Vai ir divi pestīšanas ceļi?

    Pirms daudziem gadiem, kad es vēl stūdēju mežniecībā, dažiem maniem koleģiem un koleģēm parādījās tāds jautājums: vai ir cits pestīšanas ceļš? Es protams nedzirdēju no viņu mutēm šo jautājumu, bet es domāju, ka tam vajadzētu būt tad, kad viņi sāka meklēt pestīšanas ceļu ārpus katoļu Baznīcas. Viņi piedalījās kādos kursos nevis lai padzilinātu savu ticību, bet lai (piedodiet, ka es tā to nosaukšu, jo taču esmu to redzējis) ierobežotu. Tas nozīmē, ka daudzas ticības patiesības ir jāatmet, lai cilvēks varētu pateikt: "Tagad es ticu", vai "tagad es esmu laimīgs". Es atcēros šā laika propagandes "stiprus saucienus". Pirmais: uz plakatiem, ar lieliem burtiem uzrakstīts: "Jēzus jā, Baznīca nē". Es saprotu, ka tie, kuri to lasīja un kuriem šie vārdi patika, vienkārši nezināja, ka Jēzus un Baznīca ir vienoti: Jēzus ir Baznīcas Galva, Baznīca - Jēzus Mistiskās Miesas locekļi. Ko darīt, viņi to nezināja, bet šajā laikā vēl daži katoļu priesteri tika nogalināti. Tie bija ļoti svētīgi priesteri un palīdzēja vienkāršiem cilvēkiem dzīvot ticībā, kaut gan apkārt tik daudz neticības. Es domāju, ka šīs abas lietas nevar atdalīt (propagande un priesteru nogalināšana). Nākama lieta: mani koleģi gāja kādā gājienā (es protams neatcēros, kas to organizēja) un tur bija liels transparents: "Es izsūdzu grēkus Jēzum". Brīnišķīgi, jo tieši to dara katoļi, kas iet pie grēkusūdzes. Bet varu bīskapiem un priesteriem, lai citiem piedotu grēkus (nevis sev, sev neviens nevar piedot grēkus), deva Jēzus un ļoti skaidri to pateica un katrs, kas lasa Evaņģēliju, var to izlasīt. Un nepietiek smaidīt zem tādiem vai līdzīgiem transparentiem, jo tas nemainīs Jēzus vārdus. Un treša lieta: sauciens "Jēzus! Nav nekādas problēmas!" jau ļoti līdzīga maģijai, ja dzīvē cilvēks, kas tā sauc, neseko Jēzum.

    Ko darīt ar cilvēkiem, kas iegāja smagos grēkos un grūti viņiem atbrīvoties? Vai runāt viņiem: "Mainiet ticību! Dibiniet savu ticību un stipri ticiet, ka šie grēki nav grēki! Ka tas ir nekas, bet varbūt pat tikums?!"

    Man ir jautājums: "Vai kāds no Jums tādā veidā gribētu kādam "palīdzēt""? Un kur tur būtu vieta sirdsapziņai? No tā cilvēks neizbēgs, jo tā visvairāk atklāj viņa aicinājumu, Dieva bērna aicinājumu, atklāj viņa cieņu. Kāda laime bez cieņas? Grēko tas, kas ierobežo savu garīgo dzīvi un taisa ciet savu sirdsapziņu Dieva žēlastībai. Tas, kas ar savām problēmām, bet ar ticību tuvojas Dievam, saņem žēlsirdību, kurai robežu nava. Par visiem šiem cilvēkiem, kur aizgāja no labā ceļa, no pestīšanas ceļa, jālūdzas. Ar pazemību un mīlestību, patiesībā