Malkas skaldīšana

    Es domāju no rīta, kādu darbu darīšu pēcpusdienās. Ko es izdarīšu ar šīm dažām stundām, kas paliks pēc bērēm, kas man šodien bija saplānotas? Es domāju, ko darīt: skaldīt malku, grābt baznīcas dārza teritoriju vai nēsāt malku? Ar visiem šiem darbiem vajag iet uz priekšu. Uzvarēja malkas skaldīšana, jo tur ir visvairāk darba un vistuvākā nākotnē var parādīties citi pienākumi, kurus jādara steidzīgi. Tad bija trīs stundas ar smago cirvi rokās. Liela rezultāta nav, jo tomēr tas ir ozols. Tas ir drusciņ līdzīgi konsekrētai dzīvei: tas nav liels šovs, ir vājības - kā sapuvuši (iekšā) koki, ir redzams, cik ir labas malkas tā, kā konsekrētai personai - cik daudz ir padota Svētajam Garam un bagāta tikumos un pateicībā Dievam. Un cik kārstuma dos šī malka pēc pāris gadiem krāsnī - tāpat cik dedzīga ir mūka vai mūķenes lūgšana, kad apkārt ir ziema, ticības nakts, nav iepriecinājuma, ir kārdinājumi, sevišķi aktīvitātes kārdinājums un viss tā, kā gribētu vilkt cilvēku no galvena pienākuma un no aicinājuma sirds, tas ir no lūgšanas dzīves, kurā sevišķā veidā konsekrēta persona atdod Dievam godu.

    Tad sākas Lielais Gavēnis un jāmeklē sava vieta Krusta Ceļā.

    Tā jau ir 400. ziņa šajā blogā! Pateicība Dievam.