas lietas, lai svinētu sv. Misi, ministrants Leonards. Liels paldies viņam un visiem citiem labdariem, kas man palīdzēja šajās dienās, arī ar savām lūgšanām.

    Balvu slimnīcā atmosfēra bija ļoti laba. Visi pret visiem ir ļoti laipni un preti nākoši. Tikai ceturdienā man nebija svētas Mises. Nākamās trijās dienās palātā svinēju Euharistiju.

    Diezgan ātri sapratu, ka mana slimība ir vismazāka šajā slimnīcā. Jo cilvēkiem ir konkrētākās problēmas ar veselību. Bet redzēju, cik cilvēki, kuri patiesi cieš, prot to pieņemt ar lielo pacietību.

    Ļoti labi, ka tur ir ļoti garš koridors, jo bija kur pastaigāt, sevišķi trešajā dienā, kad es jau jūtos labāk.

    Pēc četrām dienām ministrants Leonards mani atveda uz Viļaku. Liels paldies. Un tādā veidā pirmdien pl.18:00 svinēju Viļakā sv. Misi. Pēc Mises braucu pie slimās uz Borisovu. Un vēlāk... sāku pļaut zāli pie plebānijas un baznīcas. Šodien turpināju pļaut un laikam kāda kundze ieraudzīja un sūtīja savus vnukus man palīdzēt darbā. Un tādā veidā viss no rietumu puses tika šodien nopļauts. Paldies kundzei un vnukiem."

Svētceļojums ir kā Lielais Gavēnis īsā laikā.

Labi ir sagatavoties svētceļojumam un jau dažas nedēļas iepriekš domāt par to. Svētceļojums kā sevišķs neparasts laiks, kā stiprs atgriešanās laiks, var tikt salīdzināts Lielajam Gavēnim, kurš pašā sākumā, caur Pelnu Trešdienas sv. Mises lasījumiem, mums pievērs uzmanību lūgšanai, gavēnim un žēlsirdības darbiem. Kaut gan ne visi, bet organizatori ir atbildīgi par lūgšanu organizāciju ceļā, par pienākumiem, kurus citi pieņems, bet arī regulamins rādīs dzīves rāmjus, tomēr katrs dalībnieks var jau tagad padomāt, "kā es lūgšos, kas būs mans gavēnis un kādus žēlsirdības darbus varu darīt svētceļojumā".

Labi būtu, tā es domāju, sākt svētceļojumu jau pirmajā stundā, nevis pirmās dienās mācīties un kad cilvēks jau iemācīsies un būs pārliecināts, ka ir spējīgs iet līdz pašai Romai, grupa sasniegs Aglonu un tā svētceļojums beigsies. Un vajadzēs gaidīt gadu, lai kaut ko uzlabotu.

Mēģināsim jau tagad, ikdienā, dzīvot kā svētceļnieki, lūgšanā, gavēnī un žēlsirdības darbos tā, ka īsts svētceļojums augustā būs vienkārši turpinājums tam, ko mēs darām aiz mīlestības uz Dievu un tuvāko.

Visvairāk vajadzīgs svētceļojumā

Visvairāk vajadzīgs svētceļojumā ir - katrs pateiks - rožukronis. Vai saule, vai lietus, no rīta kad ir spēks bet ir auksti, vakarā kad nav spēka un kaut gan ir saule bet noguruma dēļ cilvēkam ir auksti - rožukronis rokā, labs koka rožukronis, kurš izturēs visu ceļu, būs visās baznīcās pa ceļu, pie visām kapličām un pie visiem krustiem un kapsētām.

Rožukronis ir labs, kad visi kopā iet un lūdzas. Ir labs, kad cilvēks iet vientuļš un pieņem vientulību kā Dieva dāvanu. Ir labs, kad cilvēks iet pirmo reizi svētceļojumā un, varbūt, brīžiem ir sevišķi grūti vai garlaicīgi - rožukronis rokā palīdz atcerēties, kur es esmu un kas jādara. Ir labs, kad cilvēks iet ..... reizi - rožukronis rokā palīdz mērīt laiku un ceļu. Un kaut gan kāds pat tā padomātu - iešu, lūgšos un ja 1 rožukronis=2km, tad cik rožukroņu un citu lūgšanu, tik kilometru esmu svētceļojumā. Lai nebūtu tukšu kilometru - rožukronis rokā.

Protams ne par tādiem kilometriem mēs svētceļojumā rūpēsimies, kaut gan tos pieredzēsim. Svētceļojums, šogad ar moto "Nāciet, staigāsim Kunga gaismā!", aicina uz tādu ceļu, kas mērīs kilometrus uz Debesīm. Tie ir tikumu, žēlastību, labo darbu kilometri. Un, kas ir ļoti svarīgi, atcerēsimies un lūgsimies par tiem, kuri palika mājās, bet arī par tiem, kuri pabeidza šo ceļu virs zemes un mēs ceram, ka viņi dodas jau pa taisni uz Debesu Valstību. Un atcerēsimies par t. Oļģertu Aleksānu OFMCap., kurš aizgāja mūžībā pirms diviem gadiem, par 3 Cien. Klostermāsām, kuras aizgāja mūžībā tik pēkšni pirms pāris gadiem decembrī, par citu klostermāsu no Ķipsalas, kura aizgāja mūžībā pagājušajā gadā (tā man šķiet), par klostermāsu Virginiju, kura aizgāja mūžībā šodien, bet visu savu dzīvi rūpējās par dvēselēm šķīstītavā - mēs ceram, ka ātri ieies Debesu Valstībā, beidzot par klostermāsu Annu no Ķīpsalas, kuras bēres šodien bija, bet mēs vēl ilgu laiku staigāsim pa šo zemi turot pēdas siltās zeķēs, kuras viņa mums visiem taisīja un uzdāvināja.

Lai viņu paraugs mums palīdz lūgties un mērīt šo patieso ceļu uz Debesu Valstību.
Lūgsimies par paaicinājumiem uz klosterdzīvi un palīdzēsim tiem, kuri savā sirdī par to domā, bet nav drosmes, vai nezin, kas jādara. Palīdzēsim viņiem un viņām ar lūgšanu.

Tuvojas svētceļojums uz Aglonu.

Inese man atsūtīja šā gada svētceļojuma uz Aglonu moto "Nāciet, staigāsim Kunga gaismā!" (Is 2,5).

Pravietis Isajs ir saukts par Vecās Derības evaņģēlistu. Un kad mēs lasām Jaunās Derības Evaņģēlijus, tad redzam, ka jau no paša sākuma ir citāti no pravieša Isaja grāmatas. Piemēram, kad Jēzus sāka savu publisko darbību, tad Nazaretes sinagogā lasa: "Dieva Gars ir pār Mani, jo Mani svaidīja un Mani sūtīja sludināt nabagiem prieka vēsti".

Svētceļojums ir laiks, kurā dalībnieki ir kā šie cilvēki, kuri sekoja Jēzum Kristum, lai ikdienā ieklausītos Viņa vārdos un lai atrastu iepriecinājumu savā dzīvē. Mums ir labak, jo dzīvojam laikā, kad jau varam ņemt Dieva žēlastības ar atvērto sirdi, un ne tikai varam ieklausīties Jēzus vārdos, bet Viņu pašu pieņemt savā sirdī. Katru dienu!

Svētceļojums, sevišķi tad, kad cilvēks jau nav ļoti ļoti jauns, māca arvien stiprāk pazemību, jo, ko šeit daudz runāt, spēku mazāk un cilvēkam arvien mazāk ilūziju par savu "varenību", "pašpietiekamību", "visu dzīves mērķu sasniegšanu". Patiesība par savu grēcīgumu, ar kuru nevar tikt galā, un tās pazemīga pieņemšana, arvien vairāk atvēr sirdi Dievam un Viņa žēlsirdībai. Un labai lūgšanai. Es jau nesen rakstīju, ka lūgšanu vajag mācīties un mācīties, jo tā nav tāda vienkārša lieta. Tā ir saruna ar Dievu, bet saruna tas ir ļoti neprecīzs vārds un nepietiek to saprast 100%, kas ir lūgšana, jo cilvēks ir Tā priekšā, "Kas ir Labums, Vislielākais Labums, Viss Labums, Vienīgais Labums, ikkatra labuma Avots, visa labuma Avots" - apmēram tā sv. Francisks no Asīzes lūdzas Dieva priekšā. Svētceļojums ir iespēja atklāt no jauna un vēl vairāk šo Labumu. Un ka cita Labuma nav. Bet ikkatru labumu (caur mazo burtu "l") un visus labumus mēs saņēmam no viena Avota. Un ne tā, kā mēs gribam, bet tā, kā Viņš, Dievs, grib un kā mēs esam spējīgi pieņemt. Tas nozīmē, ka vajag rūpēties par savu garīgo dzīvi, par svētuma ceļu.

Aicinu uz svētceļojumu no Rīgas sv. Alberta draudzes uz Aglonu. Es ceru, ka informācijas jau ir vai parādīsies kaut kur internetā, bet šajās lietās Jūs esat labākie speciālisti.

Kā atrast vietu rožukronim?

Šodien es biju sv. Alberta draudzē un klosterī pie brāļiem. Bija skaists laiks un vajadzēja arī noskaitīt rožukroni. Grūti sēdēt visu dienu, vajag kustēties, taču tuvojas svētceļojums uz Aglonu.

Bet kur lūgties? Vislabāk staigāt zem liepām aiz baznīcas. Nē, tur jau cilvēki sēž un runā. Blakus zakristējai? Arī aizņemts. Beidzot atradu vietu dārzā, kur bija kādi darbi, bet ne šobrīd. Bet saule bija tik stipra un laikam sākās darbi. Tad palika vienīgi vieta no ielas puses.

Troksnis? Nekas. Nekas nevar traucēt rožukronim vai Dieva žēlsirdības kronītim. Jā, Dieva žēlsirdības kronītis... Kādā draudzē ļoti nepareizi skaitīja Dieva žēlsirdības kronīti. Viena kundze man pajautāja, kā pareizi skaitīt šo Kronīti. Es viņai nosaucu mājas lapu, kur ir teksts diezgan labi pārtulkots.

Pēc kādā laikā biju šajā draudzē un klausos, kā skaita kronīti. Pareizi. Bet... tomēr nē. Tika paņemts kronītis, bet - nezin kāpēc - iekšā kaut kas tika ielikts. Ko tas nozīmē? Ka tas nav Dieva žēlsirdības kronītis. Tā ir skaista lūgšana, bet jau cita.

Mēs mācāmies un mācāmies...

Tā ir drusciņ tā, kā ar grāmatu lasīšanu. Kāda kundze lasa tādas, nu... romantiskas grāmatas, tulkotas no dažādām valodām. Ko nozīmē šeit romantiskas? Tas nozīmē, ka deformē cilvēka moralitāti, tikumus nicina, galvu piepilda ar kādām nepatiesām, sliktām un izdomātām lietām. Kā palīdzēt šai kundzei? Pasūtīt sv. Misi. Bet šeit parādas problēmas, dažādas problēmas, par kurām šeit es nestāstīšu. Ir ļoti svarīga šī garīgā un intelektuālā barība, kuru mēs pieņēmam sevī. Vai tā ir patiesība - kā Svēto Rakstu lasīšana, vai tādu grāmatu, kuras mums palīdz redzēt un saprast patiesību. Vai tās ir tādas lietas, kuru lasīšana pēc gadiem ieved cilvēku smagās problēmās, no kurām cilvēks pat negrib atbrīvoties, un tāpēc vajadzīga lūgšana un mīlestība. Tapēc ir vajadzīgi paaicinajumi uz konsekrēto dzīvi, vajag lai jaunekļi un jaunekles ieticētu Dievam un Viņam paļautos 100% klosteros, sevišķi tur, kur ir klauzura un lūgšana, lūgšana, lūgšana...

