sestdiena, 2016. gada 5. marts

"Atgriezieties un ticiet Evaņģēlijam!"
    Atnāca kāds cilvēks un sarunas laikā es sapratu, ka viņam ir kāda ideja par Baznīcu, bet ļoti īpaši viņš domāja par Baznīcu. Laikam priesteris ir tikai tāpēc, lai kristītu, vadītu bēres, lai pavisam draudzes cilvēkiem būtu labi. Ahā vēl svētā Mise un kaut kas. Hmm ko tad darīt ar baznīcu, ar šo ēku, kur notiek dievkalpojumi? Draudzes zeme? - Atdot valstij!
    Jā jā daudz vēsturē bija tādu "Baznīcas reformatoru". Bet tagad ir Lielais Gavēnis un vajag skatīties uz sevi, vajag pašam atgriezties. Šajā atgriešanās nepietiek vienīgi negrēkot. Protams tas ir pirmais un nekad nedrīkst to zaudēt no acīm. Vajag paskatīties uz visu, kas apkārt, un atteikties no visa tā, kas grēku baro, no tām indēm, kas neatļauj cilvēkam pilnīgi atgriezties, kas visus mūsu centienus laboties ātrāk vai vēlāk likvidē, nicinā.
    Nesen es lasīju dažādus blogus, kuros blogeri mēģina rakstīt no jaunā vēsturi. Ne tikai blogos, bet arī raksta grāmatas, avīzes, lasa lekcijas (var paklausīties Youtubē). To vajag darīt, vajag no jaunā uzrakstīt vēsturi, jo līdz šim patiesība (daļēji) par cilvēkiem un notikumiem tika rūpīgi apslēpta. Ne tādā nozīmē, ka nekas nav redzams, bet virza mūsu acis tā, lai tās neredzētu patiesību.  Šī vēstures rakstīšana no jaunā nenozīmē, ka ņēmam kādu grāmatu un to no jaunā, pareizi, rakstām. Bet cilvēks, katrs cilvēks var dalīties ar citiem ar to, ko zin, ko atrada, kas viņam patīk, bet... (tas ir ļoti svarīgs) bet... ar lielo cieņu pret lasītājiem. Tālāk, šis cilvēks kā perspektīvi paņem nevis Ņujorku, Maskavu vai Londonu, bet savu ciemu, pilsētu, valsti. Lai nemēģinātu pielīmēties citiem, kuri ir netikai sveši, bet arī nav draugi. Un vissvarīgākais: pamats ir Romas katoļu Baznīca, tās mācība, kas ved uz vienotību ar Dievu. Jēzus teica, ka elles vārti Baznīcu neuzvarēs. Dievs ir patiess un ikkatru aicina līdzdarboties ar Viņu.
    Ar citiem vārdiem, cilvēkam, kas grib pazīt patiesību, ļoti skādē vēstures shēmas, kas izdomātas pie kādiem galdiem. Šīs shēmas ir nē tāpēc, lai palīdzētu ieraudzīt patiesību, bet lai to paslēptu. Tāpēc nepieciešams ir veidot tādu tikšanās laukumu, kur cilvēki varētu dalīties ar tādām domām, kas citiem palīdzēs atrast patiesību. Ne tādā veidā, ka es kaut ko uzrakstīšu un neviens to izdos, bet pats rūpējos, lai konkrēts teksts meklētu un atrastu lasītājus. Ja tam vērtības nekādas, tad arī neviens to nelasīs.
    Ja neveidosies tāds laukums, loks, vai kā to nosaukt, tad mums draud, ka līdz pasaules galam izdevniecības izdos vēl varbūt 100 000 000 eksempl. "Lāčplēša" un viņa draugu un pēcnācēju, bez nekādas nozīmes, kādas armijas virsnieki viņi būs. Jā, un par visu vajadzēs samaksāt.
    No shēmas atbrīvo Evaņģēlijs. Jā, dažreiz grūti sekot Jēzum, bet katram šis ceļš ir atsevīšķs, vajag strādāt ar sevi, vajadzīga atbildība - tas ir pirmais pluss. Otrais pluss ir vēl labākais - tā ir dzīve ar Jēzu, Viņš ir Dievs, tāpēc tāda dzīve ir pilnā. Izdomātiem saindētiem stāstiem - atā!

ceturtdiena, 2016. gada 3. marts

Jēzus dzīvē un adorācijā
    Pirms kāda laika es runāju ar cilvēku, kas gribētu ierobežot savu dievbijību. Tāpēc man ir jautājums: "Vai garīgās lietas var pieņemt tādā mērā, ka izskatās, ka kāda daļa ir nevajadzīga?" Un tāds jautājums: "Vai ir dievbijība bez mīlestības?" Un trešais jautājums: "Kādas ir attiecības starp dievbijību un atgriešanos?" Atstāsim šos jautājumus uz laiku, kad cilvēks atnāks uz baznīcu un Jēzus priekšā atbildēs. Mēs varam domāt, ka tad, kad cilvēks kādā veidā atbildēs uz šiem jautājumiem, Jēzus uzdos savus jautājumus: "....., vai tu mani mīli?" Un tā trīs reizes. Atstāsim cilvēku pašu ar Dievu, jo šī saruna, tā, kā katra lūgšana, ir gan liels noslēpums, gan liela laime.
    Bet lūk atnāca citi cilvēki. Un viņiem ir lielas ilgas. Lielākas nekā visa pasaule. Lai būtu kopā ar Jēzu. Lai pildītu ikdienišķajā dzīvē Viņa gribu. Nu lai beidzas šis stāvoklis, kurā Jēzus ir kā nesasniedzams karalis, kas kaut kur tālu sež savā tronī. Lai beidzas šis laiks, kurā pat karaļa pils ir nesasniedzama. Šī pils tā ir baznīca, uz kuru daudzi iet. Kāpēc es nevaru? Kāpēc es nevaru iet pretī manai laimei? Manai īstai laimei? Un tā cilvēks skatās uz citiem un uz sevi un jautā: "Ko darīt, lai būtu kopā ar Jēzu? Kas ir Baznīca? Kāda ir Baznīcas loma, lai es satiktos ar Jēzu un ietu pestīšanas ceļu? Kas ir sakramenti? Kāpēc tie ir nepieciešami? Kā praktizēt sakramentus? Kā to visu sākt? Ahā, jāiet pie sava prāvesta, jo viņš ir gans." Vienmēr sākumi ir grūti, lai sāktu iet pestīšanas ceļu, lai sāktu rūpēties par savu garīgo dzīvi. Bet Evaņģēlijs par Jēzu Kristu, Dieva Dēlu, Kas kļūva cilvēks, lai nomirtu arī par mani, un augšāmcēlās, un dzīvo, tiek sludināts ar domu arī par mani. Un cilvēki, kuri tur ir pieminēti, jautā tāpat kā es: "Kas man jādara? Kā tas notiek? Kur Tu dzīvo?" Vai arī viņiem ir vēlmes kā man: "Lai es Viņu redzētu. Lai es Viņam pieskartos. Lai es Viņu klausītos." Un ticība, kas rodas no klausīšanās: "Es ticu, Kungs. Tu esi Dieva Dēls. Mans Kungs un mans Karali." Un tad seko ticības darbi, kad cilvēks visu dara aiz mīlestības uz Dievu un savu tuvāko. Jā, tas viss, augšā minēts, ir Baznīcā. Jo lielāka uzticība Jēzum, jo lielākais svētums. Tikai tici.
    Šodien draudzē mēs sākām 24 stundas Kristum. Kaut gan mums nesanāks precīzi 24 stundas, bet jau šodien sākām ar Vissvētākā Sakramenta Adorāciju bijušajā kapucīnu klosterī Viļakā. Sv. Mise un pusotru stundu adorācijā. Pārgāja vairāk nekā 70 gadi un no jauna - pirmā adorācija klosterī, jau 21. gadsimtā. Rīt adorācija baznīcā no rīta līdz vakaram.

otrdiena, 2016. gada 1. marts

Krusta Ceļš
    Sirsnīgi aicinu Jūs iet Krusta Ceļu. Viļakā šis dievkalpojums ir plānots Lielajā Piektdienā, pēc vakara liturģijas. Krusta Ceļa staciju pārdomas no pagājuša gada jāmeklē ziņās no marta 2015. gada:
http://triszemes.blogspot.com

pirmdiena, 2016. gada 29. februāris

Maltīte un evaņģēlizācija
    Kopš kāda laika es aicināju misionāres stāstīt stāstus tad, kad mēs visi satiekamies virtuvē pie galda, palūdzamies un sākam ieturēt maltīti. Ar prieku man jāsaka, ka šie stāsti nav tādi vienkārši. Šie stāsti nav tālu no realitātes. Šie stāsti nav tāpēc, lai kaut ko darītu ar laiku.
    Stāsti, kurus stāsta misionāres, liecina, cik ļoti ikdienišķa dzīve ir saistīta ar Dievu un cilvēks savās domās, vārdos un darbos var dzīvot Dieva klātbūtnē. Tā ir klātbūtne, kas nes pestīšanu. Grūtības pieņemtas un atdotas Jēzum, jau vairs nav kādas grūtības, bet krusts, kuru nesdams cilvēks seko Pestītājam.
    Tālāk šie stāsti ir laba iespēja sludināt labo vēsti prāvestam (kas arī raksta šos vārdus), man, un ticiet man, ka pirmkārt es neesmu tikai pasīvs klausītājs, bet ņemu aktīvo dalību.
    Katrs ir aicināts, vajag vienīgi zināt, cikos konkrētā dienā ir brokastis, pusdienas, vai vakariņas, un mājas evaņģēlizācija sākas. Šajās dienās pie galda sēdēs jau ne četri, bet pieci cilvēki.
    Plakatus neražosim un nelīmēsim pilsētā. Visi ir aicināti. Bet ko darīt, ja tu dzīvo ļoti tālu? Es ceru, ka tad, kad arvien stiprāk kalposi savā draudzē, tad izveidosies tādas evaņģēlizācijas formas, kuras pieņemsies. Ja tu vari, saplāno gadu Jēzum un kļūsi par misionāru vai misionāri. Un nedomā, ko tu dabūsi šajā gadā, bet paļaujies uz Jēzu. 
    Nu jā, krusts, pestīšana, sekošana Jēzum. Mēs to visu saprotam un darām, bet šajās sarunās var kaut ko jauno atklāt. Piemēram, katru cilvēku bērnībā kāds nēsāja uz rokām, glāstīja, mierināja, atklāja mīlestību. Tā bija pirmā pestīšanas dāvana, mācība, Dievs tomēr sagatavojis mums to visā pilnībā, lai tas piepildītos mūžībā. Būt Dieva rokās, padoties Viņam vairāk nekā zīdainis mammai, būt vienmēr Viņa klātbūtnē... Trūkst vārdus, lai pat drusciņ pateiktu par Pestīšanu. Ceļā uz Pestīšanu jāskatās uz Jēzu un jāseko Jēzum, nesot krustu.

svētdiena, 2016. gada 28. februāris

Vai aļņi lūdzas?
    Iepriekšējā svētdienā, ceļā no Marijas skolas sesijas Rīgā, nāca mūsu misionārēm evaņģēlizēt daudzus citus cilvēkus. Tas ir sakarā ar avāriju, kad būsiņš mūsu mašīnai uzbrauca virsū. Evaņģēlizēti bija policisti, ātrā, tie, kuru mašīna uzbrauca virsū, tie, kuru mašīna bija grāvī ar riepām augšā, tie, kuri vienkārši gribēja palīdzēt un beidzot palīdzēja. Tā bija protāms evaņģēlizācijas cita forma: "Kas tu esi? Ko tu dari?" "Es esmu misionāre." "?"
    Laikam cilvēku skaits piepildījies, tas ir to skaits, kas gaidīja, vai negaidīja Labo Vēsti par Jēzu Kristu, bet galvenais, ka tas bija Dieva plānos. Cilvēku skaits piepildījies, jo vēl šajās dienās bija svētīga Marijas skolas sesija Gulbenē (pirmo reizi vēsturē). Laikam tāpēc Misionārēm vajadzēja sludināt Labo Vēsti citām radībām. Šodien misionāru (kas ir lūgšanas cilvēki) mašīnas priekšā parādījās divi aļņi, kas pat nezināja, ka savā dzīvē bija vistuvāk (tie daži metri - laikam pārspīlēju?) cilvēkiem, kuri lūdzas un ienes pasaulē īsto prieku un mīlestību uz Baznīcu. Visi, gan cilvēki, gan dzīvnieki, bija ļoti maigi un draudzīgi, misionāres brauca lēni, jo nav ko steigties, taču no Gulbenes līdz Viļakai jābrauc tik un tā apm. vienu stundu. Šeit vajadzētu palasīt sv. Pāvila vēstuli Romiešiem 8. nodaļā par to, ka visai radībai ir vajadzīgi Dieva bērni. Un lūk, Dieva bērni lūdzas mašīnā, bet blakus divi aļņi, kuri neprot lūgties (šeit sirsnīgs smaids visiem, kas apvainojās par manu blogu; es ceru ka aļņi neapvainosies, jo tad man būtu jaunās, līdz šim nezināmās, problēmas).
    Tad sirsnīgi aicinu visus uz Marijas skolu. Tos, kas nevar braukt, aicinu ieiet dziļāk savā draudzē un tur uz vietas kalpot Dievam un cilvēkiem. Un lūdzu, neapvainojieties, ja ne viss iet tā, kā mēs gribētos. Dievs jūs ļoti ļoti mīl. Jo Viņš ir ļoti ļoti labs (šeit obligāti sveicieni Balviem).

ceturtdiena, 2016. gada 25. februāris

Atpūta, atpūta
    Gribētos strādāt, skaldīt malku, tīrīt sniegu, bet vajag atpūsties. Laikam tad, kad vilku mantas no manas mašīnas, kurai uzbrauca virsū cita lielāka un smagāka, kad manēja mierīgi stāvēja ceļa malā (pateicība Dievam, ka nevienam nekas ļoti slikts nebija) un pēc mirkļa jau atradas grāvī, es, man šķiet, lauzu ribu. Vismaz tā šķiet, jo sāp. Bet pateicība Dievam, ka visi cilvēki, kas bija iekšā, izgāja no mašīnas veseli, kaut gan diviem vieglais smadzeņu satricinājums tomēr ir. Tas bija pirms pāris dienām. Bet šodien misionārēm bija tuksneša diena, tas nozīmē, ka arī man, un no paša rīta atklājām, cik labi ir būt kopā cilvēkiem, kurus mīl Jēzus un kuri, vajag to pazemībā pateikt, arī mēģina mīlēt Jēzu.
    Tad ja Dievs dod atpūtu, tad jāatpūšas. Vienmēr, bet pēdēja nedēļa sevīšķi, Dievs to rāda un dod saprast. Lai labi kalpotu garīgajā aprūpē un jaunajā evaņģēlizācijā, vajag rūpēties par atpūtu. Tā ir Dieva dāvana un jāpieņem ar pateicību. Atpūtas laiks - dažreiz tas ir vienīgais variants. Savos plānos jāņem vērā Dieva plāni. Sevišķi tad, kad daudz mainās, jāskatās ar lielāko uzmanību, kāda ir Dieva griba manā dzīvē.

