Maltīte un evaņģēlizācija

    Kopš kāda laika es aicināju misionāres stāstīt stāstus tad, kad mēs visi satiekamies virtuvē pie galda, palūdzamies un sākam ieturēt maltīti. Ar prieku man jāsaka, ka šie stāsti nav tādi vienkārši. Šie stāsti nav tālu no realitātes. Šie stāsti nav tāpēc, lai kaut ko darītu ar laiku.

    Stāsti, kurus stāsta misionāres, liecina, cik ļoti ikdienišķa dzīve ir saistīta ar Dievu un cilvēks savās domās, vārdos un darbos var dzīvot Dieva klātbūtnē. Tā ir klātbūtne, kas nes pestīšanu. Grūtības pieņemtas un atdotas Jēzum, jau vairs nav kādas grūtības, bet krusts, kuru nesdams cilvēks seko Pestītājam.

    Tālāk šie stāsti ir laba iespēja sludināt labo vēsti prāvestam (kas arī raksta šos vārdus), man, un ticiet man, ka pirmkārt es neesmu tikai pasīvs klausītājs, bet ņemu aktīvo dalību.

    Katrs ir aicināts, vajag vienīgi zināt, cikos konkrētā dienā ir brokastis, pusdienas, vai vakariņas, un mājas evaņģēlizācija sākas. Šajās dienās pie galda sēdēs jau ne četri, bet pieci cilvēki.

    Plakatus neražosim un nelīmēsim pilsētā. Visi ir aicināti. Bet ko darīt, ja tu dzīvo ļoti tālu? Es ceru, ka tad, kad arvien stiprāk kalposi savā draudzē, tad izveidosies tādas evaņģēlizācijas formas, kuras pieņemsies. Ja tu vari, saplāno gadu Jēzum un kļūsi par misionāru vai misionāri. Un nedomā, ko tu dabūsi šajā gadā, bet paļaujies uz Jēzu. 

    Nu jā, krusts, pestīšana, sekošana Jēzum. Mēs to visu saprotam un darām, bet šajās sarunās var kaut ko jauno atklāt. Piemēram, katru cilvēku bērnībā kāds nēsāja uz rokām, glāstīja, mierināja, atklāja mīlestību. Tā bija pirmā pestīšanas dāvana, mācība, Dievs tomēr sagatavojis mums to visā pilnībā, lai tas piepildītos mūžībā. Būt Dieva rokās, padoties Viņam vairāk nekā zīdainis mammai, būt vienmēr Viņa klātbūtnē... Trūkst vārdus, lai pat drusciņ pateiktu par Pestīšanu. Ceļā uz Pestīšanu jāskatās uz Jēzu un jāseko Jēzum, nesot krustu.