Kad cilvēks saprot, ka vajag lūgties precīzi?

Es domāju, ka katram cilvēkam ir ļoti tuvu pie sirds tāda doma, lai viņa lūgšana patiktu Dievam. Bet varbūt sākumā, lai būtu autentiskā, tas nozīmē, ka cilvēks grib runāt ar Dievu tā, kā runā ar otro cilvēku, bet tādu, kuru ļoti mīl, un lai vārdi, protams, būtu patiesi, labi un droši. Un tad cilvēks, gribot negribot, saprot, ka vajag sagatavoties lūgšanai.

Nākamais šķērslis ir šāds: lūgšanai jābūt spontāniskai, tas nozīmē, bez nekādas sagatavošanas, bet tā vienkārši no sirds, lai tikai šī lūgšana būtu emocionālā, jo ja nebūs emocionāla un nebūs spontāniska, tad nebūs patiesā. Tik tiešām? Taču dažreiz cilvēkā ir tādas emocijas, ka viņš meklē tikai mieru, sevišķi tad, kad tā saukta dzīve prasa precīzi: tev jādara tādas un tādas lietas. Lūk, vienkāršas dzīves skolā mēs varam mācīties lūgties mierīgi un pavisam bez emocijas, kuras, protams, kaut kur līdo un grib pārvaldīt cilvēku.

Visas šīs lietas ir zināmas un atklāj konkrētu patiesību: vajag sagatavoties lūgšanai, sagatovot saturu un formu. Jo taču Jēzus mums iemācīja lūgties. Un Viņa lūgšanās bija pilnīga kārtība. Bet vienkārš cilvēks, kā piem. es, var atklāt savā dzīvē, ka neprot tādu vai tādu, vai vēl citu lūgšanu. Ka neprot lūgties precīzi, ka vēl kādu lūgšanu nav iemācījies, ka nav dedzīgs lūgšanā un arī lūgšanu mācīšanā.

Netālu no kāda ciemata, kur atrodas mežniecības institūta filijāle, mežā, skaitot rožukroni, es nolēmu, kā jauns mežniecības students, ka es iemācīšos precīzi lūgties rožukroni, jo man bija daži jautājumi. Un pēc pāris mēnešiem netikai, ka es iemācījos precīzi skaitīt rožukroni, bet tā kļuva man par ļoti mīļo lūgšanu, kas ir ļoti skaista saruna ar Dievu. Un šī lūgšana palīdz ikkatrā situācijā, jā, cik palīdzēja pirms eksamēniem un citās situācijās.

Tas nebūs nekas sevišķs, ja pateikšu, ka lūgšana ieved kārtību dzīvē. Šeit nevar apmaldīties. Es vēlreiz atkārtošu: šeit nevar apmaldīties. Lūgšana ieved kārtību dzīvē. Jo ātrāk cilvēks tam piekritīs, jo ātrāk piekritīs tam, ka viņam vajag mācīties un mācīties precīzi lūgties, jo ātrāk un labāk viņa dzīvē ieies kārtība. Jo kārtība sākas dvēseles dzīļumos, mūsu garā, kur satiekamies ar Dievu. Šeit nevar apmaldīties, ja kāds ir paklausīgs Baznīcas mācībai un no visas sirds, no visiem spēkiem un no visa prāta mīlēs Dievu un ar Viņu vienosies, tad tas būs redzams cilvēka dzīvē. Dažreiz vajag daudz daudz drosmes, lai izdarītu šo pirmo vai nākamo soli uz priekšu šajā ceļā: man jāmācas precīzi lūgties.

Tāda sevišķa lūgšana, kas kārto cilvēka dzīvi 100% ir svētā Mise. Cik šeit ir darba. Cik šeit ir darba, lai piedalītos svētajā Misē gan pilnīgi, gan ar šo domu, ka šī piedalīšanās nesīs svētīgos augļus manā dzīvē. Tikai vajag atrast, jā, atrast Jēzu un par Viņu rūpēties visā Euharistijā, no sākuma līdz beigām, un tālāk dzīvot Euharistisko dzīvi. Jā, Jēzus zeme - kur ir? Tas ir Altāris, Korporāls, Patena, Biķeris, Purifikators, Priestera Rokas. Iekams Jēzus ieies mūsu sirdīs, vajag Viņam sekot. Iekams Jēzus ieies mūsu sirdīs, jāseko Viņam. Viņš sauc klusumā.

Tur šajā ciematā dzīvoja arī kāda ģimene. Mamma strādāja institūtā, pēc tam aizgāja uz pensiju. Bet šī pensija sākās ļoti skaisti, jo dēls pabeidza garīgo semināru un 1992. gadā viņam bija šajā ciematā, skaistajā draudzes baznīcā, pirmā svēta Mise. Kaut gan šajos laikos es viņu nepazinu, bet tagad viņš netālu dzīvo, veido jauno draudzi un tajā būvē jauno baznīcu, Čenstohovas Vissvētākās Jaunavas Marijas baznīcu. Un kad es tur biju, viņš sv. Mises laikā kristīja divām ģimenēm četrus bērnus. Tā ir ļoti precīza lūgšana.

Lielos svētkos kluss laiks

Praktiski šajos vārdos izteicu gandrīz visu, ko darīju. Jo izņemot dažas sarunas, vienīga runāšana bija saistīta ar liturģiju: sv. Mises un breviāra liturģiju, ar rožukroņa vai Dieva žēlsirdības kronīša skaitīšanu. Un vēl grēksūdzes.

Izdevās satikties ar līdzbrāļiem kapucīniem un parunāt par ordeņa lietām un mūsu darbiem Latvijā.

Tas bija kluss laiks, kas ir vajadzīgs visiem, bet sevišķi konsekrētām personām. Tāds kluss laiks ir arī vajadzīgs lai drusciņ vairāk saprastu, ka Dievs ir žēlsirdīgs vairāk nekā taisnīgs, ja tikai mēs lūdzam Viņu, lai Viņš parādītu savu žēlsirdību.

Kluss laiks ir, beidzot, lai vēl vairāk atklātu šo brīnišķo Jēzus klātbūtni Vissvētākajā Sakramentā. Lai nekad nezaudētu no gara acīm Jēzu Euharistijā. Tas ir ļoti svarīgs, jo laikam cilvēkam ir šī vājība darīt kaut ko, kas ir skaists, lūgties un pat piedalīties svētajā Misē tā, diemžēl, lai tur Jēzu, klātesošo Vissvētākajā Sakramentā, neredzētu, nepieņemtu, lai formāli viss būtu kārtībā, bet tomēr Jēzus klātbūtne gaidā un sauc klusumā. Arī tāpēc šis klusums ir vajadzīgs un nepieciešams. Tā arī ir Dieva lielā žēlsirdība.

Kas notiek ar sievieti, kad viņa atmet Dievu?

Mēs zinām, kas notika, kad Ieva nepaklausīja Dievam, pēc tam tā izdarīja Ādams, un mēs to iemantojām kā iedzimto vai pirmdzimto grēku. Un šīs nepaklausības sēkas ir redzamas visos mūsu grēkos un vājības. Kad cilvēks strādā ar sevi, kad ir šis garīgais darbs un līdzdarbošanās ar Dieva žēlastību, tad nenāk jaunie grēki un vājības. Un kaut gan vecie grēki atkārtojas, tomēr ir grēksūdzes sakraments, kurā mēs tiekam atbrīvoti no grēkiem, bet svētajā Komūnijā esam stiprināti, lai ietu svētuma ceļu.

Kas notiek, kad sieviete negrib atcerēties par to, ko izdarīja pirmā Ieva? Kas notiek, kad sieviete zaudē ticību uz Dievu un vienotību ar Dievu, bet sāk dzīvot smagos grēkos, vēl vairāk - sāk propaģēt tādu dzīves veidu, kā Dievs nepastāvētu, tādu dzīves veidu, kā nebūtu nekā cita, kā tikai dzīve virs zemes?

Pirms dažiem gadiem kādā universitātē Polijā tika organizēts simpozijs un viens no referātiem saucās: "Varšavas entuziastes - modernas sievietes projektantes". Un šeit būs daži vārdi no šī referāta.

19. gadsimta 40. gados kādas bagātas sievietes izveidoja grupu, kurā nolēma, ka vajag mainīt sievietes lomu sabiedrībā. Runāja, ka laulība un ģimene ir tikai viens no daudziem dzīves veidiem. Ka vissvarīgākais sievietei ir pašai realizēt savu dzīvi, kā gribas, lai tikai sasniegtu laimi.

Ar laiku sieviešu grupa arvien drosmīgāk sāka sludināt, ka nav jēgas iet pie grēksūdzes, ka nevajag laulāties, jo sieviete pati par sevi var lemt, pati var strādāt, uzturēt un audzināt bērnu, spēlēt kārtis, smēķēt cigaretes, iet uz bibliotēku, lasīt žurnālus, rakstīt tekstus un publicēt avīzēs, ģērbties līdzīgi vīriešiem, nēsāt īsus matus kā vīrieši un tā tālāk. Tā bija vide, kurā arī bieži parādījās vīrieši, kuri gribēja kļūt par rakstniekiem un meklēja bagātus cilvēkus, kuri izdotu viņu grāmatas. Un tā caur grāmatām un avīzēm izplatījās "jaunas idejas".

Tad mēs redzam uz kādu brīvību šīs sievietes gribēja iet - bez Dieva un bez ģimenes, kura viņuprāt ierobežo cilvēku. Kāda mūsdienu pētniece raksta, ka mūsdienu sievietes ir pateicīgas šīm entuziastēm par to, ka pašas var staigāt pa ielām, braukāt ar vilcienu, ņemt dalību un runāt pubilskās tikšanās, runāt ko gribās, bet par to visu protams āsi cīnījās entuziastes un feministes 19. gadsimtā.

19. gadsimtā bija tādas visdažādākas grupas, piem. Francijā sievietes saistītas ar rakstnieci George Sand sludināja "brīvo mīlestību", vajadzību ģērbties viriešu drēbēs un darīt tādus nedarbus (laikam grēkus?) kā vīrieši.

Kas uzvarēja? Pietiek paskatīties uz ielām. Bet vai sievietes kļuva laimīgākas? Viss redzams uz ielām.

Pateicība Dievam, ka daudz ir nemoderno bet svēto sieviešu, kuras pieņem paaicinājumu dzīvot laulībā un ģimenē līdz nāvei, kuras savu cieņu redz Dieva gaismā, kā bija vienmēr un tā, kā bija vienmēr un vēl vairāk Baznīcā - viņas dzīvo pēc vislabāka sieviešu piemēra, pēc Marijas, Dieva Mātes piemēra un uz mūžīgo dzīvi kopā ar vīru audzina savus bērnus.

Mana patiesā bagatība

Rīt, svētdien, Evaņģēlijā dzirdēsim, kā Jēzus sūtīja savus Apustuļus, lai tie sludinātu Labo vēsti. Dievs visu laiku sūta nākamos Apustuļus, mācekļus, misionārus, lai tie gan sludinātu Baznīcas mācību, gan savos darbos parādītu Mīlestību, Dievu, Kas ir Mīlestība.