pirmdiena, 2016. gada 22. februāris

Ātrāk
    Sestdien, kā es jau rakstīju, kāds cilvēks atdeva man Dievmātes svētbildītes un teica: "Tas man nav vajadzīgs".
    Svētdien kāds cilvēks man teica, ka vistuvākajā laikā ar Dievu nedraudzēsies (vai, ja es pareizi sapratu, Dieva draudzība pazemīgi gaidīs šā cilvēka sirds priekšā). Vismaz tā es to sapratu.
    Pēc pāris stundām tika "likvidēta" mana mašīna. Palikt šeit bez mašīnas, kad kalpošanā mašīna ir nepieciešama, ir neiespējams.
    Laiks ātrāk skrien. Daudzas lietas vajag atstāt, vai zaudēt. Daudziem man pazīstamiem cilvēkiem šajās dienās Dievs parādīja, cik ļoti par viņiem rūpējās, cik ļoti viņus mīl. Pat kādas nelaimes ir nekas salīdzinājumā ar šo mīlestību.
    Viļakā pēc pāris nedēļām drosmīgi misionāri un drosmīgas misionāres pabeigs trīsgadīgo kalpošanu Viļakā. Laimīgi un svētīgi tie, kuriem viņu darbs un kalpošana palīdzēja ciešāk saistīties ar Baznīcu, ar draudzi, līdzdarboties ar prāvestu - arī. Vai tie, kuri apzināti pretojās un atmeta visu, ko ienesa misionāri, darīja to aiz mīlestības uz Baznīcu? Mīlestība pieauga?
    Kā jūs redzāt, šī ziņa nav par pasaules galu, bet par neiespējamību būt gan pār Kristu, gan pret Kristu. Kādas ir šā lēmuma sēkas? Vismaz drošas. Un mūžīgas. Tie nav joki. Tas ir Lielais Gavēnis. Viss skrien ātrāk nekā "parasti". Katrā solī var atrast kaut ko lielo, vai zaudēt kaut ko lielo. Nav laika bez nozīmes. Vai tas kādam patīk, vai nē. Cilvēks bēg no Kristus, vai cilvēks seko Kristum. Nav trešās iespējas, nebija un nekad nebūs.

sestdiena, 2016. gada 20. februāris

Zīmes un klātbūtne
    Vatikāna 2. koncils savos dokumentos līdzina Baznīcu ar sakramentu. Baznīca ir kā sakraments, kā pestīšanas sakraments. Mēs zinām, ka ikkatrā sakramentā zem redzamām zīmēm darbojas neredzama Dieva žēlastība. Tāpēc redzamajā Baznīcas zīmē mēs varām redzēt ar ticības acīm pestīšanu, kas ir atvērta visiem, sevišķi sakramentos. Baznīcas klātbūtne pasaulē ir pestīšanas klātbūtne starp cilvēkiem, pestīšanas, kuru dod Jēzus Kristus.
    Šodien, kad tikko izkāpu no mašīnas pēc braukšanas sakarā ar garīgo aprūpi, atbrauca kāds jauns cilvēks. "Es gribu Jums atdot. Tas man nav vajadzīgs" - viņš teica. Diemžēl neko nepaskaidroja. Es paskatījos, kas tas ir. Tās bija viena liela un dažas mazas svētbildītes ar Dieva Māti Mariju un bērnu Jēzu, un arī divas ar sv. Nikolāju. Kā nepriecāties, ka pēc garīgas aprūpes cilvēks saņem tādu dāvanu - pēkšņi un no cilvēka kuru neredzēju apmēram pus gadu? Bet no otras puses šie vārdi "Tas man nav vajadzīgs" - ko nozīmē?
    Cilvēks meklē sev tādus citus cilvēkus, kuri varētu kļūt par viņa draugiem. Skaidrs. Garīgajās lietās tie, kuri jau ir mūsu draugi (vai to zinām vai nē), ir svētie, tie, kuri jau var priecāties no pestīšanas un zina, ka to nekad nezaudēs. Katoļu dzīve tā ir drusciņ līdzīga ceļam, pa kuru ejam kopā ar šiem draugiem, kuru klātbūtne parasti ir ļoti klusā. Vajag meklēt viņu klātbūtni un lūgt palīdzību iet pestīšanas ceļu. Viņi jau pārgāja šo ceļu, mēs esam ceļā. Vēl vairāk, Dievs līdzīgi kā sargeņģeļus, sūta svētos, lai mums palīdzētu. Jo nerēti cilvēks meklē sev citus "vadoņus", kuriem ļoti tālu no pestīšanas un kuri bieži vēlk cilvēku pavisam citā virzienā, kur nekas nav drošs, sevišķi pestīšana.
    Sakramenti Baznīcā ir katoļiem, kuri sagatavoti un spējīgi tos pieņemt. Tad Dievs dod saviem bērniem Baznīcā drošu barību, kas tuvina cilvēkus pie sava Radītāja un Pestītāja, un pat savu Miesu kā Patieso Barību uz mūžīgo dzīvi Jēzus dod svētajā Komūnijā. Nekā netrūkst. Dievs mūs radīja kā personas, lai mēs varētu runāt un draudzēties ar pašu Dievu, Kas ir Viens Trijās Personās. Dieva klātbūtne un žēlastības Baznīcā ir priekš personām, jo tās ir radītas pēc Dieva attēla un līdzības. Cilvēkiem, kuri mīl Dievu, Viņš dod žēlastības bez mēra.
    Pēdējos vārdos vēl būs par to, par ko rakstīju iepriekšējā ziņā. Tas ir par netaisnības un grēcīguma noslēpumu, kas darbojas cilvēkā, lai tas klanītos dzīvniekiem un izdomātiem dzīvniekiem, zem kuriem slēpjas Dieva un cilvēka ienaidnieki. Par ticību aklam liktenim, kuru var "atrast" vaska gabalos, krāsainos balonos, horoskopos, par ticību kalendāriem, no kuriem cilvēka dzīve ir pilnīgi "atkarīga". Tās nav nevainīgas "spēles", jo cilvēks, kas tam tic un to propaģē, atsakas no savas cilvēciskas cieņas pamatiem, atsakas no tā, ka viņš esot persona. Joks: "halo halo! ja kāds sevi padot tādām lietām, lai to labāk atklāti nerunā, jo atbrauks marsieši un taisīs uz tāda eksperimentus, jo taču tas nav persona". Joks ir beidzies. Ja tomēr kāds tic tādam lietām, tad labāk lai atgriežas. Viņam būs daudz īsto draugu un draudzība ar Dievu. Tas ir galvenais.

trešdiena, 2016. gada 17. februāris

"Labāk, ja es būtu nomirusi Sibirijā."
    Jūs ticāt Evaņģēlijam? Ja nē, tad nelasiet tālāk. Nav jēgas.
    Jēzus teica savējiem, ka daudz atraitņu bija Izraēlī pravieša Elija laikā, bet ne pie vienas viņš netika sūtīts, ka tikai pie atraitnes Sidonas Sareptā. Un daudz spītālīgo bija Izraēlī pravieša Eliseja laikā, bet neviens netika šķīstīts, ka tikai sīrietis Nāmans. Mēs zinām, kāda bija Nāzaretes iedzīvotāju reakcija uz šiem vārdiem, cik ļoti bija impregnēti, lai nepieņemtu patiesību, patiesību, kuru zināja un lasīja Bībelē. Laikam Bībele viņiem traucēja? Laikam gribēja dzīvot "normāli", "kā atļauts", "kā visi"? "Pravieši? Nu nē... Dievs? Mēs tā Viņu godināsim, nu tā... ziniet... aiz piecām miglām... un būs labi".
    Es kādreiz rakstīju, ka kādā kulturnamā sevišķi pieminēja Raini un arī dziedāja "Saule...." Tad ņēmu vikipēdiju latviešu valodā, lai uzzinātu kaut ko par viņu un par šo dziesmu un drusciņ uzrakstīju no tā, ko citi rakstīja. Un citēju šo rakstnieku un šīs dziesmas tekstu. Un ko? Vētra. Jo laikam "nav atļauts runāt"? Jo tam nav zīmogu? Īstenībā, kā trūkst? Ahā, varbūt nedrīkst labi runāt par Baznīcu? Bet slikti drīkst? Taču Rainis uzskatīja kristietību par vislielāko ļaunumu (citēju no galvas, var atrast gan manā blogā, bet vēl labāk - vienkārši internetā). Ahā, ja kāds ir kristietības ienaidnieks, vai atstāj kristietību, tad būs varonis?
    "Nevar diviem kungiem kalpot..." Ja kāds domā, ka var kalpot Dievam un ka tam netraucē tāda "mazā kalpošana" ļaunam, tad viņš jau ir ļoti tālu no Dieva. Tāda sistēma izmet no dzīves ticību uz patieso Dievu, izmet kristietību, izmet Baznīcu. Tomēr tas, kas dzīvo Baznīcā, patīk Dievam. Tas, kas dzīvo Dieva žēlastībā, patīk mūsu Radītājam un Pestītājam. Tāds cilvēks būvē savu dzīvi uz īstiem pamatiem, uz patiesības pamatiem, nevis uz meliem. Tāpēc ļoti labi to saprot tie, kuri bija Sibirijā un kuriem izdevās atgriezties. Un nezaudēja ticību. Un nezaudēja ticību nākamos gados pēc kara līdz mūsu dienām. Kā piemēram Geņas kundze. Tādi cilvēki atmet ļaunumu, kaut gan daudz ļaunuma redz apkārt. Viņi pieņem Kristu un neviens cits un neviena cita mācība, kā vienīgi Jēzus mācība, Evaņģēlijs, atrod vietu viņu sirdīs. Daži cilvēki no šīs paaudzes domā, ka varbūt tiks piespiesti iet dzīvot citur, nevi savā mājā, starp citiem, nevis starp savējiem. Un baidās. Es viņus saprotu. Ne pilnīgi, bet vismaz druscīņ. Es viņu vietā arī ļoti baidītos. Jo kā viens cilvēks varēs pretoties ļaunumam, ja gandrīz nevarēs pats staigāt, ja būs slikta atmiņa, ja citi mani "apjozīs un vedīs tur, kur es negribu"? Ja nebūs to, kas ar mani skaitītu ružaņcu un litāniju? Ja nebūs ikdienišķas sv. Mises? Ja, lai mani izpriecinātu, stāstīs ar smaidiem uz lūpām par demoniem, kādiem ticējumiem, spokiem, zvēriem, austrumu šausmām, enerģijām, šaustīs ar vārdiem, ka paņem manu dvēseli, kā ņem vergu un stāstīs un spriedīs, kas ar mani jānotiek šajā gadā... Šausmas! Vai tu zini, kur ir tava vecmāmiņa? Kur ir tavs vectētiņš? Kādās rokās? Vislielākais sods dievbijīgam cilvēkam ir atdot viņu - vājo un bezspēcīgo, tiem, kuri sistēmatiski mēģinās izmest no viņa Dievu. Vai viņi to saprot?
    Kā jūs domājat? Es pārspīlēju? Bet ja jūs dzirdētu vārdus, kurus varbūt neviens līdz šim neteica: "Labāk, ja es būtu nomirusi Sibirijā, nekā nekristīgā Latvijā", jūs nedomātu, ka Jēzu Kristu, nevis sarkano pērtiķi, pestīšanu nevis horoskopus, Mīlestību (Dievs ir Mīlestība) nevis aklo likteni vajag cilvēkam? Bet lūk cilvēka cīņa par savu dvēseli, lai tā būtu vienmēr Dievā, notiek līdz pēdējai elpai. Mūsu dzimtene ir Debesīs. Dieva Māte, lūdzies par mums "tagad un mūsu nāves stundā. Āmen."

otrdiena, 2016. gada 16. februāris

4 gadi Viļakas draudzē
    Šodien pl. 12:00 es saņēmu sms-u no cilvēkiem, kas priecājas, ka es esmu viņu draudzē jau četri gadi.
    Šodien arī māja atkal ir cilvēku pilna, jo atbrauca iepriekšējie misionāri - Lindes ģimene. Prieka tad ir trīs reizes vairāk.
    Vajag skatīties uz to, ko mēs lasām. Vajag mācīties atšķirt labo no ļaunā. Tas notiek tad, kad padodam savu gribu Dieva gribai un ticām tam, ko viņš ir devis Baznīcai. Liela kļūda ir tad, kad cilvēks grib mērīt visu pēc sevis. Ja atgriežas - tad labi. Ja neatgriežas - tad beigu beigās nocietinās savu sirdi. Un liekas, ka atgriešanās ir neiespējama. Lepnība tik stipri aptumšo prātu, ka tāds cilvēks stāsta, ka esot pilnīgi brīvs, kad jau gandrīz krīt ellē.
    Lielajā Gavēnī sekojam Kristum, jo Viņš ir Svēts un caur savu Krustu svētdara ikkatru mūsu dzīves brīdi un mūs pašus.

pirmdiena, 2016. gada 15. februāris

Kas ir cilvēks?
    Šodien bija laiks gan atpūsties, gan pastrādāt ar cirvi. Ir sniegs, tāpēc pavasara darbi var pagaidīt. Tomēr ir brīnišķīgs laiks, lai skaldītu malku. Tomēr tā nav vasara un vajadzīga atpūta. Vecums?
    Rīt būs 4 gadi, kad atbraucu uz Viļaku. Mani atveda t. Krišjānis. Kad pēc kāda laika es sāku skaldīt malku, domāju ka tas ir nākamam prāvestam, kas būs Viļakā. Pārgāja četri gadi un "no visām pusēm" man jautā, vai tā ir patiesība, ka es pametīšu Viļaku? Man vienmēr ir tikai viena atbilde, ka man ir priekšnieki un kad man zvanīs, ka vajag braukt citur, tad braukšu. Pēc šiem četriem gadiem var jau drusciņ paskatīties uz šo laiku no perspektīves. Bija daudzas jaunas aktīvitātes draudzē, jo labi izveidojās mana līdzdarbība ar katehētēm. Tālāk Marijas skola piedāvāja palīdzēt jaunajā evaņģēlizācijā Viļakā un tas tika pieņemts. Var pateikt, ka pēdējie trīs gadi tā bija Marijas skolas misionāru svētīga klātbūtne. Šī klātbūtne auga, mainījās laikā un daudzi cilvēki, sevišķi bērni un jaunieši, varēja būt kopā lūgšanā, spēlēs, darbā, kopā pavadīt laiku, klausīties lekcijas un mēģināt būt tuvāk dzīvam Dievam. Es domāju, ka Marijas skola labi pieminēs šos gadus, kad tik cieši līdzdarbojās ar Viļākas draudzi.
    Tomēr daudz vajag darīt un evaņģēlizēt. Kāda kundze teica, ka redz ļaunumu citos cilvēkos. Bet viņas stāsts liecināja, ka viņai ir pavisam cita problēma, tāda paša, par kuru runāja Jēzus (brālis gribēja izvilkt skabargu no brāļa acs, bet balķi savā acī neredzēja). Kas ir cilvēks, ka nevar sevi pazīt? Vajag ievest Evaņģēliju dzīvē, Evaņģēlijs vienmēr ir svaigs un labs, lai pēc tā dzīvotu un arī sevi pazītu.
    Šajos gados daudz mainījās arī visā Latvijā. Ir Radio Marija un šodien jau otro reizi mūsu trīs drosmīgas misionāres stāstīja par savu dzīvi, kā satika Jēzu un kā kalpo Marijas skolā.
    Kādreiz sākās tāda akcija, lai lūgtos par kapucīniem-misionāriem. Es zinu, ka pirms kādiem 15 mēnešiem par mani jau lūdzās 15 cilvēku. Cik tagad? To nezinu. Bet Kārlis man uzrakstīja, ka grib lūgties par nākamo kapucīnu-misionāru. Informāciju sūtīju brālim Kšīštofam (Krzysztof) Varšavā un gaidu atbildi. Lūdzamies arī par "Mīliet viens otru", lai izdevniecība Polijā paspētu izdot jauno numuru līdz Lieldienām.

