"Labāk, ja es būtu nomirusi Sibirijā."

    Jūs ticāt Evaņģēlijam? Ja nē, tad nelasiet tālāk. Nav jēgas.

    Jēzus teica savējiem, ka daudz atraitņu bija Izraēlī pravieša Elija laikā, bet ne pie vienas viņš netika sūtīts, ka tikai pie atraitnes Sidonas Sareptā. Un daudz spītālīgo bija Izraēlī pravieša Eliseja laikā, bet neviens netika šķīstīts, ka tikai sīrietis Nāmans. Mēs zinām, kāda bija Nāzaretes iedzīvotāju reakcija uz šiem vārdiem, cik ļoti bija impregnēti, lai nepieņemtu patiesību, patiesību, kuru zināja un lasīja Bībelē. Laikam Bībele viņiem traucēja? Laikam gribēja dzīvot "normāli", "kā atļauts", "kā visi"? "Pravieši? Nu nē... Dievs? Mēs tā Viņu godināsim, nu tā... ziniet... aiz piecām miglām... un būs labi".

    Es kādreiz rakstīju, ka kādā kulturnamā sevišķi pieminēja Raini un arī dziedāja "Saule...." Tad ņēmu vikipēdiju latviešu valodā, lai uzzinātu kaut ko par viņu un par šo dziesmu un drusciņ uzrakstīju no tā, ko citi rakstīja. Un citēju šo rakstnieku un šīs dziesmas tekstu. Un ko? Vētra. Jo laikam "nav atļauts runāt"? Jo tam nav zīmogu? Īstenībā, kā trūkst? Ahā, varbūt nedrīkst labi runāt par Baznīcu? Bet slikti drīkst? Taču Rainis uzskatīja kristietību par vislielāko ļaunumu (citēju no galvas, var atrast gan manā blogā, bet vēl labāk - vienkārši internetā). Ahā, ja kāds ir kristietības ienaidnieks, vai atstāj kristietību, tad būs varonis?

    "Nevar diviem kungiem kalpot..." Ja kāds domā, ka var kalpot Dievam un ka tam netraucē tāda "mazā kalpošana" ļaunam, tad viņš jau ir ļoti tālu no Dieva. Tāda sistēma izmet no dzīves ticību uz patieso Dievu, izmet kristietību, izmet Baznīcu. Tomēr tas, kas dzīvo Baznīcā, patīk Dievam. Tas, kas dzīvo Dieva žēlastībā, patīk mūsu Radītājam un Pestītājam. Tāds cilvēks būvē savu dzīvi uz īstiem pamatiem, uz patiesības pamatiem, nevis uz meliem. Tāpēc ļoti labi to saprot tie, kuri bija Sibirijā un kuriem izdevās atgriezties. Un nezaudēja ticību. Un nezaudēja ticību nākamos gados pēc kara līdz mūsu dienām. Kā piemēram Geņas kundze. Tādi cilvēki atmet ļaunumu, kaut gan daudz ļaunuma redz apkārt. Viņi pieņem Kristu un neviens cits un neviena cita mācība, kā vienīgi Jēzus mācība, Evaņģēlijs, atrod vietu viņu sirdīs. Daži cilvēki no šīs paaudzes domā, ka varbūt tiks piespiesti iet dzīvot citur, nevi savā mājā, starp citiem, nevis starp savējiem. Un baidās. Es viņus saprotu. Ne pilnīgi, bet vismaz druscīņ. Es viņu vietā arī ļoti baidītos. Jo kā viens cilvēks varēs pretoties ļaunumam, ja gandrīz nevarēs pats staigāt, ja būs slikta atmiņa, ja citi mani "apjozīs un vedīs tur, kur es negribu"? Ja nebūs to, kas ar mani skaitītu ružaņcu un litāniju? Ja nebūs ikdienišķas sv. Mises? Ja, lai mani izpriecinātu, stāstīs ar smaidiem uz lūpām par demoniem, kādiem ticējumiem, spokiem, zvēriem, austrumu šausmām, enerģijām, šaustīs ar vārdiem, ka paņem manu dvēseli, kā ņem vergu un stāstīs un spriedīs, kas ar mani jānotiek šajā gadā... Šausmas! Vai tu zini, kur ir tava vecmāmiņa? Kur ir tavs vectētiņš? Kādās rokās? Vislielākais sods dievbijīgam cilvēkam ir atdot viņu - vājo un bezspēcīgo, tiem, kuri sistēmatiski mēģinās izmest no viņa Dievu. Vai viņi to saprot?

    Kā jūs domājat? Es pārspīlēju? Bet ja jūs dzirdētu vārdus, kurus varbūt neviens līdz šim neteica: "Labāk, ja es būtu nomirusi Sibirijā, nekā nekristīgā Latvijā", jūs nedomātu, ka Jēzu Kristu, nevis sarkano pērtiķi, pestīšanu nevis horoskopus, Mīlestību (Dievs ir Mīlestība) nevis aklo likteni vajag cilvēkam? Bet lūk cilvēka cīņa par savu dvēseli, lai tā būtu vienmēr Dievā, notiek līdz pēdējai elpai. Mūsu dzimtene ir Debesīs. Dieva Māte, lūdzies par mums "tagad un mūsu nāves stundā. Āmen."