Šodien Dievs sūtīja nākamo savu mācekli, semināristu Kristapu, kuru Liepājas diecēzes bīskaps Viktors savā katedrālē iesvētīja par diakonu un pieņēma garīdznieku kārtā.

Svētās Mises laikā bīskaps aicināja diakonu Kristapu iet uz priekšu, jo nevis kaut kas beidzās, bet viss tikai sākas. Šie vārdi līdzskan svētā Franciska no Asīzes vārdiem: "Brāļi, sāksim visu no jaunā, jo līdz šim mēs neko neizdarījām". Bet visiem šiem vārdiem sākums un avots ir Jēzus Kristus vārdos, kuri uzrakstīti sv. Jāņa Atklāsmes grāmatā: "atgriezies uz savu pirmatnējo mīlestību".

Šodien Baznīcā mēs pieminējām svēto Brāli Albertu, kurš savā dzīvē arī mācījās sākt visu no jaunā. Kā ļoti talantīgs gleznotājs stūdēja Vācijā, bet šajos mācības gados ieraudzīja, ka "visi mani koleģi ir gatavi nogalināt viens otru, lai tikai varētu skaistāk uzgleznot vienu punktiņu". Šo ļoti apdāvinātu cilvēku Dieva mīlestība meta ceļos Dieva majestātes priekšā - kā runāja savā sprediķi jauns, 46-gadīgais kardināls Karols Voitila. Bet ne tikai to prasīja no šī jaunā cilvēka Dieva mīlestība. Viņš saprata - un tā izdarīja - ka vajag viņam mesties cilvēka majestātes priekšā. Tāpēc atstāja gleznas un devās pie bomžiem, lai viņiem kalpotu. Vai viņi uz reiz kļuva labākie? Nē. Vai viņi bija pateicīgi? Nē. Vai viņi nesmējās no viņa? Smējās. Vai nezaimoja un nedzēra? Zaimoja un dzēra. Bet viņš, Brālis Alberts, viņiem kalpoja un stāstīja par Dievu. Un dibināja divas kongregācijas, kuras rūpējās par šiem pēdējiem, vismazākajiem sabiedrībā.

Šodien, kad braucām atpakaļ no Liepājas, kāda cien. klostermāsa teica, ka otrais cilvēks ir Dieva dāvana. Jā, tā ir patiesība, jo visskaistāka lieta cilvēkā, vislielākais talants, tikums, nevar salīdzināties ar otru cilvēku, jo vienkārši viņš ir persona, Dieva bērns. Tāpēc es domāju, ka tā, kā ar vienu lūgšanas stundu Dieva priekšā nevar nekādu citu laiku salīdzināt, tā līdzīgi viena stunda pavadīta mīlestībā ar brāļiem un māsām ir pāri visām citām pārējām lietām. Tad ja tev ir dāvana, talants - kā tu kalpo brāļiem un māsām? Tev nav māsu un brāļu? Tad meklē - būsi ļoti apdāvināts, kad kalposi viņiem. Bet pāri visam meklē Dievu un vienmēr atgriezies uz pirmatnējo mīlestību.

Un tā ir jau 500. ziņa šajā blogā! Paldies lasītājiem!

Svēto sadraudzība

Šodien es esmu atbraucis uz semināru, dienā, kad Polijā piemin svētīgo bīskapu Mihalu Kozalu, mocekli (bł. bp Michał Kozal), kurš 1939. gadā kļuva par Vloclavekas diecēzes palīgbīskapu, Polijā (diecezja włocławska). Bet kad 1939. gadā Vācija un Padomju Krievija uzbruka Polijai un to sāka okupēt, vācieši bīskapu arestēja un sūtīja uz vācu koncentrācijas nometni Dahau (Dachau), kur bija ļoti daudz ieslodzīto priesteru un mūku no Polijas. Vācieši nogalināja bīskapu Mihalu 1943. gadā. Svētais Jānis Pāvils II viņu beatificēja 1988. gadā.

Un tieši šodien es satiku kādu cien. priesteri, kurš ir no Vloclavekas diecēzes un kurš grib kalpot Latvijā. Bet arī līdz šim Latvija nebija viņam sveša, jo daudzus gadus viņš strādāja Mohilevas diecēzē, kuras bīskaps bija Boļeslavs Sloskans. Vai tas nav viens no svēto sadraudzības aspektiem?

Mirklis un mūžība

Kāds ir kosmoss salīdzinājumā ar Dievu? Tas ir kā puteklis. Kāda ir mūsu saule salīdzinājumā ar visu kosmosu? Kā puteklis. Kāda ir mūsu zeme salīdzinājumā ar sauli? Arī kā puteklis. Saule sūta miljonu miljonus starus uz visām pusēm. Šis stars, kas sasniedz zemi ir kā puteklis salīdzinājumā ar šo gaismu, kuru dod saule. Bet arī šis stariņš, kurš sasniedz konkrēto logu semināra ēkā ir kā puteklis salīdzinājumā ar gaismu, kura sasniegusi zemi. Un šis stariņš, kurš no saules izgāja plkst. 20:10, sasniedza kādu semināra logu plkst. 20:18, atspīdēja tālāk un krita uz kādu mazo konkrētu priekšmetu virs zemes. Tas ir krusts uz t. Oļģerta Aleksāna OFMCap. kapa. Pietiekami daudz laika to apspīdēja, lai dziļā ēnā zem kokiem skaitīt paterus par mirušiem. Pēc brītiņa jau apspīdēja blakus stāvošu kapa pieminekli, konkrēti priestera uzvārdu. Pēc tam kapsētas žogu apspīdēja šis stars, bet šajā starā bija redzama visa saule, tāpat kā mēs savās mazās lūgšanās satiekamies ar visu Dievu, Kurš nāk pie mums savā visvarenībā, majestātē un žēlsirdīgā mīlestībā.
Tāpēc lūgsimies - par mirstošiem un par tiem, kuri jau aizgājuši mūžībā - katru dienu, sevišķi aicinu skaitīt Dieva žēlsirdības kronīti.
Nesen, konkrēti pirmdien, es pabeidzu tulkot dažas lappuses, kur ir fragmenti no sv. Māsas Faustīnes "Dienasgrāmatas", daļa no tiem, kur Jēzus runā par savu žēlsirdību. Tagad kādas Cien. Klostermāsas labo šo tulkojumu. Un ir cerība, ka pēc kāda laikā, kas būs visas atļaujas, šis teksts tiks publicēts pdf formātā mājas lapā uzticies-jezum.mozello.lv lai katrs varētu paņemt, lasīt, lūgties un izplatīt bez maksas. Bet vajag vēl pagaidīt.

Katehēze par Dieva žēlsirdību

http://arhivs.rml.lv/RML_arhivs/Priestera%20kateheze/2017-05/2017-05-05_09-00_PriesteraKateheze_DievaZelsirdiba_tStanislavsKovalskis_RML.ogg

Kad sākas draudzība ar Jēzu?

Šodien Romas katoļu Baznīcā ir svētki, svēto Apustuļu Filipa un Jēkaba svētki. Viņi bija Jēzus draugi, jo Jēzus viņus paaicināja un viņi teica Jēzum "jā" vārdu. Un to turpināja savā dzīvē un dziļi interesējās par visu, ko Jēzus dara un Kas īstenībā Viņš ir? Un Kas ir Jēzus Tēvs, tāpēc šis lūgums šodienas Evaņģēlijā: "Jēzu, parādi mums Tēvu un mums pietiks!"

Jēzus Apustuļus sauca par draugiem, jo viņiem visu atklāja, kaut gan viņi ne visu uz reiz varēja pieņemt un saprast. Tāpēc apsolīja viņiem Svēto Garu un Viņu sūtīja. Un tā tika dibināta Baznīca. Kad tad parasta cilvēka dzīvē sākas draudzība ar Jēzu? Kā Jūs domājat? Jā, Kristības sakramentā! Un tālāk mēs redzam tādus ļoti jaunus, bet īstus, Jēzus draugus, kuriem ir daži gadi, kā kādam Jāzepam, kam vakar bija 2. dzimšanas diena. Viņi un viņas ir Jēzus draugi un draudzenes, jo redz savus vecākus esam Jēzus draugi. Tad katrs, kas ir Jēzus Kristus draugs, tiek aicināts dalīties ar ticību ar citiem, lai Jēzus arī šo jauno ticīgo sauktu par draugu.

Vai es pildu Dieva gribu?

Bieži vajag uzdot sev jautājumu: vai es pildu Dieva gribu? Vai savā paaicinājumā kā mūks, mūķene, kā priesteris, vai ģimenes tēvs vai māte, un arī kā bērns, brālis vai māsa - vai es pildu Dieva gribu? Vai es gatavojos pieņemt atbildību par savu paaicinājumu, vai nepievērsu tam uzmanību, jo, taču "viss būs labi, vai nē?" Vai par katru dienu es pateiktu, ka tā bija pēc Dieva gribas un es pildīju tikai Dieva gribu?

Jo taču kāds var uzdot tādu pašu jautājumu: vai tu pildi Dieva gribu? Jo, ja tu gribi mani atgriezt pie Dieva, tad tev jābūt draugos ar Dievu, vai nē? Ja tu gribi mani atgriezt pie Dieva, lai es drusciņ laika upurētu Dievam, tad vai tu upurēji Dievam visu laiku? Vai tu tikai sarunā gribi atgriezt otro cilvēku, vai arī tu liecini par savu ticību uz Dievu katru mirkli? Vai tu visur, arī uz ielas, esi Jēzus Kristus liecinieks? Vai tikai semināra, klostera, plebānijas, baznīcas mūros?

Vai es esmu zīme, redzama zīme, kurai varbūt tūlīt pasaule pretosies? Vai es gribu kļūt par tādu zīmi? Vai katru dienu es atsakos no savas gribas, lai pildītu Dieva gribu? Jēzus ir Patiesā Gaisma un mūs aicina, lai mēs kļūtu par pasaules gaismu, kurā nav tumsas. Nedrīkst aizmirst, ka kaut gan tuvākajam ir vajadzīga mana liecība, tomēr sākumā man vajag rūpēties par savu garīgo dzīvi, patiesībā un mīlestībā, Dieva priekšā vienmēr pazemībā.

Vai man ir katru dienu sirdsapziņas izmeklēšana? Varbūt divas, tad būtu vēl labāk. Jautājumi ir katru dienu un vajag atbildēt Dieva gaismā, vienotībā ar Viņu, lai es neietu grēka ceļu, kādas savas gribas pildīšanas ceļu, bet lai es ietu mūžīgas dzīves, Dieva žēlastības ceļu.

Ja es pildīšu savu gribu, tad es mērīšu visu pēc sava mēra, bet Dievs grib mums dot Svēto Garu bez mēra - skaties šodienas Evaņģēlijā. Mērīt visu pēc sava mēra nozīmē piekrist arvien lielākam tukšumam sevī - jo ja nav Svētais Gars cilvēkā, tad ko viņš tādu gribētu darīt bez Dieva? Tāpēc, kā teica kādreiz jauniešiem sv. Jānis Pāvils II, garīgais darbs ir vislielākais un vissvarīgākais darbs, no kura nedrīkst atteikties. Vienmēr pamats visam ir mana garīgā dzīve, vienotība ar Dievu, dzīve Dieva žēlastībā.