ceturtdiena, 2016. gada 11. februāris

Malkas skaldīšana
    Es domāju no rīta, kādu darbu darīšu pēcpusdienās. Ko es izdarīšu ar šīm dažām stundām, kas paliks pēc bērēm, kas man šodien bija saplānotas? Es domāju, ko darīt: skaldīt malku, grābt baznīcas dārza teritoriju vai nēsāt malku? Ar visiem šiem darbiem vajag iet uz priekšu. Uzvarēja malkas skaldīšana, jo tur ir visvairāk darba un vistuvākā nākotnē var parādīties citi pienākumi, kurus jādara steidzīgi. Tad bija trīs stundas ar smago cirvi rokās. Liela rezultāta nav, jo tomēr tas ir ozols. Tas ir drusciņ līdzīgi konsekrētai dzīvei: tas nav liels šovs, ir vājības - kā sapuvuši (iekšā) koki, ir redzams, cik ir labas malkas tā, kā konsekrētai personai - cik daudz ir padota Svētajam Garam un bagāta tikumos un pateicībā Dievam. Un cik kārstuma dos šī malka pēc pāris gadiem krāsnī - tāpat cik dedzīga ir mūka vai mūķenes lūgšana, kad apkārt ir ziema, ticības nakts, nav iepriecinājuma, ir kārdinājumi, sevišķi aktīvitātes kārdinājums un viss tā, kā gribētu vilkt cilvēku no galvena pienākuma un no aicinājuma sirds, tas ir no lūgšanas dzīves, kurā sevišķā veidā konsekrēta persona atdod Dievam godu.
    Tad sākas Lielais Gavēnis un jāmeklē sava vieta Krusta Ceļā.
    Tā jau ir 400. ziņa šajā blogā! Pateicība Dievam.

otrdiena, 2016. gada 9. februāris

Vecie ļaudis māca, kā dzīvot un ticēt.
    Kad lasu kādas intervijas vai citus tekstus presē (tas nenotiek bieži), varu ieraudzīt, ka laikam galvenais elements ir laimes meklēšana. Un tas notiek caur smaidu un labo noskaņojumu un caur to, ka cilvēks grib baudīt dzīvi. Tik daudzas iespējas, jo "dzīve ir manās rokās".
    Cik tukši ir šie vārdi var redzēt tad, kad jābrauc vai jāiet pie slimniekiem. Tieši pie viņiem ir redzams, ka meli bēg no turienes, ka pat nenāk uz vietu, kur vecs un slims cilvēks grib pieņemt Dievu. Varbūt jau rakstīju par to, ka kādreiz biju pie slimās. Visa ģimene bija klāt. Slimā gulēja, jo dzēra stipras zāles un jau četras dienas neko neēda. Kad mēs skaitījām Dieva žēlsirdības kronīti par šo kundzi, kas gatavojās atstāt šo pasauli, viņa mierīgi aizgāja mūžībā. Svētīgā aiziešana. Mūsu māsa miesīgā nāve.
    Cita ģimene, vīrs un sieva, kas dzīvo laulībā daudzus daudzus gadus, arī aicināja priesteri. Tad es atbraucu. Viņiem būt kopā ar Dievu - tas ir visgalvenākais.
    Vēl cita kundze arī nevar jau iet uz baznīcu. Tāpēc dažas reizes gadā sauc priesteri, lai atnestu žēlastību, sevišķi grēku piedošanu un Vissvētāko Sakramentu. Pateicoties Viņam vecs un slims cilvēks var pastāvēt un turēt sirdī cerību. Cerība ir Dievā.
    Vēl cita kundze, kurai jau 101 gads, pieņēma slimnieku sakramentu, bet jau sv. Komūniju pieņemt nevarēja. Lūk cik cilvēks kļūst vājš vecumdienās. Bet ģimenē atradās vēl viena slima un viņa pieņēma sv. Komūniju.
    Ar viņiem neviens intervijas netaisa. Varbūt i ļoti labi, jo neticīgiem lasītājiem šo cilvēku laime nebūs saprotāma? Kā cilvēkam, kas skatās uz sevi, grib baudīt dzīvi, laimi meklē tukšībās, stastīt par kalpošanu? Taču viņa dzīvē tās nav līdz šim. Kā stāstīt par Mīlestību, Kas pieņēma Krustu un tā, no Krusta, kalpo? Un brīnums, cilvēki līdz pēdējai elpai grib palikt tieši Viņā, palikt Jēzū.

sestdiena, 2016. gada 6. februāris

Pavasara darbi
    Pateicoties tam, ka bija dažas siltas dienas daži vīrieši un viena sieviete drosmīgi zāģēja un skaldīja malku šajā nedēļā. Es jau rakstīju, ka visdrosmīgākās domās es pat ij nepadomātu, ka tik ātri daudz darba tiks izdarīts.
    Es sāku arī citus darbus baznīcas dārzā, tādus darbus, kuri parasti notiek pavasarī. Bet nebija sniega, ne sala, un pēc stipriem vējiem guļošie uz zemes zari, čiekuri, lapas un skujas neizskatījās skaisti. Es paņēmu grābekli un vienā dienā grābu teritoriju. Nākamā dienā es paņēmu lielo brezentu, krāmēju to visu un vilku ārā no baznīcas dārza. Palika grābt vēl 80% teritorijas.
    Malkas nēsāšana un kurināšana krāsnī piepildīja šos ziemas-pavasara darbus.
    Es esmu pateicīgs Dievam, ka šie darbi un citi pienākumi ir tieši tādi, vienkārši, un raksturo šo kluso vietu tālu tālu no kariem. Bet cik vēl laika būs šeit tik klusi? Kādas ir mūsu attiecības ar Dievu, Kas nāk pie mums katru dienu?

piektdiena, 2016. gada 5. februāris

Vai tie nav joki?
    Kādi vīrieši, laji, nolēma pasmieties no kāda priestera. Izdomāja tādu joku, ka viņu aicinās, lai parunātu par grēksūdzi un par grēku piedošanu. Priesteris laikam nesaprata, ka tas ir joks un laikam pat nebija viņam iespējas kaut ko vairāk pateikt. Es neklausījos šo "diskusiju", bet domāju, ka šie vīri gribēja pārliecināt priesteri, ka viņiem arī esot spēja piedot grēkus. Šie vīrieši protams nebija katoļi un pat nezinu, vai visi no viņiem bija kristīti. Atstāsim viņus viņu līdzbrāļiem. Bet paši būsim tālu no naīvitātes.
    Ja ir tik daudz ticību, to starpā tik daudz kristiešu ticību, tad varbūt arī daudzi var domāt, ka katram ir sava ticība, ka ticību vērtība ir tāda pati, vai arī var parādīties reliģiska vienaldzība, vai pārliecība, ka katrs var dibināt savu baznīcu.
    Bet tomēr vienu vienīgo Baznīcu dibināja pats Jēzus Kristus un tas bija apm. pirms 2000 gadiem. Vēl vairāk, Jēzus ir Baznīcas Galva, bet mēs Jēzus Kristus Mistiskās Miesas locekļi. Jēzus dibinādams Baznīcu deva viņai arī svētos sakramentus un priesterus, kas dala šos sakramentus. Baznīca ir svētā, jo tās Galva, Jēzus Kristus ir Svēts. Un Baznīcu vada Svētais Gars.
    Lūk ja kāds zaudē ticību un iziet no Baznīcas, atmet tās mācību un "dibina" jaunu "Baznīcu", tad diemžēl tur ir pavisam citi biznesi, jo vilciens jau sen ir aizbraucis, bet Baznīca jau sen ir. Viena. Var ieiet caur kristības sakramentu. Vienkārši. Cilvēkam, kas taisa kādus nedarbus un "dibina" jaunu "Baznīcu", jāatgriežas. Ja nē, tad viņa bērniem vai mazbērniem nebūs viegli atgriezties. Jo vajag turēt cieņā senču lēmumus un tradicijas, vai nē? Bet Dievu, Kas dibināja Baznīcu, nevajag turēt cieņā?
    Ja kāds smagi grēko un paliek smago grēku stāvoklī un atmet Dievu, Kas viņu mīl, Dievu, Kas ir pati Mīlestība, tad šis cilvēks iet nevis pie Dieva, Kas par viņu rūpējas, bet viņam draud elle. Ja tāds nepaklausīgs Dievam cilvēks meklē kādu citu attaisnošanas un pestīšanas ceļu, bet atmet to, kas jau ir Baznīcā, tad... nu... lai viņš paskatās, vai viņam netrūkst pazemības. Bez pazemības nekā nebūs.
    Tēvs vienmēr gaidā pazudušo dēlu mājās. Un kad šis dēls atgriezīsies, tad aiz lielas Mīlestības piedod un taisa lielus svētkus, jo viņa dēls dzīvo. Bet kur tie, kuri dēla slikta piemēra dēļ pameta māju un svin pavisam citus "svētkus" - dēla iziešanas no mājas "svētkus"?
    Šodien mēs drusciņ runājām ar misionārēm par "veselīgo dzīves veidu" un "veselīgo barību". Visu sarunu es virzīju uz kaut ko pavisam citu. Nestāstīšu visu sarunu, bet atkārtošu pēdējo domu, kuru ne es esmu izdomājis, ka īsta problēma nav tajā, cik ķīmijas barībā, bet kam pieder zeme, kas ražo barību, kas to tirgo un beidzot rezultātā: vai barība ir lēta.

trešdiena, 2016. gada 3. februāris

Laiks zāģēt II
    Šodien jau trīs vīri intensīvi zāģēja klocīšus plebānijas pagalmā. Visi ozoļi sazāģēti. Visaugstākajās domās es nepadomātu, ka tik ātri atnāks vīri un strādās. Tās bija tikai divas darba dienas un tik daudz darba izdarīts. Paldies.
    Es uzdrošinājos aicināt vīriešus pastrādāt pie plebānijas pirmkārt tāpēc, ka pats mēģināju strādāt un drusciņ strādāju. Un otrkārt ka šī malka nebūs priekš manis. Šodien jau sāku skaldīt šo malku. Alleluja!
    Vēl ir daudz darba, ir ko zāģēt: pāpeles, priedes, zari - ne tikai mazie, bet arī ļoti resnie. Viss guļ pagalmā. Un gaidā.
Atgriezties - nozīmē dzīvot Baznīcā.
    Šodien runāju ar misionārēm par dzimtkoku dziedināšanu. Un kā palīdzību es lietoju tekstu, kuru 2015. gadā sagatavoja Episkopata ticības mācības komisija Polijā. Šajā tekstā ir runā par to, kādi ir dzimtkoku dziedināšanas sākumi un kas tas pavisam ir. Tad bija runā par kādu anglikāņu daktieru, kas piedzima Ķīnā un tur iedzilinājās ķīniešu ticējumos. Un domāja, ka senču grēki ir mūsu slimību iemesls. Šo ideju turpināja kāds katoļu priesteris. Šajā idejā ir arī Jungs ar savu psiholoģiju, reinkarnācija, bet arī kādi fragmenti no Vecās Derības, bet izrauti no konteksta.
    Šajā tekstā ir parādītas šīs idejas kļūdas, kuras cilvēki, kuriem ir problēmas ar grēka sajūtu, pieņem vieglāko attaisnojuma veidu, lai nedomātu, ka paši ir netaisnīgi, tādu veidu, kur vainīgi ir senči ar saviem grēkiem. Ja šo problēmu atrisinās, tad mums nevajadzēs atgriezties. Jūs saprotāt kāda ir šeit domāšana?
    Šajā rakstā ir parādīts skaidrs Baznīcas ceļš, pestīšanas ceļš, kur ļoti svarīga loma ir sakramentiem, no kuriem pirmais protams ir Kristības sakraments, un vajag atdzīvināt ticību un uzticību, ka sakramentālā dzīve nes svētumu, nes žēlastību. Vajag atdzīvināt ticību, jo sakramentos zem redzamām zīmēm darbojas neredzamā Dieva žēlastība.
    Šajā tekstā ir vēl vairāk dažādu lietu, kā piemēram, ka katrs cilvēks ir atbildīgs par saviem darbiem. Slikti, ja kāds par to aizmirstu. Labi, kad cilvēka dzīvē tas ir pamats visās lietās, arī šajā pirmajā - lūgšanā, sarunā ar Dievu.

otrdiena, 2016. gada 2. februāris

Laiks zāģēt
    Šajās dienās mazāk rakstīju, jo biju ļoti aizņemts, bet arī brīvajā laikā man vajadzēja atpūsties, jo drusciņ saaukstējos. Tagad jau ir labāk, pateicība Dievam, baznīcā jau silti, jo tikai -2C. Bet šīs divas dienas, kad dažas stundas zāģēju zarus un kokus, kas guļ un gaidā pagalmā, beidzās ar slimību, jo sviedri plus stiprs auksts vējš nes tādus rezultātus. Kad pasludināju svētdien, ka, ja kādi vīrieši gribētu drusciņ pazāģēt, tad var pie plebānijas un nevajag meklēt prāvestu, es nedomāju, ka jau nākamā dienā viens vīrietis atbrauks un īsā laikā izdarīs lielo darbu. Arī šodien kāda ģimene zvanīja un rīt atbrauks vīrs un zāģēs. Es redzu, ka man ātri vajadzēs sākt skaldīt malku. Malku paredzētu uz ziemām... 2018-2020. Jā jā, šeit nav kļūdas.
    Es pateicos Dievam par konsekrēto dzīvi. Tā ir dāvana no Dieva un pirmais šo ceļu gāja Jēzus. Šeit nav nekāda marginesa. Nekāda.

