Vai es iemācījos zaudēt?

    Pirms pāris gadiem kāds tēvs gribēja, lai viņa dēls atgrieztos un lai sāktu ticēt Dievam. Bet tas nevarēja notikt.

    Cilvēks dodas ceļā ar domu, lai viņam izdotos. "Lai tev veicas!" - tā runā cilvēkam, kas grib kaut ko darīt. Kaut kāds tāds cilvēka iekšā ir. "Es daru to un to, jo tam ir jēga, jo man veiksies un būs labi. Būšu laimīgs". Taču Dievs radīja cilvēku tieši tādu, lai būtu laimīgs. Dievs ir Radītājs. Viņš prot radīt.

    Man bija iespēja īsi parunāt ar šo tēvu un dēlu. To pat nevar saukt par sarunu. Praktiski es pateicu dažus vārdus, jo tā bija 99% saruna tēva ar dēlu. Es pateicu, ka dzīvē jāiemācās zaudēt.

    Tagad man nāca galvā daudz domu par notikumiem, kas kādreiz bija. Bet ieraudzīju, ka tie notika divos variantos. Tas, kas atšķiras šajos variantos, bija konkrēta cilvēka attiecības ar Dievu. Viens cilvēks rūpējās par labām attiecībām ar Dievu, sākumā mazās lietās, pēc tam to turpināja, kad pienākumi jau bija nopietni un arī tāda atbildība. Otrais cilvēks gāja garām Dieva gribai mazās lietās bērnībā un to vēlāk turpināja lielās lietās. Ar šiem vārdiem, es zinu, es neko jauno neatklāju. Bet gribu pasvītrot vienīgi to, ka šis otrais vienmēr gribēja uzvarēt un... uzvarēja, bet bez Dieva. Tikai tāpēc vēlāk, kad jau bija pieaugušais, tik bieži zaudēja svarīgās lietās. Tomēr pirmais, lai glābtu labas attiecības ar Dievu, bieži pieņēma zaudējumu. Viņa dzīvē nebija tikai zaudējumi, bet lai nezaudētu labas attiecības ar Dievu, nolēma zaudēt daudz ko. Jo ieticēja Dievam, Kas ir Mīlestība. Iet ar Jēzu un šajā ceļā zaudēt visu, lai tikai nezaudētu Jēzu. Es nepateikšu, ka tas tā cilvēciski nesāp - bieži sāp. Tā zaudēt - ir vērts. Zaudēt, lai paliktu Jēzū. Jo cilvēka dzīvē jānotiek pestīšanai. Un pestīšanas Devējs viens visiem - Jēzus: "Es esmu Ceļš, Patiesība un Dzīvība". Un Ģimene viena - Baznīca, kurā brāļi un māsas Kristū priecājas jaunajā dzīvē.