Mēs neko vieglo nedaram, mēs daram tikai ļoti sarežģītas un grūti saprotāmas lietas. Bet tad, kad cilvēkā mājo Svētais Gars, tad kādas lietas vissarežģītākās var darīt cilvēks, pat tad, ja tikai drusciņ var saprast, pat var piedalīties pasaules pestīšanā! Vai tā ir viegla lieta? Bet piedalīties mēs piedalamies. Dievs deva katram cilvēkam prātu, kas ir mūsu garā, un kas meklē patiesību un var to drusciņ saprast un cilvēks var pēc patiesības (sevišķi pēc Patiesības) visu darīt brīvajā gribā (kas arī ir mūsu garā, viena no gara varām).

Lasiet mūsu avīzi.

http://uzticies-jezum.mozello.lv/zelsirdibas-vestijums/

Svētā Mise ir mūsu dzīves centrs.

Katrs gudrs cilvēks gatavojas tam, ko darīs, lai to darītu atbildīgi un labi. Skaidrs. Tāpēc vajag skatīties uz priekšu un pārdomāt savus lēmumus, vārdus un darbus, kuri vēl ir priekšā, bet kad jānolēm, kad jārunā, kad jādara, nedrīkst atļaut tam, lai pastāvētu iespēja, ka kaut ko no savas vai cita vainas slikti izdarīšu vai pavisam nevarēšu darīt. Gribās vai negribās, cilvēkam jāmācās pieņemt kalpa dzīves veidu, jo kā labi darīt kaut ko, labi izpildīt kaut ko, ja cilvēks nedzīvotu kā kalps. Un šeit es nerunāju par algādžiem, protams, bet par kalpiem. Algādzis var atstāt kungu, vai padotus, jo viņš ir algādzis. kalps neatstāj kungu, jo viņu mīl. Vēl vairāk, kalps neatstāj Kungu, jo Viņu ļoti mīl, jo Kungs viņu pirmais iemīlējis.

Vai es esmu gatavs kalpošanai brāļiem un māsām, tas nozīmē, vai es esmu gatavs katrai situācijai tā, ka sevi atradīšu kā kalpu? Vai mana dzīve ir pateicība par Eucharistiju? Un vai mana dzīve ir vienlaicīgi nemitīga sagatavošana tam, kas vissvarīgākais, tas nozīmē nākamajai Eucharistijai? Un vai es esmu sagatavots ļoti konkrēti, piemēram, vai man ir rokā lūgšanu grāmatiņa? Tik un tā, pārsteigumu dzīvē ir daudz, bet kalps ir konkrēts savā mīlestībā un par to neaizmirst.

Jēzus draugiem ir jāatgriežas katru dienu.

Visa Liturģija, kurā mēs piedalamies pat katru dienu, sevišķi svētā Mise, ir brinišķīgs veids, kuru Dievs deva, lai satiktos ar Viņu. Lai tas tā notiktu, vajag pašam arī parūpēties par to, nepietiek domāt: "taču es to zinu", vai: "viss būs labi", vai: "būs tā, kā vienmēr - brīnišķīgi!" Nepietiek, jo ne viss ir rituālos, kuri protams ir ļoti labi, lai viss būtu skaidrs, lai redzamas zīmes mums radītu šo žēlastību, kura ir neredzama, un lai tikšanās ar Dievu būtu vienmēr drošas un žēlastības nesošās. Jo ir tādi brīži, kad Jēzus grib ar tevi satikties un tu redzi, ka nav rituālu šim brīdim. Tu redzi, ka nav rituālu šim brīdim un varbūt vēl citi sauc: "atstāj to, atgriezies uz rituāliem". Bet tu nevari atstāt pašu Jēzu Kristu, dzīvo Dievu, Kas ir šeit dzīvs un patiess, žēlsirdīgas mīlestības pilns. Un šis mirklis ir kā mūžība un vairāk nekā mūžība. Šis mirklis ar dzīvo Dievu, ar Jēzu Kristu. Lai par Viņu parūpētos tā, kā par mazo zīdaini, kuru nedrīkst atstāt, "jo es eju skatīties filmu", vai: "jo es eju darīt brīnišķas lietas", vai kaut ko citu. Tevī ir vēlme satikties ar Jēzu? Jēzū šī vēlme ir bez salīdzinājuma lielāka, bet tev Viņš dod sākumā tikai brīžus, kad Viņš nāk, lai tu par Viņu parūpētos, parūpētos no sākuma līdz beigām. No sākuma līdz beigām. Saproti?

Žēlsirdības darbi tuvākajiem

Šodien no rīta, kad es sēdēju biktskrēslī svētā Alberta Lielā baznīcā un domāju par sprediķi par Dieva žēlsirdību, kuru man būs jārunā sv. Mises laikā, atnāca Paula un  man uzdāvināja svētīgā Mihala Sopočko svētbildi ar mazām relikvijām. Priesteris Mihal Sopočko (Michał Sopoćko) bija sv. Māsas Faustīnes Kovaļskas garīgais vadītājs laikā, kad viņa dzīvoja Viļņas klosterī. Kad tika gleznota pirma žēlsirdīgā Jēzus svētbilde, viņš pozēja.

Tad lūk, jau no paša rīta var pieredzēt Dieva žēlsirdību: tās pamats ir paļāvība uz Dievu visās lūgšanās un darbos un vienlaicīgi otrais pamata elements ir žēlsirdības darbi tuvākajiem. Dieva žēlsirdības kulta izplatīšana notiek visbiežāk gan caur savas dzīves un lūgšanas liecību, bet arī caur vārdu - rakstīto un sarunās, un caur maziem darbiem; lūk, jau no paša rīta, dienā, kad sv. Mises laikā dziedam Psalma refrenu: Zeme ir Kunga žēlsirdības pilnā, no paša rīta varam ar vārdiem un darbiem dziedāt par Viņa žēlsirdību, arī par to, kuru paši pieredzējām, lielās un mazās lietās.

Kas ir Žēlsirdības svētki?

Žēlsirdības Svētki

"Žēlsirdības svētki tiek svinēti pirmajā svētdienā pēc Lieldienām, jeb Lieldienu 2. Svētdienā, kuru šodien sauc par Dieva Žēlsirdības Svētdienu. Šos svētkus liturģiskajā kalendārā kā pirmais ierakstīja kard. Francišeks Maharskis (Franciszek Macharski) Krakovas arhidiecēzei (1985. gadā), vēlāk daži Polijas bīskapi tos ieviesa savās diecēzēs. Pēc Polijas Episkopāta lūguma Svētais Tēvs Jānis Pāvils II 1995. gadā šos svētkus ieiesa visās diecēzēs Polijā. Māsas Faustīnes kanonizācijas dienā, 2000. gada 30. aprīlī, Pāvests šos svētkus pasludināja visai Baznīcai.

Svētku dibināšanas ierosme nāca no Jēzus vēlmes, kuru atklāja Māsa Faustīne. Kungs Jēzus viņai teica: 'Es vēlos, lai pirmā svētdiena pēc Lieldienām būtu Žēlsirdības svētki' (D. 299). 'Es vēlos, lai Žēlsirdības svētki būtu [...] patvērums visām dvēselēm, bet sevišķi nabaga grēciniekiem. Šajā dienā ir atvērtas Manas žēlsirdības dzīles, Es izleju veselu žēlastību jūru uz dvēselēm, kuras tuvosies Manas žēlsirdības avotam. Kura dvēsele ies pie grēksūdzes un sv. Komūnijas, saņems vainu un sodu pilnīgu atlaišanu. Šajā dienā ir atvērti visi Dieva vārti, caur kuriem plūst žēlastības' (D. 699). Daudzās atklāsmēs Kungs Jēzus noteica ne tikai svētku vietu Baznīcas liturģiskajā kalendārā, bet arī to dibināšanas motīvu un mērķi, sagatavošanās un svinēšanas veidu, kā arī lielus apsolījumus. Vislielākais no tiem ir 'vainu un sodu pilnīgas atlaišanas' žēlastība, kas saistās ar sv. Komūnijas pieņemšanu šajā dienā pēc labas grēksūdzes (bez piesaistīšanās pie vismazākā grēka), Dieva Žēlsirdības godināšanas garā, jeb paļāvības uz Dievu un aktīvas tuvākmīlestības nostājā. Tā ir - kā skaidro pr. prof. Ignācijs Ružickis (Ignacy Różycki) - lielāka žēlastība nekā pilnas atlaidas. '[Pilnās atlaidas] ir tikai laicīgo sodu par izdarītiem grēkiem atlaišana, bet nekad nav pašu vainu atlaišana. Arī īpašā žēlastība būtībā ir lielāka par sešu sakramentu žēlastībām, izņemot kristības sakramentu: jo visu vainu un sodu atlaišana ir vienīgi svētās kristības sakramentāla žēlastība. Augšminētajos apsolījumos Kristus saistīja vainu un sodu atlaišanu ar svēto Komūniju, kas ir pieņemta Žēlsirdības svētkos, tātad, šajā nozīmē Kristus pacēla [šo sv. Komūniju] līdz „otrās kristības” līmenim'. Sagatavošanās šiem svētkiem ir novenna: 9 dienas, sākot no Lielās Piektdienas, jāskaita Dieva Žēlsirdības Kronītis. 'Manas Žēlsirdības svētki izgāja no Manas dziļākās būtības, lai iepriecinātu visu pasauli' (D. 1517) - Kungs Jēzus teica Māsai Faustīnei.

Žēlsirdības svētkiem ir visaugstākā nozīme starp visām Dieva Žēlsirdības kulta formām apsolījumu lieluma un to vietas Baznīcas liturģijā dēļ. Pirmo reizi par vēlmi dibināt šos svētkus Kungs Jēzus runāja Plockā (Płock), kad atklāja savu gribu, lai tiktu uzgleznota svētbilde: 'Es vēlos - [Jēzus] teica Māsai Faustīnei 1931.gada februārī -, lai būtu Žēlsirdības svētki. Es gribu, lai šī svētbilde, kuru tu uzgleznosi ar otu, tiktu svinīgi pasvētīta pirmajā svētdienā pēc Lieldienām; šai svētdienai ir jākļūst par Žēlsirdības svētkiem' (D. 49). Nākamajos gados Kungs Jēzus atgādināja par šo lietu vairākās atklāsmēs, kurās ne tikai noteica šo svētku vietu liturģiskajā kalendārā, bet arī sniedza to dibināšanas iemeslu, sagatavošanās un svinēšanas veidu, kā arī ar tiem saistītās žēlastības.

Pirmās svētdienas pēc Lieldienām izvēle nav nejauša - šajā dienā noslēdzas Kunga Augšāmcelšanās oktāva, vainagojot Kristus Lieldienu Noslēpuma svinības. Šis laiks Baznīcas liturģijā, skaidrāk nekā citi laiki, atklāj Dieva žēlsirdības noslēpumu, kura vispilnīgāk tika atklāta Kristus ciešanās, nāvē un augšāmcelšanās. Dieva Žēlsirdības svētku iedibināšana līdzās Kristus ciešanu un augšāmcelšanās liturģijai pasvītro izdzīvotā ticības noslēpuma avotu un pamatojumu. Protams, tā ir Dieva žēlsirdība. Citiem vārdiem sakot, nebūtu atpirkšanas darba, ja nebūtu Dieva žēlsirdības. Šo saistību pamanīja Māsa Faustīne, savā 'Dienasgrāmatā' ierakstot: 'Es redzu, ka atpirkšanas darbs ir saistīts ar žēlsirdības darbu, ko Kungs pieprasa' (D. 89).