piektdiena, 2016. gada 29. janvāris

Diena, kurā divas reizes sniga... baznīcā.
    Šodien kad iegāju baznīcā, ieraudzīju, ka tur sniga. Sniga ar lielām sniega pārslām, kas lēni krīt uz grīdu. Nebaidieties, ar manu psihisko veselību viss kārtībā. Citi arī bija tā liecinieki. Vienkārši sniga. Visi ārējie apstākļi un minusi baznīcas iekšā deva tieši tādu rezultātu, ka baznīcā sniga.
    Otro reizi, arī sodien, redzēju, ka baznīcā sniga, jau filmā, "Klāra un Francisks" ("Chiara e Francesco" 2007. gads). Ta ir ļoti laba, skaista un patiesa filma, jo par to, lai parādītu īsto svēto Klāru un svēto Francisku, atbildīgi bija paši franciskāni (to starpā arī kapucīni). Ja es redzēju iepriekš kādas citas filmas par šiem svētajiem, tad zinu, ka vairāk neredzēšu, sevišķi vienu tādu, kas īstenībā ir kā "musor" un murgs. Tomēr šo filmu daudzas reizes redzēju un, kad bija iespēja skatīties ar citiem, tad arī tulkoju, kā spēju. Vai filmā parādīti cilvēki un notikumi ir patiesi - vienmēr vajag mācīties un meklēt atbildi. Man, kā kapucīnam, bija iespēja uzzināt par Francisku un Klāru no grāmatām, bet vēl vairāk no brāļiem, sevišķi no brāļa, kas ir pasniedzējs franciskāņu universitātē "Antonianum" Romā. Viņš mums pastāstīja uz rekolēkcijām pirms pāris gadiem par to, ko atklāja un kas ir visgalvenākais sv. Franciska (arī sv. Klāras) garīgumā. Lūk, katrs Baznīcā ir aicināts, gan caur kristībām, gan caur kosekrēto dzīvi, lai ieietu Vissvētās Trīsvienības iekšējā dzīvē, tas nozīmē, lai attīstītu attiecības ar Debesu Tēvu, ar Dieva Dēlu Jēzu Kristu un ar Svēto Garu. Tā, kā Marija, kas ir Debesu Tēva kalpone, Jēzus Māte (tas nozīmē, ka arī Dieva Māte) un Svētā Gara līgava. Tad šodien mēs plebānijā skatījāmies so filmu, visi, kas atnāca. Bija brīnišķīgi.
     Šodien ir arī tāda skaista diena, kad ieraudzīju, ka jau ir 10010 lapas apmeklējumi. Sākumā es jautāju sev, vai kāds to lasīs? Šīs mazās ziņas, kurās mēģināju kādā veidā parādīt, ka Dievs piedalās mūsu lietās un, ka viss, ko mēs darām, ir Viņam tuvs. Paldies Jums par lasīšanu.
    Šodien jau bija otra diena, kurā zaģēju zarus un kokus uz maziem klociem, lai es varētu vēlāk skaldīt. Ir ko darīt, jā, vēl arī vajadzēja tīrīt teritoriju pie baznīcas un atklājās, ka pēc stipra vēja bija daudz skuju, čiekuru un zaru.
    Ir laiks lūgšanai un darbam, un citām vajadzīgām lietām. Par visu pateicība Dievam.

pirmdiena, 2016. gada 25. janvāris

Ko tādu ieraudzīja Sauls pie Damaskas vārtiem?
    Visi kā viens atbildēs, ka Sauls (vēlāk svētais Pāvils) satikās gaismā ar pašu Jēzu. Un tā ir taisnība. Ja Pāvils, kas kopš šā laika visu uzskatīja par atkritumiem, lai nezaudētu Jēzu (tikai Jēzus prot tā pārveidot dedzīgo cilvēku), tā pieņēma Jēzu sevī, tad kā izskatās mūsu dedzība? Vai Jēzus atnāktu pie Saula ar paaicinājumu, ja viņš tikai sēdētu mājās un negribētu neko darīt? Dievs aicina dedzīgus cilvēkus, par to liecina Svētie raksti, ka piemēram daži bija sv. Jāņa Kristītāja mācekļi, pie Zakeja Jēzus atnāca pusdienot, Lidija dedzīgi lūdzās ar citām sievietēm. Arī vēlāk svētie ir tie, kuri bija dedzīgi, kā piemēram sv. Francisks no Asīzes, sv. Pio no Pjetrelčīnas, sv. Klāra, sv. Faustīne, sv. Jānis Pāvils II, sv. Franciks Ksaverijs - misiju aizbildnis, tāpat kā sv. Terēze no Lizjē un visi visi citi Svētie un Svētās.
    Kad Sauls satikās ar dzīvo Jēzu, tad viņam tika atklāts noslēpums, ka cilvēka vislielāka vērtība ir iesakņota, pamatota un vienota ar Jēzu. Ka Baznīca ir jauna Dieva Tauta un Baznīcas cieņa, tāpat kā ikkatra kristieša cieņa, ir pats Jēzus Kristus. Kopš šā laika Sauls sāka kalpot Jēzum, Tai "Mīlestībai, ar Kuru neviena mīlestība nevar līdzināties", sāka kalpot ar tādu mīlestību, par kuru līdz šim pat nepadomātu, ka ir.
    Šī ziņa ir ļoti tuva iepriekšējai, vismaz mēģināju pasvītrot, ka Dievs grib, lai mums būtu plāni dzīvē un lai mēs šos plānus mēģinātu izpildīt. Bet tikšanās ar dzīvo Jēzu cilvēka dzīvē atklāj Dieva bērnu īsto cieņu. Tad Dievs dod cilvēkam brīvo gribu, lai dedzīgi un prātīgi to izmantotu. Bet arī Viņš pats aicina cilvēku padoties Dieva gribai, lai cilvēks sasniegtu pilnību, svētumu, par kuru cilvēks pats nekad pat nepadomātu, kaut gan taču tāds ir cilvēku mērķis Dieva plānos.

svētdiena, 2016. gada 24. janvāris

Vai es iemācījos zaudēt?
    Pirms pāris gadiem kāds tēvs gribēja, lai viņa dēls atgrieztos un lai sāktu ticēt Dievam. Bet tas nevarēja notikt.
    Cilvēks dodas ceļā ar domu, lai viņam izdotos. "Lai tev veicas!" - tā runā cilvēkam, kas grib kaut ko darīt. Kaut kāds tāds cilvēka iekšā ir. "Es daru to un to, jo tam ir jēga, jo man veiksies un būs labi. Būšu laimīgs". Taču Dievs radīja cilvēku tieši tādu, lai būtu laimīgs. Dievs ir Radītājs. Viņš prot radīt.
    Man bija iespēja īsi parunāt ar šo tēvu un dēlu. To pat nevar saukt par sarunu. Praktiski es pateicu dažus vārdus, jo tā bija 99% saruna tēva ar dēlu. Es pateicu, ka dzīvē jāiemācās zaudēt.
    Tagad man nāca galvā daudz domu par notikumiem, kas kādreiz bija. Bet ieraudzīju, ka tie notika divos variantos. Tas, kas atšķiras šajos variantos, bija konkrēta cilvēka attiecības ar Dievu. Viens cilvēks rūpējās par labām attiecībām ar Dievu, sākumā mazās lietās, pēc tam to turpināja, kad pienākumi jau bija nopietni un arī tāda atbildība. Otrais cilvēks gāja garām Dieva gribai mazās lietās bērnībā un to vēlāk turpināja lielās lietās. Ar šiem vārdiem, es zinu, es neko jauno neatklāju. Bet gribu pasvītrot vienīgi to, ka šis otrais vienmēr gribēja uzvarēt un... uzvarēja, bet bez Dieva. Tikai tāpēc vēlāk, kad jau bija pieaugušais, tik bieži zaudēja svarīgās lietās. Tomēr pirmais, lai glābtu labas attiecības ar Dievu, bieži pieņēma zaudējumu. Viņa dzīvē nebija tikai zaudējumi, bet lai nezaudētu labas attiecības ar Dievu, nolēma zaudēt daudz ko. Jo ieticēja Dievam, Kas ir Mīlestība. Iet ar Jēzu un šajā ceļā zaudēt visu, lai tikai nezaudētu Jēzu. Es nepateikšu, ka tas tā cilvēciski nesāp - bieži sāp. Tā zaudēt - ir vērts. Zaudēt, lai paliktu Jēzū. Jo cilvēka dzīvē jānotiek pestīšanai. Un pestīšanas Devējs viens visiem - Jēzus: "Es esmu Ceļš, Patiesība un Dzīvība". Un Ģimene viena - Baznīca, kurā brāļi un māsas Kristū priecājas jaunajā dzīvē.

sestdiena, 2016. gada 23. janvāris

Vislielākā draudze Latvijā - Viļaka!
    Katoļu Baznīcas Vēstneša jaunākajā numurā ir parādīta Latvijas kārte ar draudzēm, kurās lūdzas par paaicinājumiem uz priesterību un uz konsekrēto dzīvi. Visvairāk lūdzēju ir protams Rīgā - 275, bet tur ir laikam 11 draudzes. Otrā vietā ir Preiļi - 58 lūdzēju. Nē nē, otrā vietā, man šķiet, Viļaka+Žīguri, jo taču Žīguri ir Viļakas draudzes daļa. Tie, kuri nebija Viļakā, var domāt, ka tā ir kāda liela pilsēta. Bet iedzīvotāju daudz mazāk nekā 1500. Katoļi pilsētā un laukos kopā optimiskajā variantā - 2000, pareizākā variantā (tie, kuri paņem oblātes) - varbūt 1000, mēģina dzīvot pēc ticības - daži simti (tā skaitā tie, kuri ir veci un slimi, lūdzas mājās, bet ne vienmēr pieņem sakramentus). Tādā mazā draudzē apm. 60 cilvēku pieņēma pienākumu lūgties par paaicinājumiem. Tomēr lai tas notiktu, daudz darba un lūgšanas veltīja misionāri, sevišķi Kārlis, Ruta, Dzintra Dz. un Dzintra R.. Tas ir viņu kalpošanas Viļakas Jēzus Sirds draudzē redzamais auglis, viens no augļiem (misionāri kalpoja vienlaikus arī Liepnā - tur lūdzēju ir 11!). Jo viens no daudziem citiem augļiem ir svētā Pio lūgšanas grupa, kurai jau ir gandrīz gads. Tie, kuri apmeklē vienu reizi mēnesī tikšanās, kā šodien, labi zina, cik liela ir nozīmē šai grupai mūsu un mūsu draudzes dzīvē. Grupa ir atvērta, lai pieņemtu katru, kam dārgs ir svētais tēvs Pio un katoļu Baznīca.

piektdiena, 2016. gada 22. janvāris

No klausīšanās, nevis no lasīšanas, rodas ticība.
    Nesen kāds vecs cilvēks gribēja ar mani parunāt. Viņsevi uzskata par ticīgo, bet neiet uz baznīcu, jo viņas ir daudz jautājumu. Tāpēc kad viņam ir laiks, lasa daudz grāmatu. Tās ir sevišķi grāmatas no krievu laikiem un mēs jau saprotam, ka tās nebija rakstītas, lai padzilinātu ticību, bet tieši pretēji, lai lasītāju acu priekšā izgleznot tādu ticību, tādu Dievu, tādu Baznīcu, kas nevienam nepatīks. Es nebrīnos, ka viņam, kaut gan daudz lasa tadu literatūru, rādas arī tādas problēmas, ka līdz šim neiet uz baznīcu un pie sakramentiem. Jo ticība rodas no klausīšanās. Bet Tas, Ko mēs dzirdām, ir Dieva Vārds. Baznīca sludina Dieva Vārdu un no tā cilvēkos rodas ticība. Imesli, kāpēc konkrēts cilvēks nāk uz baznīcu, ir visdažādāki. Bieži vienkārši viņu atveda uz baznīcu vecāki vai vecvecāki. Varbūt kāds cits sāka lasīt Bībeli un gribēja vairāk uzzināt par Dievu un palika Baznīcā. Beigu beigās tomēr ticība rodas no klausīšanās un cilvēks pieņem to, ko Baznīca mācā, jo tas ir no Dieva.
    Kādai sievietei rodas jautājums par "svēto uguni" Jeruzalemē. Bet par to es neinteresējos, tas nav saistīts ar mūsu ticību. Un tālāk viņai teicu, ka svarīgs ir Svētais Uguns ar lielo "B" un ar lielo "U", un Tas ir Svētais Gars. Jo ja cilvēks dzīvo Dieva žēlastībā, tad viņā mājo Svētais Gars žēlastības veidā. Bet ja cilvēks dzīvo smagā grēkā, tad viņam nepalīdzēs ne "svētais uguns", ne peldēšana kādā brīnumainā avotā, ne citas lietas, bet grēksūdze, kas ir atgriešanās sakraments. Nevis nenozīmīgos sīkumus vajag meklēt, kas ir citas ticības jautājums, bet jāmeklē Dieva griba, lai pēc tās dzīvotu.
    Kāda sieviete man jautāja, kāpēc es kā priesteris neprotestēju, jo taču kāds ministrs atklāja, ka viņš ir gejs, un ir skaidrs, ka tādā veidā viņš ieļaunos citus. "Kur ir Baznīca? Kāpēc neprotestē? Kāpēc, prāvest, jūs nerunājāt par skandaliem baznīcā?" Lai atbildētu uz šiem jautājumiem es palīdzēju sev ar tādiem skaistiem vārdiem, kurus rakstnieks Gabriels Maciejevskis "Coryllus" izdomāja pirms pāris gadiem: "Vara ir vai svētā, vai slepena". Lūk, kad kāds priesteris izdarīja kādu skandalu, uz reiz ir atbrīvots no amata un saņem sodus. Jo Baznīcā vara ir svētā, skaidra un redzama, un katrs zina, kas ir viņa priekšnieks, un kurš par ko ir atbildīgs. Viss ir redzams. Un mācība ir atklāta, visi ir aicināti uz baznīcu, uz rekolekcijām, uz kādiem kursiem, lai padzilinātu ticību. Bet ja vara nav svētā, bet slepena? Lūk, pat ministrs caur savu uzvedību var vērst kādu cilvēku, kā piem. šo sievieti, uz ieļaunošanos, varbūt arī citus, es nezinu, es nelasu žurnālus, un viņš paliek amatā. Kāpēc? Kas ir viņa priekšnieks? Vai Jūs viņu pazīstāt? Atbildiet paši.

