Lūdzies līdz nāvei. Pēc tam - Dievs.

    Šodien diena sākās tā, ka daudzas reizes jau sākumā viss man atgādināja par lūgšanu. Vienkārši lai visu sāktu ar lūgšanu. Pat tad, kad liekas, ka viena vai otra lieta nav saistīta ar lūgšanu, tomēr lūgšanā pavisam citādāk izskatās. Lūgšana ir kā bremze dzīvē, kad pārāk liels ātrums, lai pārdzīvotu katru brīdi. Tas ir tā, kā Kāds gribētu tevi aicināt: "Nāc, Es gribu, lai tu dzīvotu ikkatru brīdi. Es tev to devu, lai tevi caur dzīvi aicinātu Manā Ģimenē".

    Pirms pāris mēnešiem es nevarēju atrast atslēgas. Arī šodien. Un kad palūdzos uz sv. Antonu - atslēgas atradās. Vienkārši bija tur, kur vajadzēja. Kāpēc tad es nevarēju atrast?

    Katrs laiks ir veltīts lūgšanai. Kad pāries bez lūgšanas, neatgriezīsies.

    Nesen kāda ļoti vecā kundze, bet vēl vairāk dievbijīga, pieņēma svētos Sakramentus. Arī šodien smagajā slimībā pieņēma pastāro svētību. Un kad pēc šprices gulēja, bet mēs skaitījām blakus pie viņas Dieva žēlsirdības kronīti, un bija dzirdamas dziļas elpas, pēkšni palika klusums. Tā aizgāja mūžība sieviete, kura lūdzās visu savu dzīvi. Līdz nāvei. Tālāk Dievs...