Kā tiek pamatota jaunu svētku ieviešana Baznīcas liturģiskajā kalendārā? Lūk, ko saka Jēzus: 'Dvēseles iet bojā, neskatoties uz Manām rūgtajām ciešanām. Dodu viņām pēdējo glābšanas iespēju, Manas Žēlsirdības Svētkus. Ja tās nepielūgs manu Žēlsirdību, pazudīs uz mūžiem' (Dienasgrāmata 965). Pēdējā glābšanas iespēja ir patveršanās Dieva Žēlsirdībā. Taču, lai to izmantotu, ir jāzina, ka tā ir, ir jāiepazīst Dievs Viņa Žēlsirdības noslēpumā un ar paļāvību jāvēršas pie Viņa. Šo iepazīšanu sekmē atsevišķu svētku iedibināšana, kuri īpašu uzmanību vērš uz šo Dieva īpašību.

Šiem svētkiem gatavojamies ar novennu, kurā, sākot ar Lielo Piektdienu, deviņas dienas lūdzamies Dieva Žēlsirdības Kronīti. 'Šajā novennā - apsolīja Kungs Jēzus - došu dvēselēm visādas žēlastības' (Dienasgrāmata 796). Izplatīta ir arī novenna uz Dieva Žēlsirdību, kas ierakstīta sv. Māsas Faustīnes 'Dienasgrāmatā', un, kuru lūdzoties, katru dienu mēs atvedam pie Dieva citu dvēseļu grupu. Šo novennu var skaitīt aiz dievbijības, bet ar to nevar aprobežoties, jo Kungs Jēzus vēlas, lai pirms Svētkiem būtu Dieva Žēlsirdības Kronīša novenna.

Svētku dienā (pirmajā svētdienā pēc Lieldienām) svinīgi jāpasvētī un publiski jāgodina Žēlsirdības svētbilde, bet priesteriem sprediķos jāstāsta par Dieva žēlsirdību un jāmodina paļāvība dvēselēs. Ticīgajiem šī diena ir jāizdzīvo ar tīru sirdi, šīs godināšanas garā, [...] paļāvībā uz Kungu Dievu un esot žēlsirdīgiem pret tuvākajiem. 'Pirmā svētdiena pēc Lieldienām ir Žēlsirdības svētki, bet jābūt arī darbībai; un Es pieprasu, lai caur šo svētku svinēšanu un šīs svētbildes godināšanu tiktu atdots gods Manai žēlsirdībai' (Dienasgrāmata 742).

Žēlsirdības svētki ir ne tikai Dieva Viņa žēlsirdības noslēpumā lielas godināšanas diena, bet arī milzīgas žēlastības diena, jo Kungs Jēzus ar to saistīja lielus apsolījumus. Vislielākais attiecas uz vainu un sodu pilnīgu atlaišanu: 'Kura dvēsele ies pie grēksūdzes un sv. Komūnijas, saņems vainu un sodu pilnīgu atlaišanu' (D. 699). Šī žēlastība - skaidro pr. prof. I. Ružickis - 'ir lielāka nekā pilnas atlaidas. '[Pilnās atlaidas] ir tikai laicīgo sodu par izdarītiem grēkiem atlaišana, bet nekad nav pašu vainu atlaišana. Arī īpašā žēlastība būtībā ir lielāka par sešu sakramentu žēlastībām, izņemot kristības sakramentu: jo visu vainu un sodu atlaišana ir vienīgi svētās kristības sakramentāla žēlastība. Augšminētajos apsolījumos Kristus saistīja vainu un sodu atlaišanu ar svēto Komūniju, kas ir pieņemta Žēlsirdības svētkos, tātad, šajā nozīmē Kristus pacēla [šo sv. Komūniju] līdz „otrās kristības” līmenim'. Ir skaidrs, ka Žēlsirdības svētkos pieņemtai sv. Komūnijai ir jābūt ne tikai cienīgai, bet arī jāizpilda Žēlsirdības godināšanas pamatnosacījumi, lai tiktu dota pilnīga vainu un sodu atlaišana'. Šeit jāpaskaidro, ka grēksūdzei nav jābūt Žēlsirdības svētkos, to var to izdarīt iepriekš; ir svarīgi, lai dvēsele būtu tīra, bez piesaistīšanās pie jebkāda grēka. Nedrīkst arī aizmirst, ka šais svētkos ir jācenšas dzīvot Dieva Žēlsirdības godināšanas garā, tas ir, paļāvības uz Dievu un žēlsirdības pret tuvākajiem garā. Tikai tāda nostāja ļauj gaidīt Kristus apsolījumu, kas saistīti ar šo Dieva Žēlsirdības kulta formu, izpildīšanos.

Kungs Jēzus teica, ka šajā dienā 'ir atvērti visi Dieva vārti, caur kuriem plūst žēlastības; lai neviena dvēsele nebaidās tuvoties Man, kaut tās grēki būtu kā purpurs' (D. 699). Šajā dienā visi cilvēki, pat tie, kuri iepriekš negodināja Dieva Žēlsirdību un tikai tagad atgriežas, var piedalīties visās žēlastībās, kādas Kungs Jēzus šiem svētkiem ir sagatavojis. Viņa apsolījumi attiecas ne tikai uz pārdabiskām žēlastībām, bet arī uz laicīgiem labumiem, kuru apjoms nav ierobežots. Cilvēki, kuri paļaujas, var lūgt sev un citiem visu, ja tikai lūgšanas objekts ir saskaņā ar Dieva gribu, tas ir, labs cilvēkam mūžības perspektīvā. Pestīšanai vajadzīgās žēlastības vienmēr saskan ar Dieva gribu, jo Dievs neko tā nevēlas, kā dvēseļu, par kurām Jēzus atdeva savu dzīvi, pestīšanu. Tātad, Žēlsirdības svētkos visas žēlastības un labumi ir pieejami visiem cilvēkiem un kopienām, ja tikai tos lūdz ar paļāvību."

no:  http://uzticies-jezum.mozello.lv/

Viņa Ekselence arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs pasvētīs Žēlsirdīgā Jēzus svētbildi Rīgas sv. Jēkaba katedrālē.

2017. gada 23. aprīlī, Dieva žēlsirdības svētkos, Rīgas sv. Jēkaba katedrālē, pēc sv. Mises 18:30, Viņa Ekselence arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs pasvētīs Žēlsirdīgā Jēzus svētbildi.

No "Rīgas sv. Jēkaba katedrāles vestnesīša":

<Dieva žēlsirdības liecība>

"Baznīca, norādot uz krusta un augšāmcelšanās noslēpumu, vienmēr sludinājusi Dieva žēlsirdību, kas ir cilvēkam cerības ķīla un pestīšanas avots. Mūsdienās esam īpaši aicināti sludināt šo vēsti un misiju, kuru mums atgādina sv. Faustīna un žēlsirdīgā Jēzus attēls, kas no lielās ceturtdienas atrodas izstādīts katedrālē".

Žēlsirdīgā Jēzus svētbilde Rīgas sv. Jēkaba katedrālē.

Visi sirsnīgi aicināti uz šo svēto Misi. Lai žēlsirdīgais Jēzus šajos svētkos katru dalībnieku apdāvina ar bagātām žēlastībām.


Vairāk informācijas par Žēlsirdīgā Jēzus svētbildi un Žēlsirdības svētkiem:
 http://uzticies-jezum.mozello.lv/

Kā es atcerēšos šos svētkus?

 

Tuvojas Trīs Svētās Dienas - Pashas Triduum un rodas jautājums: Kā es atcerēšos šos svētkus?

 

Jo es piemēram labi atceros tādus svētkus vai rekolēkcijas, kur man vajadzēja daudz strādāt, kaut ko sagatavot, vai būt atbildīgam par kaut ko. Es atceros tādas rekolēkcijas, kurās priesteris metās ceļos un runāja garu sprediķi dažas reizes dienā un tā bija dažās dienās. Tas bija ļoti sen, bet es to atceros līdz šai dienai.

 

Pirms šiem svētkiem, šogad, atbrauca uz Latviju divi ciemiņi, divas svētbildes, par kurām es jau rakstīju. Kaut gan nesāka svētceļot pa draudzēm, bet tām ļoti patīk kustēties. Tā kā gribētu apmeklēt visu Latviju, iekams cilvēki tās redzēs vai uzzinās par tām. Tās ir protams Žēlsirdīgā Jēzus svētbildes, kuram ir ļoti konkrēta loma Dieva plānos: atrast grēciniekus, lai tie atgrieztos. Atrast grēciniekus nozīmē tad arī kustēties, tāpēc svētbildes jau drusciņ ceļo.

 

Tagad daži vārdi par pašu Žēlsirdīgā Jēzus svētbildi:

 

Svētbilde ir tapusi pēc paša Jēzus gribas. Tā ir visas vēsts par Dieva žēlsirdību, kuru Jēzus atklāja caur sv. Māsu Faustīni, zīme un vizuāla sintēze. No vienas puses šī vēsts mums atgādina Dieva žēlsirdīgās mīlestības pret cilvēku noslēpumu, kas ir atklāts Svēto Rakstu lappusēs, kā arī aicina veidot kristīgu paļāvības nostāju pret Viņu un žēlsirdību pret tuvākajiem. Vienlaikus šī vēsts ir kā trauks žēlastību smelšanai, kam Jēzus piesaistīja daudzus apsolījumus. Ar paļāvīgu lūgšanu šīs svētbildes priekšā, kurai līdzi iet žēlsirdības darbi pret tuvākajiem, Jēzus saistīja visādu žēlastību un laicīgo labumu (ja tie atbilst Dieva gribai) vispārīgu apsolījumu, bet arī īpašus apsolījumus: pestīšanas žēlastību, sekmes kristīgās pilnveidošanās ceļā un laimīgas nāves žēlastību.

 

Un vēl citā vietā:

Es sniedzu cilvēkiem trauku - Viņš teica Māsai Faustīnei - ar kuru viņiem jānāk pēc žēlastībām pie žēlsirdības avota. Šis trauks ir šī svētbilde ar uzrakstu: Jēzu, es uzticos Tev [(Jēzus, es paļaujos uz Tevi)] (D. 327). Caur šo svētbildi Es dalīšu daudz žēlastību dvēselēm, tāpēc – lai ikvienai dvēselei ir pieeja tai (D. 570).

Lielajā Piektdienā, kā jau bija rakstīts, sāksies novenna pirms Žēlsirdības svētkiem (šogad 23. aprīlī). Tad tūlīt atgādināšu, kas ir šie svētki un Dieva žēlsirdības kronīša tekstu. Būs vēl laiks paskatīties, vai lūgšana, kuru es skaitu, ir kronītis, vai tā ir kāda cita lūgšana. Protams vēl šodien ir daži kronīša varianti un starp tiem visbiežāk nelielās atšķirības. Bet ir arī tādas "versijas", kuras ir nomainītas, ka pavisam tas nav kronītis. Piemēram vienā no "versijām" ir tādas kļudas:

nepareizi: Mūžīgais debesu Tēvs...

pareizi: Mūžīgais Tēvs...

nepareizi: ...mēs upurējam Tev...

pareizi: ...es upurēju Tev...

Tie ir tikai daži paraugi un tādu ir vairāk. Bet mēs taču cenšamies visu darīt labi.

Žēlsirdības svētki

1. Sagatavošana: 9 dienas, sākot no Lielās Piektdienas, jāskaita Dieva žēlsirdības kronītis.
   
2. Apsolījumi:
   

a) galvenā žēlastība: visu vainu un sodu atlaišana,
b) visas žēlastības,
c) laicīgie labumi (ja tikai lūgšanas objekts ir saskaņā ar Dieva gribu, tas ir, labs cilvēkam mūžības perspektīvā).