trešdiena, 2016. gada 20. janvāris

Cik Latvija maksās Āfrikai par kolonizāciju?
     Katrs cilvēks Latvijā aug un viņam līdzi aug skaistas domas par savu nākotni: kas viņš būs un darīs, kāda viņam būs ģimene un māja, kas paliks citiem pēc viņa aiziešanas. Attīstās dāvanas no Dieva, talanti, draudzība starp cilvēkiem un garīga dzīve. Cilvēka pienākums ir iemācīties atdalīt labo no ļauna. Tajā palīdz cilvēkam ticība un prāts, vienam elementam ir nepieciešams šis otrais. To visu, kas ved cilvēku uz pilnību, kurā pamats ir Dievs, varām saukt par katehēzi. Jo katehēze tā nav tikai lūgšanu mācīšana, bet gatavo cilvēku uz svētumu, uz līdzdarbību ar Dievu, uz kalpošanu Baznīcā, uz vispilnīgāko cilvēka attīstību pēc Dieva plāniem.
    Bet kopš pirmo vecāku nepaklausības laikiem, cilvēku vēsturē iegāja anti-katehēze jeb pasaules katehēze. Tā nav nekāda katehēze, bet meli, kuri nicina pašu cilvēku. Šajā anti-katehēze cilvēks mācās atmest līdzdarbību ar Dievu un Viņa baušļus, bet pieņemt dzīves veidu pēc miesas, visdažādākajos variantos. Starp citiem tā ir cilvēku izmantošana.
    Es došu tikai vienu, bet ļoti sāpīgo, piemēru. Tā ir kolonizācija. Tā nav kāda skaista un krasaina piedzīvojumu pilna dzīve Āfrikā, vai citur. Kolonizācijas elementi ir tādi, kā piem. atņemt cilvēkam visu, ko īsumā aprakstīju šīs ziņas pirmajā daļā. Bet arī atņemt brīvību, veselību, īpašumus, tautas bagatības, zemes bagātības. Un beidzot iznicināt pašu tautu - piemērus taču ir daudz. Taču latvieši ļoti labi zina, kas ir kolonizācija, jo liekas, ka bija tai padoti daudzus gadus kopš 2. pasaules kara laika?
    Cik ļoti dīvaini skan tādas ura!-entuziastiskas balsis: "Latvijai bija savas kolonijas!" Kā kādi latviešu kristieši var priecāties, ka viņu senči kolonizēja Tobago salu un Āfrika pirka vergus? Nav ko lēpoties. Bet ja kāds jauns vai vecs kungs internetā lepojas (jo varbūt grib uzlabot savu labsajūtu?) par kolonizāciju un citām līdzīgām lietām, tad labākais ir kauns. Kauns. Un pavisam ne tāpēc, ka atnāks kādi imigranti no Āfrikas un pateiks: "Jūs pirkāt mūsu senčus. Šeit ir rēķins. Maksājiet".

pirmdiena, 2016. gada 18. janvāris

Pasakas vēsturiskas?
    Nesen kādi cilvēki man lūdza, lai es paskatītos kādu pasaku par pūcēm. Šī filma saucas "Legend of guardians", tā man šķiet. Nu tad labi, paskatījos.
    Diezgan ātri ieraudzīju, ka viss, kas notiek, man atgadina situāciju, kāda bija Maskavas valstī un Britānijas impērijā 16. gadsimtā. Lūk, mēs varējām redzēt īsto "opričninu", bagātības laupītas no visas valsts un noliktas galvenā cietoksni, ciešas saites ar otro "pūcu valsti", kurā viss ir ļoti līdzīgs tam, ko redzēju citās līdzīgās filmās par mierīgo un krāsaino Angliju. Bet šeit līdzības beidzās un man ļoti trūka piemēram to, ka nebija nekā līdzīga Maskavas tirgošanas kompanijai, kuru dibināja Angļi Maskavā. Un šī kompanija, tā nebija tāda firma, kur ražoja pasakas bērniem. Un par to var lasīt un lasīt gan grāmatās, gan internetā.
    Ja mainītu dažas lietas šajā filmā, tad, es domāju, tā būtu ļoti labā vēsturiska filma (pieaugušiem, protams, nē bērniem). Bet kāpēc to sauc par pasaku, lūdzu, atbildiet uz šo jautājumu paši.

Vai ir divi pestīšanas ceļi?
    Pirms daudziem gadiem, kad es vēl stūdēju mežniecībā, dažiem maniem koleģiem un koleģēm parādījās tāds jautājums: vai ir cits pestīšanas ceļš? Es protams nedzirdēju no viņu mutēm šo jautājumu, bet es domāju, ka tam vajadzētu būt tad, kad viņi sāka meklēt pestīšanas ceļu ārpus katoļu Baznīcas. Viņi piedalījās kādos kursos nevis lai padzilinātu savu ticību, bet lai (piedodiet, ka es tā to nosaukšu, jo taču esmu to redzējis) ierobežotu. Tas nozīmē, ka daudzas ticības patiesības ir jāatmet, lai cilvēks varētu pateikt: "Tagad es ticu", vai "tagad es esmu laimīgs". Es atcēros šā laika propagandes "stiprus saucienus". Pirmais: uz plakatiem, ar lieliem burtiem uzrakstīts: "Jēzus jā, Baznīca nē". Es saprotu, ka tie, kuri to lasīja un kuriem šie vārdi patika, vienkārši nezināja, ka Jēzus un Baznīca ir vienoti: Jēzus ir Baznīcas Galva, Baznīca - Jēzus Mistiskās Miesas locekļi. Ko darīt, viņi to nezināja, bet šajā laikā vēl daži katoļu priesteri tika nogalināti. Tie bija ļoti svētīgi priesteri un palīdzēja vienkāršiem cilvēkiem dzīvot ticībā, kaut gan apkārt tik daudz neticības. Es domāju, ka šīs abas lietas nevar atdalīt (propagande un priesteru nogalināšana). Nākama lieta: mani koleģi gāja kādā gājienā (es protams neatcēros, kas to organizēja) un tur bija liels transparents: "Es izsūdzu grēkus Jēzum". Brīnišķīgi, jo tieši to dara katoļi, kas iet pie grēkusūdzes. Bet varu bīskapiem un priesteriem, lai citiem piedotu grēkus (nevis sev, sev neviens nevar piedot grēkus), deva Jēzus un ļoti skaidri to pateica un katrs, kas lasa Evaņģēliju, var to izlasīt. Un nepietiek smaidīt zem tādiem vai līdzīgiem transparentiem, jo tas nemainīs Jēzus vārdus. Un treša lieta: sauciens "Jēzus! Nav nekādas problēmas!" jau ļoti līdzīga maģijai, ja dzīvē cilvēks, kas tā sauc, neseko Jēzum.
    Ko darīt ar cilvēkiem, kas iegāja smagos grēkos un grūti viņiem atbrīvoties? Vai runāt viņiem: "Mainiet ticību! Dibiniet savu ticību un stipri ticiet, ka šie grēki nav grēki! Ka tas ir nekas, bet varbūt pat tikums?!"
    Man ir jautājums: "Vai kāds no Jums tādā veidā gribētu kādam "palīdzēt""? Un kur tur būtu vieta sirdsapziņai? No tā cilvēks neizbēgs, jo tā visvairāk atklāj viņa aicinājumu, Dieva bērna aicinājumu, atklāj viņa cieņu. Kāda laime bez cieņas? Grēko tas, kas ierobežo savu garīgo dzīvi un taisa ciet savu sirdsapziņu Dieva žēlastībai. Tas, kas ar savām problēmām, bet ar ticību tuvojas Dievam, saņem žēlsirdību, kurai robežu nava. Par visiem šiem cilvēkiem, kur aizgāja no labā ceļa, no pestīšanas ceļa, jālūdzas. Ar pazemību un mīlestību, patiesībā

sestdiena, 2016. gada 16. janvāris

Vai Sprīdītis var atgriezties?
    Iepriekšējo ziņu es plānoju sākumā rakstīt par kādu anti-Sprīdīti, bet tam nav jēgas. Tapēc uzrakstīju par šo cilvēku, kuram izdevās dzīvot pēc Svētā Gara un bija laimīgs, un palika laimīgs mūžīgi (tur var ielikt jebkuru cilvēku, kas dzīvoja draudzībā ar Dievu). Varbūt par tādu Sprīdīti, kas atgriezās un nožēloja savus grēkus, un sāka jauno dzīvi draudzībā ar Dievu.
    Jo mēs zinām, ka vārdam ir spēks un, kā runā, vārdam ir tā saukta "otrā dzīve". To mēs varām redzēt, kad piemēram pasaku tēlus, kuriem bija kādi fantastiskie piedzīvojumi, izmanto, lai propaģētu vai "atdzīvinātu" to, kas jau sen pārgāja, kādus pagānu rituālus, būvē (priekš turistiem) vietas mežos, kur šie rituāli notiek, rituāli, caur kuriem apmeklētāji ieies kontaktā ar kādiem spēkiem vai gariem (par to var lasīt internetā!). Lūk, nepietiek pateikt "joki mazi". Šeit joku nav. Ļaunais gars, kas grib pazudināt cilvēku dvēseles ellē, izmanto cilvēkus, lai viņi paši citus vestu pie viņa. Jā, jā, cik reizes vēl "atdzīvināts" Sprīdītis, dosies kādā "misijā", lai ņemtu kredītus un piemēram, kā pēdējā lugā pirms mēneša, tirgotu sievietes (taču pārdeva savu "draudzeni"?). Nu ko, labs piemērs bērniem? Meitenes arī priecājas?
    Tas ir murgs. Tieši to vajag mainīt.
    Jāatgriežas un jādzīvo pēc Dieva baušļiem.
    Es ceru, ka par Sprīdīti vairs pārāk daudz nerakstīšu. Es tikai brīnos, ka tādi tēli ir doti kā piemēri. Bet taču ir vislabākie piemēri, kā dzīvot. Tie ir svētie. Nevis pasakā, bet reāli pa Latvijas zemi staigāja svētais, kanonizēts. 27. aprīlī būs kanonizācijas otrā gadadiena. Kā viņš saucas? Jūs atcēraties? Latvijā svētajiem nav vietas ārpus baznīcas mūriem?
Vārdi nav dūmi.
    (Sākumā pasaka) Pirms daudziem gadiem Viļļakas baznīcā varēja redzēt kādu nielielu veco vīrieti. Viņš svētdienās un svētku dienās gāja uz svēto Misi, nēsāja karogu procesijā un, kad bija jaunāks, piekalpoja pie altāra. Savā ciemā rūpējās par slimiem un veda priesteri pie viņiem. Un vienmēr runāja: "Priesteris nes sev līdzi patieso dzīvību, pašu Jēzu Kristu, Kas grēksūdzē atbrīvo grēciniekus no grēkiem.
    Tomēr viņam nebija daudz draugu, kaut gan visiem patika. Tas bija varbūt tāpēc, ka atbrauca no cita novada, kas ir diezgan tālu. Un pavisam maz par viņu zināja, vai viņam ir ģimene, sieva, bērni. Viņš vienmēr pagrieza sarunu tā, lai runātu par Dievu. Un neviens nebrīnījās, ka tad, kad ieraudzīja viņu ejam pa ceļu, tūlīt abi divi rūnās par Jēzu un Baznīcu.
    Visa viņa dzīve, varam teikt, bija Baznīca un Baznīcā.
    Kad atnāca laiks un šis vīrietis atstāja šo pasauli, priesteris sprediķī pasvītroja, ka mirušais ļoti rūpējās par to, lai nerunātu nevajadzīgus vārdus, lai nerunātu melus. Tāpēc dzīvoja pēc Dieva vārda, kuru dzirdēja baznīcā un izlasīja bībelē mājās. Jo kaut gan cilvēka vārdam nav spēka, lai radītu pasauli, bet lai veidotu šo pasauli un cilvēkus tajā - jā, ir spēks. Jo katrs vārds, kuru mēs dzirdam, nes sevī kādu saturu. Un ne tikai to. Vārdi ir audzināšanas instrumenti un var viņus pieņemt un pašam lietot kā gatavus instrumentus savā prātā, savā sirdī. Ja ir labs instruments, tad palīdzēs labi veidot savu garīgo dzīvi. Ja ir slikts instruments, tad visu bojās. Dievs ir Tas, Kas dod labus instrumentus. Vēl vairāk nekā instrumentus. Dievs deva Baznīcai savu Garu, lai ticīgie pēc Tā dzīvotu. Un Šis Svētais Gars veidoja šo mirušo brāli, lai viņš dzīvotu mīlestībā, patiesībā un pazemībā. Tie, kuri tā dzīvo vienmēr nesīs labus augļus. Tie, kuri atkārtos melus un veido jaunus melus, cenšas citiem sabojāt prātu, sirdi un dvēseli. Nekad svētais nemeģina ar slikto instrumentu palīdzību veidot un labot kaut ko. Tāpat tas, kas ir no ļaunā, nelietos labus instrumentus, sakramentus, lūgšanu, jo tieši no tiem bēg un domā, kā kādā viltīgā veidā apmaldīt citus. Būsim gudri, nomodā un draudzībā ar Svēto Garu.

piektdiena, 2016. gada 15. janvāris

Dieva želsirdība
    Šodien neliels fragments no svētās māsas Faustīnes Kovaļskas "Dienasgrāmatas" (manā tulkojumā):

    "Par visu pielūdz, mana dvēsele, Kungu, un izslavē Viņa žēlsirdību, jo Viņa labestībai nav beigu. Viss pāries, bet Viņa žēlsirdībai ne robežas, ne beigu nav; kaut gan ļaunums sasniegs robežu, žēlsirdībai robežas nav. Ak, mans Dievs, pat sodos, ar kuriem Tu pieskāri zemi, es redzu Tavas žēlsirdības bezgalīgumu, jo sodot mūs šeit virs zemes, Tu mūs atbrīvo no mūžīga soda. Priecājies, visa radība, jo tu esi tuvāka Dievam Viņa bezgalīgajā žēlsirdībā, nekā zīdainis mātes sirdī. Ak Dievs, Kas esi pats žēlums vislielākajiem grēciniekiem, kuri patiesi gandara; jo lielākais grēcinieks, jo viņam lielākas tiesības uz Dieva žēlsirdību" (nr. 423).

