Vai tie nav joki?

    Kādi vīrieši, laji, nolēma pasmieties no kāda priestera. Izdomāja tādu joku, ka viņu aicinās, lai parunātu par grēksūdzi un par grēku piedošanu. Priesteris laikam nesaprata, ka tas ir joks un laikam pat nebija viņam iespējas kaut ko vairāk pateikt. Es neklausījos šo "diskusiju", bet domāju, ka šie vīri gribēja pārliecināt priesteri, ka viņiem arī esot spēja piedot grēkus. Šie vīrieši protams nebija katoļi un pat nezinu, vai visi no viņiem bija kristīti. Atstāsim viņus viņu līdzbrāļiem. Bet paši būsim tālu no naīvitātes.

    Ja ir tik daudz ticību, to starpā tik daudz kristiešu ticību, tad varbūt arī daudzi var domāt, ka katram ir sava ticība, ka ticību vērtība ir tāda pati, vai arī var parādīties reliģiska vienaldzība, vai pārliecība, ka katrs var dibināt savu baznīcu.

    Bet tomēr vienu vienīgo Baznīcu dibināja pats Jēzus Kristus un tas bija apm. pirms 2000 gadiem. Vēl vairāk, Jēzus ir Baznīcas Galva, bet mēs Jēzus Kristus Mistiskās Miesas locekļi. Jēzus dibinādams Baznīcu deva viņai arī svētos sakramentus un priesterus, kas dala šos sakramentus. Baznīca ir svētā, jo tās Galva, Jēzus Kristus ir Svēts. Un Baznīcu vada Svētais Gars.

    Lūk ja kāds zaudē ticību un iziet no Baznīcas, atmet tās mācību un "dibina" jaunu "Baznīcu", tad diemžēl tur ir pavisam citi biznesi, jo vilciens jau sen ir aizbraucis, bet Baznīca jau sen ir. Viena. Var ieiet caur kristības sakramentu. Vienkārši. Cilvēkam, kas taisa kādus nedarbus un "dibina" jaunu "Baznīcu", jāatgriežas. Ja nē, tad viņa bērniem vai mazbērniem nebūs viegli atgriezties. Jo vajag turēt cieņā senču lēmumus un tradicijas, vai nē? Bet Dievu, Kas dibināja Baznīcu, nevajag turēt cieņā?

    Ja kāds smagi grēko un paliek smago grēku stāvoklī un atmet Dievu, Kas viņu mīl, Dievu, Kas ir pati Mīlestība, tad šis cilvēks iet nevis pie Dieva, Kas par viņu rūpējas, bet viņam draud elle. Ja tāds nepaklausīgs Dievam cilvēks meklē kādu citu attaisnošanas un pestīšanas ceļu, bet atmet to, kas jau ir Baznīcā, tad... nu... lai viņš paskatās, vai viņam netrūkst pazemības. Bez pazemības nekā nebūs.

    Tēvs vienmēr gaidā pazudušo dēlu mājās. Un kad šis dēls atgriezīsies, tad aiz lielas Mīlestības piedod un taisa lielus svētkus, jo viņa dēls dzīvo. Bet kur tie, kuri dēla slikta piemēra dēļ pameta māju un svin pavisam citus "svētkus" - dēla iziešanas no mājas "svētkus"?

    Šodien mēs drusciņ runājām ar misionārēm par "veselīgo dzīves veidu" un "veselīgo barību". Visu sarunu es virzīju uz kaut ko pavisam citu. Nestāstīšu visu sarunu, bet atkārtošu pēdējo domu, kuru ne es esmu izdomājis, ka īsta problēma nav tajā, cik ķīmijas barībā, bet kam pieder zeme, kas ražo barību, kas to tirgo un beidzot rezultātā: vai barība ir lēta.