3. Nosacījumi:
   

a) grēksūdze (svētkos vai pirms tam; ir svarīgi, lai dvēsele būtu tīra, bez piesaistīšanās pie jebkāda grēka),
b) sv. Komūnija.

4. Pamats:
   

a) paļāvība uz Dievu,
b) žēlsirdība pret tuvākajiem.

5. Žēlsirdības svētbilde tiek svinīgi pasvētīta un publiski godināta.
   
6. Priesteriem jāstāsta sprediķi par Dieva žēlsirdību un jāmodina paļāvība dvēselēs.
   

'Es vēlos, lai Žēlsirdības svētki būtu [...] patvērums visām dvēselēm, bet sevišķi nabaga grēciniekiem. Šajā dienā ir atvērtas Manas žēlsirdības dzīles, Es izleju veselu žēlastību jūru uz dvēselēm, kuras tuvosies Manas žēlsirdības avotam. Kura dvēsele ies pie grēksūdzes un sv. Komūnijas, saņems vainu un sodu pilnīgu atlaišanu. Šajā dienā ir atvērti visi Dieva vārti, caur kuriem plūst žēlastības' (D. 699).

Dieva žēlsirdības kronītis

1. Teksts
   

(jālūdzas tā, kā rožukroni)
Ievadā:
Tēvs mūsu..., Esi sveicināta, Marija..., Es ticu uz Dievu...
Piecas reizes:
Uz rožukroņa lielajām zīlēm (1 reizi):
Mūžīgais Tēvs, es upurēju Tev Tava vismīļā Dēla, mūsu Kunga Jēzus Kristus, Miesu un Asinis, Dvēseli un Dievišķību, kā pārlūgumu par mūsu un visas pasaules grēkiem.
Uz mazajām zīlītēm (10 reizes):
Viņa sāpīgo ciešanu dēļ esi žēlsirdīgs mums un visai pasaulei!
Lūgšanas beigās
3 reizes:
Svētais Dievs, svētais, varenais Dievs, svētais, mūžīgais Dievs, apžēlojies par mums un par visu pasauli!

2. Kļūdas (Visas izmaiņas, 'pielikumi' vai kāda vārda izņemšana no Dieva Žēlsirdības Kronīša satura maina tā nozīmi un rezultātā mēs skaitām jau citu lūgšanu, nevis to, kuru diktēja Kungs Jēzus. Nedrīkst arī šo lūgšanu skaitīt pēc rožukroņa parauga un atsevišķas 'desmites' atdalīt ar meditācijām, nodomiem, vai jebkādiem citiem tekstiem. Nodomi vai meditācijas teksti jālasa Kronīša sākumā, pirms Kronīša teksta, lai tas tiktu noskaitīts vienā gabalā tādā formā, kā to diktēja Jēzus.)
   
3. Apsolījumi
   

a) visādas žēlastības (ja lūgumi atbilst Dieva gribai)

• pārdabiskas žēlastības,
  
• laicīgie labumi,
  

b) laimīgas un mierīgas nāves žēlastība.

4. Pamats
   

a) paļāvība uz Dievu,
b) žēlsirdība pret tuvākajiem.

'Katru dvēseli (...), kura skaitīs šo Kronīti - apsolīja Kungs Jēzus - es sargāju nāves stundā, kā savu godību, vai [ja] pie mirstošā citi [to] noskaitīs, tad [mirstošie] saņems tādas pašas atlaidas. kad pie mirstošā skaita šo Kronīti, Dieva dusmas beidzas, bet neizdibināmā žēlsirdība apņem dvēseli' (D. 811).

Vai Ābrahams cīnījās?

Ja kāds tikai šodien pirmo reiz atvērtu "Mieram tuvu", vai vienkārši ar uzmanību klausītos lasījumu vārdos, tad dzirdētu par Ābrahamu, kas priecājās Dieva priekšā un ka Dievs apsolīja viņam lielas lietas.

Ābrahams visu savu dzīvo tomēr cīnījās, lai atrastu, saprastu un izpildītu Dieva gribu. Zināja, ka no viņa darbiem daudz ir atkarīgs, ka viņš piedalās Dieva lielos darbos, kuru sēkas būs tuvākā un tālākā nākotnē.

Sevišķa cīņa notika tad, kad izgāja upurēt Dievam savu apsolīto dēlu Izāku. Vai viņš nelūdza Dievu, varbūt tā: "Ak, Dievs, Tu redzi, ka es pildu Tavu svēto gribu. Varbūt jau pietiek? Tu redzi, ka es eju un upurēju savu dēlu, parādi kādu zīmi, ka Tu jau to esi pieņēmis..."

Ābrahama ticība uz saviem spēkiem gāja mazumā, bet ticība un paļāvība uz Dievu arvien auga, ļoti strauji auga. Mēs zinām šo aprakstīto Radīšanas grāmatā cīņu un kā Dievs parādīja savu visvarenību un ko teica Ābrahamam. Caur šo lielo notikumu Dievs atklāja Ābrahamam, cik ļoti mīl cilvēkus. Bet mēs katru dienu varam piedalīties šajā bezgala mīlestībā Vissvētākajā altāra Sakramentā.

Vai mūsu dzīve ir cīņa, cīņa par dvēselēm, vai mēs pateiktu Dievam: "Dodi man dvēseles, lai es par tām lūgtos"? Tādā pilnīgā paļāvībā un uzticībā Dievam, kā Ābrahams, kā svētais Jāzeps, sevišķi kā Vissvētākā Jaunava Marija.

Vismazākajiem vieta baznīcā

Vakar es biju Kristus Karaļa baznīcā. Es ļoti priecājos par bērnu piedalīšanos liturģijā. Bērni, mazi bērni, piedalās tā, kā spēj, cik Dievs viņiem deva spēka plaušās, ātrumu kājās, veiklību rokās un smaida uz sejas. Tādā veidā bērni piedalās liturģijā, sevišķi svētajā Misē un Vissvētākā Sakramenta adorācijā, un Rūgtās asarās. Un kaut gan es dziedāju, bet tomēr dzirdami bija bērni, tad kā es dziedāju? Varbūt es nedziedāju no visām plaušām? 

Kad es iegāju šeit:

 https://www.faustyna.pl/zmbm/transmisja-on-line/

tad tur uz lūgšanām atnāca ģimene ar pieciem bērniem, no kuriem trīs bija mazi. Viens no tiem, ļoti enerģisks, gribēja visur staigāt un skaļā balsī lūdzās kopā ar visiem, kuri skaitīja Dieva žēlsirdības kronīti un dziedāja dziesmas.

Labi ir, kad bērni nāk pie Dieva. Kad vecāki viņus atved. Jo mēs visi varam piedalīties brīnumā un mācīties no visām plaušām dziedāt Dievam par godu. Kursi nav vajadzīgi, bet lūgšana uz Svēto Garu, lai Viņš dotu drosmes dāvanu.

Žēlsirdības maza skola

Dieva žēlsirdības godināšana

A. Veidi

1. Svētbilde
2. Kronītis
3. Stunda
4. Svētki
5. Izplatīšana

B. Pamats

1. Paļāvība
2. Darbi

C. Avots: svētās Māsas Faustīnes Kovaļskas Dienasgrāmata

Tas ir tāds saīsinājums, lai dažos vārdos atklātu Dieva žēlsirdības godināšanas būtību. Kā pamats ir: paļāvība uz Dievu un vienlaikus žēlsirdības darbi tuvākajiem. Par to nekad nevar aizmirst un tas jādara ikdienā.

Tālāk iet Dieva žēlsirdības godināšanas kulta formas: Žēlsirdīgā Jēzus svētbilde, Dieva Žēlsirdības Kronītis, Žēlsirdības stunda, Žēlsirdības svētki un Žēlsirdības goda izplatīšana.

Un avots - svētās Māsas Faustīnes Kovaļskas Dienasgrāmata.

Tad mēs redzam, ka tā ir programma visai dzīvei. Māsa Faustīne uzrakstīja: Ak Jēzu, lai Tava Žēlsirdība būtu ierakstīta uz sirds un uz manas dvēseles kā zīmogs, un tā būs mana zīme tajā un nākamā dzīvē. Cildināt Tavu žēlsirdību ir manas dzīves vienīgais uzdevums (Dienasgrāmata 1242).

Kad es piedalījos kādā svētceļojumā, tad man lūdza, lai es pārtulkotu - ātri, no galvas - Dieva žēlsirdības kronīti, lai uzreiz skaitītu kopā ar visiem 70 svētceļojuma dalībniekiem šo lūgšanu. Kad mēs skatamies uz augšā uzrakstītu tekstu, mēs redzam, ka Dieva žēlsirdības godināšana ir kaut kas vairāk, nekā vēl dažas jaunas lūgšanas. Ar ko to salīdzināt? Kad Jēzus sāka savu publisko darbību, paaicināja Apustuļus, lai viņi būtu Jēzus vārdu un žestu, bet sevišķi Jēzus ciešanu, nāves un augšāmcelšanās liecinieki. Dieva žēlsirdības godināšana veido cilvēkā paļāvīgu vienotību ar Jēzu un palīdz viņam iet pie brāļiem un māsām, lai starp viņiem būtu kā mazais žēlsirdības apustulis. Lai mūsu centienus piepilda Dievs ar savu žēlsirdīgu mīlestību.

Spēks lūgšanā

18. martā Rīgas Garīgajā Seminārā būs Atvērto durvju diena. Šī diena arī atgādina mums visiem, ka vajag lūgties, nemitīgi lūgties par semināristiem un vadību, un par pasniedzējiem. Vajag lūgties par jauniem svētiem paaicinājumiem uz priesterību un uz konsekrēto dzīvi. Jo vairāk cilvēku lūdzas, jo labākie efekti. Seminārs ir drusciņ līdzīgs inkubatoram, kur aug jauns cilvēks. Seminārs tā ir vieta un tas ir laiks, kad jāmirst vecām cilvēkam, lai varētu dzīvot jauns cilvēks, jauna radība, kas sludinās pasaulei par Dieva mīlestību un žēlsirdību.

Tāpēc vajag lūgties par tiem, kuri dzīvo šajā mīļā "inkubatorā" tā, kā kādreiz daudz cilvēku lūdzās - arī 18. martā, arī sestdienā, bet pirms 17 gadiem - par kādu jauno meitiņu, kurai bija tikai apm. 1.5 mēn. un ārsti intensīvi meklēja slimības cēloni. Daudzi intensīvi un nemitīgi lūdzās un... ārsti atrada. Un sākās veseļošanās process, apm. 10 gadus! Vēl vairāk vajag lūgties par tiem, kuru aicinājums ir vest citus pie Dieva un stiprināt ar Sakramentiem šajā svētuma ceļā.

Lūgšanas spēks

Pēdējās nedēļās es biju slims un vēl tālāk neesmu vesels, tāpēc jaunas ziņas netika rakstītas.

Man bija arī citi pienākumi, kurus - cik spēki atļāva - mēģināju pildīt. Kā Jūs ieraudzījāt, parādījās otrais emuārs, kas saucas Jēzu, es uzticos Tev, kuru var atrast šeit: uzticeties.blogspot.com. Jaunā emuāra mērķis ir izplatīt Dieva Žēlsirdības godināšanu tādās formās, kādās to ir atklājis Jēzus svētajai Māsai Faustīnei Kovaļskai. Tas notiek caur tulkošanu no mājas lapas www.faustyna.pl, viss protams ir saskaņots ar Cien. Klostermāsām no Krakovas-Lagevnikiem.