Aicinu Jūs uz mājas lapu, kur ir daudz par Dieva žēlsirdību:
https://www.faustyna.pl/zmbm/

trešdiena, 2016. gada 13. janvāris

Attiecības starp cilvēkiem
    Pirms apmēram divdesmit pieciem gadiem parādījās bukletiņš "sv. Franciska brālīši" ("Braciszkowie św. Franciszka"). Šis bukletiņš bija drukēts un sūtīts tiem, kuri bija tajā ieinteresēti. Arī kapucīnu baznīciņu grāmatgaldos katrs varēja paņemt to bez maksas, jauno numuru katru mēnesi. Jo tieši to izdeva kapucīni Varšavā. Un es, stūdējot mežniecību, katru mēnesi savā pastkastītē ļoti regulāri atradu jaunu numuru. Un iekams izlasīju, iekāpu autobusā, braucu uz Medus ielu (jā jā pie tādas ielas ir kapucīnu klosteris Varšavā), gāju pie grēksūdzes, uz svēto Misi un gāju parunāt ar kādiem brāļiem kapucīniem, kuri šajā gadā bija atbildīgi par kontaktiem ar jauniešiem, konkreti lai palīdzētu jauniem vīriešiem atklāt sevī paaicinājumu (ja ir) uz kapucīnu ordeni. Un tā bija divu gadu laikā.
    Šodien dzirdēju, ka ir domas, lai šo bukletiņu likvidētu. Jo vairāk to paņem un lasa vecas tantes, nekā jaunekļi. Un ka labāk to tikai elektroniskā veidā turpināt. Un ka pavisam meklēt šos jauniešus ar paaicinājumiem internetā, jo viņi tur sež.
    Kā Jūs domājat? Jo man šķiet ka teksti internetā, sevišķi fejsbukā (kā ir tviterā - es nezinu), ir lasīti ātri un ātri meklēti nākamie. No vienas puses tas ir labi - visdažādākas informācijas var atrast ļoti ātri, bez salīdzinājuma ar iepriekšejiem gadiem. No otras puses - vissvarīgākas ir tomēr šīs attiecības starp cilvēkiem, kuri tādā specifiskā veidā, kā internetā, satiekas, komunicējas, notiek domu apmaiņa, un ir brīnišķīgi, ka pēc tam cilvēki satiekas reāli. Es domāju, ka tad, kad cilvēka darbība internetā ved uz tikšanos ar otro cilvēku, atklāj vēl vairāk pašā cilvēkā šo brīnišķīgo iespēju satikties ar Dievu. Tikai ir viens galvenais princips: attiecības ir nopietnas, nes labumu un ved uz vēl lielāko labumu. Bez tā nekā nav.

otrdiena, 2016. gada 12. janvāris

Kam vajadzīga kopiena?
    Dažās dienās es biju slims, sevišķi pirmdien. Un pateicība Dievam, ka tas nebija svētdien, jo būtu grūti. Kad ir kopiena, brāļu kopiena klosterī (klosteris kapucīnu ordenī saucas māja), tad tas, kas ir slims var "mierīgi slimot", citi pildīs viņa pienākumus. Tā visīsāk.
    Katrs var padomāt tā, ka kopienā ir vieglāk, ka labāk dzīvot kopienā. "Viņiem ir vieglāk, jo dzīvo kopienā, jo viņu ir daudz".
    Bet kopienas Romas katoļu Baznīcā ir tāpēc, lai būtu vieglāk? Protams ka nē. Kopienās cilvēkus pulcējas Svētais Gars. Un viņš visiem kopienās dzīvojošiem cilvēkiem dod pienākumu: liecināt par Dieva Mīlestību, kas mums ir dota. Katra kopienas dzīves atjaunošana iet šajā virzienā: būt vēl vairāk Evaņģēlija lieciniekiem. Jo caur Evaņģēliju Dievs parādīja savu Mīlestību pret cilvēkiem: Jēzū Kristū. Jēzū Kristū. Tas nozīmē arī liecināt par šo dzīvi, kas ir Debesīs, bet sākumi ir šeit, virs zemes, dzīve ar Augšāmcelto Jēzu Kristu.
    Ja Tu arī tā domā, tad meklē kopienu, kurā Tu mācīsies mīlēt otru, kā Jēzu.

sestdiena, 2016. gada 9. janvāris

Šodien sākās ziema.
    Pirms pāris dienām bija -27C. Šodien drusciņ mazāk. Bet man šodien sākās ziemā tādā veidā, ka starp plkst. 7:00 un 15:00 gandrīz visu laiku, izņemot laiku brokastim un vēlāk mazai kafijai, es biju ārā, baznīcā vai kapsētā. Tāpēc ka sals tur jau dažas dienas, es varēju izturēt, jo jau paspēju pierasties. Pēc tam vēl nēsāju malku, jo taču rīt svētdiena, bet pirmdien - kas zin, ko es darīšu?
    Sakarā ar ziemu arī sprediķī runāju par garīgo dzīvi, kurai kā zīmes pie ceļa, ir nepiecišami sakramenti. Sevišķi ziemā, tie šoferi, kuri atcēras kādas ekstremālas situācijas, kad bija daudz sniega un sniga, un nakts un vējš, var liecinat, ka dažreiz tikai un vienīgi pateicoties ceļa zīmēm viņi varēja zināt, kur ir ceļš un varēja lēni braukt. Bez šaubām, kad cilvēks uzdod sev jautājumu "par dzīvi un nāvi", tad viņam ir nepieciešamas redzamas zīmes, lai varētu pateikt: "Es zinu, kur atrodos, jo redzu zīmes un pēc šīm zīmēm es eju uz priekšu". Bet ja nav redzamas zīmes? Ja zīmes pazuda? Kā var vēl sevi apmaldīt un runāt: "Viss kārtībā!", ja cilvēks izgāja no pareiza ceļa?
    Ja tu savā dzīvē redzi šīs lielas zīmes - sakramentus, ja tu praktizē tos, tad tu pieņem Dieva žēlastību, kaut gan neredzamo, tomēr klātesošo, jo redzamas zīmes, sakramenti, par to liecina.
    Un ir liels prieks katram priesterim, kad cilvēks, pēc vienas garīgas sarunas ar priesteri, iet pie grēksūdzes sakramenta un sāk dzīvot draudzībā ar Dievu. Viņš atrada pareizo ceļu. Tikai Dievs zina, bet cilvēks drusciņ, kādus "signālus" Dievs sūtīja, lai cilvēks atgrieztos. Atgriezties tā ir vissvarīgākā lieta cilvēka dzīvē. Atgriezties un izturēt līdz beigām. Tam ir nepieciešamas zīmes pie garīgā ceļa.

piektdiena, 2016. gada 8. janvāris

Ķeizars, zelts un vientulība
    Kādreiz es lasīju par kādu ķeizaru, ka viņš pat varēja sūtīt lidmašīnu uz Eiropu, uz Parīzi, lai no kāda konkrēta restorāna atvestu viņam vakariņas. Es saprotu, ka tie, kuri bija pie viņa, rūpējās par to, lai nauda ietu uz vajadzīgiem kontiem bankās, nevis ,piem., lai palīdzētu tautai, lai tai būtu ko ēst.
    Arī man pirms kāda laika piezvanīja kāds "ķeizars". Protams tas nav īstais ķeizars, bet arī gribēja, lai priesteris brauktu ar sakramentiem pie viņas... 200 km., jo viņa bija no šīs draudzes. Tomēr ir liela atšķirība starp viņu un šo ķeizari, kuram bija tik daudzi "draugi". Viņai nav neviena. Nav arī pieejas pie jebkādas informācijas un kad beigu beigās saņēma manu tālruņa numuru, piezvanīja tieši man. Es viņai devu viņas draudzes prāvesta tālruņa numuru un ceru, ka viņi jau sazvanījušies un kundze pieņems Svētos Sakramentus.
    Tāpēc vajag paskatīties apkārt, vai ir kādi vientuļie cilvēki, bezspēcīgie konkrētā dzīves situācijā un palīdzēt viņiem. Ir labi, ja cilvēks, kas ir gados, visnopietnāk domā par nāvi un mūžīgo dzīvi. Šī doma ir vajadzīga ikkatram cilvēkam. Jā, obligāti jādomā par to, ka "es iešu nevis uz smiltīm, bet uz KĀZĀM.

trešdiena, 2016. gada 6. janvāris

Bez pamata nevar būvēt savu dzīvi.
    Vidusskolā es rakstīju ļoti īsus darbus. Ievads, pēc tam visu, ko gribēju, lai paskaidrotu tēmu, beigas un viss. Tas nepatika skolotājai un man vajadzēja ielīmēt tekstā daudzus nevajadzīgus vārdus. Bet tagad skolotājas vairs nav. Tāpēc ir labi, hmm... ir nepieciešami un labi pieņemt jaunībā, bērnībā, kādu pamatu, dzīves pamatu. Un nevar pateikt "vienalga"! Jo tas, kas tevi veidos, vedīs pie Dieva, vai garām, uz pazušanu. Es tagad nespēlēšos un nerunāšu: "Ziniet, es esmu specialists garīgajā dzīvē, nāciet pie manis, es jums pateikšu..." un tā tālāk. Kad jaunībā pieņēmu Jēzu par savas dzīves pamatu un mērķi, un ceļu, drusciņ jau zināju, ka nebūs viegli. Bet vai mīlestībā ir viegli? Bet tikai mīlestība dara cilvēku laimīgo. Es pieņēmu lēmumu, ka līdzinašos ar Baznīcas mācību, jo tā ir no Dieva. Bet kā Dievu redzēt tehniskos priekšmetos, botanikā, statistikā un citos? Profesori un doktori, kas mācīja šos priekšmetus, paši liecināja par savu ticību uz Dievu, liecināja vārdos un mīlestībā uz Baznīcu. Jā, kādā eksamenā no meža botanikas profesors stāstīja, ka Dievs radīja pasauli. Bet cits doktors, specialists datoros, informatikā un statistikā karsti lūdzās baznīcā. Es neatklāšu Ameriku, ja pateikšu, ka Dievs, kas veido un uztur Baznīcu caur Svēto Garu, sūta katram savam bērnam, konkrētos viņa dzīves apstākļos, savus draugus, kā gaismas ceļā. Es biju kādreiz kādā darba vietā, kur puse laikam no darbiniekiem tic uz kādām "enerģijām". Kas man atbildēs uz šo vienkāršo jautājumu: "Kāpēc viņi neatrada Jēzu Kristu un Viņu nepieņēma par savu Kungu un Pestītāju? Kāpēc viņi skatās uz Baznīcu kā uz kādu dīvaino organizāciju, jo Tās mērķis nav slepens, jo taču priesteris par to stāsta, katehētes un misionāres arī? Viss ir skaidrs." Vai tas nav tāda problēma, ka cilvēks grib visu atstāt ārā, arī Dievu, arī pestīšanu? Tieši tāpēc, lai nedzīvotu skaidrā? Skaidrā, jā, ir grūti, bet tikai tad var dzīvi kārtot. Uz pamata. Bet cita pamata nav, ka vienīgi Jēzus Kristus, Kas aicina uz Baznīcu. Ne uz kādu "Baznīcu", ko dibināja cilvēki nepaklausīgi Dievam. Bet uz Baznīcu, Jēzus Līgavu, sevišķi uz sakramentiem, jo tajos Dievs ļoti stipri darbojas. Viņš ir pamats, Viņš pats būvē.

otrdiena, 2016. gada 5. janvāris

Lūdzies līdz nāvei. Pēc tam - Dievs.
    Šodien diena sākās tā, ka daudzas reizes jau sākumā viss man atgādināja par lūgšanu. Vienkārši lai visu sāktu ar lūgšanu. Pat tad, kad liekas, ka viena vai otra lieta nav saistīta ar lūgšanu, tomēr lūgšanā pavisam citādāk izskatās. Lūgšana ir kā bremze dzīvē, kad pārāk liels ātrums, lai pārdzīvotu katru brīdi. Tas ir tā, kā Kāds gribētu tevi aicināt: "Nāc, Es gribu, lai tu dzīvotu ikkatru brīdi. Es tev to devu, lai tevi caur dzīvi aicinātu Manā Ģimenē".
    Pirms pāris mēnešiem es nevarēju atrast atslēgas. Arī šodien. Un kad palūdzos uz sv. Antonu - atslēgas atradās. Vienkārši bija tur, kur vajadzēja. Kāpēc tad es nevarēju atrast?
    Katrs laiks ir veltīts lūgšanai. Kad pāries bez lūgšanas, neatgriezīsies.
    Nesen kāda ļoti vecā kundze, bet vēl vairāk dievbijīga, pieņēma svētos Sakramentus. Arī šodien smagajā slimībā pieņēma pastāro svētību. Un kad pēc šprices gulēja, bet mēs skaitījām blakus pie viņas Dieva žēlsirdības kronīti, un bija dzirdamas dziļas elpas, pēkšni palika klusums. Tā aizgāja mūžība sieviete, kura lūdzās visu savu dzīvi. Līdz nāvei. Tālāk Dievs...

pirmdiena, 2016. gada 4. janvāris

Pilnas atlaidas
    Šodien es biju priesteru konferencē Aglonā un visi kopā ar bīskapu iegājām caur Svētajām durvīm bazilikā. Izpildījām arī citas vajadzīgas lietas un tā daudzi saņēma pilnas atlaidas. Tāda iespēja, ka viena vesela grupa iet un gandrīz pēc kārtas dara visu vajadzīgu, lai dabūtu pilnas atlaidas, ir kā paraugs citām draudzēm, kā popularizēt Žēlsirdības gadu un palīdzēt cilvēkiem saņemt atlaidas par sevi, vai par dvēselēm šķīstītavā. Šo iespēju mums dod mūsu piedalīšanās Romas katoļu Baznīcā, kurā iegājām caur kristības sakramentu. Šajā sakramentā katrs jaunkristītais tika ietērpts Jēzū Kristū. Zīme tam bija baltais apģērbs, ko katrs saņēma pēc kristībām. Šis apģērbs lai atgadina mums, ka esam aicināti staigāt Dieva bērnu brīvībā. Žēlsirdības gads ir arī tāpēc, lai mēs praktiski savā dzīvē atklātu saņēmto no Dieva žēlsirdību kā aicinājumu, lai praktiski to atkārtotu citu cilvēku labā.
    Lai to darītu un lai šis gads būtu auglīgs, vajag atpakaļ ieraudzīt sevi ietērpto Jēzū Kristū. Jo pasaule, kura ir tālu no Dieva, šuj mums pavisam citas drēbes. Šīs drēbes ir diezgan specifiskas, jo cilvēks var darīt to, kas kaut kur saplānots, piemēram strādāt daudzas stundas, bet to, kas nav paredzēts, piemēram iet uz svēto Misi (skaties padomju "drēbes"), nevar bez grūtībām un zaudējumiem darīt. Pat tad, kad kāda tauta tiek atbrīvota no totalitarisma un šuj visiem saviem bērniem "brīvības drēbes", bet neņem vērā to, ka Dievs viņiem jau deva patiesās brīvības drēbes kristības sakramenta, tad šī tauta dara kļūdu. Jo cilvēki, kuri staigās šajās drēbēs, varbūt varēs brīnišķīgi dejot vai staigāt uz pasakumiem, bet lai ietu uz sv. Misi neatradīsies iespēja pat pakustēties šajā virzienā.
    Tādā veidā no konkrētas grupas cietīs tie, kuri negribēs staigāt šajās pārāk šaurās drēbēs, kas ļoti ierobežo cilvēku, kaut gan dažos virzienos atstāj lielo brīvību.
    Tomēr ir cerība. Cerība ir no Dieva. Ja tauta, bet tautā - ģimenes, nolēm, ka "mūsu drēbes, mūsu tautas tērps ir tas, kuru mēs no Dieva, mūsu Radītāja un Pestītāja, pieņēmām kristības sakramentā", tad tauta ieiet misiju ceļā. Tad visi ceļi ir vaļā. Visi ceļi visos virzienos ir vaļā. Tur, kur ir cilvēki, tur ir tautas misija. Šī misija ir saistīta ar Baznīcas misiju. Izaug no tās. Tās barība ir Evaņģēlijs un Baznīcas mācība, sludinātā savā valodā un šīs valodas specifikā, bet vienlaikus tā, ka var satikties ar katru citu tautu, ar katru citu valodu, ar katru citu cilvēku.
    Caur misiju tauta aug un Dievs viņu sargā, lai netiktu tērpta kādās citās drēbēs, kas atņem Dieva bērnu cieņu un brīvību.
    Ja cilvēks staigā ne tādas drēbes, kā vajag, tad arī "plastmases maizi" pieņems kā tā būtu 100% patiesa barība. Ja Tu gribi paeksperimentēt, tad paskaties filmu "Sprīdītis", un uz reiz "Foster". Izturēsi? Labo apetīti!

