Šodien sākās ziema.

    Pirms pāris dienām bija -27C. Šodien drusciņ mazāk. Bet man šodien sākās ziemā tādā veidā, ka starp plkst. 7:00 un 15:00 gandrīz visu laiku, izņemot laiku brokastim un vēlāk mazai kafijai, es biju ārā, baznīcā vai kapsētā. Tāpēc ka sals tur jau dažas dienas, es varēju izturēt, jo jau paspēju pierasties. Pēc tam vēl nēsāju malku, jo taču rīt svētdiena, bet pirmdien - kas zin, ko es darīšu?

    Sakarā ar ziemu arī sprediķī runāju par garīgo dzīvi, kurai kā zīmes pie ceļa, ir nepiecišami sakramenti. Sevišķi ziemā, tie šoferi, kuri atcēras kādas ekstremālas situācijas, kad bija daudz sniega un sniga, un nakts un vējš, var liecinat, ka dažreiz tikai un vienīgi pateicoties ceļa zīmēm viņi varēja zināt, kur ir ceļš un varēja lēni braukt. Bez šaubām, kad cilvēks uzdod sev jautājumu "par dzīvi un nāvi", tad viņam ir nepieciešamas redzamas zīmes, lai varētu pateikt: "Es zinu, kur atrodos, jo redzu zīmes un pēc šīm zīmēm es eju uz priekšu". Bet ja nav redzamas zīmes? Ja zīmes pazuda? Kā var vēl sevi apmaldīt un runāt: "Viss kārtībā!", ja cilvēks izgāja no pareiza ceļa?

    Ja tu savā dzīvē redzi šīs lielas zīmes - sakramentus, ja tu praktizē tos, tad tu pieņem Dieva žēlastību, kaut gan neredzamo, tomēr klātesošo, jo redzamas zīmes, sakramenti, par to liecina.

    Un ir liels prieks katram priesterim, kad cilvēks, pēc vienas garīgas sarunas ar priesteri, iet pie grēksūdzes sakramenta un sāk dzīvot draudzībā ar Dievu. Viņš atrada pareizo ceļu. Tikai Dievs zina, bet cilvēks drusciņ, kādus "signālus" Dievs sūtīja, lai cilvēks atgrieztos. Atgriezties tā ir vissvarīgākā lieta cilvēka dzīvē. Atgriezties un izturēt līdz beigām. Tam ir nepieciešamas zīmes pie garīgā ceļa.