Ko tādu ieraudzīja Sauls pie Damaskas vārtiem?

    Visi kā viens atbildēs, ka Sauls (vēlāk svētais Pāvils) satikās gaismā ar pašu Jēzu. Un tā ir taisnība. Ja Pāvils, kas kopš šā laika visu uzskatīja par atkritumiem, lai nezaudētu Jēzu (tikai Jēzus prot tā pārveidot dedzīgo cilvēku), tā pieņēma Jēzu sevī, tad kā izskatās mūsu dedzība? Vai Jēzus atnāktu pie Saula ar paaicinājumu, ja viņš tikai sēdētu mājās un negribētu neko darīt? Dievs aicina dedzīgus cilvēkus, par to liecina Svētie raksti, ka piemēram daži bija sv. Jāņa Kristītāja mācekļi, pie Zakeja Jēzus atnāca pusdienot, Lidija dedzīgi lūdzās ar citām sievietēm. Arī vēlāk svētie ir tie, kuri bija dedzīgi, kā piemēram sv. Francisks no Asīzes, sv. Pio no Pjetrelčīnas, sv. Klāra, sv. Faustīne, sv. Jānis Pāvils II, sv. Franciks Ksaverijs - misiju aizbildnis, tāpat kā sv. Terēze no Lizjē un visi visi citi Svētie un Svētās.

    Kad Sauls satikās ar dzīvo Jēzu, tad viņam tika atklāts noslēpums, ka cilvēka vislielāka vērtība ir iesakņota, pamatota un vienota ar Jēzu. Ka Baznīca ir jauna Dieva Tauta un Baznīcas cieņa, tāpat kā ikkatra kristieša cieņa, ir pats Jēzus Kristus. Kopš šā laika Sauls sāka kalpot Jēzum, Tai "Mīlestībai, ar Kuru neviena mīlestība nevar līdzināties", sāka kalpot ar tādu mīlestību, par kuru līdz šim pat nepadomātu, ka ir.

    Šī ziņa ir ļoti tuva iepriekšējai, vismaz mēģināju pasvītrot, ka Dievs grib, lai mums būtu plāni dzīvē un lai mēs šos plānus mēģinātu izpildīt. Bet tikšanās ar dzīvo Jēzu cilvēka dzīvē atklāj Dieva bērnu īsto cieņu. Tad Dievs dod cilvēkam brīvo gribu, lai dedzīgi un prātīgi to izmantotu. Bet arī Viņš pats aicina cilvēku padoties Dieva gribai, lai cilvēks sasniegtu pilnību, svētumu, par kuru cilvēks pats nekad pat nepadomātu, kaut gan taču tāds ir cilvēku mērķis Dieva plānos.