ceturtdiena, 2015. gada 31. decembris

Pasaka ir dzīve.
    Pasakā (filmā) "Foster" galvenais varonis ir... kāds "eņģelis". Kurš? Liekas ka Elais (Eli). Bet kad es paskatījos uz aktieriem, uz viņu dzīvi, atklājās, ka tomēr svarīgākais ir cits "eņģelis", Mr. Pots (ak cik smags ir darbs sagatavot vārdu par kādu filmu, uff...). Kāpēc Mr. Pots? Viņš taču tikai sēdēja dārzā, vai kapsētā. Bet es palasīju drusciņ vikipēdijā un citur par viņu. Un no tā, ko izlasīju, šī filma rādas gandrīz kā stāsts par viņa dzīvi, diezgan specifiskā nozīmē.
    Es maz saprotu angļu valodu, bet man šķiet, ka viņš daudz laika (neatcēros cik gadu) strādāja Konventgardenā (Convent Garden - tas nozīmē "Klostera dārzs", protams bijušā klostera dārzā, jo 16. gadsimtā Anglijā Romas Katoļu Baznīca bija sevišķi stipri vajāta un arī klosteri tika apzagti un likvidēti). Viņam šis darbs ļoti patika, patika smaržas. Ne tikai augļu un puķu, bet arī citu lietu. Un lūk - filmā viņš stāsta par šo skaisto koku dārzā un par rozi kapsētā.
    Interesanti, ka filmā viņš aicina ticēt uz eņģeliem, bet viņš pats intervijā kādam žurnalam teica, ka esot ateists. Filmā ir daudz daudz eņģeļu, pat bērnu dārzs saucas "Angels" (eņģelis).
    Nākama lieta ir šāda, ka filma "eņģeļi" palīdzēja izdomāt jauno marku (preču jauno zīmi uz iepakojuma). Līdzīga problēma bija arī šī aktiera dzīvē, jo viņš izdomāja jaunas perfumes un, ja es labi atcēros, meklēja palīdzību, kāda dizainēra vai dizainēres, lai šī perfume būtu skaistā iepakojumā. Un ne tikai to, bet arī lai kāds uztaisīja viņa produktiem mājas lapu, caur kuru man šķiet var nopirkt dažas viņa izdomātas perfumes un smaržīgas sveces. Sīkumus es neatcēros, jo es domāju, ka tas šeit nav vissvarīgākais. Tā taču nav reklāma. Tā kā es teicu, ka maz saprotu angliski, tad nevarēju saprast, vai šī prece satur marihuānu, vai ir tikai tāda smarža. Un lai šīs perfumes būtu "unisex" gender - lai patiktu gan vīriešiem, gan sievietēm.
    Un tā mēs redzam gan šajā ziņā, gan iepriekšējā, ka dzīve ar pasaku un pasaka ar dzīvi parasti ir ļoti saistīta. Vairāk, nekā mēs domātu.
    Interesanti būtu zināt, kā ticīgie cilvēki bieži pieņem kādus tukšus simbolus (un feini un priecīgi spēlējās ar tiem, jo, jā kāds Latvijā uzrakstīja: kristieši grib svinēt un priecāties), bet neticīgie paņem reliģiskos simbolus, atņem tiem nozīmi un ieliek pavisam citu nozīmi, jo taču būs feini, vai nē, kad Eņģeli būs "eņģelīši", un obligāti palīdzēs preču pārdošanā. No labi, beigsim jokus.
    Mani dārgie, grūūūti ir skatīties filmas, pasakas tāpat. Bet ja tu nepastrādāsi, lai uzzinātu, kas tā ir par filmu, tad arī nesapratīsi, kāds tai ir saturs. Un viens vai otrais ticīgais var tādu vai citu filmu saprast kā reliģisko, nevis kā saistīto ar tirgu. To obligāti vajag darīt un prast atšķirt vienu lietu no otrai tāpat.
    Daudz Dieva žēlastību jaunajā gadā Jums visiem, dārgie Lasītāji! Aicinu draudzēties un mīlēt Visvareno Dievu, Vienu Trijās Personās, lielā pazemībā labot attiecībās ar ikkatru Dievišķo Personu.

trešdiena, 2015. gada 30. decembris

Vai ir pasakas bez naudas?
    Pirms pāris gadiem kāds man nopirka Polijā grāmatu. Tā bija pasaka jauniešiem. Tā kā katrā grāmatā, arī tajā bija virsraksts, bet zem tā vārdi: "Antimaģiskais romāns". Rakstniece nolēma uzrakstīt tādu pasaku, kur nebūtu maģijas, vai lai paredzētu maģijas īsto nicinošo nozīmi. Pēc tam parādījās vēl šīs grāmatas otrā daļa.
    Pirms pāris mēnešiem, kā Jūs jau zināt, es skatījos šo nelaimīgo Sprīdīti, kur galvenā lomā ir īstenībā kredīti. Nesen arī man vajadzēja skatīties filmu kā pasaku, kur galvenais motors ir kredīti, kuri jāatdod. Protams visas emocijas griežas tā, lai pat negribētos to redzēt, bet kādus "eņģelišus". Tāpēc man ir jautājums: vai ir kāda pasaka, kur nebūtu par naudu, bet kur būtu ģimene un tajā visi mīlētu viens otru, ja grēko, tad lūdz piedošanu? Vai ir pasakas, kur ģimene lūdzas uz Jēzu Kristu? Kur dāvanas, pēc kurām bērni un citi lasītāji ilgojas, nebūtu viltīgas, bet labas, skaistas un drošas?
    Man patīk pasakas, bet ne visas. Tādas kuras prasa no lasītāja daudz, lai būtu tuvāk pie patiesības, lai mīlētu Dievu un pildītu Viņa gribu. Un lai būtu tajās redzamais šis mērķis, pēc kura mēs šeit, virs zemes, ilgojamies, ka viņš ir sasniedzams. Ir tādas pasakas?

pirmdiena, 2015. gada 28. decembris

Vai Viļakā būvēs Bērnu Banku?
    Pirms pāris mēnešiem kāds gribēja, lai paskatītos pasaku (es neatcēros, kā tā saucas). Es pajautāju, kādu banku reklamē šajā pasakā? "Tēvs, kā jūs varāt tā jautāt? Tā ir taču tikai pasaka!" "Nu labi, tad par ko ir šī pasaka?" "Šajā pasakā galvena varone aicina cilvēkus, lai tie ņemtu kredītus..."
    Varbūt kādreiz par to esmu jau rakstījis. Interesanti būtu zināt, vai visas pasakas ir par kredītiem, vai nē?
    Šeit ielīmēšu divas ziņas, kuras es uzrakstīju jūlijā un decembrī. Vajadzētu drusciņ uzlabot, bet es atstāju tekstus tādus, kādus urakstīju.
    Lūk šīs divas ziņas:
Sprīdītis, Sprīdītis...
    Šodien pirmo reizi es redzēju šo filmu. Kaut gan es zinu, ka ir tādi, kuriem patīk šīs filmas mūzika un pat gribētu to dzirdēt baznīcā savās laulībās, tomēr vajadzētu atstāt tādu domāšanu un paskatīties drusciņ savādāk. Pirmkārt filma nav saistīta ar Baznīcu un tās saturs ir ļoti tālu no kristietības. Otrkārt, ja es labi atceros, filma bija taisīta 1985. gadā un jau datums liecina par to, ka tas nevar būt cita lieta, kā valsts propaganda un tas nozīmē, ka tās mērķis ir veidot cilvēka domāšanu un skatienu uz realitāti pēc kādas ideoloģijas. Galvenais varonis paņem kredītus, kas ir it kā "burvīgas dāvanas" un devās ceļā izpildīt misiju. Kādu? Tas ir redzams filmas beigās . "Kungs un ķēniņš" atdot sprīdītim-laupītājam pēdējo naudu, bet saņem... Ko saņem? Nu jā, taču šī sieviete parūpēsies, lai viņš un viņa meita, tas ir nākamā paaudze, ļoti mīlētu naudu, lasi: lai ņemtu kredītus. Filmā burvīgas dāvanas pēkšņi pazūd, bet... tomēr paliek, jo tauta danco.
    Lai tie, kuri izdomāja sprīdīti, man piedod. Bet arī tagad jaunieši, kā man paši kādreiz kādā skaistā vietā stāstīja, saņem "misiju" darīt lielas lietas, tas ir rakstīt projektus un pēc tam paņemt... ko paņemt? Kredītus! Un galvā tāda doma nāk pati no sevis, tāds jautājums: tie, kuri taisīja filmu un tie, kuri ierakstīja skolas programmā mācīties tādas lietas, vai viņi neēda kopā vienā ēdnīcā?
    Ahā, es aizmirsu, ka vienīgais, kam bija kautkāds īpašums - neliela nauda, šis cilvēks tika filmā parādīts kā ļoti ļaunais un vēl vairāk - sadists. Un kredīta devēju uzņemt mājās viņš arī negribēja. Bet tomēr lielie kredīti arī viņu un viņa kalponi uzvarēja...


Kā Banka uzvarēja Baznīcu?
    Šodien man bija brīnišķīga iespēja lūgties klusumā pie Bērna Jēzus betlēmītē. Šo betlēmīti, kas atrodas bijušajā klostera ēkā, uztaisīja šoreiz bērni - "Visu svēto" skolas dalībnieki.
    Tad es pavadīju stundu lūgšanā pie Bērna Jēzus. Un tā bija ne tikai adorācija, bet arī stundu liturģija (breviārs), kā piemēram vēsperes. Dažas reizes pat nāca prātā doma, vai kāds atnāks uz svēto Misi?
    Neviens no tiem, kuriem bija šī svētā Mise plānota, neparādījās. Joki? Bija liela konkurence Viļakā: kāds pasakums. Bija dažas dziesmas, dejas un... teātris, konkrēti - Sprīdītis un Banka. Lūk, tagad jau zināsim, kur jāiet nākamās dienās. Šeit joki beidzas.
    Bērns Jēzu, pacel savu Roku un svētī visu cilvēku centienus atgriezties pie Tevis un iet svētuma ceļu.
    Tās bija un ir ļoti aizņemtas dienas, jo taču Kristus Dzimšanas Lielie Svētki. Rīt braukšu uz Olaini, jo svētdien, Rīgā, brāļa kapucīna Jāņa mūžīgie svētsolījumi.
 *  *  *
     Es priecājos, ka kāds pēc mana bloga uzrakstīja lugu priekš bērniem (tā es domāju). Es to neredzēju.
    Tomēr, ja kāda lieta ir darīta, tad tomēr tai ir kāds mērķis? Kāds mērķis? Es protams nezinu, bet jau nejokojot, varbūt jau nākamajā gadā mūsu skaistajā pilsētā redzēsim jauno skaisto ēku, kurā katram bērnam būs atvērts konts. Varbūt tā sauksies BB (Bērnu Banka). Tad ziemassvētki būs pilnā krāsā un priekā...
    Pilns un patiess prieks tomēr ir no Dieva. Tas man tika dots svētdien, sv. Alberta Lielā baznīcā Rīgā. Brālis Jānis salika savus mūžīgos svētsolījumus. Svētā Misē pl. 11:00 (apm. 2 stundas) koncelebrā bija astoņi priesteri (7 kapucīni), daži klausījās grēksūdzes, bija daudzi brāļi kapucīni no Polijas un no Baltkrievijas, br. Jāņa Mamma un Māsa, klostermāsas un draudzes locekļi. Brālis Jānis vēl mācās Lubļinā, bet dažas reizes gadā brauc uz Latviju. Lūgsimies par viņu, lai katru dienu ar mīlestību un paļāvību viņš pildītu Dieva gribu un lai pēc sv. Franciska no Asīzes piemēra sekotu Jēzum Kristum paklausīgam, nabadzīgam un šķīstam.

piektdiena, 2015. gada 25. decembris

Kā Banka uzvarēja Baznīcu?
    Šodien man bija brīnišķīga iespēja lūgties klusumā pie Bērna Jēzus betlēmītē. Šo betlēmīti, kas atrodas bijušajā klostera ēkā, uztaisīja šoreiz bērni - "Visu svēto" skolas dalībnieki.
    Tad es pavadīju stundu lūgšanā pie Bērna Jēzus. Un tā bija ne tikai adorācija, bet arī stundu liturģija (breviārs), kā piemēram vēsperes. Dažas reizes pat nāca prātā doma, vai kāds atnāks uz svēto Misi?
    Neviens no tiem, kuriem bija šī svētā Mise plānota, neparādījās. Joki? Bija liela konkurence Viļakā: kāds pasakums. Bija dažas dziesmas, dejas un... teātris, konkrēti - Sprīdītis un Banka. Lūk, tagad jau zināsim, kur jāiet nākamās dienās. Šeit joki beidzas.
    Bērns Jēzu, pacel savu Roku un svētī visu cilvēku centienus atgriezties pie Tevis un iet svētuma ceļu.
    Tās bija un ir ļoti aizņemtas dienas, jo taču Kristus Dzimšanas Lielie Svētki. Rīt braukšu uz Olaini, jo svētdien, Rīgā, brāļa kapucīna Jāņa mūžīgie svētsolījumi.

pirmdiena, 2015. gada 21. decembris

Kristus Piedzimšana
    Es biju slims, tāpēc neko nerakstīju. Ir ko darīt, jau ne visu varu darīt. Tik daudz.
    Visiem lasītājiem daudz Dieva žēlastību un vienotību ar Jaunpiedzimušo Bērniņu. Lai Jūsu sirdīs valda liels prieks un miers, ko var dot vienīgi Pestītājs.
    27. decembrī plkst. 11:00, Rīgā, sv. Alberta baznīcā, brālis Jānis Savickis kapucīns saliks mūžīgie svētsolījumi. Es arī tur došos, lai lūgtos par viņu un piedaloties svētajā Misē.