Lai būtu arī atsevišķa vieta, kur būtu teksti tikai un vienīgi saistīti ar Dieva Žēlsirdības godināšanu, un lai tie būtu latviski, tika dibināta jauna mājas lapa: uzticies-jezum.mozello.lv - tas ir sākums un vēl ir daudz darba. Un es ceru, ka šī mājas lapa atradīs savu vietu dievbijības laukumā Latvijā.

Sakarā ar to, ka daudz cilvēku lieto facebook'u, ir arī tur: Uzticies Jēzum, kas būs vairāk lietots pēc kāda laika, varbūt pēc pāris mēnešiem, varbūt daudz ātrāk. Redzēsim.

Un par lūgšanu. Šis laiks, kaut gan ar slimību, bija laiks, kurā no jaunā (man šķiet, ka tur robežu nav, jā, es esmu pārliecināts) es varēju atklāt lūgšanas vajadzību, tas ir vienotības ar Dievu vajadzību, un arī lūgšanas spēku. Tas ir vissvarīgākais dzīvē. Taču paļāvīga lūgšana, vēl vairāk - kā daudzi svētie mums māca un mūsu ticības dzīves pieredze arī - nemitīga lūgšana, saistīta ar žēlsirdības darbiem un vārdiem lūgšana, ne tikai, ka ir iespējama. Ir nepieciešama.

Svētdiena, 26. februāris
Parastā liturģiskā laika 8. svētdiena
(Is 49, 14-15; 1 Kor 4, 1-5; Mt 6, 24-34)

 

 Laikam šodienas Evaņģēlija saturs ir pazīstams visiem. Jēzus Kristus vārdu saturam ir kaut kas no dzejas: vārdi par putniem, kurus baro Debasu Tēvs, par ziediem, kurus ģērbj skaistāk, nekā Salomons - tas viss veido gandrīz pravietiskās aizraušanās klimatu. Visas ikdienišķas rūpes liekas mazsvarīgas, bet tiem, kuri varbūt ir noguruši ikdienišķo pienākumu pildīšanas dēļ, šodienas Evaņģēlija vārdi būs iespēja attaisnot savu bēgšanu no dzīves un aktivitātes. Lai pareizi saprastu šodienas Vārda liturģiju, ir vērts uzdot sev jautājumu: kas tajā ir vissvarīgākais? Liekas, ka tas, kas ir vissvarīgākais, ir Skolotāja no Nācaretes vārdos, kuri tiek izteikti pirms līdzības par putniem un lauku lilijām. Lūk, šie vārdi: „Neviens nevar diviem kungiem kalpot. Viņš vai nu vienu ienīdīs un otru mīlēs vai pie viena turēsies un otru panicinās. Jūs nevarat kalpot Dievam un mamonai”. Kas ir mūsu galvenā problēma, satiekoties ar šiem diviem "kungiem", ar kuriem mēs satiekamies mūsu dzīvē un kuru priekšā mums jādara izvēle - kam mēs gribam kalpot? Šķiet, ka mūsu galvena problēma ir tā, kuru Jēzus Kristus sauca par "mamonu": barība, drēbes, materiālas darīšanās, ka tas viss ir realākais nekā Dievs. Daudziem - arī ticīgiem - Dievs ir vienīgi kāda ideja, filozofija, zona, kas iet prom no realitātes. Tāds kārdinājums skatīties uz Dievu kā "pielikumu" realitātei ir visu kārdinājumu sākums. Piemin to pāvests Benedikts XVI savā grāmatā "Jēzus no Nācaretes", kad pārdomā Kunga Jēzus kārdināšanu. Pāvests raksta tur tā: "Visu kārdinājumu centrā (...) ir Dieva nostumšana malā, kad viņš, salīdzinot ar šķietami svarīgākiem musu dzīves jautājumiem, tiek uztverts kā otršķirīgs vai pat lieks un traucējošs. Sakārtot pasauli pašiem, bez Dieva, veidot to uz saviem pamatiem, par īstenību atzīt tikai politisko un materiālo, bet Dievu kā ilūziju atstāt novārtā – tāds ir kārdinājums, kas mūs apdraud daudzos dažādos veidos” (Jozefs Racingers, Benedikts XVI, Jēzus no Nācaretes I, lp. 37.). Jā, šis kārdinājums ir aktuāls visu laiku, arī mums, ticīgajiem, un tāpēc Jēzus mūs brīdina pret šo kārdinajumu. "Jūs nevarat kalpot Dievam un mamonai" - tas ir atgādinājums, ka tieši Dievs ir Dievs, ka Viņš ir un darbojas reāli. Viņš nav kāda ideja, pielikums dzīvei. Viņš ir patiess. Mums, kas varbūt kā Siona saucam: „Kungs mani ir atstājis, Kungs mani ir aizmirsis” Dievs atbild ar pravieša Isaja grāmatas vārdiem: „Vai tad sieviete var aizmirst savu zīdaini, tā ka neiežēlotos par savu miesīgo dēlu? Bet, pat ja viņa to aizmirstu, Es tomēr tevi neaizmirsīšu”. Dievs ir, Viņš mums to atgādina, Viņš ir - var teikt - "vairāk" nekā mēs paši. Svētais Pāvils runā mums šodien par to, pasvītrodams: „Bet tas nav no svara, ka jūs vai kāda cita cilvēku tiesa mani tiesātu. Arī pats sevi es netiesāju, jo sirdsapziņa man neko nepārmet. Bet tas vēl mani neattaisno. Kungs ir mans tiesnesis”. Tikai Dievs un Viņa spriedums ir reāls, patiess, un tieši Dieva spriedumu gaida svētais Pāvils.
Dievs ir, Viņa vārds tika atklāts Mozum "Es Esmu Tas, Kurš Esmu". Ticīgā cilvēka dzīvē ir ticība, ka Dievs ir un darbojas - reāli. Ka Dievs nav ideja, bet patiesā Persona, Kas ir kā māte, kas pacēl bērnu, kā mīļojošs Tēvs, Kas reāli darbojas mūsu dzīvē. Kāds pateiks - kāpēc tad Dievs neatklājas "skaidrāk"? Gadās, ka tā, kā Sātans, Jēzus kārdināšanas laikā, vai tā, kā krustā sišanas liecinieki - mēs, ticīgie, kliedzam: "Ja Tu esi Dieva Dēls, ja Tu esi Dievs... nokāp no krusta, dziedini, dari tā, lai es zinātu, ka Tu patiesi esi". Pāvests augšminētajā grāmatā raksta: „Te mūsu priekšā atrodas viss lielais jautājums – kā var un kā nevar iepazīt Dievu; kā cilvēks var palikt uzticīgs Dievam un kā viņš var Dievu pazaudēt. Ar augstprātību, kas Dievu grib padarīt par objektu un uzspiest Viņiam nosacījumus kā laboratorijas eksperimentā, nav iespējams Dievu atrast. Jo augstprātība nozīmē, ka noliedzam Dievu kā Dievu, nostādot sevi pāri Viņiam, atmetot visu mīlestības, iekšējās ieklausīšanas jomu un atzīstot par īstu vairs tikai to, ko var eksperimentāli pārbaudīt un satvert ar rokam. Kurš tā domā, tas liek sevi Dieva vietā un līdz ar to noniecina ne tikai Dievu, bet arī pasauli un pats sevi.” (Jozefs Racingers, Benedikts XVI, Jēzus no Nācaretes I, lp. 44.).
Lai šodienas Dieva Vārds, un arī Euharistija - Dieva mīlestības un Viņa patiesās un reālās klātbūtnes noslēpumainais sakraments, atjauno mūsos ticību uz Dievu, Kas ir. Tas mums ļaus no jaunā pieņemt šo "mīlestības un iekšējās klausīšanās pilno izmēru", kas nekārdina Dievu, bet paļaujas uz Viņu. Beidzot lai palīdz mums pamosties un ļauj ieraudzīt, ieticēt un pieņemt, ka DIEVS IR, ka VIŅŠ IR VAIRĀK, nekā barība, drēbes un visas citas materiālās lietas, ka TIKAI VIŅAM VAR KALPOT, jo tikai VIŅŠ IR KUNGS.
Jan Karczewski OFMCap.

"Lai jums ir acis galvā".

Lai šis teksts, ko es pārtulkoju no breviāra, palīdz mums dzīvot vienotībā ar Jēzu visos dzīves apstākļos.

Svētā Gregora no Nissas, bīskapa, sprediķa fragmenti:

"Ja dvēsele virza acis uz savu Galvu, kura ir - pēc sv. Pāvila vārdiem - pats Kristus," var nopelnīt to, ka viņu sauks "'laimīga', saņemta [šajā brīdī] skatiena asuma iemesla dēļ. Jo skatās uz turieni, kur nav ļaunuma tumsu. Lielajam Apustulim Pāvilam, un citiem viņam līdzīgiem, bija 'acis galvā', tāpat kā arī visi, kuri dzīvo, kustās un ir Kristū".

Tāpat kā cilvēks, kas ir gaismas vidū, "neskatās tumsā, tā arī ir neiespējams, lai tas, kas virza savu skatienu uz Kristu, varētu to pieturēt uz kādas tukšības. Jebkurš tad, kam 'ir acis galvā' - par galvu es saprotu sākumu un visa principu - tas ieskatās Visaugstākajā Labumā, tas nozīmē Kristū, kurš ir visaugstākais un - ar katru kritēriju - bezgalīgais labums. Tāds cilvēks ieskatās patiesībā, taisnīgumā, neaptraipīgumā - ieskatās ikkatrā labumā. 'Gudrajam ir acis savā galvā, bet muļķis staigā tumsā'. Kas necel gaismu uz svečtura, bet to slēpj zem gultas, maina savu gaismu tumsā.

Cik daudz ir tādu, kuri atrod labpatiku mūžīgos labumos, pārdomā reālas vērtības, bet tomēr viņi ir uzskatīti par aklajiem un neprātīgajiem. Svētais Pāvils uzskatīja to par godības iemeslu, sludinādams, ka kļuva mulķis Kristus dēļ. Viņa gudrība un saprāts neaizturējās uz tukšībām, par kurām mēs tik ļoti rūpējāmies šajā pasaulē. Tāpēc viņš runā: 'Mēs muļķi Kristus dēļ'. Tas ir tā, kā viņš pateiktu: "Tajā, kas attiecas uz dzīvi uz zemes, mēs esam akli, jo mēs virzam skatienu uz augšu un mums ir '<acis galvā>'. Tāpēc Apustulim nebija mājas ne uztures, viņš bija nadzīgs, nemitīgi ceļojumā, viņš cieta badu un slāpes".

Vai mēs neapžēlotu viņu, vai mēs nedomātu par viņu, ka viņš esot "žēluma cienīgs"? Mēs taču redzam Pāvilu, ka ir "apcietināts, šaustīts, iegremdēts viļņos pēc kuģa katastrofas, vadīts dzelžos [...]. Un kaut gan pret viņu uzvedās tādā veidā, viņš nepagrieza savas acis, bet vienmēr tās viņam bija 'galvā', sauktdams: 'Kas mūs var šķirt no Kristus mīlestības? Vai bēdas, vai vajāšanas, vai bads, vai kailums, vai briesmas, vai zobens?' Tas nozīmē: 'Kas spēj izraut man acis no galvas un pārnest uz to, kas ir tukšība'.

