Vecie ļaudis māca, kā dzīvot un ticēt.

    Kad lasu kādas intervijas vai citus tekstus presē (tas nenotiek bieži), varu ieraudzīt, ka laikam galvenais elements ir laimes meklēšana. Un tas notiek caur smaidu un labo noskaņojumu un caur to, ka cilvēks grib baudīt dzīvi. Tik daudzas iespējas, jo "dzīve ir manās rokās".

    Cik tukši ir šie vārdi var redzēt tad, kad jābrauc vai jāiet pie slimniekiem. Tieši pie viņiem ir redzams, ka meli bēg no turienes, ka pat nenāk uz vietu, kur vecs un slims cilvēks grib pieņemt Dievu. Varbūt jau rakstīju par to, ka kādreiz biju pie slimās. Visa ģimene bija klāt. Slimā gulēja, jo dzēra stipras zāles un jau četras dienas neko neēda. Kad mēs skaitījām Dieva žēlsirdības kronīti par šo kundzi, kas gatavojās atstāt šo pasauli, viņa mierīgi aizgāja mūžībā. Svētīgā aiziešana. Mūsu māsa miesīgā nāve.
    Cita ģimene, vīrs un sieva, kas dzīvo laulībā daudzus daudzus gadus, arī aicināja priesteri. Tad es atbraucu. Viņiem būt kopā ar Dievu - tas ir visgalvenākais.
    Vēl cita kundze arī nevar jau iet uz baznīcu. Tāpēc dažas reizes gadā sauc priesteri, lai atnestu žēlastību, sevišķi grēku piedošanu un Vissvētāko Sakramentu. Pateicoties Viņam vecs un slims cilvēks var pastāvēt un turēt sirdī cerību. Cerība ir Dievā.
    Vēl cita kundze, kurai jau 101 gads, pieņēma slimnieku sakramentu, bet jau sv. Komūniju pieņemt nevarēja. Lūk cik cilvēks kļūst vājš vecumdienās. Bet ģimenē atradās vēl viena slima un viņa pieņēma sv. Komūniju.
    Ar viņiem neviens intervijas netaisa. Varbūt i ļoti labi, jo neticīgiem lasītājiem šo cilvēku laime nebūs saprotāma? Kā cilvēkam, kas skatās uz sevi, grib baudīt dzīvi, laimi meklē tukšībās, stastīt par kalpošanu? Taču viņa dzīvē tās nav līdz šim. Kā stāstīt par Mīlestību, Kas pieņēma Krustu un tā, no Krusta, kalpo? Un brīnums, cilvēki līdz pēdējai elpai grib palikt tieši Viņā, palikt Jēzū.