pirmdiena, 2015. gada 14. decembris

Vai Latvija ir misiju zeme?
    Pirms kāda laika es piedalījos pasākumā, kurā, sterp citiem, bija runā par to, kad cilvēks pirmo reizi bija baznīcā?
    Gandrīz visu runātāju pieredzi var sadalīt trijās grupās.
    Pirmā grupa: tie, kurus kristīja bērnībā, vecmāmiņa vedāja uz baznīcu, saka, ko darīt, ko lasīt, bet mazbērnam nebija nekādas saprašanas. Pēc tam jau jauns cilvēks negāja uz baznīcu. Un pirms dažiem mēnešiem, vai pirms gada, pirms diviem, pieciem gadiem, cilvēks atgriezās un sāka apzinīgi iet uz baznīcu un pie sakramentiem.
    Otrā grupa: līdzīga pirmajai, bet kristības sakramentu pieņēma pirms pāris gadiem. Agrāk negāja uz baznīcu, izņemot bēres un laulības, bet nebija nekādas saprašanas, kas notiek baznīcā.
    Trešā grupa: pirmie kontakti ar Baznīcu nesen, pirms dažiem mēnešiem, vai gadiem, nekādas sagatavošanas garīgajai dzīvei, bez lūgšanas. Nekristītie. Neviens nepiedalījās svētdienas skolā, kurai būtu vairāk, nekā daži mēneši.
    Ceturtā "grupa": kāds cilvēks no kosmosa laikam, jo viņš neatceras svētdienu, vai svētku dienu, kad (izņemot slimības gadījuma) viņš nebūtu baznīcā. Lūgšana mājās kopēja un individuālā no rīta un vakarā, un ne tikai. Katehēzes, kuras vadīja priesteri plebānijā, no bērnības līdz 17 gadu vecumam 2 reizes pa 45 min. nedēļā, 9 mēnešus gadā. Ministrantu formācija visu laiku. Visa skola piedalījās draudzes dzīvē, piemēram svētkos katrai klasei bija dežuru stundas baznīcā pie Vissvētākā Sakramenta, grēksūdze vismaz katru pirmo mēneša piektdienu, draudzes rekolēkcijas (ļoti konkrētas) divas reizes gadā, prāvesta un vikāra visu māju un ģimeņu apmeklēšana katru gadu, nemitīgais priesteru kontakts ar vecākiem, lai labi attīstītos bērna kristīgā audzināšana. Un tā tālāk... Jā, ir tādi kosmosi. Pateicība Dievam. Aha, par to visu maksāja priesteri un piepalīdzēja vecāki.
    Evaņģēlizācija tā nav tāda metode: "Nu lai kāds palīdzēs!...", bet: "Prāvest, kas man jādara draudzē? Es esmu gatavs palīdzēt ar saviem talantiem un ar savu naudu." (ja kāds šeit domā, ka es prasu naudu, tad lai zin, ka es šeit neprasu naudu) Pašam jādara pēc iespējas visvairāk, bez tādas domas, ka kāds palīdzēs. Tad Dievs svētīs. Jo ja strādnieks ņem rokās arkli, bet skatās atpakaļ, tad viņš neder uz debesu valstību...
    Šie kosmosi bija un tiek turpināti Polijā. Nemitīgas misijas. Tāda ir Baznīca - misija ir Tās centrā. Vai Latvija ir misiju zeme?

sestdiena, 2015. gada 12. decembris

Kāpēc latvietis grib kļūt par katoli?
    Pirms kāda laika kāda kundze teica, ka neies svētdien uz svēto Misi. Es pajautāju "Kāpēc?" Viņa atbildēja, ka esot šajā grupā, viņi tur dzied un dejo tā, kā līdz šim. Viņa grib to turpināt arī tagad, kad ir pensijā. "Bet taču tā ir svētdiena, - es teicu - jāiet uz sv. Misi!" Viņa atbildēja, ka "dieviņš sapratīs".
    Kāds jauneklis grib dzīvot tā, kā viņam gribēsies. Visas citas lietas, svarīgas un nepieciešamas pieaugušo dzīvē, "pašas parādīsies". Bet tomēr kad šīs lietas "pašas parādas", jauneklis nezin, ko ar tām darīt, jo tās nav kādas emocijas, bet ļoti konkrētas lietas un visi skatās uz šo jaunekli, lai viņš kaut ko darītu. Bet no kurienes viņš var to dabūt zināt, ja domāja, ka dzīve tā ir tikai emocijas?
    Vēl citi runāja, cik latvietis ir līdzīgs katolim, vai katolis latvietim (drusciņ jokoju)? Šeit arī vajag parūpēties par emocijām, vai par stipro kafiju, lai neaizmigtu un nekristu uz zemes, ko izpirka kāds svešzemnieks.
    Uz brītiņu atstāsim visas šīs ļoti emocionālas lietas (cilvēkam ir vajadzīgas emocijas, vai nē?), lai ar uzmanību un lēni staigātu pa ledu un sniegu.
    Rīt mūsu baznīcā tiks atvērtas Svētās durvis. Tās būs galvenas durvis baznīcā. Ar tām gandrīz visu gadu būs saistītas pilnas atlaidas. Baznīcā cilvēki varēs dabūt lapiņas, uz kurām tiek uzrakstīts, ko vajag izpildīt, lai saņemtu pilnas atlaidas. Varēs arī dabūt grāmatu, kurā ir Pāvesta Franciska Žēlsirdības ārkārtējās jubilejas izsludināšanas bulla "Misericordiae Vultus". Šis dokuments sākas ar ļoti nozīmīgiem vārdiem: "Jēzus Kristus ir Tēva žēlsirdības vaigs." Grāmatgaldā var arī dabūt žēlsirdīgā Jēzus mazās svētbildēs, lai tās palīdzētu godināt šo žēlsirdību.
    Mēs redzam, ka ir daudz darba priekšā, darbi neizdarīti, netiks izdarīti. Jāiet uz priekšu ar paļāvību uz žēlsirdīgo Jēzu, lai palīdzētu sev pestīšanas ceļā. Un lai palīdzētu dvēselēm šķīstītavā caur šīm pilnām atlaidām.

trešdiena, 2015. gada 9. decembris

Dieva dāvanas
    Laikam visi, kuri piedalījās kādās katehēzes, piemēram svētdienas skolā, vai evaģēlizācijas katehēzēs, atceras to, kas bija teikts ar sādiem vai līdzīgiem vārdiem: "Dievs tev dos vairāk, nekā tu gaidītu vai lūgtu". Un katrā katehizācijā ir runa par to, lai cilvēks atvertu savu sirdi Dievam, lai Dievs mainītu cilvēka dzīvi tā, lai tas sekotu Jēzum. Šī līdzdarbošanās ar Dievu ir ļoti ļoti svarīga. Šeit pieminēšu ļoti īsi to, kas notika jaunas evaņģēlizācijas laukumā Viļakā.
    2012. gads - es redzēju evaņģēlizācijas "no jaunā" vajadzību tādos apstakļos, kuri ir draudzē - liels teritorijs, maz cilvēku, jauno cilvēku gandrīz nav baznīcā, pēc "svētdienas skolas" bērni "pazūd", jo vecāki neticīgie. Nav ko gaidīt, nepieciešama evaņģēlizācija.
    2013. gads - 2. janvārī pie tējas mēs (es un trīs katehētes) nolēmām taisīt bērniem un jauniešiem jaunās evaņģēlizācijas pasākumus. Jau nākamajā dienā, pateicoties katehētes kontaktiem, "sākās kontakti" ar Marijas skolu. Un vienu reizi mēnesī misionāres no šīs skolas braukāja uz Viļaku. Sākām domāt par Alfa kursiem un lūk kādai ģimenei (Sergejs un Žanna) bija kontakti ar pr. Rihardu Madonā, aizbraucām tur kopā, un ātri sākās Alfa kursi Viļakā. Lai evaņģēlizētu vajadzīga ir laba dzirdamība gan baznīcā, gan klosterī. Un tieši tad Dievs sūtīja labdarus un tika instalēta jauna apskaņošana. Sākās arī svētās Mises bijušajā klosterī. Jaunā ērģelniece. Gada beigās zvanīja pr. Arnis un ātri atbrauca uz Viļaku pirmas misionāres Signe un Ineta. Laika ātrums auga un auga.
    2014. gads - Visdažādākie Alfa kursi, jaunā evaņģēlizācija skolās, uz ielām, visa apkārtnē, Oasis Viļakā. Misionāres kalpo un tas ir redzams. Labi līdzdarbojas ar draudzi - tas nozīmē, ka draudzē ir iespējama ticības atdzīvināšana. Un tajā galvenie ir laji, misionāri. Pirmais svētceļojums Viļaka - Aglona. Daudz pasākumu. 8. decembrī atbrauca jaunie misionāri, astoņi cilvēki.
    2015. gads - Daudz vairāk misionāru, četri bērni, evaņģēlizācijas profils mainās: vairāk redzamais baznīcā, mazāk skolās. Tiek dibinātas daudzas daudzas jaunas aktīvitātes bērniem, jauniešiem un pieaugušiem. Ļoti daudz. Es par to jau rakstīju. Visu laiku kaut kas notiek. Visu laiku sagatavošana. Līdzdarbība ar draudzes cilvēkiem. Brauka piepalīdzēt citi misionāri no Latvijas, Ukrainas, Lietuvas un Polijas. 2. maijiā piedzima Jāzeps. Otrais svētceļojums Viļaka-Aglona. Misionāri palika vairāk laika Viļakā. Novembra beigās atbrauca jaunas trīs misionāres. 30. novembrī aizbrauca Kārlis ar Rutu un bērniem. 8. decembrī sākās Žēlsirdības gads Baznīcā. 13. decembrī Viļakas Jēzus Sirds Romas katoļu baznīcā tiks atvērtas Žēlsirdības Durvis.
   

piektdiena, 2015. gada 4. decembris

Misionāru kalpošana nav hobijs.
    Kādā mājas lapā es izlasīju, ka tikai bagatam cilvēkam ir hobijs. Varbūt tā ir. Varbūt cilvēks skatās uz otro un domā, ka tas, ko viņš tagad dara, ir hobijs. Var šeit arī parādīties kļūdas, arī smieklīgas, kad kāds nosauks kāda cita smagi strādājoša cilvēka darbu par hobiju.
    Pēc diviem gadiem, kuros draudzes plebānijā dzīvo un draudzes teritorijā kalpo misionāri (bet brauka uz šeijeni jau kopš trijiem gadiem), es varu pateikt, ka misionāru kalpošana un visi citi darbi, un sava aicinājuma pienākumi (piemēram ģimenē), nav nekāds hobijs. Vēl vairāk, nav laika, lai rūpētos par kādu hobiju. Tā ir kalpošana, lūgšana, attiecības ar Dievu, attiecības ar cilvēkiem. Kad beidzas gads Jēzum varbūt cilvēkam jau būs kāds hobijs, varbūt nē. Visi šie augšā minētie elementi un tie, par kuriem es rakstīju citreiz, veido misionāra dzīvi. Vēl vairāk, Dievs caur tiem elementiem veido pašu misionāru, dara misionāru no cilvēka, kas grib kļūt par misionāru.
    Kāpēc misionāru kalpošana nav nekāds hobijs un viņiem nav hobija? Jo misija tas ir īstenībā karš, bet ne pret cilvēkiem. Tas ir garīgais karš, lai atbrīvotu cilvēku no ļauna gara ietekmes, lai stiprinātu tos, kuriem vāja ticība, lai meklētu tos, kas grib kalpot Dievam savā draudzē un citur. Šeit nav laika hobijam.
    Ar citiem vārdiem, misijas mērķis ir atgūt cilvēkam garīgus, bet ļoti ļoti realus īpašumus: tikumus, lūgšanas dzīvi, žēlastības sakramentos - tur visur Dievs ir Avots, bet cilvēks līdzdarbojas. Un mērķis otrais, kas iet līdzi pirmajam, atdot cilvēku Dievam kā Viņa bērnu. Un arī tas ir ļoti ļoti svarīgs (par ko es jau rakstīju), lai uz vietas, draudzē, palielinātu un stiprinātu aktīvo ticīgo tīklu, kas līdzdarbojas ar prāvestu un līdzdarbojas ar šo plašāko tīklu - ar Baznīcu citās draudzēs, diecēzēs, kustībās, ordeņos, valstīs. Tam ir veltītas domas, sarunas, darbi, tikšanās - Dieva žēlastībā un spēkā.

ceturtdiena, 2015. gada 3. decembris

Kāpēc misionāriem nav savu plānu?
    Kādreiz es runāju ar kādu cilvēku un viņš teica, ka nebūs misionārs (kaut gan man likās, ka viņš kļūtu par misionāru, jo viņam bija daudz laika un naudas, ticība un veselība...), jo viņam esot citi plāni. Viņš bija kā autobuss, kas "nolēma" nebraukt pa maršrutu un "atļāva" viņa iekšā uztaisīt kafejnīcu.
    Cits teica, ka grib normāli dzīvot un protams viņam ir 100% taisnība. Bet lai kļūtu par misionāru, vajag atteikties no normālās, sakartotās dzīves.
    Lai kļūtu par misionāru, vajag sevī atdzīvināt šo ticību, ko cilvēks saņēma kristības sakramentā. Vēl vairāk, vajag šo ticību atdzīvināt katru dienu, jo katru dienu kristietis sāk no nulles:

https://www.youtube.com/watch?v=lml7Ydc5d24

    Lai kļūtu par misionāru, vajag stingri turēties pie Dieva, strādāt ar sevi, nepieciešama formācija Baznīcā un atvērta sirds Dieva plāniem konkrētam cilvēkam, ģimenei, kopienai, ordenim. Jābūt gatavam tam, ka Baznīca sūtīs cilvēku tur, kur grib pats Dievs:

https://www.youtube.com/watch?v=gqWIMhxVi2w

    Lai kļūtu par misionāru vajadzīga ir vienotība ar savu kopienu, ģimeni, ordeni. Ar Baznīcu. Jo vienmēr misija tas ir Dieva darbs, Kas aicina cilvēkus, lai tie izmantotu savus talantus un lai saņemtu kopienas palīdzību, lai būtu labi augļi:

https://www.youtube.com/watch?v=esf-vOwl2bs

    Kā teica Kiko Arguello, ģimenes, priesteri un citi, kuri brauc uz misijām (sevišķi "ad gentes") piedzīvo lielas grūtības. Sevišķi pirmos trijos gados vietējie viņus nesaprot, bieži viņus vajā, ne tik rēti vajag braukt dažādu iemeslu dēļ atpakaļ. Parasti pirmie labie augļi starp vietejiem neticīgiem cilvēkiem un cilvēkiem ar vāju ticību parādas pēc trijiem gadiem. Tad vajadzīga ir liela, neierobežota pacietība un paļāvība uz Dievu.
    Jo vajadzīgs ir laiks, lūgšana, ticības piemērs, kas "spīd acīs" un Dieva žēlastība, lai cilvēks, kuram ir "sava privātā ticība", atmestu to un pieņemtu sevī Svēto Garu.