Mums arī līdzīgi pavēl darīt, kad runā: 'Centieties pēc tā, kas augšā', tas nozīmē: 'Lai jums ir acis galvā'".

Ņem savu krustu un seko Man!

Jēzus Kristus, Otrā Dievišķā Persona, kļuva Cilvēks, lai izpildītu Sava Debesu Tēva gribu: "Lūk, Es nāku pildīt Tavu gribu". Jēzus, patiess Dievs un patiess Cilvēks, Dievišķā Persona, Kas pieņēma mūsu cilvēcisko dabu ar visu, kas tajā ir, izņemot grēku, pilnīgi izpildīja Tēva gribu: sludināja Evaņģēliju, dziedināja slimos un paņēma krustu, ar kuru paņēma arī mūsu grēkus, nomira pie krusta, tika apbedīts un trešajā dienā augšāmcēlās, un dzīvo.

Jēzus teica: "Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība"; un arī: "Es esmu Ceļš, Patiesība un Dzīvība"; un: "Neviens nenāk pie Tēva citādi, kā tikai caur Mani". Jēzus mūs mācīja un māca, kā iet pie Tēva, kā dzīvot jau tagad vienotībā ar Dievu. Lai mēs droši varētu iet pie Tēva, Jēzus dibināja Baznīcu, kurā ir visi līdzekļi vajadzīgi, lai droši ietu pestīšanas ceļu.

Šodien, piektdien, mēs skatāmies uz krustu, uz savu krustu. Mācāmies to nest, mācāmies no Jēzus. Jēzus gāja uz priekšu, pildīja Tēva gribu, kaut gan bija tik daudz šķēršļu: cilvēku neuzticība, pretinieku naids un dusmas, zaimi, daudz daudz cilvēku grēku, kuri kliedza: "mēs negribam pieņemt gaismu!" Jēzus tomēr ir paklausīgs Tēva Dēls, Kas tieši aiz mīlestības uz Tēvu un uz cilvēkiem pieņēma krustu, nāvi un augšāmcēlās. Tādā veidā Jēzus uzvarēja grēku, Sātanu, vājības, nāvi. Un tā Viņš parādīja ceļu un runā saviem mācekļiem: "Sekojiet Man! Paņemiet savu krustu un sekojiet Man!" Jēzū Kristū ir uzvara par ikkatru grēku un vājību, Jēzū Kristū ir ikviena žēlastība, Jēzū Kristū ir drošs ceļš, vienīgais ceļš pie Tēva. Daudzi zaudē ticību, daži meklē popularitāti, daudzi atmet krustu un šīs pasaules gudrībā meklē dzīves jēgu. Bet viņiem mēs nesekosim, jo mēs esam Baznīcā - Jēzus Kristus Līgavā un mīlam Jēzu - Baznīcas Dievišķo Līgavaini, un nesdami savus krustus Viņam sekosim ikkatru brīdi.

Bērns garīgajā adopcijā

Es šodien sāku lūgties par nākamo bērnu garīgajā adopcijā. Katrs šis bērns ir sevišķs, protams, bet arī dzīves apstakļi lūgšanas mēnešos parasti arī citi. Vismazāk svarīgs ir tas, ka tas jau ir 31. bērns. Pateicība Dievam.

Par Dievišķo Apredzību

Jau ir vēlu, bet palika ružaņec, tāpēc īsi. No Katehisma: Veidu, kā Dievs vada savu radību uz pilnību, saucam par dievišķo apredzību. Dievs ar savu apredzību sargā un vada visu, ko Viņš radījis. Viņa acīm viss ir kails un atklāts. Dievišķai apredzībai ir konkrēts un tiešs raksturs, tā rūpējas par visu, sākot ar vissīkākajām lietām un beidzot ar lielākajiem pasaules un vēstures notikumiem.

 Dievs dara visu, ko vien vēlas. Daudz domu dzimst cilvēka sirdī, bet vienīgi Dieva nodoms īstenosies. Kungam ir absolūtā vara pār vēsturi un pasauli, lai šādi audzinātu cilvēku paļāvībai uz Viņu. Psalmu lūgšanas ir paļāvības lielā skola. Jēzus prasa bērnišķīgu uzticību debesu Tēva apredzībai. Tāpēc meklējiet vispirms Dieva valstību un Viņa taisnību, bet tas viss jums būs pielikts klāt.

Dievs iesaista arī radības - tā ir visvarenā Dieva diženuma un labestības zīme. Cilvēkiem Dievs piešķir pat varu brīvi piedalīties Viņa apredzībā. Bieži vien cilvēki neapzināti līdzdarbojas ar dievišķo gribu. Dievs darbojas ikvienā savu radību aktivitātē - jo Dievs ir Tas, kas jūsos izsauc vēlēšanos un rīcību pēc savas labpatikas.

Radība bez Radītāja izgaist.

Dievs savā žēlastības pārpilnībā panāca vislielāko labumu - Kristus pagodināšanu un mūsu atpestīšanu.

Tiem, kas mīl Dievu, viss nāk par labu.

Visa cēlonis ir mīlestība, viss pakārtots cilvēka pestīšanai un nekādam citam mērķim.

Tā īsi un tagad laiks rožukronim!

Daži vārdi par piedošanu

Jau divas reizes pēdējos tekstos es rakstīju dažus vārdus par Dieva gribas pildīšanu, ka cilvēkam ir šī vēlme un arī cilvēks grib būt pārliecinātam, ka viņš nemaldās. Un viens no šiem elementiem, kas dod cilvēkam pārliecību, ka viņš iet svētuma ceļu, ir dzīve žēlastības stāvoklī. Ir tomēr tādi apstākļi dzīvē, ka liekas, ka cilvēks ir piespiests izmest no sevis Dieva žēlastību. Bet tomēr cilvēks iekšēji pretojas, negrib kļūt līdzīgs tādiem vilkiem, kuri citiem dara pāri. Tāpēc šodien es atgādinu savu pirmo tekstu šajā blogā. Mainīšu vienīgi dažus vārdus:

Piedot vai nepiedot?

    Atnāca pie manis veca kundze un stāstīja par savas ģimenes problēmām ar kaimiņiem. Situācija ir sarežģīta. Strīdi un citas nepatikšanās. Visa ģimene ļoti pārdzīvo, bet neatrod izeju. Ko darīt?

    Es viņai atbildēju, ka bieži nevaram mainīt ārējas lietas, jo dzīvojam konkrētos apstākļos. Bet tomēr cerība ir. Lūk, kāda cita ģimene nopirka zemi, bet kaimiņš paņēma šo zemi sev. Un šī nabaga ģimene gaidīja un gaidīja, un kad kaimiņš nomira (pēc 15 gadiem!) - atgūva savu zemi. Citai ļoti vecai atraitnei bija maza māja. Bet lai ieietu mājās, vajadzēja iet caur kaimiņa pagalmu. Tomēr viņš tur taisīja žogu! Ko darīt? Tikai tiesa palīdzēja atraitnei. Vēl citiem pa tīrumiem brauka ar "tehniku". Un ko darīt? Iet tiesāties? Varbūt. Taisīt žogus? Bet kas par to maksās?

    Es zinu - atbildēju šai kundzei - kāda pirma lieta obligāti jādara: jāpiedod tiem, kuri mums dara pāri. Jāpiedod. Un nedrīkst ļaut naidam, strīdiem un citiem grēkiem nicināt mūsu sirdis. Vajag piedot un mēģināt atrisināt problēmu pēc savām iespējām, arī ar tiesas palīdzību. Bet sākumā - jāpiedod.

    Tādā veidā mēs būsim Jēzus mācekļi un varēsim skaitīt: "... un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem..."

Pie sliekšņa

Vakar vienā no tekstiem es uzrakstīju: "Un es satiku kādu kundzi, kas lūdzas par savas meitas atgriešanos un viņa uzdeva tādu retorisku jautājumu: "Vai vienmēr cilvēks ir drošs, ka pilda Dieva gribu?" Kā Jūs domājat?"

Tāpēc ka nebija laika, lai ar šo kundzi vairāk parunāt, es pēc tam padomāju, ka cilvēks zina, ka pilda Dieva gribu, kad redz savā dzīvē divus elementus: pirmais - viņš dzīvo Dieva žēlastībā un otrais - paklausībā Baznīcai kalpo tai vai strādā Baznīcas labā. Es vakar arī lasīju citu tekstu, kur līdzīgiem vārdiem tika pasvītrota šī patiesība, bet ar citu akcentu: ka dažreiz cilvēkam paliek tikai lūgšana un Baznīca. Nu bet tas ir pamats.

Tieši tādu situāciju mēs redzam Evaņģēlijā, kad Marija sēž pie Jēzus kājām un klausās, ko Jēzus runā. Tieši to mums vajag: sēdēt pie Jēzus kājām. Mēs sākam darbu ar lūgšanu, darba laikā atrodam arī brīžus lūgties un pēc darba vēl izteicam savu pateicību Dievam.

Tas ir arī kā psalmā, kur ir runā par to, ka labāk man ir sēdēt pie svētnīcas sliekšņa, nevis dzīvot bagāto grēcinieku pilīs.

Sēdēt pie Jēzus nozīmē taču sēdēt pie Debesu Valstības Durvīm, jo Jēzus ir šīs Durvis. Ļaudis, kurus pabaroja Jēzus ar maizi, sēdēja trīs dienas pie Jēzus, kaut gan nezināja, ka sēž pie Debesu Valstības sliekšņa.

No senseniem laikiem es dzirdu sprediķos šos skaistus vārdus: Debesu Valstību visīsāk var nosaukt divos vārdos: Jēzus Kristus.

Lūgšanas auglis

Es nesen biju Polijā un Varšavā redzēju, ka svētīgā tēva Aniceta Koplinska fonds gatavo vietu, kur uzbūvēs ēku, kurā baros 300 bezpajumtniekus. Tagad to dara blakus, zem kapucīnu baznīcas, lielā zālē. Bet atradās sponsori un cilvēki ziedo šim mērķim, tāpēc ir cerības, ka pēc kāda laika tiks uzcelta šī ēka.

Es redzēju kādu cilvēku, kurš vienmēr, katru dienu bija piedzeries. Es par viņu lūdzos atgriešanās nodomā jau dažus gadus tā, kā mums ir parasti tādi nodomi, kuriem esam uzticīgi pat tad, kad mēs zaudētu kontaktu ar kādu cilvēku, bet tomēr lūdzamies. Un lūk, es redzēju šo cilvēku dažas reizes un viņš bija skaidrā. Pateicība Dievam. Bet redzamais auglis aicina turpināt lūgties, jo, kā man teica šā cilvēka mamma, kādu dienu viņa aizmirsa palūgties par savu dēlu un viņam bija autoavārija.

Un es satiku kādu kundzi, kas lūdzas par savas meitas atgriešanos un viņa uzdeva tādu retorisku jautājumu: "Vai vienmēr cilvēks ir drošs, ka pilda Dieva gribu?" Kā Jūs domājat?

Lūgšana par semināristiem

Šodien un rīt semināristiem būs rekolekcijas, tāpēc lūgsimies par Svētā Gara dāvanām priekš semināristiem. Lūgsimies arī par t. Krišjāni, kas vadīs galveno daļu, un par mani, kas tur piepalīdzēs.

Lūgsimies arī par RARZI, kas šodien sāks mācīties semināra telpās, par Dieva svētību viņiem.

Paldies par lūgšanām.