Ātrāk

    Sestdien, kā es jau rakstīju, kāds cilvēks atdeva man Dievmātes svētbildītes un teica: "Tas man nav vajadzīgs".

    Svētdien kāds cilvēks man teica, ka vistuvākajā laikā ar Dievu nedraudzēsies (vai, ja es pareizi sapratu, Dieva draudzība pazemīgi gaidīs šā cilvēka sirds priekšā). Vismaz tā es to sapratu.

    Pēc pāris stundām tika "likvidēta" mana mašīna. Palikt šeit bez mašīnas, kad kalpošanā mašīna ir nepieciešama, ir neiespējams.

    Laiks ātrāk skrien. Daudzas lietas vajag atstāt, vai zaudēt. Daudziem man pazīstamiem cilvēkiem šajās dienās Dievs parādīja, cik ļoti par viņiem rūpējās, cik ļoti viņus mīl. Pat kādas nelaimes ir nekas salīdzinājumā ar šo mīlestību.

    Viļakā pēc pāris nedēļām drosmīgi misionāri un drosmīgas misionāres pabeigs trīsgadīgo kalpošanu Viļakā. Laimīgi un svētīgi tie, kuriem viņu darbs un kalpošana palīdzēja ciešāk saistīties ar Baznīcu, ar draudzi, līdzdarboties ar prāvestu - arī. Vai tie, kuri apzināti pretojās un atmeta visu, ko ienesa misionāri, darīja to aiz mīlestības uz Baznīcu? Mīlestība pieauga?

    Kā jūs redzāt, šī ziņa nav par pasaules galu, bet par neiespējamību būt gan pār Kristu, gan pret Kristu. Kādas ir šā lēmuma sēkas? Vismaz drošas. Un mūžīgas. Tie nav joki. Tas ir Lielais Gavēnis. Viss skrien ātrāk nekā "parasti". Katrā solī var atrast kaut ko lielo, vai zaudēt kaut ko lielo. Nav laika bez nozīmes. Vai tas kādam patīk, vai nē. Cilvēks bēg no Kristus, vai cilvēks seko Kristum. Nav trešās iespējas, nebija un nekad nebūs.